Raksts “Staigātāji” žurnālā IR BRĪVDIENAS

Mans raksts žurnālā “SestDiena”

Intervija SOLI PA SOLIM

Intervija neformālās izglītības attīstības biedrībai “Soli pa solim”:

Lai pārgājiens būtu izdevies, ir par maz vienkārši saplānot maršrutu un doties ceļā, ir svarīgi, kurš iet blakus. Par to teiciens – ja gribi iet ātri, ej viens, bet, ja gribi iet tālu – ej kopā. Tā, nu, mēs ejam tālu un kopā, un esam priecīgi par ikvienu, kurš pievienojas mūsu ceļam. Tam par godu esam izdomājuši veltīt laiku un aprunāties ar tiem, kas soli pa solim soļo mūsu piedzīvojumus. Lūk, arī pirmā intervija ar, iespējams, spilgtāko un dzīvespriecīgāko soļotāju Latvijā. Iepazīsties – Dina Preisa!

Kā Tu izdomāji sākt iet pārgājienos, un kāds bija Tavs pirmais pārgājiens?

Viss aizsākās apmēram 5. klasē, kad sastrīdējos ar vecākiem un izdomāju, ka bēgšu pie babiņas (tā mūsu ģimene dēvēja tēta mammu). Problēma tāda, ka babiņa dzīvoja 30 km attālumā un pulkstenis bija jau septiņi vakarā. Protams, ka dusmu karstumā savu neprātīgo ieceri īstenoju. Braši čāpoju pa lielceļa malu kā tāds Sprīdītis, asaras ritēja pār vaigiem, un es sevi uzmundrināju ar dziesmu dziedāšanu. Ne man atstarotāja, ne vakariņu vēderā, ne sajēgas, kas īsti ir 30 km tik īsām kājelēm, bet apņemšanās bija liela. Krietni pēc pusnakts klauvēju pie pārsteigtās vecmammas durvīm. Tāds, lūk, bija mans pirmais pārgājiens! Pēc tam par šo piedzīvojumu skolā uzrakstīju sacerējumu “Kā es gāju uz Laimīgo zemi” un dabūju apaļu desmitnieku. Vismaz kāds labums no tā visa!

Apzināti un nopietni staigāšanai pievērsos pirms četriem gadiem, kad biju apņēmusies zaudēt svaru. Skriešana man īsti negāja pie sirds un ar tobrīd liekajiem-līdzi nesamajiem 15 kilogramiem šķita neveselīga locītavām, toties pārgājieni gan iepatikās uzreiz! Sāku ar nelielām distancēm, ko iekļāvu ikdienas rutīnā. Dzīvoju Pierīgā, un tā vietā, lai brauktu uz centru ar autobusu, ceļu no Ulbrokas līdz Vecrīgai mēroju kājām. Rudens lietavas vai ziemas sals, 12 kilometri man prasīja divas stundas un 10 minūtes. Atpakaļ gan parasti mani veda ar mašīnu.

Vēlāk kopā ar bijušo dzīvesbiedru sākām rīkot pārgājienus paši sev – Austrijas un Itālijas Alpos, Polijas Tatros, Serbijas Karpatos, Horvātijas Učkas kalnu masīvā un citur vai pievienojāmies sportisko draugu organizētajiem piedzīvojumiem tepat, Latvijā. Kad mūsu abu ceļi pašķīrās, turpināju viena, jo nevarēju vairs apstāties. Ap to laiku jau bija saradušies daudz pārgājienu organizatoru, un es katru reizi centos pievienoties kādai citai, parasti – nepazīstamai – grupai. Tā “dzinu” sevi cilvēkos, socializējos, ieguvu daudzus vērtīgus kontaktus un ciešas draudzības.

Cik bieži ej pārgājienos? Kāpēc Tu to dari?

Pie dabas dodos katru nedēļas nogali ar ļoti retiem izņēmumiem, turklāt abās brīvdienās. Arī ziemā. Vienkārši nezinu, kā ir citādāk. Klausu instinktiem. Ir vilkme – tātad ir jāiet.

Mani personīgie ieguvumi ir izkustēšanās svaigā gaisā kopā ar līdzīgi domājošiem cilvēkiem, jaunu kontaktu iegūšana, nezināmu, pārsteidzošu vietu atklāšana un pārliecināšanās atkal un atkal, ka mūsu zeme ir visskaistākā un mīļākā.

Tā kā mani interesē kustība un komunikācija, šī ir īstā nodarbe, kur piesiet sirdi. Toreiz, kad vēl devos ceļā kopā ar pilnīgi nepazīstamiem cilvēkiem, allaž zināju – mežā mēs ieiesim kā svešinieki, bet ārā iznāksim kā paziņas vai pat draugi, jo pārgājiens gribot negribot saliedē. Tā ir vide, kurā tu atveries un esi visīstākais.

Kāds ir Tavs līdz šim grūtākais pārgājiens, kurā esi piedalījusies?

Emocionāli grūtākais, garākais un atmiņā paliekošākais pārgājiens man bija 800 km pa Santjago ceļu Spānijā, ko veicu pagājušajā vasarā (svētceļojuma dienasgrāmata: https://dinapreisa.wordpress.com/santjago-cels). Sāku Pireneju kalnos, un mēneša laikā pa svelmi, lietiem un arī gana cilvēcīgiem laikapstākļiem aizčāpoju līdz Santjago de Kompostela katedrālei, pa ceļam iegūstot daudz paziņu un draugu no visas pasaules, kā arī dziedējot salauzto sirdi. Ik dienu veicu 20-30 kilometru, naktīs gulēju vienā telpā kopā ar desmitiem citu svētceļnieku. Vēl nekad dzīvē nebiju jutusies tik dzīva, pateicīga par vienkāršām lietām. Šis pārgājiens man ļāva ieskatīties savos dziļumos, paraudzīties uz personīgajām drāmām no malas un noticēt cilvēka neizmērojamajam potenciālam.

Viegls nebija bija arī kāds nakts pārgājiens ziemā, -10 grādu temperatūrā, kad jau pēc pirmajiem noietajiem 10 km es, neveiksmīgi šķērsojot grāvi, ielūzu ledū un saslapināju visas drēbes. Līdz tam tās bija manas lielākās bailes – tumsā, aukstumā, nekurienē satraumēties vai kā citādi nokļūt situācijā, kas ierobežotu manas pārvietošanās spējas. Tomēr nebija nemaz tik traki! Slapja nogāju vēl 20 km, un nevienā brīdī man nebija auksti. Izrādās – organisms, esot kustībā, tik intensīvi sevi silda, ka ūdens zābakos visu laiku turējās remdens, ķermenim tuvāk esošās drēbes pat izžuva un es nesaaukstējos! Toties uz savas ādas pārbaudīju, kā īsti jau nav no kā baidīties, viss ir pārvarams un izturams.

Kā sevi motivē turpināt, kad ir grūti?

Tādos brīžos iedomājos, ka man taču nekas dižs nav jādara, tikai jāļauj kājām sevi nest no punkta A uz punktu B, kā ģeometrijā. Jo tarakāni jau rīko ballīti galvā – tur vienkārši jāizslēdz skaņa. Pašas kustības ir automātiskas, ķermenis pavisam noteikti zina, ko darīt. Ejot 50-70 km garos dienas pārgājienos, esmu pārliecinājusies, ka mans fiziskais potenciāls ir neizmērāms un katru reizi tas pārsteidz no jauna. Es vienmēr ticu, ka manas kājas var vairāk, nekā domā prāts!

Sevi pazīstu gana labi, grūti man visbiežāk kļūst pie 30.-40. kilometra. Tad palīdz 10 min paužu rīkošana ik pēc stundas, kad var noaut apavus, sacelt gaisā kājas. Svētīga tādos brīžos ir atvēsinoša pelde vai pabradāšana pa aukstu ūdeni. Vēl aizmirsties palīdz aizraujošas sarunas ar ceļabiedriem – tad kilometri paskrien nemanot un sāpes atbīdās otrajā vai trešajā plānā.

Ar ko nodarbojies no pārgājieniem brīvajā laikā?

Maizīti pelnu ar rakstīšanu. Esmu tekstu meistare-universālais kareivis. Freelance režīmā radu tekstus reklāmām, iepirkšanās portālu kuponiem, mājaslapām, veidoju rakstus un intervijas žurnāliem, koriģēju citu rakstīto, sastādu pašas vāktu aforismu krājumus (patlaban darbojos pie ceturtās grāmatas manuskripta).

Patīk blogošana, dziedāšana, fotografēšana, velopiedzīvojumi, latviskā pirts, ceļojumi, pašizziņa, kino. Daudz man to patikšanu! Tveru dzīvi lieliem malkiem, jo tā ir tik interesanta!

Kas būs Tavs nākamais pārgājiens/piedzīvojums, kurā Tevi varēs satikt?

Droši vien, ka fonda “1836” posms Nīca-Jūrmalciems. Ar šiem domubiedriem iepazinos tikai šogad, kaut apkārt Latvijai viņi iet jau otro vasaru – pa divām dienām katru nedēļas nogali. Man šī būs astotā reize kopā ar viņiem.

Vēl plānā ir noslēgt pārgājienu pa Latvijas jūras robežu, ko ar “Soli pa solim” sāku iet pagājušajā gadā Ainažos. Pašai atlicis tikai gabaliņš Nida-Ziemupe, un tad, “Endomondo” aplikācijā smuki visu saliponot kopā, varēšu teikt, ka 500 km pa mūsu zemes skaisto liedagu ir godam veikti!

Ko novēli visiem soļotājiem?

Novērtēt Latvijas dabu, neuztvert to kā pašsaprotamu. Mums tā ir tik harmoniska un nepieradināti skaista – ar četriem gadalaikiem, mērenu klimatu, daudz zaļuma, bieziem mežiem, upēm, ezeriem un vientuļām smilšu pludmalēm, turklāt ļoti sasniedzamā attālumā. Jā, citur pasaulē kalni ir augstāki, upes mežonīgākas un jūras dzidrākas (esmu apceļojusi visu Eiropu, bijusi arī Austrālijā un citur, tāpēc varu salīdzināt), bet nekur šī ainava ar rudzu druvām, siena ruļļiem, mājiņu pakalnā, kurai mīļi kūp skurstenis un sētā rej suns, nav sirdij tik tuva un acij pazīstama, gluži kā gēnos ierakstīta…

Kā 2 mēnešos prātīgi nosportot -2,5 kg

Piecas minūtes pirms došanās Santjago ceļā ir noslēdzies mans izturības trenēšanas projekts divu mēnešu garumā. Tas paskrēja vēja spārniem, paņemot līdzi dažus liekus kilogramus un nevajadzīgus centimetrus. Šobrīd jūtos visstiprāk, visveselīgāk un visseksīgāk pēdējo daudzu gadu laikā.

 

 

 

 

 

 

 

Sausais atlikums pēc 53 dienām: apakšstilbs -1 cm; augšstilbs -1,5 cm; gurni -2 cm; viduklis -2 cm; vēders zem krūtīm -3 cm; krūtis -0,5 cm; rokas augšdaļa 0 cm (kas ir ļoti interesanti, jo tieši par bicepsiem saņemu lielākos komplimentus). Arī apģērba izmērs ir stabili regresējis, pateicoties zaudētajiem diviem ar pusi kilogramiem.

Ar pāris mēnešu privāto treniņu bagāžu kontā nu man šķiet tīrais nieks staipīt kastes kartupeļu stādīšanas talkā, iziet melno trasi Siguldas “Mežakaķī”, noskriet no Vecāķiem līdz Mangaļsalas molam un atpakaļ, izmest 40 km līkumu ar velo vai pieveikt nakts pārgājienu un pēc tam bez gulēšanas vēl visu dienu nosēdēt lekcijās, izturēt pirtī iešanas praksi pirtsskolā un izvadāt pa mājām kursabiedrus. Brīnumaini – kas to būtu domājis, ka manī ir tik daudz rezervju! Bet ir patiesi vieglāk, gaisīgāk un enerģiskāk! Ceru, ka nupat saslavētie muskuļi būs tikpat braši un dūša nemuks papēžos, mērojot 25 km, lai šķērsotu kalnu pāreju Pirenejos starp Franciju un Spāniju pirmajā dienā Svētā Jēkaba ceļā…

Sirsnīgs paldies sporta klubam “Centrs” par dāvāto iespēju uzkačāt musīšus un ticību sev! Priecājos arī, ka īsteni maskulīno svaru cilāšanu, TRX un funkcionālos treniņus palīdzēja atšķaidīt pilates, “BodyArt” un “Deep Streching” (manā abonementā ietilpa neierobežots grupu nodarbību apmeklējums), tā teikt – sievišķīgam līdzsvaram. Ha, kopš esmu iepazinusi savu spēju robežas, no sporta klubiem vairs nebaidos un trenažieru zālē nejūtos kā no citas planētas.

Pēdējā tikšanās reizē trenere Danute man iedeva līdzi svētīgus ceļavārdus: “Galvenais nezaudē spēku un ticību sev! Tu esi daudz spēcīgāka nekā Tev liekas.” Jau pagājušā gada augustā, piedaloties laivošanas sacensībās “Velnagrāvis” (pa 4 upēm apkārt Jelgavai), man radās tāda nojauta! Ja pēc 20 km šķita – nu tiešām vairs nevaru pakustināt rokas, vēlāk izrādījās, ka spēju noairēt vēl 20 km. Paldies mammai, papum un Tam, kurš dizainēja cilvēka ķermeni. Nudien īsts meistardarbs!

Trenere nežēlo: “Gulēt varēsi mājās!”

Mēnesis ir riņķī, kopš esmu pievērsusies vēl aktīvākai sporta iekļaušanai savā ikdienā. Laiks lido kā traks, un es kļūstu stiprāka, drošāka, pārliecinātāka par saviem spēkiem. Nekautrējos prasīt trenerei, lai dod smagāk, vairāk, grūtāk!

Tikai tagad saprotu, ka tas, ko esmu darījusi līdz šim cerībā iegūt skaistāku siluetu, ir bijis kaķim zem astes – pārgājieni, velobraucieni, volejboli, skriešanas, ārstnieciskās vingrošanas, protams, devušas labumu vispārējās veselības uzturēšanas ziņā (kardio treniņš tieši sirds stiprināšanai), taču dziļie muskuļi visu laiku bija atstāti novārtā, jo spēka vingrojumu manā ikdienā iztrūka.

Ja projekta sākumā cilāju 5 kg smagu ripuli, tagad varu pacelt jau 15 kg un neliekas grūti!  Ja pirms pāris nedēļām, boksa maisā ar kājām un rokām ieķērusies, koalas lāča pozā varēju noturēties knapi pusminūti, tagad spēju jau veselu vienu! Tāpat ar TRX – “šķērīti” ar kājām veicu 25 reizes iepriekšējo 15 vietā un esmu lepna par progresu. Presītes vingrojumos papildus ņemu klāt hanteles – lai efektīvāk. Kad patiešām piekūstu, saku: “Paga, bišķi atelpošos!”, bet Danute vairs neauklējas un stingri noteic: “Gulēt varēsi mājās!”

Kilogrami un centimetri kūst; proporcionāli aug pārliecība un ticība sev. Sporta kluba telpās beidzot jūtos kā savējā. Nav vairs jādomā, kur likt rokas, kur kājas, kur skatienu. Ar biežāk redzētajām sejām jau aprasts, daudzi treneri atpazīst un sveicina. Tas, ka uz trenažieriem vai nodarībām nāk tikai tievie un modeļi, galīgi nav taisnība! Esmu ievērojusi daudzas dāmas, kurām, tāpat kā man, ir “labs materiāls”, ar ko strādāt (un neviens šķībi neskatās!). Tiesa, Barselonā (biju uz ūdensaerobiku ar draudzeni) un Stokholmā (biju uz sporta klubu kopā ar māsu) vairums apmeklētāju bija tukli, savukārt, kopumā ņemot, Rīgā pamatauditorija ir daudz slaidāka un atlētiskāka.

Prieks par martā paveikto – skat, cik daudz kilometrus esmu nostaigājusi un nonūjojusi! 167 ir labs skaitlis, kas jauns priekš manis. Viss, pateicoties pārgājieniem. Jūtu, ka gribu un varu arvien vairāk, jo solis palicis atsperīgāks un pulss – “baudāmāks”. Pirms 2 nedēļām atklāju velosezonu ar braucienu uz Jūrmalu un atpakaļ (52 km); vakar atsāku skriet (6 km). Paldies, paldies, paldies treniņiem – ir patiešām vieglāk, ja kaut kāda “bāzīte” jau ielikta. Citus gadus gan, sākot minētās aktivitātes no nulles, šķita, ka pirmajās reizēs atdošu galus.

Vēl viens sievišķīgs bonuss – apģērba izmērs turpina samazināties, tas nozīmē tikai vienu – atkal jārīko skapja izpārdošana, lai atbrīvotu vietu jaunām štātēm. Tik kompakta neesmu bijusi jau gadus 5 – spoguļattēls saviļņo. Nu ko pēdējais projekta mēnesi, panāc tik šurp, es Tev vellu parādīšu!