CITĀTI

Manis sastādītas GRĀMATAS sadarbībā ar izdevniecību “Jumava”:
“Vislabākie vārdi īpašā dienā”, 2009 – sastādītāja
“Man pieder zvaigznes”, 2008 – sastādītāja un foto autore
“Populāru cilvēku domas un prātojumi”, 2007 – sastādītāja

Reiz no gadiem ilgi kladēs pierakstītiem domu graudiem radīju trīs atziņu grāmatas, kas ar “Jumavas” atbalstu tika izdotas un palaistas tautās. Bet inerce jau nepazūd, tāpēc sirdi kustinošas un prātu kutinošas atziņas turpinu apkopot joprojām, lai tajās padalītos ar citiem, rosinot apzinātību – mudinot atvērt acis un paskatīties uz savu lielo dzīves puzli no malas.

KOPĒJOT, AIZŅEMOTIES VAI PĀRPUBLICĒJOT JEBKURU NO ZEMĀK LASĀMAJIEM CITĀTIEM, ATSAUCE UZ BLOGU “SIRDS DIMENSIJA” (https://dinapreisa.wordpress.com) OBLIGĀTA!

Mīlestība – tas ir tad, kad gribi ar kādu kopā izdzīvot visus četrus gadalaikus. Kad gribi ar kādu kopā zem ceriņu krūma slēpties no pavasarīgā lietus, bet pēc tam lasīt ogas un peldēties upē. Rudenī kopā vārīt ievārījumus un aizlīmēt šķirbas logos, lai nesalst. Ziemā – palīdzēt pārciest iesnas un ilgos aukstos vakarus – kopā kurināt krāsni.
/Rejs Bredberijs/

Dvēseles tumšā nakts mūs māca kļūt kā bērniem. Bērniem, kas draudzējas ar noslēpumu un galu galā tajā iemīlas. Un šajā mīlestībā es atklāju arvien lielāku brīvību būt tam, kas esmu, būt personai, kas allaž ir tapšanā un tāpēc nekad nav definējama līdz galam.
/Lorenss Frīmens, Juris Rubenis/

Sometimes people walk away from love because it is so beautiful that it terrifies them. Sometimes they leave because the connection shines a bright light on their dark places and they are not ready to work them through. Sometimes they run away because they are not developmentally prepared to merge with another – they have more individuation work to do first. Sometimes they take off because love is not a priority in their lives – they have another path and purpose to walk first. Sometimes they end it because they prefer a relationship that is more practical than conscious, one that does not threaten the ways that they organize reality.
Because so many of us carry shame, we have a tendency to personalize love’s leavings, triggered by the rejection and feelings of abandonment. But this is not always true. Sometimes it has nothing to do with us. Sometimes the one who leaves is just not ready to hold it safe. Sometimes they know something we don’t – they know their limits at that moment in time. Real love is no easy path – readiness is everything. May we grieve loss without personalizing it. May we learn to love ourselves in the absence of the lover.
/Jeff Brown/

Kas dzīvi sapratis, tas nesteidzas.
/Omars Haijāms/

Vasarā, peldoties siltā lauku ezerā, mana meita no sirds iesaucās: “Lūk, šī ir īstā dzīve!” Uzmanīgi paskaidroju, ka tā gluži nav. Ka agrie skolas rīti, sasodītie mājasdarbi, zupas vārīšana un rituālā vakara kašķēšanās par to, ka beidzot jāiet gulēt, arī ir īsta dzīve.
Ne katram ir iespēja vai talants darīt to, ko tiešām mīl, un ne jau visi spēj īstenot un izdzīvot savus sapņus. Pāri paliek milzum daudz cilvēku, kuru dzīve ir mazliet parasta, daļēji izdevusies un vidēji laimīga. Bet tāpēc ne mazāk īsta. Pilna ar brīžiem, kas nav bijuši nekā daudz vērti, un arī tādiem brīžiem, kas vērtīgāki par miljons dolāriem.
/Laura Dumbere/

Kad spēle beidzas, gan karalis, gan bandinieks nonāk vienā un tajā pašā kastē.
/Itāļu sakāmvārds/

The brave may not live forever but the cautious never live at all.
/Richard Branson/

Māju sajūta ir pārāka par visiem kairinātājiem, apaļiem dibeniem un smaidīgām lūpām. Tu vari būt pārgulējis ar visu pulku, bet dzīvot jau gribi tikai ar vienu vienīgu cilvēku. To, kurā intuitīvi šīs mājas jūti.
/Māris Olte/

Mēs rodam mieru savos mīļajos un sniedzam drošu patvērumu tiem, kas mīl mūs.
/Svētais Bernārs/

Cilvēka bagātība ir lietas, bez kurām viņš var iztikt.
/Heinrijs Deivids Toro/

…mums ir jāpamet ierinda, jāaiziet no bara un jāsoļo tās mūzikas ritmā, kas skan mūsu ausīs.
/Ogs Mandino/

Šajā pasaulē ir daudz būts, daudz darīts, bet pa īstam dzīvots taču ir tik maz.
/Ilmārs Latkovskis/

Mēs pārāk labi apzināmies pulksteņu diktēto laiku, bet aizvien sliktāk izjūtam laika dabisko ritumu.

Esi zinātkārs. Ej laukā. Ej laikus gulēt. Dzer ūdeni. Elpo ar vēderu. Ēd priecīgi. Izveido gana brīvu dienas režīmu, lai tajā būtu telpa dzīvei. Esi labsirdīgs. Pieņem, ka ne visiem tu patiksi. Novērtē tos, kuriem tu patīc. Nav nepieciešams sevi definēt. Atļauj sev salaist visu dēlī. Iekāro to, kas tev jau ir. Iemācies pateikt “nē” tam, kas stājas ceļā tavam dzīvesveidam. Un “jā” lietām, kas tev palīdz dzīvot.
/Mets Heigs/

Parādi man to robežu, kur beidzas viens cilvēks un kur sākas otrs!
Tā fotogrāfiskā līnija – drēbes, cepure un kurpes – vai tā ir viņa robeža?
Vai cilvēks beidzas savu pirkstu galos?
Parādi man tās neredzamās robežas, kuras, viens otru sajuzdami, pāriet vīrieši un sievietes.
Ne kāds ko teica, ne kāds ko dzirdēja, ne smarža ieviļņojās, ne pirkstiņš nepieskārās.
Tad ar ko viņi aizskāra viens otru?
/Imants Ziedonis/

Ikvienā vientulībā mēs varam atrast sevis paša atbalsta punktu, saprotot to, ka “viens” nozīmē KOPĀ AR SEVI, nevis BEZ NEVIENA.
/Ļiļa Grad/

Atlaid cilvēkus, kuri nav gatavi tevi mīlēt. Tas ir visgrūtākais, ko jebkad dzīvē darīsi, un tas arī būs pats svarīgākais.
Pārtrauc risināt sarežģītas sarunas ar ļaudīm, kuri nemainās.
Pārtrauc rādīties tiem, kurus neinteresē tava klātbūtne. Es zinu, ka tavs instinkts ir darīt visu iespējamo, lai saņemtu apkārtējo novērtējumu, bet tas ir impulss, kas nozog tavu laiku, enerģiju, fizisko un garīgo veselību.
Tas nav tavs uzdevums – pastāvēt par citiem un atdot viņiem savu dzīvi.
Tev ir jāatlaiž cilvēki, kuri nevēlas būt kopā ar tevi. Ja pārstāsi ierasties, viņi var tevi nemeklēt. Ja pārstāsi mēģināt, attiecības var beigties. Ja pārstāsi sūtīt ziņas, tavs tālrunis var palikt tumšs nedēļām ilgi.
Tas nenozīmē, ka tu pārtrauc attiecības – tas nozīmē, ka vienīgais, kas tās saglabāja, bija enerģija, ko devi, lai tās saglabātu. Tā nav mīlestība, tā ir fantāzija.
Padari savu dzīvi par drošu patvērumu, kurā drīkst būt tikai tie cilvēki, kuri ar tevi ir saderīgi.
/Entonijs Hopkinss/

Mēs gribam attiecības, bet negribam cilvēku, jo, tiklīdz mēs dabūjam cilvēku, viņš traucē būt mūsu izdomātajās attiecībās. Mēs īsti vairs negribam ne ar vienu rēķināties, gribam, lai pielāgojas mums. Ir aizmirsies, ka attiecības jau neveidojas autonomijā, bet berzē.
Es vispār esmu kontrastu cilvēks – vai nu pilnīgs klusums, kad sēžu viena savā plikumā, vai arī skrienu pūlī. Man patīk būt kontekstā. Vērotājai.
Man neder vienkārši nočammāt dzīvi. Manī ir nemiers dzīvot dzīvi, nevis palaist to garām.
/Kristīne Balode/

Tev ir izvēle, būt iederīgam kāda cita konceptā vai piederēt pašam sev.
/Indu Puri/

Kādā brīdī tu atklāsi šausminošu patiesību: ja būsi tāda, kāda patiesībā esi, daudzi tevi nevēlēsies pazīt, taču, pakļaujoties citu iegribām, tu atteiksies pati no sevis. Atskārtīsi, ka pat nemēģini vairs cīkstēties un pierādīt vienu patiesību – tu atstāsi varas cīņas, mērīšanos un sevis paskaidrošanu šaurpierībai. Tu raudzīsies pasaulē ar lielāku līdzjūtību, ar plašāku mieru un zināšanu, ka arī otram un citiem reiz pienāks laiks, kad atvērsies līdz šim neapjaustais. Tu kļūsi par atbalstu tiem, kuri vēlēsies vērties vaļā un ieraudzīt. Un ar mīlestību, bet stingru stāju atvadīsies no tā, kas tavā dzīvē taps toksiks un kaitējošs.
/Inin Nini/

Tumšos laikos ļoti labi var redzēt gaišus ļaudis.
/Ērihs Marija Remarks/

Nobriedušam cilvēkam ir pietiekami sava veseluma, lai viņš būtu viens. Kad divi nobrieduši cilvēki mīl viens otru, notiek dzīves lielākais paradokss, skaistākā parādība: viņi ir kopā, bet tajā pat laikā bezgalīgi vieni. Viņi ir tik ļoti kopā, ka gandrīz kļūst kā viens vesels, bet viņu vienotība nesagrauj individualitāti – faktiski, tā to palielina, viņi kļūst vēl vairāk individuāli. Viņu individualitātes nesajaucas – tās pastiprinās.
/OŠO/

Es neesmu nākusi, lai tevi mācītu. Es esmu šeit, lai mīlētu. Sevi, Tevi un visu, kas pastāv. Mīlēt nozīmē ļaut pašam mācīties, un tā ir skarba padarīšana. Otra vietā nevar atklāt, aptvert. Kamēr “faila” nav, nevar ne atplēst, ne pielauzt, ne izlūgties, ne iedvest. Var aicināt un pieņemt atteikumu.
Vienu es zinu – visiem reiz atveras. Agri vai vēlu. Tas ir tikai dzīvju un laika jautājums. Tāpēc mieru, tikai mieru. Zināšanu, tikai zināšanu. Īstenība vienmēr atnāk vaļā.
/Inin Nini/

Mīlestība ir tuvība, mīlestība ir dziedināšana, mīlestība ir saudzīga un delikāta attieksme pret otru cilvēku, un nav savienojama ar okupāciju, privātipašnieciskumu un pārvaldīšanas pašapmierinātību. Tieši tādu mīlestību – nobriedušu, apzinātu, abpusēju – es novēlu ikvienam!
Katru cietušo es steidzos pārliecināt, ka viņš cieš ne jau no mīlestības, bet gan no tā, ar ko centies to aizstāt. Mīlestība paildzina dzīvi, tā atgriež mūs pašus sev, brīnišķīgus un neviltotus.
Padariet to iespējamu! Iemācieties atkal sajust mīlestību pēc pašas rūgtākās vilšanās, ielaidiet to… Dzīvei bez mīlestības ir tiesības ar to piepildīties. Jebkurā laikā.
/Ļiļa Grad/

Ir pavasaris. Tik mainīgs, tik mānīgs, tik maigs un viegli gaistošs. Karš beidzies. Kārtējais. Pašam ar sevi – to, kurš tik ļoti pretojas pārmaiņām. Ar nežēlīgo laiku. Ar nenotikušo. Ar neatgriezenisko. Un pat tad, ja neesam uzvarējuši, mēs dāvanā saņemsim pavasari. Un sevi tajā. Kaut kur nedaudz sāp, bet sāp tik brīnišķīgi.
/Ļiļa Grad/

Sometimes people walk away from love because it is so beautiful that it terrifies them. Sometimes they leave because the connection shines a bright light on their dark places and they are not ready to work them through. Sometimes they run away because they are not developmentally prepared to merge with another – they have more individuation work to do first. Sometimes they take off because love is not a priority in their lives – they have another path and purpose to walk first. Sometimes they end it because they prefer a relationship that is more practical than conscious, one that does not threaten the ways that they organize reality.
Because so many of us carry shame, we have a tendency to personalize love’s leavings, triggered by the rejection and feelings of abandonment. But this is not always true. Sometimes it has nothing to do with us. Sometimes the one who leaves is just not ready to hold it safe. Sometimes they know something we don’t – they know their limits at that moment in time. Real love is no easy path – readiness is everything. May we grieve loss without personalizing it. May we learn to love ourselves in the absence of the lover.
/Jeff Brown/

Reizēm mēs varam aplipt ar viltus identitāti. Dzīvei ejot uz otru pusi, gribas kaut ko no tā visa palupināt nost, redzēt, kas tur ir apakšā. Tas ir sitiens egoismam, jo aiz identitātēm esam sākuši justies droši – mēs saņemam zināmu sabiedrības respektu, vērtējumu, statusu. Tomēr ir atbrīvojoši reizēm to nomest. Un, ja nav drosmes nomest, tad nav pat slikti, ka tev to atņem. Kādu brītiņu pasāp, bet pēc tam tu jūties brīvs. Un vietā var nākt kaut kas īstāks.
/Pēteris Sproģis/

Tas nav tik vienkārši – būt atvērtam Dzīvei. Tas nav tik vienkārši – ieraudzīt visas Pasaules sāpi. Tas nav tik vienkārši – dažkārt just to, ka esi svešs uz šīs Zemes, skaidrāk nekā jebkad agrāk apzinoties sevi kā Mīlestību un Gaismu.
Tas nemaz nav tik vienkārši – vairāk neiederēties sistēmās, kuras sola tik daudz laimes un dara tik maz šīs laimes labā. Un tomēr, tā ir cena, kuru tu maksā par absolūto brīvību.
Tu nevari būt pilnībā atmodies, nenomirstot vakardienas sapņiem. Nav iespējams turpināt dzīvot, nepametot pazīstamā teritoriju, neizejot no šīszemes Spēles lomām.
Es paklanos to cilvēku vīrišķības priekšā, kuri iet šo biedējošo un aizraujošo ceļu.
/Džefs Fosters/

Līdz ar kāda aiziešanu apraujas tā pastāvīgā apmaiņa un mijiedarbība, kas radīja labvēlīgu vidi mūsu izaugsmei. Mūsu tēls nu ir fiksēts otra cilvēka prātā kā fotogrāfija, mēs vairs nevaram to papildināt un veidot. Tas ir viens no šķiršanās pārdzīvojumu iemesliem: mūsu identitāte sastingst beidzamajā šī cilvēka fiksētajā veidolā, un mēs vairs nevaram izjust, kas mēs viens otram esam. Partnera aiziešana uzliek embargo mūsu izaugsmei, un tā ir biedinoša situācija būtnēm, kuru dzīves būtība ir attīstība.

Nereti mēs baidāmies pateikt atvadu vārdus, jo tas nozīmē sākt jaunu dzīvi, un šāds izaicinājums var biedēt mūs vairāk par pašreizējās situācijas nepilnībām. Mēs nevaram saņemties izšķirošajam solim arī tāpēc, ka tas saistīts ar smagiem pārdzīvojumiem. Tomēr šīs izjūtas atbrīvo jaunu enerģiju, kas turpmāk ļaus vieglāk attiekties pret pārmaiņu izaicinājumu. Ironiskā kārtā mēs baidāmies tieši no tā, kas palīdz mums atbrīvoties.
/Deivids Ričo/

Kāpēc jūs, kungi, kas apprecējuši lodveida zibeņus, vecumdienās pēkšņi gribat, lai tie pārvēršas trauslos garaiņos, kas ceļas no jūsu tējas krūzēm, un arī tikai tad, kad jūs to gribat? Pie tam tēja, kuru jūs esat gatavi dzert, ir zāļu uzlējums, jo jūs moka bezmiegs un jūs nedomājat, ka tas ir no tā, ka jūsu naktī vairs nav kvēles un maiguma, bet ir vien bailes par savu nenozīmīgumu un to, ka vēl kāds cits, izņemot jūs pašus, to pamanīs.
/Inga Gaile/

Mīli dzīvi, mīli pasauli, mīli sevi, kļūsti par Mīlestību. Šīs jūtas tavā dzīvē neizbēgami atvedīs tādu pašu cilvēku kā tu, mīlošu.
Savs cilvēks nav jāmeklē. Tu viņu neatradīsi. Viņu atradīs tava Mīlestība. Mīlestība pati atradīs to, kurš tev patiesi ir vajadzīgs. Vitāli nepieciešams. Tas ir pievilkšanās likums. Līdzīgs pievelk līdzīgu.
Tu vienkārši dzīvo. Priecājies par saullēktiem. Pavadi saulrietus. Apbrīno zvaigznes. Baudi putnu dziesmas agrā rītā, ziedu aromātu, lietus svaigumu, sniega baltumu, pavasara jauno zaļumu un rudens skumjo zeltu. Apbrīno labestību, dāsnumu, cēlumu un laipnību. Smejies un priecājies. Dalies ar citiem it visā, kas tev ir labs. Esi pateicīgs par visu, ko sastopi savā ceļā. Pārāk ilgi nepaliec skumjās un neļaujies izmisumam. Tam, kurš mīl dzīvi, parasti nav laika skumt.
Un viņš atnāks. Tas pats. Tas vienīgais cilvēks. Viņš ir kā auglis, kas nobriest tev par prieku – tavas dzīves koka zaros.
/Igors Nemofs/

Kad jūs sapratīsiet, kā šī huiņa, ko saucam par dzīvi, ir uztaisīta, jūs atslābsiet.
/Pēteris Kļava/

Do not be dismayed by the brokenness of the world. All things break, and all things can be mended. Not with time, as they say, but with intention. So go. Love intentionally, extravagantly, unconditionally. The broken world waits in darkness for the light that is you.
/L.R. Knost/

…spēcīgākais atbalsta punkts katram cilvēkam ir nevis ārpusē, bet iekšpusē. Tur tu vienmēr esi drošībā.
/Juris Rubenis/

Uz cilvēku neved neviena laipa, neviens tilts. Uz cilvēku var aiziet tikai pa atspulgiem.
/Imants Ziedonis/

Be the love you never received.
/Rune Lazuli/

Lai kur tu būtu, esi tur viss.
/Ekharts Tolle/

Un tomēr Camino atrauj vaļā katras slēgtās durvis, uzārda katru veco brūci, atsedz katru nenogriezto diega galu, uzbūvē tiltu pār katru klusēšanu un katru ieplānoto melu stāstu pārvērš par smeldzīgu patiesību. Jo tāds Ceļš ir un citāds tas nevar būt.
Ceļā mainās ierastie domāšanas un uzvedības modeļi, saule atspīd zaļa, gājējs vienlaikus dzīvo savā ķermenī un sapnī, pagātne un tagadne sajūk un saplūst. Un tieši tāpēc katrs patiess Camino ir visīstākais dzīves modelis. Mācība, paraugs, labirints. Dzīvi tu iziesi, gribi vai ne, agrāk vai vēlāk, grūtāk vai vienkāršāk. Bet Ceļā tev ir dota vienreizīga treniņiespēja.
Jo tālāk no mājām, jo tālāk no komforta, jo tuvāk sev, patiesumam. Izejot, noejot un atgriežoties jau citā kvalitātē.
/Bārbala Simsone/

Mēs visi esam topošie cilvēki. Un mēs veidojamies vienmēr vienā veidā: laiku pa laikam mūsos ir kaut kam jānomirst, lai kas jauns piedzimtu. Neizejot cauri nomiršanas adatas acij, kur vecās ādas un viss liekais ir jāatstāj aiz sevis, tu nevari nonākt pie dziļākas esamības izjūtas par to, ko vispār nozīmē dzīve. Pajautā sev: kas tev traucē, kas tev vienmēr ir traucējis? Kas tevī jau ir miris, bet tu vēl mēģini šo mironi ar paniskām adrenalīna injekcijām atgriezt pie dzīvības? Kam tev jāļauj nomirt? Godīgi, patiesi, neizvairoties, nemānoties. Lai kas patiešām jauns, liels, dziļš, autentisks tevī dzimtu. Īstenībā tie ir ārkārtīgi centrāli un aktuāli jautājumi – par dzīvību manī. Mēs esam iemanījušies gadiem ilgi tiem eleganti paslīdēt garām. Bet nu vairs tie neļaus paslēpties pūlī un svētku svinēšanā, tie skatīsies man acīs. Ilgi, ilgi… Līdz varbūt es uzticēšos iekrist šajā realitātē, tai pilnībā ļaujoties. Uzticies Labvēlībai, iekrīti tajā līdz pat dziļākajam punktam – Nāvei – un… nonāc Dzīvē. Jaunā, citādā, uzdāvinātā, mīlestības un gudrības pilnā. Iespējams, jūs jūtat, par kādu miršanu es runāju.
/Juris Rubenis/

Varbūt šeit nekas tāds nemaz nav jāizdara, nekas liels nav jāpaveic, pietiek piedzimt, ievilkt gaisu plaušās, atvērt acis un šo te visu ieraudzīt? Ļaut, lai dzīve notiek. Ir vienkārši jāpieredz. Pieredzēt, kā iedarbojas laiks, varbūt tā ir vislielākā drosme.
/Inga Ābele/

Gribi lai kāds ar tevi paliktu mūžīgi? Atlaid viņu uz visiem laikiem tajā pat sekundē, kad tev rodas tāda vēlme. Atlaid patiesi un ar mīlestību. Un viņš paliks ar tevi šajā un pat nākamajās dzīvēs, jo viņam nebūs kurp aiziet no tavas bezgalības.
/Igors Nemoffs/

Vienīgais veids, kā izturēties pret nebrīvu pasauli, ir pašam kļūt tik absolūti brīvam, ka tava eksistence vien jau ir dumpīguma izpausme.
/Albērs Kamī/

Lapas krīt. Katru rudeni. Vai tas ir zaudējums? Savā ziņā, jā. Bet vai pavasarī koks varētu izdzīt pumpurus jaunām lapām, ja vecās neatkāptos?
/Kristīne Om Shanti/

Mani pārsteidz tas, ka cilvēks ir tik ļoti mocīts, un tomēr var tik asi un skaisti domāt. Lielas giljotīnas gājušas pāri, viņš ir sakapāts gabalos, bet joprojām turas kopā daudzreiz labāk, nekā vajadzētu. Tātad tās ciešanas, kas jāpārdzīvo, mūs padara daudz bagātākus un interesantākus.
/Mārtiņš Sirmais/

Dažkārt mums šķiet, ka esam ne tādi kā visi pārējie. Ka viņiem viss ir vienādi, vienkārši un labi, bet mums – kaut kā pavisam savādāk, sarežgītāk.
Manuprāt, mēs visi esam kaut kādi – ne tādi, cits no cita atšķirīgi un īpaši. Mēs visi esam vientuļi. Un visi kaut kam neatbilstam. Kāds vēl joprojām cenšas sevi un citus iespiest standartos, bet cits to jau ir pārstājis darīt un pieņēmis savas īpatnības kā neatkārtojamu personības reljefu, organizējot dzīvi atbilstoši savām vajadzībām.
Ja tev šķiet, ka esi ne tāds kā visi, priecājies, ka beidzot sāc atklāt sevi! Tev ir radusies iespēja uzzināt, kas tu esi un iet savu ceļu.
/Aglaja Datešidze/

Vide var būt ļoti diagnosticējoša un terapeitiska, jo, lai kur tu arī ietu, visur it viss būs stāsts par tevi. Kas iekšā – tas ārā. Cilvēki ap tevi – tavā laukā – tas ir stāsts par tevi, un viņi izturas tā, kā tu viņiem atļauj, tā, kā tu pats izturies pret sevi. Un nevajag žēloties par to, ka kāds tev ir uzsēdies uz kakla, ja reiz pats to kaklu esi priekšā nolicis. Attiecības palīdz izgaismot tavus “aklos punktus” visdažādākajos veidos. Kāds ber sāli brūcē, kāds akurāti uzspīdina lukturīti, kāds vienkārši ielej tev karstu tēju un saka: “Tu esi brīnišķīgs.“ Un tu atbildi: “Tu arī. Es tevi ļoti mīlu”. Sajūtas ir tādas, it kā tauriņi maigiem spārniem skartu vaigu un tavā traukā ielīst siltums. Tādos brīžos saproti, ka viss tālāk teiktais ir lieks, ka šis “mīlu” ir zelta krāsa tavā pasaules paletē.
/Aleksandra Aleksejeva/

Jūsu nenozīmība pasaules izplatījumā ir vienkārši neaptverama.
/Karels Čapeks/

Patiesais iemesls, kāpēc piedzimstam noteiktā ģimenē vai piesaistām cilvēkus ar tādu pašu traumu, ir tas, ka jau no sākuma mums patīk, ja cilvēki ir mums līdzīgi. Proti, mēs izrādāmies ne sliktāki par citiem. Taču paiet laiks, un sākam ievērot citu trūkumus, mēs jau vairs nepieņemam viņus tādus, kādi tie ir. Un cenšamies viņus izmainīt, nesaprotot, ka tas, ko nepieņemam citos, veido daļu no mums, tikai mēs negribam to redzēt, jo baidāmies no pārmaiņu nepieciešamības. Mēs uzskatām, ka būs JĀIZMAINA sevi, kaut gan īstenībā mums būs sevi JĀIZDZIEDINA.
/Līza Burbo/

Viss, kam tu dzīvē velti uzmanību, pieņemas spēkā. Viss, kam atņem savu uzmanību, izgaist, sagrūst un pazūd.
/Dīpaks Čopra/

Kāpēc jūs, kungi, kas apprecējuši lodveida zibeņus, vecumdienās pēkšņi gribat, lai tie pārvēršas trauslos garaiņos, kas ceļas no jūsu tējas krūzēm, un arī tikai tad, kad jūs to gribat? Pie tam tēja, kuru jūs esat gatavi dzert, ir zāļu uzlējums, jo jūs moka bezmiegs un jūs nedomājat, ka tas ir no tā, ka jūsu naktī vairs nav kvēles un maiguma, bet ir vien bailes par savu nenozīmīgumu un to, ka vēl kāds cits, izņemot jūs pašus, to pamanīs.
/Inga Gaile/

If you don’t heal what hurt you, you’ll bleed on people who didn’t cut you.
/Unknown/

Mīlestību saņemam no mammas un tēta, no viņiem saņemam visu. Svarīgi saprast, ka sakrālā nozīmē mēs esam mūžīgi parādā saviem vecākiem, jo viņi devuši mums dzīvību, ko turpinām savos bērnos. Dzīvība ir pati nozīmīgākā vērtība mūsu dzīvē. Jā, kā personības vecāki varbūt ne pārāk pareizi izturējās pret bērnu, bet dzīves mistikas izpratnē viņi ir pati pilnība, jo dāvājuši dzīvību. Uz cilvēku, kurš devis man iespēju piedzimt, jāskatās ar cieņu. Ja es to noliedzu, tad noliedzu dzīvības avotu. Lai kādas pretenzijas viņiem vēlāk izvirzītu, ja nebūtu viņu, nebūtu mūsu. Kad to saprotam, mēs pārslēdzamies uz citu kontaktu – dvēseles līmenī.
/Gļebs Smirnovs/

Draugs ir tas, kas zina, kāds tu patiesībā esi; saprot, caur ko esi gājis; pieņem tevi, kāds esi kļuvis, un joprojām toleranti ļauj tev augt.
/Viljams Šekspīrs/

Jādara tas, kas jums liek justies laimīgiem. Aizmirstiet par naudu vai citiem slazdiem, kurus pieņemts uzskatīt par panākumiem. Ja esat laimīgs, strādājot mazā lauku veikaliņā, turpiniet to darīt! Jums taču ir tikai viena dzīve.
/Karls Lāgerfelds/

Perhaps all the dragons in our lives are princesses who are only waiting to see us act, just once, with beauty and courage. Perhaps everything that frightens us is, in its deepest essence, something helpless that wants our love.
/Rainer Maria Rilke/

Tad, kad esi sirds tuvumā ar otru, tu vairs nekliedz, bet runā klusi. Dažkārt pat čukstus. Jūs sadzirdat viens otru arī bez vārdiem. Tāpēc, ka starp jūsu sirdīm nav attāluma.
/Indu Puri/

It can be easy to consider yourself a partner and not an individual. If I can be a strong independent person then that will make me a stronger partner.
/Kielyn Marrone/

Bāka neskraida pa visu piekrasti, meklējot, kuru laivu izglābt. Tā vienkārši stāv un spīd. /Anne Lamott/

Kad apskaujamies, mūsu sirdis savienojas un mēs zinām, ka neesam atsevišķas būtnes. Apzināts apskāviens sevī nes dziedinošu enerģiju, savstarpējo sapratni un dāvā laimes sajūtu. Un šajā brīdī dzīve kļūst reāla.
/Thích Nhất Hạnh/

Neturi to, kas iet prom no tevis. Citādi neatnāks tas, kas nāk pie tevis.
/Karls Gustavs Jungs/

Vienīgais veids, kā izturēties pret nebrīvu pasauli, ir pašam kļūt tik absolūti brīvam, ka tava eksistence vien jau ir dumpīguma izpausme.
/Albērs Kamī/

Vajag būt pēc iespējas laimīgākam un palīdzēt tādiem kļūt citiem. Mācīties būt tajā varenajā, ārkārtīgi reibinošajā dzīves pievilcības mutulī.
/Roberts Tūrmans/

Viss, kam tu dzīvē velti savu uzmanību, pieņemas spēkā. Viss, kam atņem savu uzmanību, izgaist, sagrūst un pazūd.
/Dīpaks Čopra/

Kamēr tu neesi apēdis pudu sāls un kamēr tava āda nav saskārusies ar asfaltu, ir grūti redzēt dzīvi visā tās dziļumā.
/Žanete Drone/

Par laimi, daži ir piedzimuši ar garīgu imunitāti, kas agrāk vai vēlāk atgrūž iluzoro pasaules redzējumu, ko tiem kopš dzimšanas potē sociālā vide. Viņi sāk just, ka kaut kas ir ačgārni, un sāk meklēt atbildes. Iekšējā zināšana un neparastās ārējās pieredzes rāda viņiem to realitātes pusi, pret ko citi ir nevērīgi, un tā sākas ceļš uz atmodu. Katrs solis šajā ceļā tiek sperts, sekojot sirdij – tā vietā, lai sekotu pūlim – un izvēloties zināšanu ignorances plīvuru vietā.
/Henrijs Bergsons/

Kad savā kabinetā dzirdu bezgalīgus “meklēšanas pieprasījumus” par to, kā atrast vīrieti, kā atrast sievieti, es vienmēr vaicāju, kur šie cilvēki viņus pazaudēja. Vai patiešām precīzi atceras to vietu. Un vai labi pārmeklēja apkārtni. Nē, es neņirgājos! Es vienkārši zinu, ka viņi meklē pazaudēto. Meklēt to, kas jau bija, bet nekādu laimi neatnesa – nevajag. Bet to, kā nekad nav bijis, atrast nevar. Cilvēki uzrodas paši atbilstoši mūsu gatavībai viņiem. Kāda gatavība – tādi cilvēki. Labākās attiecības, kuras esmu vērojusi no ārpuses, notika un notiek starp tiem, kuriem (paradokss!) arī vieniem nebija sliktāk, kā kopā ar kādu. Tieši viņi pievelk tos, kas tikai palielina labsajūtu visdažādākajos dzīves procesos, tāpēc, ka divi psihiski veseli cilvēki viens otram neko citu kā mīlestību, rūpes, sapratni, atbalstu, kvalitatīvu seksu un lieliski kopā pavadītu laiku neatnesīs.
/Ļiļa Grad/

Despite how open, peaceful, and loving you attempt to be, people can only meet you, as deeply as they’ve met themselves.
/Matt Kahn/

Uzsākot attiecības, mēs patiesībā nemaz nevaram būt tām gatavi. Iedomājamies, ka saprotam viens otru, taču izrādās, ka nesaprotam pat paši sevi, kur nu vēl otru, tikpat sarežģītu un pretrunīgu cilvēku.
Labākais, ko varam darīt, ir būt autentiski pret sevi un līdzjūtīgi pret otru, lai izvairītos no tiesāšanas un aiztaupītu liekas sāpes. Tad caur sevis satikšanu iegūsim iespēju satikt arī otru, iespējams, jau daudz dziļākā un skaistākā līmenī.
/Vents Sīlis/

Mēs visi esam trausli uz šīs zemes. Mēģināsim nedarīt pāri cits citam un sev. Ja esam pabijuši kopā šo īso brīdi – paldies par to.
/Silvija Brice/

Ja tu pats esi nolēmis, ka neesi pietiekami labs, dzīve ar tevi nestrīdēsies.
/Aleksandrs Svijašs/

No stabila sevis tu satiec otru ar mieru. No nemierīgās, trauslās sevis sajūtas satikties vari tikai ar otra svārstīgajām emocijām. Kamēr mēs komunicējam tikai no emociju bāzes, dziļums vēl nav sasniegts. Ne vienā, ne otrā. Miers ir tur, kur tu satiec sevi. /Kristine Om Shanti/

Everybody has their own way of looking at the life as a kind of pilgrimage. Some will see their role as a pilgrim in terms of setting up a fine family, or establishing a business inheritance. Everyone’s got their own definition. Mine, I suppose, is to know myself.
/Eric Clapton/

Bēdas sākas mirklī, kad ilgas aicina kur citur un realitāte atpaliek arvien izteiktāk. /Kristīne Balode/

Pieaugšanas process slēpjas tajā, ka tu pats sadziedē visas savas rētas un iemācies par sevi parūpēties – lai satiktu otru cilvēku kā personību, nevis kā tev ērtu īpašību kopumu, plāksteri vientulībai, izmisumam utt.
Tuvu attiecību dziļākā jēga ir palikt par sevi pašu, pat ja tas var atnest dvēseles sāpes. Palikt ievainojamam blakus tuvam cilvēkam, pat, ja skaidri nezini, kā otrs uz to noreaģēs. Spert soli pa solim sevis izvēlētajā dzīves ceļā, pat ja neesi pārliecināts, ka mīļotais cilvēks sastādīs tev kompāniju. Katrā nākamajā dienā censties būt mazliet patiesākam, īstākam, nevis ērtākam vai paklausīgākam. Patiesu, dziļu savstarpēju attiecību būtība ir tajā, lai attiecībās attīstītos brīvības pakāpe, nevis ierobežojumi.
/Aglaja Datešidze/

Tieši tik vienkārši – lai taptu mīlēti, mums jāmīl, bet mīlēt nozīmē kļūt ievainojamam. Par cilvēkiem mūs padara tās pašas lietas, kuras mūs padara ievainojamus.
/Ivars Bauls/

Nepieprasi no vecākiem atvainošanos par savu bērnību. Tici man, viņu bērnība bija daudz skumjāka! Labāk ik dienas kā mantru atkārto frāzi: “Mamma un tētis mani mīlēja kā prata. Un atdeva man visu mīlestību, cik bija viņu sirdīs. Es esmu pateicīgs par to un svētīju viņus.”
/Natālija Kovaļova-Perepečenko/

Pasauli nevar izglābt, glābjot pasauli. Pasauli var izglābt, strādājot ar sevi.
/Bils Plotkins/

Mīlestība nav nekāda lētā prece. Pie tās cilvēki iet visu mūžu. Mīlestību mācās visdažādākajās dzīves situācijās, turklāt ilglaicīgās, tuvās attiecībās.
Mīlestība nav tas, kas pēkšņi uzkrīt uz galvas kā pirmais sniegs. Mīlestībai mēs nobriestam pamazām, atsakoties no sava egoisma.
Ja šķiet, ka “mīlestība ir beigusies”, esi mierīgs – tā vēl nemaz nav sākusies.
/Marina Targakova/

Es jau sen esmu pārstājusi uzticēt cilvēkiem manas laimes piepildītāju lomas. Vienkārši esmu laimīga ar to, ka viņi ir manā dzīvē. Un priecājos par to cilvēku laimi, kuri kaut kur ir, lai arī ne kopā ar mani.
Man nav vajadzīgas attiecības – virves, ķēdes, važas. Man vajadzīgas tādas labprātīgas attiecības, kad mēs viens par otru priecājamies ar zvanu, atnākšanu un pieskārienu. Vienkārši esam priecīgi par šo abpusējo cilvēcisko tuvību, nevis svinam noturēšanas un privātīpašnieciskuma uzvaru.
Man patīk dzīvot. Pat pašās likteņa tumšākajās dienās es zinu, ka dzīvi var sākt no jauna – jau rīt, jau tagad.
Es nekad to nenodošu – savu dzīvi… Es noiešu visu ceļu. Došu sev visas iespējas, uz kurām esmu spējīga un neļaušu uztiept to, kas man ir svešs. Es kļūdīšos, darīšu muļķības, veikšu atklājumus, mīlēšu bez atskatīšanās, došu un saņemšu, skumšu un priecāšos, piedošu un sūtīšu dillēs, dziedināšu savas brūces un iegūšu jaunas, ticēšu, radīšu, atradīšu. Vienkārši tāpēc, ka man tas patīk… man patīk dzīvot!
/Ļiļa Grad/

…es apbrīnoju šo tautu, es nezinu vēl kādu tautu, kur pieprasījums pēc vertikalitātes ir tik liels tik mazā populācijā. Un daudz radošuma, tīrības, kosmiskuma.

Mahatma Gandijs teica – tās izmaiņas, ko tu gribi izdarīt pasaulē, izdari sevī. Bet līdz šim visi gribēja, lai pasaule “man kalpo”. Ko tu izdarīji šodien tuvākajam?

…pašu īstenību neietekmē, ka kāds to īstenību nesaprot. Īstenība vienalga dara, ko tā dara.

…receptes un tabletes ir daudz, kur tu uz kādu laiku vari veldzēties, tāpat kā attiecībās, sieviete un vīrietis guļ, viņiem liekas, ka ir laime un orgasms, bet pēc pieciem gadiem viņi izšķiras un dara to pašu ar nākamo, un tas pats vien ir. Un tā mēs muļļājamies, meklējamies, ka kāds mūs padarīs laimīgus.

…cilvēks ir vājš un viņš vienmēr gribēs ņemt dzīvē to patīkamo.

…es ļoti cienu cilvēkus, kas jūk prātā – vadāmā ziņā. Tā atšķirība starp apskaidrotu un sajukušu cilvēku – jukušais neapzinās to, bet apskaidrots saprot, ka jāsajūk prātā, lai saprastu.

Man patīk tie cilvēki, kuriem nepatīk tas, kas man nepatīk.
/Pēteris Kļava/

Labākais veids, kā uzzināt, vai cilvēkam vari uzticēties, ir uzticēties.
/Ernests Hemingvejs/

Visbiežāk mēs esam laimīgi, to nezinot.
/Valdis Atāls/

Es jutu koka esību, kas tik ļoti atšķiras no cilvēka esības. Ja cilvēks pievērš uzmanību tam, ka ir dažādu veidu esības, tad viņš varbūt iegūst labāku līdzsvaru dzīvē, kurai ir tendence kļūt šķībai ar pārspīlētām aktivitātēm, pārspīlētu pienākuma sajūtu, pārspīlētu vēlmi kaut ko darīt. (..) Tāds koks tev atgādina: “Es tikai esmu. Es augu. Es esmu dzīvs. Es sniedzos pretī saulei, manas saknes ir zemē.” Mūsu esībai ir svarīga šī sakņu sajūta. Tev nav visu laiku jārikšo, lai pierādītu savu esību, tev nav visu laiku kaut kas jādara. Tu vari tikai būt, paskatīties saulrietu vai saullēktu.
/Vaira Vīķe-Freiberga/

Pasaulē nav nekā stiprāka par mierīgu prātu.
/Eliuds Kipčoge/

Aizrautīgā mīlestība atnāk vairākkārt dzīvē, bet lēnīgo lielākā daļa cilvēku nepiedzīvo ne reizi mūžā. Ir jāiegulda milzīgs darbs ar sevi, lai no pusītes, kas meklē otru pusīti, tu kļūtu par vienu veselu, kas satiek arī otru veselu. Ja esi tikai pusīte – tu esi nevesels. Un, ja esi nevesels, – tu arī otru meklē slimu. Šādas laulības ir kā divu brāķu savienība. Ja spēj nepalikt upura lomā, bet kļūt par savas dzīves saimnieku, tu pievelc arī otru tādu pašu. Un divi saimnieki jau var izveidot kopīgu saimniecību.
/Juris Batņa/

Saki, kad pēdējo reizi tev izdevās paklusēt un sajust mieru? Kad pēdējo reizi tu neskopojoties spēji nogriezt lielu gabalu sava laika, lai piepildītos ar vientulības enerģiju, kura cilvēku atjauno, pārveido un atdzīvina saprātu, ķermeni un garu?

Visas pasaulē eksistejošās viedās tradīcijas ir vienotas vienā: lai atjaunotu saikni ar savu patieso dabu un iepazītu savu iekšējo varenību, tev regulāri ir jāpabūt klusumā, vienatnē ar sevi.
/Robins Šarma/

Pie sevis domāju, cik ļoti gājiens apbružā ķermeni, bet spodrina sirdi…
/Agnese Skunstiņa/

…jo dziļāk dubļos tu krīti, jo priecīgāks tev būs prāts, kad ieraudzīsi sauli. Man ir tāds iztēles tēls Vlaģiks, kurš dzīvo Purvciemā. Vakarā izdzer trīs aliņus, gulēt aiziet, nedaudz noreibis no dzīves, bet no rīta laimīgs dodas savās ikdienas gaitās. Varbūt viņš nav pabāzis galvu un paskatījies uz to apvārsni, uz kuru skatos es. Varbūt viņš ir pat laimīgāks, ka nav paskatījies. Jo, tiklīdz tu sāc pētīt apvāršņus, saproti, ka izaugsme nekad neapstājas un tie kritieni būs dziļāki. Vlaģiks nokrīt uz ielas, pieceļas, noskurinās un nākamajā dienā to zilumu sen jau ir aizmirsis, kamēr es vēl pusgadu rehabilitējos no saviem dubļiem.
/Inguna Dolgā/

Necepties par arvien pieaugošajiem komunālajiem maksājumiem, dzīvesbiedra piebradāto tikko izmazgāto istabu, skābju un sārmu līmeņa disbalansu, ko izraisīja pie pusdienām izdzertā kolas bundžiņa, vai savas eksistences jēgas šķietamo neesksistenci. Izslēgt iekšējo nīdekli un dīdekli, knosekli un plosekli, ievilkt dziļi elpu vēderā, aizturēt, aizskaitīt līdz trīs un izpūst visu nemieru ārā.
/Sabīne Košeļeva/

Dzīves jēga ir atvērti un klātesoši izdzīvot tieši tos notikumus, kurus liktenis man liek priekšā.
/Juris Rubenis/

Nekas nav skaistāks kā uzdrīkstēties kļūt kādam par mīlestību.
/Andrejs Mediņš/

Mīlestība ir, kad mīl nevis tāpēc, ka tu esi labs, bet tāpēc, ka tu esi. Vienkārši esi.
/Indra Krūmiņa/

Vīrieša radošais izaicinājums visa mūža garumā nemainīgi paliek cīnīties, rotaļāties un mīlēties ar realitāti, liekot lietā savus unikālos talantus.

Nedz sievieti, nedz pasauli nevar piemuļķot: viņas skaidri zina, ja gribi tās tikai izdrāzt. Viņas grib tevi pa īstam. Ja grasies uzsākt attiecības ar sievieti un pasauli, tad labāk meties šajā sakarā līdz galam.

Tuviem draugiem ir jābūt gataviem “izsist” tevi no neizlēmības, mudinot uz konkrētu rīcību. Un, ja jūs visi vēlaties panākt izaugsmi, arī tev pret viņiem jābūt nežēlīgi godīgam. Labiem draugiem nevajadzētu citam citā paciest viduvējību.

Jo mīlošāka sieviete, jo vairāk viņa tevi pārbaudīs. Viņa vēlas, lai tu īstenotu savu potenciālu līdz galam, un negrib samierināties ne ar ko mazāku. Viņa pazīst patieso tevi. Viņa grib sajust, ka esi nesatricināms, tāpēc arī iesper pa tavu Ahileja papēdi.

Īsts vīrietis, arī paredzot lielas sāpes un ievainojumus, paliek brīvs savās jūtās un rīcībā. Labāk dzīvot ar ievainotu, nevis noslēgtu sirdi.
/Deivids Deida/

Lai tev blakus ir tikai tie, kurus vēlies apskaut! Ar tiem, kurus apskaut nevēlies, nekas nesanāks.

Mani interesē tie, kas kaut ko sasnieguši sevī. Šobrīd man tādi ir vairāk nekā desmit draugi, visi – brīnumaini laimīgi cilvēki. Un viņi brīnumainā kārtā pamanās translēt šo laimi neatkarīgi no tā, kādi ir viņu formālie sasniegumi, neatkarīgi no tā, cik viņiem ir naudas, neskatoties uz to, kādas grūtības viņi pārvar. Viņi ir stiprāki par pasauli. Viņi nav atkarīgi no pasaules, bet palīdz tai kļūt laimīgākai…
/Vjačeslavs Poluņins/

Vēlme būt atšķirīgam ir ļoti parasta vēlme. Atbrīvoties un būt parastam – tas patiesībā ir neparasti.
/Ošo/

Tā dzīvē notiek, ka ir kāds posms, ka tu atrodi kopīgu valodu ar cilvēku, tu ar viņu tiecies, viņš tev kaut ko dod, tu viņam arī, un tad tas vienkārši izbeidzas. Tas dažkārt ir dabiski, citreiz arī sāpīgi, bet sava jēga tam ir. Jo skaists ir tas mirklis, kad tu pēkšņi ieraugi esenci, tos mirdzošos kristālus, kas paliek pāri no attiecībām. Un pat nav tik būtiski, vai tas ir intelektuāls vai intīms sakars.
/Jānis Domburs/

Ja gribi mainīt pasauli, ej mājās un mīli savu ģimeni.
/Māte Terēze/

Kamēr tu neesi zemes klēpī guldījis kādu tuvinieku vai tev nav piedzimis bērns, vai arī neesi dzīvē piedzīvojis ko tādu, ko tev tikai gadi sniedz, tikmēr tu īsti nevari dabūt to PinkFloyd-isko skanējumu tam, ko tu dod no sevis ārā radošajā plaknē. Tu vari būt jauns un kruts, bet ar gadiem nāk klāt kaut kas tāds, kam vairs nav tāda pārejoša stila un pārejošas modes skanējums. Tur ir kaut kas ar pietiekami daudz rētām uz pakaļas un notikumiem mūžā, tur nāk līdzi kaut kas tāds vispārcilvēcīgs, ne tikai “hej, yo, paklau, vecīt”.

Ar katru veiksmīgu projektu ir drusciņ grūtāk iet uz priekšu, jo sliktāk tu vairs nedrīksti, bet labāk tu vēl nemāki.

Reklāma ir bezatlikuma profesija, kurā agrāk vai vēlāk noder viss, kas ar tevi dzīvē noticis – katrs satikts cilvēks, izlasīta grāmata vai ceļojums, pārdzīvojums, laime vai nelaime. Pēc kāda laika attopies, ka reklāma tev ir iedevusi ļoti plašu redzesloku. Nevis ļoti dziļu, diezgan seklu, bet ārkārtīgi plašu – drusku zini, kā taisa pamperus, šokolādi, arhitektūru, mūziku un kultūru. Vari muldēt gandrīz par jebkuru tēmu. Reklāma diezgan labi attīsta humora izjūtu, jo humors arī ir spēja salikt parastas lietas negaidītās, neparastās kombinācijās.

Es gribētu sasniegt to vieduma plauktiņu kā mans vectēvs, kurš sēdēja pie ugunskura, paņēma oglīti rokās ar tiem sarepējušiem pirkstiem, piepīpēja un tad reizi stundā noteica: “Jāā..” Un tajā “jā” bija vairāk iekšā, nekā trīs stundās muldēšanas.
/Ēriks Stendzenieks/

Atlaid to, kas savu laiku nodzīvojis un aizgājis. Aizej no cilvēkiem, kuru vērtības neatbilst tavējām. No jebkuras netīrības un riebeklībām. No lietām, kas tev neder vai vienkārši nepatīk. No cilvēkiem, kuros nav atklātības, patiesuma, uzticības un siltuma. Atceries – pie tevis atnāks viss, kolīdz tu visu atlaidīsi.
Nesteidzies – baudi vasaru, rudeni un dzīvi, baudi zelta dienas, ieelpo pilnu krūti un nesteidzies. Tas ir tik brīnišķīgi – vienkārši dzīvot. Vienkārši sev un savai labsajūtai.
Iemācies novērtēt savu dvēseli un laiku – neizterē to tukšām un nevajadzīgām lietām. Rūpējies par savu personīgo telpu un sargā to no visa, kas var kaitēt, sagraut, sarūgtināt, iztraucēt.
Piepildi savu māju ar skaistumu un sirdi ar mīlestību. Lai tev apkārt ir mīļi cilvēki un skaistas lietas.
Atceries – tas, kas tev lemts, noteikti piepildīsies, to, kas paredzēts tev, nepaņems neviens cits.
/Lija Russ/

Ja tu nespēj pieņemt un mīlēt savu māti, tad neesi vēl sācis mīlēt sevi. Pateicība par dzīvību atver vārtus uz pieņemšanu. Nākamie soļi ir cieņa un godināšana. Tikai, cienot savu māti, sākam pa īstam mīlēt arī sevi.
/Maija Kadiķe/

I belong everywhere I go, no matter where it is, or who it I am with, as long as I never betray myself. The minute I become who you want me to be, in order to fit in and make sure people like me, is the moment I no longer belong anywhere.
/Brene Brown/

Lasīt grāmatas ir kā lasīt sevi no iekšpuses, pamanot to, kas svarīgs.
/Inga Pizāne/

Tavs iekšējais tukšums satur diženu pilnību, ja vien esi pietiekami drosmīgs tai ļaut iekļūt sevi.
/Karls Gustavs Jungs/

Tā ir laime – pamosties no rīta un saprast, ka priekšā ir vesela, milzīga diena, pilna prieku un rūpju. Man vienmēr trūkst vārdu, lai pateiktos debesīm, Dievam vai mammai par to, ka es esmu ieradusies šajā pasaulē, kurā viss ir domāts man.
/Francuāza Sagāna/

Kādā dzīves posmā sāku mācīties arī vienatni. Sastapšanos ar to, ko sevī sadzirdi, kad paliec viens. Pavisam viens. Daudzi šajos pandēmijas ierobežojumos, kad apstājās ārējās dzīves skrējiens, to pēkšņi sajuta un sastapās ar tramīgu, nesakārtotu, varbūt pat trauksmainu iekšējo procesu. Vienatnē nāk ārā dziļāka, tumšāka tevis puse, kurai ikdienā nemaz neatsaucies. Tad tikai dari to, kas jādara. Ko prasa sabiedrība, darbs, ģimene, pienākumi. Bet vienatnē sāk runāt kāda cita balss. Un ne vienmēr tā ir jauka.
Man mīļa ir psihiatra un filozofa Karla Gustava Junga doma – ja tu spēj būt eremīts savā iekšējā tuksnesī, tad esi spēkstacija sev. Spēj dzīvot no sevis. Ja pietuvojies patības būtībai, iemācies no tā dziļuma dzīvot, tev vairs neko nevajag. Modernajai ekonomikai un plānveida apzagšanai esi neizdevīgs, jo pašpietiekams.
Dabā kļūsti izgaismots pret tiem spēkiem, kurus nevari nedz kontrolēt, nedz uzminēt, nedz saprast. Vari tikai tajos būt. Vienatnē mežā mēs varam mācīties stāvēt tajā, kas ir. Vienatnē parādās saruna ar sevi. Ikdienā nemitīgi no sevis kaut ko prasi, tevi kādam vajag. Bet vienatnē vairs neesi vajadzības formā, nonāc sarunā. Ja spēj izturēt to, kas ar tevi notiek, spēj pieņemt un saproti, ka drīksti sev ļaut būt skumjam, izmisušam, vājam un nezinošam tik ilgi, cik šī neziņa tevi nes līdz tam, kad zināsi – tā ir uzvara. Tas ir kaut kas liels.
/Gustavs Terzens/

Dzīvot vajag savlaicīgi. Nomirt mēs visi paspēsim, bet vai paspēsim dzīvot?
/Līga Reitere/

Tas, ko tu uztver ar prieku un mīlestību, noteikti padalīsies savā spēkā un atbalstīs tevi arī turpmāk. Tas, ko tu nīsti, paliks par problēmu līdz brīdim, kamēr rimsies tava neiecietība pret to. Ej ar mieru. Esi pateicīgs visiem un par visu. Un plauksti tur, kur tu esi. Šeit un tagad. Jo nav tevis nekur citur!
/Igors Ņemofs/

Tas, kurš nevar atrast laimi ceļā, nekad neatradīs laimi ceļa galā. Jums ir jāiet laimes ceļš, ir jāiemācās laimīgi attiekties pret apkārtējiem. (..) Tas, kurš kalpo pasaulei, patiesībā kalpo pats sev. Tas, kurš palīdz citiem, patiesībā palīdz pats sev.
/Aleksejs Meredovs/

No jums aiziet tikai tas, kas traucē un aizkavē jūsu pašattīstību. Netverieties pie vecā.
/Valērijs Siņeļņikovs/

Kas var būt skaistāks par to, ka sieviete ir tik dažāda! Ja sieviete ir dažāda, viņa ir interesanta. (..) Es katru dienu esmu kā pārsteigums, kā salūts. Krāsains, nekad nevar zināt, kad izsprāgs un cik jaudīgs būs. Vai kā uz “Rīgai 800” vai kā purčikā, vai tikai tāds kā svecītē uz tortes.
/Katrīna Puriņa-Liberte/

Life hurts when the mind is full of attachments.
/Yung Pueblo/

Ja es patiesi mīlu kādu cilvēku, es mīlu visus cilvēkus, mīlu pasauli, mīlu dzīvi. Ja es kādam varu pateikt “es tevi mīlu”, man jābūt spējīgam pateikt “es mīlu tevī visu”, “pateicoties tev, es mīlu visu pasauli, es mīlu tevī sevi”.
/Eriks Fromms/

Tad man šķita, ka es kaut uz ausīm stāvēšu, bet mani bērni viens otru mīļos līdz bezgalībai. Kad Sabīne ar tikko izceptām pankūkām skrien pie brāļa vai Kirils lido uz Londonu uz divām dienām, lai pieskatītu Hugo, es to mīlestību redzu. Un, kad to redzu, saprotu, ka mierīgi varu arī mirt (es gan to negrasos darīt). Jo manā ģimenē viss ir kārtībā.
/Anita Masaļska/

Mēs zaudējam pašcieņu tad, kad skrienam pakaļ vīrietim, pārbaudām, kontrolējam, lasām viņa SMS, cenšamies izkalpoties un nopelnīt mīlestību. Tātad neticam sev, neticam savam sievišķīgajam spēkam, unikalitātei un sūtībai. Vīrieši pēc dabas ir mednieki un, kad mēs samaināmies ar viņiem vietām, kļūstam tiem neinteresantas.Cieņpilna attieksme pret sevi nozīmē prasmi priecāties, mīlēt, būt dabiskai. Ar pateicību pieņemt dāvanas un komplimentus, ticēt saviem sapņiem, paust savas vēlmes, būt aizrautīgai, uzticēties sev, spēt baudīt sevi un savu dzīvi.
/Tatjana Dzuceva/

Radīt nozīmē izgudrot, eksperimentēt, augt, riskēt, pārkāpt noteikumus, pieļaut kļūdas un priecāties.
/Mērija Lū Kuka/

Cilvēka garīgumu nenosaka tas, kam viņš tic. To nosaka mīlestības kvalitāte.
/Deivids Maginlijs/

Es negribu iet projām no savām saknēm, lai gan būtu ļoti vilinoši… Pasaule ir pilna ar dažādām filozofijām, reliģijām, un tās visas ir labi izstrādātas, viegli paņemamas. Daudz grūtāk ir attīstīt kaut ko savu un meklēt citādus ceļus. Mani interesē tieši tas.
/Ilga Reizniece/

Tev tas jāzina: kad tu visu atlaid, pie tevis atnāk labākais.
/Šri Šri Ravi Šankars/

Your heart has loved you from the beginning.
/Nayyirah Waheed/

Varētu pat sacīt, ka laimei izveidoti diezgan skaidri, lai gan nerakstīti, nosacījumi, pretējā gadījumā šī laime mums nav vajadzīga un var droši doties tālāk. Mēs to nepaturēsim. Tās ir tādas izfunktierētas prasības, kas veidojas, piemēram, paskatoties Facebook – kāda tur izskatās laime citu cilvēku fotogrāfijās.
/Kaspars Zemītis/

Laiks ir visdārgākais pasaulē, jo mēs to neradām, tikai patērējam vai piepildām.
/Rihards Vālands/

Tu būsi ieslodzīts, kamēr vien neizvēlēsies padoties un kļūt pats par sevi.
/Frederiks Solomons Perlzs/

Mīlas attiecības ir saikne starp divām iekšējām vientulībām.
/Īvs Prižans/

Pašpietiekams cilvēks mūs neiedomājami piesaista un tajā pašā laikā biedē. Piesaista tāpēc, ka dāsni dāvā mīlestību, uzmanību, maigumu. Un neprasa, lai viņa priekšā zemotos, lēkātu uz pakaļkājām un izlūgtos visādus labumus. Viņam vienmēr atradīsies, ar ko padalīties – ar pašapziņu, informāciju, naudu, uzmanību un mīlestību. Biedē tāpēc, ka ar pašpietiekamu cilvēku nav iespējams manipulēt.
/A.Pancs, G.Panca-Zaiceva/

Maybe instead of chasing after the happiness what we should be doing is embracing joy. On the most basic level the drive towards joy is the drive towards life.
/Ingrid Fetell Lee/

Līdz patiesai tuvībai nodzīvo retais. Taču tie, kuri ir gana drosmīgi un izlaužas cauri baiļu vairogam, saskrāpējot savu sirdi pret asajiem otras – tikpat neaizsargātas personības – sirds stūriem, vienmēr tiks apbalvoti. Ar kopīgu izaugsmi, labsajūtu, brīvību, kas atnāk kā balva par tikšanos ar sevi un citu.
/Aglaja Datešidze/

Agrāk es gribēju būt laba, dzīvoju, lai nopelnītu apkārtējo atzinību un mīlestību. Nu vairs to nevēlos.
Tagad es gribu būt dzīva, mazliet histēriska, nedaudz “ar tarakāniem”, reizēm – pārāk aktīva, reizēm – slinka, nedaudz rupja, drusku skarba un asa, dažkārt spīdoša un spoža, dažkārt nomākta un pazaudējusies… Es negribu izskatīties, es gribu BŪT.
/Tamāra Arhipova/

Kad stāsti patiesību par to, kas padara tevi par parastu mirstīgo, par mīlestību, par saviem mazajiem “grēciņiem”, un tevi nenosoda, bet saprot, tu jūti, cik tas ir dabiski – būt sev pašam. Cilvēks, kurš tevi satiek šajā teritorijā, kļūst patiesi tuvs.
Atklātība ir dziedināšana no nemīlestības pret sevi. Tu vari būt pats – ne pārāk gudrs, varbūt ne pārāk interesants, ne drošs, ne spēcīgs, ne ideāls. Un tikai tādu – īstu – tevi var patiesi mīlēt.
/Igors Satorins/

Mēs nedzīvojam paši sev. Mēs nemirstam paši sev. Dzīve ir pieskārienu testaments.
/Juris Cālītis/

Pati lielākā bērnu dienu sāpe ir saistīta ar neiespējamību dalīties savā sajūsmā par dzīvi. (..) Tāpēc veciem cilvēkiem un bērniem ir tāda vilkme vienam pēc otra – vecs un jauns spēj noķert kopīgu vilni.
/Jeļena Kuzņecova/

Vīrietis ir fantastiska būtne, un arī jūs esat fantastiskas, bet jūs nemākat vīriešus lietot. Vīrietis jebkurā vecumā ir mīļš, labestīgs un draudzīgs bērns, bet jūs gribat, lai viņš ir vīrietis. Vīrietis ir bērns nevis tādā izpratnē kā maza, patoloģiska, neattīstīta būtne, bet garīgo īpašību ziņā – viņš ir naivāks, primitīvāks un tīrāks nekā sieviete. Viņam nav tādas viltīgas, advancētas domāšanas, kāda ir jums. Un jums tas nepatīk. Vai jūs gribētu tādu viltīgu vīrieti sev blakus? Arī negribētu. Ko nozīmē mācēt lietot vīrieti? Ļoti vienkārši – 12 reizes dienā iedodiet viņam buču, noglāstiet, uzslavējiet viņu!

Sievietes par vīriešiem ir attīstītākas, agresīvākas, enerģiskākas, psiholoģiski advancētākas, un viņas tos nabaga vīriešus – atvaino, ka es tā saku, – bieži vien “nomočī”. (..) Es negribu vainot ne sievietes, ne vīriešus – mēs visi esam nedaudz klibi un šķībi, mums ir jāattīstās. Mums jābūt “netvorkam”, nevis es un tu.

Pasaulē nevajag alfa tēviņus, bet mīlošus, atbildīgus un gudrus vīriešus. (..) Īsti vīrieši ir ļoti pieticīgi un kautrīgi, tā ir viņu vīrišķība – šī atturība. Viņiem vajag palīdzēt apzināties, ka viņi nav vieni, bet ir daudzi, ka viņi valstī rada milzīgu enerģētisku intelektuālo lauku.

…mani uzaudzināja audžutēvs. Iespējams, viņš bija labākais audžutēvs pasaulē. Viņa metode bija miers. Ārkārtīgi patiesa sirds, neiedomājams atbildīgums, strādīgums un vienlīdzīga uztvere pret mani. Šī viņa milzīgā stabilitāte, nesatricināmība pret pasauli – cilvēks bijis Sibīrijā, daudzus gadus šahtā racis ogles un tikpat labi pēc tam strādāja par pasniedzēju skolā. Tēvs ir tas fundaments, kas ir godprātība, attieksme, darba tikums, godīgums un morāle. To skolās nemāca.
/Pēteris Kļava/

Esmu sapratusi, ka Prieks, Esības prieks, ir pastāvīgs stāvoklis – augstu vibrāciju rādītājs. Tas nav emociju kokteilis par kaut ko jauniegūtu. Esības prieks, kas ietver sevī Dvēseles apzināšanos, Pasaules pieņemšanu un Atvērtu sirdi, ir pastāvīgs stāvoklis – virziens un mērķis Sirds ceļam. Viss pārējais pievelkas tam.
/Inta Blūma/

Man šķiet, ir ļoti svarīgi kā atskaites punktu paturēt to, ka nekas šajā pasaulē nav mūsu nopelnīts. Viss ir dāvana. Arī otrs cilvēks ir dāvana. Tu pats sev esi dāvana. Es nesaku, ka tāpēdz jādzīvo kaut kādā eksaltētā stāvoklī un visu laiku jārāpo uz ceļiem. Ja tu kultivē sevī spēju skatīties uz pasauli nevis vērtējoši, bet kā brīnumā, tā arī pārvēršas brīnumā. Bet tas viss notiek brīdī, kad kļūsti redzīgs.
/Rēzija Kalniņa/

Neizliecies, ka mīli savu tuvāko kā sevi pašu. Kamēr neesi apjēdzis, ka viņi ir tas pats kas tu, tu nevari viņus mīlēt. Neizliecies, ka esi tas, kas neesi; neatsakies būt tas, kas esi. Tava mīlestība pret citiem ir rezultāts sevis paš-realizācijai, ne cēlonis tai. Bez pašrealizācijas neviens tikums nav patiess. Kad tu bez mazākajām šaubām zināsi, ka viena un tā pati dzīve plūst caur visu kas ir, un zināsi, ka šī dzīve esi tu, tu mīlēsi visu – dabīgi un spontāni.
/Sri Nisargadatta Maharaj/

…kurš gan no skolotājiem varētu pateikt, ka viņš ir pilnībā izaudzis un, ka vairs nekādu jaunu atklāsmju viņam nebūs? Laikam jau neviens. Bet kāpēc es visu laiku gaidu, ka beidzot „izmācīšos, izdarīšu, sakārtošu” un tad dalīšos ar to, kas man ir? Varbūt tas ir jādara tagad, kamēr vēl neesmu īsti „izmācījusies, izaugusi un sakārtojusi”, jo varbūt kādam es esmu vajadzīga tieši tāda – līdz galam neizaugusi, nesakārtota, neizmācījusies, jo viņam vieglāk sekot tam, kurš viņam tuvāks, nevis sēž augstu pie mākoņiem. Tāds pats dzīvs, neideāls cilvēks, kurš nupat vandījies pa dubļiem un vēl drusku vandās, ar savu karmu un saviem risināmajiem jautājumiem. Iespējams, tā vieglāk ir kopā izaugt, kad redzi otru – tādu nepilnīgu, kurš cenšas, dara, mainās, kļūdās un tomēr aug?
/Ginta Filia Solis/

Tibetiešu valodā jēdziens “mīlestība” nozīmē “sekot kaut kam”. Nevis sekot autoritātei, bet tam, kas tevi iedvesmo, kam uzticies, ar kuru jūties labi, kam esi pieķēries, un jūti – ar šo cilvēku kopā būs labi, interesanti, gudri, droši. Tā ir tā mīlestība.
/Pēteris Kļava/

Ziniet, mēs īstenībā neizdegam. Mēs “izšķīstam”. Tad, kad esam kaut kur tikai ar pusi no savas sirds. Kad mazliet no manis ir šeit un mazliet tur, un mazlietiņ vēl citur kaut kur. Tad mēs pazaudējam interesi par dzīvi. Atslēga ir – ka lietas ir jādara ar pilnu sirdi. Es domāju, daudzējādā ziņā varbūt šī atslēga ir garīgums. Ko tu dari, to tu dari. Vienu lietu uzlieciet uz bremzēm un otru uz gāzes pedāļa. Kad es runāju ar jums, es patiešām nesatraucos par to, ko es darīšu kā nākamo pēc tam. Šī sapludināšana kopā, šī būšana ar pusi no sirds – es domāju, ka tas ir tas, kas mūs noved pie “izdegšanas”. Jo tas mums liek justies tā, it kā mēs labākajā gadījumā dzīvotu tikai pusi no savas dzīves.
/Ričards Rors/

Dievam nav citu roku, kā mūsējās.
/Olga Vaļajeva/

Kā varu paspēt? Režīms, disciplīna, nehaoss. Pirmkārt, disciplinēju sevi. Otrkārt, daru tikai to, kas man patīk. (..) Esmu sapratusi, kā savu dienu veidot tā, lai man būtu viegli. Dzīvot ar prieku. Jo kāda jēga dzīvot citādi!? Jo tu vairāk dari tīkamo, jo dienai ir vairāk stundu. Atliek laiks ģimenei, draugiem, hobijiem, atpūtai, jūrai – visam, ko sirds kāro, un vēl paliek pāri. Esmu atpūtusies, esmu vesela, priecīga un laimīga. Atslēga ir dienas režīms un tīkama nodarbe. Nav nemaz viegli darīt to, kas patīk. Sociumam tas nepatīk.
/Linda Kurmis/

Jo plašāk mēs paplešam rokas apskāvienam, jo vieglāk mūs ir piesist krustā.
/Zigmunds Freids/

Grūti uzkundzēties tiem, kas spēj eksistēt pieticīgi, pašpietiekami un harmonijā ar savām tradīcijām.
/Kaspars Kļaviņš/

Iespējams, visi pūķi mūsu dzīvē ir princeses, kuras gaida vienīgi to, lai mēs ar skaistuma un drosmes spēku sāktu kaut ko darīt. Varbūt viss, kas mūsos izraisa bailes, dziļākajā būtībā ir kaut kas bezpalīdzīgs, kas vienkārši vēlas mūsu mīlestību.
/Rainers Marija Rilke/

Ko vispār nozīmē “skaists”? Mēs zinām, ka skaists, kas nav piepildīts un dzīvs, vairs nav skaists, viņš ir beigts. Un pretēji. Var būt vispelēkākais cilvēks, kurš uz skatuves pēkšņi tēlā atplaukst un uzzied, un top brīnumvaldzinošs.
/Guna Zariņa/

Tad, kad tu dod, negaidi pateicību. Esi pateicīgs cilvēkam, kurš tev atļāvis dalīties ar viņu.

Vārdam “mīlestība” var būt divas pavisam atšķirīgas, pat diametrāli pretējas nozīmes. Viena ir mīlestība kā savstarpējās attiecības; otra – mīlestība kā stāvoklis. Tajā mirklī, kad mīlestība kļūst par savstarpējām attiecībām, tā kļūst par jūgu, tāpēc, ka ir gaidas, cerības, prasības, cerību sabrukšana un abu pušu vēlme dominēt. Tā kļūst par cīņu pēc varas. Mīlestība kā esības stāvoklis nozīmē, ka tu vienkārši mīli; tu no tās nebūvē attiecības. Tava mīlestība ir zieda aromāts. Tas neveido attiecības; nepieprasa, lai tu būtu kaut kas un lai uzvestos kaut kā īpaši. Zieds vienkārši dalās. Un tam nav nekādas vēlmes pēc atzinības vai balvas. Šī dalīšanās jau ir balva!

Ievanojumi atver. Ja tu ar tiem nestrādā, tie sarūgtina un padara dusmīgu. Ja ļauj šiem ievainojumiem sevi mainīt, tie padara tevi plašāku – prāts paliek plašāks, sirds paliek plašāka, tiec savienots ar kaut ko lielāku par sevi.

Cilvēka brieduma zīme ir apzināšanās, ka es spēju pasauli uztvert tikai no savas attīstības stadijas. Tas ir milzīgs sasniegums, ja mācāmies sevi veselīgi relativizēt un saprast, ka mana uztvere ir atkarīga no manas attīstības pakāpes, mana vērtīguma un apzinātības. Ja esmu uz ļoti zemas apziņas attīstības pakāpes, es redzu šo pasauli ļoti jocīgi un attiecīgi jocīgi reaģēju. Jo smalkāk redzu, jo daudz iekļaujošāk varu reaģēt. Jā, patiesībā stāsts ir ne tik daudz par pasauli ārpusē, bet vispirms – kā šo pasauli un sevi redzu es. Nevērīgam cilvēkam tu vari priekšā likt visfantastiskākās lietas un iespējas, bet viņš tās nepamanīs!
/Juris Rubenis/

Katram cilvēkam dzīves laikā jāiemācās domāt, runāt un darīt vienu un to pašu. Lai tas, ko es domāju, izskan runājot, un mani darbi apliecina gan runas, gan domas.
/Inguna Vecvagare/

Kad cilvēki ir laimīgi, viņi smaida ļoti ekonomiski. Taču tad, kad ir dusmīgi, kļūst dāsni.
/Ošo/

Savas sastāvdaļas laime parasti izvēlējās pavirši. Taču, kad tās sakrita vienā gleznā un iemirdzējās, pietika visam mūžam. (..) Draugi, atrodiet brīdi un pavaicājiet saviem vecākiem, kad viņi bijuši vislaimīgākie… Nevajag par kreņķiem, par viltus uzvarām, agri vai vēlu laiks tāpat sačakarē visu. Par laimi pavaicājiet. Kas tieši notika, kā sanēja, kā garšoja, kā smaržoja, vibrēja, mutuļoja?
/Andris Akmentiņš/

Vārds “svētība” atgādina, ka par spīti visam bezjēdzīgajam un sliktajam mūsos un ap mums, dzīvē nemitīgi ir klātesoša jēga un labais. Svētība ir milzīgs neapstādināms spēks. Tas iedvesmo darīt labu, ar taisnu muguru izdzīvot savas dzīves aicinājumu. Svētība ir spēks, kas spēj pārvērst visu – bailes paļāvībā, naidu mīlestībā, šaubas pārliecībā, skaudību pateicībā. Svētība ir spēks, kas iedvesmo patiesi runāt, mīloši darboties un drosmīgi dzīvot.
/Juris Rubenis/

Izskatās, ka šajā dzīvē man vairs nav paredzētas paviršas attiecības, arī pati vairs tādas nemaz neveidoju, bet tās, kas nāk un izveidojas, ir tik ļoti sirds līmenī, ka atliek vien pateikties Debesīm.
/Inta Blūma/

Ceļā uz dziedināšanos no sāpēm ir viens punkts, pēc kura tu saproti: ka prieka tagadnē ir kļuvis vairāk nekā sāpju pagātnē. 51% prieka un 49% sāpju. Tu skaidri zini, ka pietiks spēka noiet šo ceļu līdz galam, ka tiksi galā, jo neatgriešanās punkts ir aiz muguras un pagātne jau atlaiž savu ciešo tvērienu.
Tu izelpo un vairs necenties izrauties. Dod sev laiku atvadīties, atrunāt, izkaukties, no sirds apvainoties un nīst. Tu nebaidies no savām emocijām un demoniskajām jūtām, tāpēc, ka gaismas ir kļuvis vairāk. Vairāk prieka. Ticības. Spēka. Zini, ka sevi vairs nepazaudēsi, lai kas arī notiktu. Bet, ja arī pazaudēsi, atradīsi ceļu atpakaļ pie sava 51.
/Tatjana Megerja/

Kamēr mēs dzīvojam, neviena atklāsme nav galīga un neviena izpratne nav pilnīga.
/Ēriks Stendzenieks/

Zūdošā laika sajūtai ir arī otra puse. Cilvēks pārstāj atlikt “uz kaut kad” un dara visu tagad. Liek malā savus “kā tas būs” un “ja nu kaut kas atgadās”, “ko tagad citi padomās”, aizžmiedz acis un metas iekšā. Pēc tam domā – kāpēc es to nedarīju agrāk? Tik daudz prieka, izrādās, dzīvē var gūt, ja sāc dzīvot drusciņ ar tādu “kas būs, tas būs” attieksmi. Izvērtējot riskus, protams, bet nebaidoties no tiem.
/Inga Gorbunova/

Pats grūtākais ir tas solis, kas mūs šķir no ierastā. Tur, kur īpaši negribas iet – pilnīgi noteikti vajag iet. Tur, kur ir vissāpīgāk – tu esi vistuvāk brūces cēlonim un arī izdziedināšanai. Es saprotu, cik ļoti bailīgi ir atkal pieskarties savām brūcēm, taču atļauj man uzdot jautājumu: cik ilgi tu jau tās pārsien? Vai tas palīdz? Vai tas mazina sāpes? Un cik ilgi tu vēl to darīsi?
/Jūlija Vicko/

Šis laiks ir kā virpulis, kur visu gribas ļoti ātri – sameklēt, paķert, pagaršot, nobīties, aizsviest. Mēs aizmirstam, ka esam dzīvas, jūtīgas sirdis, vienalga vīrietis vai sieviete, abiem ir bail un ir sāpes, bet tas viss aizslēpjas un tur, kur varēja būt patiess brīnums, paliek vien jautājumzīme… Tas, kā mēs pieskaramies viens otram, atstāj neizdzēšamas pēdas. Vai darām to pietiekami uzmanīgi un ar atbildību?
/Sandija Salaka/

Daudzus nodarbina “ļaunuma problēma” – kādēļ Dieva radītajā pasaulē ir tik daudz ļaunuma? Kādēļ dzīve ir tik netaisna?
Mani daudz vairāk nodarbina “labestības problēma” – vēl viena mistērija. Kā tas iespējams, ka šajā ļaunajā, netaisnīgajā pasaulē cilvēki joprojām spēj būt labi? Kādēļ pat vissmagākajos brīžos viņi prot saglabāt labestību un līdzcietību? Kaut gan varētu būt dusmīgi uz visu pasauli par to, cik grūta ir viņu dzīve… Labestība nav izskaidrojama.
Ja esi patiesi ticīgs, tad nevari teikt, ka pasaule ir drausmīga, bet tu pats gan esi labs. Nē – vai nu viss ir drausmīgs, vai arī viss ir labs. Tev ir jāspēj atzīt to, ka ļaunums jeb tumsa ir daļa no šīs pasaules, kura ir laba.
/Ričards Rors/

Tas viss, ko, pēc tavām domām, pasaule nevēlas tev dot, ir tas, ko tu pats nevēlies dot pasaulei.
Pamēģini dažu nedēļu garumā atdot citiem to, kā, tavuprāt, tev pietrūkst. Padalies ar uzslavām, atzinību, rūpēm, un paskaties, kā tas izmainīs tavu dzīvi.

Ja vēlies saprast, kas patiesi ir tavs – atlaid VISU un tavs paliks ar tevi. Kad tu atmet visas savas gaidas, ka cilvēks, situācija, vieta vai lieta tevi apmierinās, tev būs vieglāk būt šeit un tagad, tāpēc, ka tu vairs negaidīsi nākamo momentu.
/Ekharts Tolle/

…cik daudz Latvijā ir sačakarētu, vientuļu, pussabrukušu, traumētu un trauslu ģimeņu, jo tur ir viss, izņemot pašu būtiskāko – laika citam priekš cita. Tādēļ pirmā lieta ir – jāatbrīvojas no visa tā, kas mums atņem emocijas, liedz vēl vairāk sajust, cik mēs cits citam esam tuvi un mīļi. Un nekas nevar būt dārgāks kā cilvēki.
/Andrejs Mediņš/

Nav laiks. Ir tikai mirkļi – ellišķi sāpīgi un dievišķi skaisti.
/Imants Ziedonis/

Piedzimt no jauna nenozīmē obligāti veikt kaut ko radikālu. Tev nav no kravas auto vadītāja jākļūst par profesionālu basketbolistu. Vari pārtapt no vienkārši laba cilvēka par cilvēku, kurš kļuvis labāks. No nekompetenta par kompetentu. No laba drauga par lielisku draugu. No verga par brīvu cilvēku. No cilvēka, kurš citiem ļauj lemt, kad viņš ir laimīgs, par cilvēku, kurš pats izvēlas savu laimi. Dari to visu katru dienu. Tā ir prakse. Iespējams, tu kādreiz kļūsi par kosmonautu vai mākslinieku, taču tev jāpiepilda sava dzīve ar kaut ko vērtīgu līdz tam brīdim, kad tas notiks.
/Džeimss Altučers/

The mind is a place where the soul goes to hide from the heart.
/Michael Singer/

Mācies mīlēt savu nespēju piemēroties citu cilvēku ceļiem. Tu piemērojies savam oriģinālajam ceļam. Jā, dažkārt tas ir bailīgi. Jā, dažkārt tu esi šaubu un nepārliecinātības pilns. (..) Taču tu vairs neesi sekotājs. Tu ej pa savu ceļu, nevienam neatvainojoties. Tu priecājies, kad paklūpi un krīti. Tu svini savu dīvainību un iesmej par savām kļūdām. Citu cilvēku spriedumi tagad ir ziedi, kas krīt pie tavām kājām.
/Džefs Fosters/

Kamēr domāsi, ka viss ir kāda cita vaina, tu daudz cietīsi… Kad sapratīsi, ka viss rodas no tevis paša, būsi apguvis divas lietas – mieru un prieku!
/Dalai Lama/

Vēlme draudzēties jau nav zudusi, taču vairs nav ticības, ka mēs vispār varam kļūt viens otram īsti tuvi. Esam kļuvuši pārāk dažādi, individuāli – atrast tik dziļu sazobi vienam ar otru vairs neizdodas. Tāda, kāda rodas iemīlēšanās periodā, kad liekas, ka esi atradis otru pusīti. Beigās gan izrādās, ka tā ir labi ja viena astotā vai pat simtā daļa.
/Aleksandrs Rapaports/

Kad tu cīnies pret šo mirkli, patiesībā tu cīnies pret visu Visumu. Ir tas, kas ir, ļauj tam būt un priecājies par to. Ja tu spēj pieņemt dzīves plūdumu un ļauties tam, tu pieņemsi to, kas ir patiess. Tikai tad, kad tu pieņemsi to, kas ir patiess, tu varēsi dzīvot mierā un laimē.
/Dīpaks Čopra/

Tas, kurš ņem – piepilda plaukstas. Tas, kurš atdod – piepilda sirdi.
/Lao Czi/

Pajautā cilvēkiem: “Kādam man jābūt?” Vieni teiks, ka tev jābūt atbildīgākam. Labestīgākam. Dāsnākam. Tev jābūt uzmanīgākam pret citiem – īpaši, pret viņiem. Vairāk jāstrādā. Un vairāk jāpiedomā pie sava ārējā izskata, citādi tu izskaties tā – ne īpaši labi. Tev jābūt punktuālam, pateicīgam, jāprot piedot un piedāvāt palīdzība, pat negaidot, kad to palūgs. Tev jāgrib upurēties un neminstinoties jāatdod sava dzīve citu cilvēku labā – nu, kaut vai viņu labā.

Un citi? Citi nedaudz samulsīs, ilgi domās, bet pēc tam teiks, ka tev, pirmkārt, jābūt veselam. Jā, varbūt bagātākam, veiksmīgākam; bet tas nav tik svarīgi. Galvenais – tev jābūt dzīvam, sveikam un veselam! Un tev vienkārši jābūt, tāpēc, ka tad, kad tevis nav blakus, viņiem ir skumji. Vienkārši esi – un viss! Tu tāpat esi labs. Lūk, šie cilvēki pieņem mūs tādus, kādi esam. Ja arī ko prasa, tad tikai, lai mēs atpūstos, kustētos, veselīgi ēstu – tās ir patiesas rūpes. Un, pat ja ir kaut viens cilvēks, kurš saka: “Veselam, laimīgam, dzīvam un tuvam!” – tā jau ir milzīga laime. Tā ir mīlestība.
/Anna Kirjanova/

Viss, kas pēc tevis paliek, ir tā mīlestība, ko tu esi ieguldījis cilvēkos.
/Naula Dannenberga/

Mēs savu dzīvi gribam nodzīvot tā, lai pēc tam par mums varētu teikt: reiz dzīvoja… Pasakas tā sākas. Nav lepnums jāaudzē, lai par tevi runātu, bet jādzīvo tā, lai norietā varētu teikt: es esmu dzīvojis! Un mēs dzīvojam. Savā pļavā, savā ceļa vējā. Un mīlestība ir mūsu buras – kad tā ir, nekas nešķiet grūti.
/Lauris un Arnita Daņilovi/

Aiz lielām sāpēm slēpjas smagi pārdzīvojumi. Tur, kur daudz spriedelējumu, ir iesaldētas jūtas. Tur, kur iesaldētas jūtas, tur daudz baiļu, kauna un aizvainojuma.

Tur, kur daudz noteikumu, var spilgti redzēt neticību savām jūtām. Aiz neticības pret jūtām slēpjas bailes no savas spontanitātes.

Tur, kur tiek meklētas autoritātes, ir milzīga atstumtības pieredze. Kad ir liela atstumtības pieredze, ļoti gribas saņemt atzinību.

Tur, kur daudz runā par citiem, tur grūti koncentrēties uz sevi. Kad grūti koncentrēties uz sevi, tas nozīmē, ka ir daudz kauna.

Tur, kur ir liela vilkme pēc panākumiem, tur daudz trauksmes par nākotni. Tur, kur daudz trauksmes par nākotni, tur dzīvo pagātne un pazūd tagadne.

Tur, kur tiek uzvilkta vienaldzības maska, tur ir daudz vilšanās. Aiz vilšanās slēpjas maiguma un siltuma alkas.

Tur, kur bēg no kontakta, ir spēcīgs iekšējais spiediens. Kad ir spēcīgs iekšējais spiediens, rodas vēlme būt agresīvam.

Tur, kur ir daudz kritikas, tur slēpjas vēlme izmainīt pasauli. Aiz vēlmes izmainīt pasauli slēpjas bailes ieņemt savu vietu tajā.
/Andrejs Rižovs/

Man nav viss, ko es mīlu. Bet es mīlu visu, kas man ir.
/Ļevs Tolstojs/

Jebkura kļūda, jebkurš dēmons mūs noved tur, kur mums ir jānonāk. Un vienīgais, ko varam gribēt: lai blakus ir cilvēks, kurš saprot. Saprot arī to, ka tieši pagātne mūs ir izveidojusi par tādiem cilvēkiem, kādi esam šobrīd.
/Linda Mūrniece/

Tu nekad neiemīlies otrā cilvēkā; viņš ir tikai katalizators un sūtnis. Tu iemīlies pašā dzīvē, tās satriecošajās iespējās. Tu vēl dziļāk iegrimsti savā paša klātesamībā, savas esības plašumu centrā un savā spējā uzticēties kādam. Vai arī tu apvaino otru, kad nejūti saikni ar viņu, taču tas viss esi TU, tas viss ir TEV un TAVAI dziedināšanai, un šīs pasaules glābšanai.

Patiesa laime ir brīvība no salīdzināšanas. Tā ir necenšanās būt laimīgam. Tas ir uzaicinājums būt vienam veselam, sazemētam, īstam, tieši tur, kur tu šobrīd atrodies. Tavas sāpes, skumjas, šaubas, vēlmes, briesmīgās domas nelūdz, lai tu tās izdziedē, bet lūdz, lai tu tās izdzīvo šī brīža dziedinošajos apskāvienos.
/Džefs Fosters/

Jā, cilvēki ir nesaprātīgi, pretrunu pilni un egoistiski. Un tomēr, mīli viņus. Ja darīsi labu, cilvēki vainos tevi savtībā un slēptā patmīlībā. Un tomēr, dari labu. Ja esi veiksmīgs, tu noteikti iegūsi gan slepenus, gan atklātus naidniekus. Un tomēr, tiecies būt veiksmīgs. Labais, ko tu dari šodien, jau rīt tiks aizmirsts. Un tomēr, dari labu. Sirsnība un atvērtība padarīs tevi ievainojamu. Un tomēr, esi atvērts un sirsnīgs. To, kas gadiem celts, var sagraut vienā mirklī. Un tomēr, cel. Cilvēki lūgs tavu palīdzību un pēc tam tevi vainos par to. Un tomēr, palīdzi cilvēkiem. Atdod pasaulei labāko, kas tev ir, un tu saņemsi cietsirdīgu sitienu. Un tomēr, atdod labāko, kas tev ir.
/Māte Terēze/

Sometimes we are just the collateral damage in someone else’s war against themselves.
/Lauren Eden/

Ir varenie, kuriem blakus visi šķiet mazi. Taču patiesībā liels ir tas, kuram blakus ikviens cilvēks jūtas liels.
/Čārlzs Dikenss/

Mīlestība ir dzīvs organisms. Tā aug, mainās un dejo džagu-džagu. Apresnē un notievē. Saslimst un atveseļojas. Apmeklē datorkursus. Guļ. Piemētā māju ar konfekšu papīrīšiem. Dzer. Šuj un lāpa. Tā nav tāda, kāda bija pašā sākumā, un neviens nezina, kāda tā izskatīsies beigās. Neviens arī nezina tās kodu, šifru un kārtas numuru Mendeļejeva periodiskajā sistēmā.
/Irina Govoruha/

Es apsolu, ka savas īstās patības atklāšanu izjutīsiet tā, it kā no muguras būtu novelts tūkstoš mārciņu smags slogs. Jums vairs nevajadzēs celt, aizsargāt vai veicināt kāda idealizēta sevis tēla veidošanu. Dzīve īstajā patībā vienkārši ir daudz laimīgāka, lai gan mēs tajā nekad nedzīvojam visas 24 stundas diennaktī. Tomēr tā ir vieta, kur vienmēr atgriezties.
/Ričards Rors/

…viņai šķiet neizprotama mana izvēle, jo man ir laba izglītība, bet es skraidu pa dažādiem pasaules kontinentu kalniem un visu laiku cenšos sevi nenogalināt. (..) Banālākais jautājums, ko man uzdod kalnos nekāpēji, ir: kāpēc tev to vajag? Kāpēc tev tā jāmokās kaut kādu virsotņu dēļ? Alpīnisti parasti atbild: ja tu man to jautā, tad tik un tā nesapratīsi. Tas ir tik trausli un nematēriski, ka to patiešām grūti izskaidrot.
/Kristīne Liepiņa/

Ir jābūt paļāvībai uz dzīvi, un tad tā dzīve tev dod.

Neviens ceļš šai pasaulē nav viegls. Ir tikai tas, kuru tu izvēlies. Mēs savu ceļu izvēlējāmies paši. Tad kad tu esi savā ceļā, ar savu izvēli, tu nejūti grūtības.

Lai mēs dzīves nodzīvojam tā, ka par mums arī var pateikt – REIZ DZĪVOJA!
/Lauris Daņilovs/ 

Tas ir liels izaicinājums – būt kopā. Tāpēc, ka viens ir ļoti strukturēts, otrs ir milzīgā haosā. Tie nav pretpoli, tie vienkārši ir dažādi esības statusi, dažāda pasaules izpratne, dažāda dzīvotgriba un pārliecība, kā tas ir jādara. Tas radošais aspekts ir – kā viņus tuvināt, kā viņus nevis savienot vai sapludināt, bet kur atrast tos kopīgos punktus, kas rada jaunu interesi kopīgi dzīvot tālāk.
/Valts Kleins/

Mieru mēs gūstam,
Ja neko negaidām no pasaules,
Bet tikai dodam, dodam un dodam
Bez jebkādiem nosacījumiem –
To, kas mums ir, un to, kas mēs esam.
/Šri Činmojs/

Gadiem ilgi esmu lūdzis, lai katru dienu saņemtu vismaz vienu labu pazemojumu, uz kuru man nāktos vērot savu reakciju. Nekā citādi nespēju pamanīt gan savu kārtīgi noliegto ēnas pusi, gan idealizēto personu.
/Ričards Rors/

…kur ir mūsu uzmanība (apziņa), tur ir mūsu enerģija, tur esam mēs.
/Andris Račs/

Kāds ir apziņas attīstības līmenis, tādas attiecības tiek būvētas. Bērnišķīga apziņa pieaugušā vecumā ir kritiska, trauksmaina, neuzticēšanās un bezpalīdzības pilna. Tā ir kategoriska, slikti saprotas vai strīdās ar realitāti, taču tic ideāliem, liekot tos tālu aiz horizonta.

Vientulības bailes mudina uz atkarīgām attiecībām: emocionālā iemīlēšanās un seksuālā tieksme tiek uztverta kā mīlestība.

Nepietiekams briedums meklē, kā sevi nostiprināt, pabarot, stingri testējot citus, gaidot no tiem kompensāciju: no draugiem, ģimenes, partneriem un dažādiem notikumiem. Nosliece uz drāmu, biežas vilšanās un nedrošas izvēles, kurām trūkst spējas atšķirt saderību no nesaderības, ir iemesli neapmierinātībai ar savu dzīvi.

Nobriedusi apziņa ir mierīga, saprātīga, labi adaptējas realitātē un ir spējīga to ietekmēt. Viens no brieduma kritērijiem ir attīstītas jūtas, nevis zināšanas vai pieķeršanās statusam. Nobriedusi apziņa iziet ārpus normām, pāraugot tās. Tā nestrīdas, necīnās, taču necenšas atbilst vispārpieņemtajiem standartiem. Briedums ir pašpietiekams.

Pēc apgaismības tev nebūs problēmu ar pasauli. Savukārt pasaulei būs problēmas ar tevi, jo tu būsi pārstājis to izklaidēt.

Nes sevī labklājības enerģiju. Necīnies ar trūkumu, deficītu un problēmu. Nesapņo par pārpasaulīgu bagātību, kas nokritusi no debesīm. Izej no galējībām. Tās visas ir lomu spēles. Ja ir bailes – tās noteikti pastiprināsies. Ja ir uzticēšanās, tā pievilks visu nepieciešamo.

Ļauj, lai atnāk tieši tik daudz labklājības, cik tev ir vajadzīgs, cik tu spēsi apgūt. Saskaņota apziņa atklāj dzīves meistarības gudrību.
/Svetlana Orija/

Mācos ļauties dzīvei, nevis mēģināt darīt, ko esmu izprātojusi, laužoties durvīs, kas ir ciet. Kad sāku ļaut notikumiem notikt, varu tikai brīnīties, kādus cilvēkus satieku, kur nonāku.

Tici sev, jo tikai tu pats esi ceļš pie sevis un atslēga, un durvis. Tu esi viss.
/Diāna Bērza/

Ja mēs kādu mīlam, viņš jāmīl no rīta līdz vakaram, no sākuma līdz galam, nevis tikai kādos īpašos brīžos.

Varbūt tas otrs cilvēks vajadzīgs kā ceļvedis, kas uzved uz augstākas attīstības ceļa, un, kad tas ir veikts, abi šķiras.

Ļoti, ļoti negribēt ir tas pats, kas ļoti, ļoti gribēt – šie abi “ļoti” mēdz piepildīties.

Svarīgi ir iemācīties savu nīgrumu, sapīkumu, aizvainojumu neturēt sevī kā tādu dārgumu, bet gan piesaistīt domas pozitīvajam, būt elastīgam domāšanā, apmierinātam ar sevi un dzīvi.
/Vija Amatniece/

Mīlestību mēs visbiežāk pazaudējam plaisās starp to, ko pateicām, bet nedomājām, vai arī starp to, ko nodomājām, bet nepateicām.
/Halils Džibrāns/

Ja tu zinātu, cik patiesībā esi skaists, tu nokristu pats pie savām kājām.

Tavs uzdevums nav mīlēt mani, tas ir mans uzdevums.

Katrs mirklis ir Dieva dāvana, un tu atver šo dāvanu tieši tagad, tagad, tagad…

Kad tu tici, ka tavu problēmu radījis kāds cits, tu pats sev kļūsti par upuri.

Es esmu absolūti visu savu sāpju avots.

Dzīve, mani mīļie, ir mīlestība. Viss pārējais ir iedomu maldi.

Man nav mērķa. Kāpec gan mānīt sevi? Kāpēc domāt tik šauri?

Realitātē man ļoti patīk tas, ka tā var iztikt bez manas palīdzības.

Kad tu apzinies, ka saņem visu, kas tev ir vajadzīgs, dzīve kļūst par paradīzi.

Nav iespējams pārliecināt visus. Un nav neviena, ko vajadzētu pārliecināt.

Mūsu mīļotie cilvēki spiedīs uz visām mūsu pogām tik ilgi, kamēr mēs neapzināsimies, kas tieši mums par sevi jāuzzina.

Nauda mums parāda, kādai jābūt mūsu domāšanai: kā tā var plūst, kā tā var neievērot robežas un, cik daudz tai var būt formu. Nauda parāda, cik tas ir viegli – visu laiku uzrasties un pazust. Tā ir liels skolotājs.

Kad viņi tev uzbruks un tu ievērosi, ka mīli tos no visas sirds, tavs darbs būs padarīts.
/Bairone Keitija/

Ja Tev nav naudas vai ir mūžīgas problēmas šajā sfērā, noliec savu lepnību, noliec savu pseidogarīgumu, noliec visas savas garīgas prakses un EJ STRĀDĀT kafejnīcā par oficianti vai mežā par krūmu cirtēju. Jo vienkāršāks darbs, jo vairāk tajā ir garīgā resursa un laika apcerei. Un pazemības praksei.
Ja Tev nav pilnvērtīgu un jēgpilnu attiecību ar cilvēkiem, aizbrauc pie saviem vecākiem un parunājies no sirds. Nokāp no saviem garīgajiem augstumiem un parunā ar “negarīgajiem” radiem. Pajautā kā viņi jūtas, kā redz pasauli. Paklausies ar uzmanību un pieņemšanu. Un ļauj viņiem to redzēt tādu, kāda tā viņiem ir.
Ja tu joprojām kādu vērtē, nosodi, tiesā vai kritizē, tev nevajadzētu citiem mācīt par garīgumu. Par agru… Jo priekšā vēl ir liels darbs ar sevi un savu Ego.
/Inta Blūma/

Atlaid mirāžu par to, cik tu esi svarīgs to cilvēku acīs, kurus sastopi. Nevienam nav tevi jāmīl, jādāvina tev dāvanas, nevienam ar tevi nav jādraudzējas un jāizturas pret tevi godīgi un nesavtīgi.

Nevienam nav jābūt tev uzticīgam tāpēc, ka tu esi kādam uzticīgs. Nevienam nav tevi jāaizstāv un jābūt par plecu grūtā brīdī. Nevienam nav tev jājūt līdzi un tevi jāmierina. Jāaizdod tev nauda. Jāklausās tavi stāsti un jāsmejas par taviem jokiem.

Nevienam nav jāaizpilda tavs tukšums un neprasme dzīvot. Nevienam nav par tevi jārūpējas un, vēl jo vairāk, nevienam nav jāaorganizē tev laimīga un komfortabla dzīve. Nevienam nav tev jāatbild ar labu uz labu.

Vai tas dara tevi cietu un noslēgtu? Vīlušos? Nē. Ieskaties tajā – tas ir piedošanas vieglums. Tā ir gaisma, kas laužas cauri tavas nelaimes durvīm.
⠀
Atlaid to, kā nav tavās rokās. Vairs negaidi un neceri ne uz ko. Mācies novērtēt sīkumus, kurus agrāk palaidi garām. Redzi, cik daudz labestības ir pasaulē, kad tu neapslāpē visu ar savu “gribu” un “parādā”? Cilvēki ir labestīgi. Vienkārši ļauj viņiem būt bez tavām gaidām un vērtējumiem, un viss izrādīsies savās vietās.

Ja mīli – atlaid. Cieni otra izvēli. Necenties paredzēt un kontrolēt. Netaisnīgums pazudīs un paliks pateicība. Vieglums. Un vienkāršība.

Tik daudz esi nometis. Tagad tu esi brīvs. Brīvs klausīties, būt mierīgs un kluss. Brīvs vienkārši būt. Tev neviens neko nav parādā. Un tev ne no viena neko nevajag. Dzīvo.
/Dmitrijs Goreliks/

Laulībā liela gudrība ir otru cienīt tādu, kāds viņš ir, nevis pieprasīt, lai viņš būtu tāds, kā esmu iedomājies.

…otrs cilvēks ir pieņemams tikai par 20 procentiem. Par 80 procentiem viņš vairāk vai mazāk nav pieņemams. Bet izšķirošais ir nevis cepties par tiem astoņdesmit procentiem, bet priecāties, ka divdesmit ir vairāk nekā nulle.

Nevajag meklēt kaut kādu supervīrieti, kaut kādu ideālo vīrieti! Pieņemt to tā, ka neviens nav ideāls. Vīrieši atšķiras tikai ar to, ka viņiem ir apmēram vienāds skaits trūkumu, tikai trūkumi ir dažādi.

Laulība kā dzīves pamats – tā ir vislētākā iespējamā izdzīvošanas forma, kas ar vismazāko ieguldījumu dod vislielākās ērtības.

Monogāmijas pieredze ļāvusi ļoti skaidri ieraudzīt, ka bērni sastāv no tēva un mammas. Ja tēvs un mamma sarunājas un ja viņiem ir savstarpēja komunikācija – kaut viņi strīdas, bet ir kopā –, tad arī bērna psihe ir kopā.

Vīrietis satiekas ar zemapziņu caur sievieti. Viņš caur sievieti vispār uzzina pasaules vēsturi.

Šķiršanās meitenei rada pašvērtības traumu, kuru ir ārkārtīgi grūti pārvarēt. Tu burtiski redzi, ka viņa domā – neviens mani nepārliecinās, ka man viss ir kārtībā, ja mans tēvs mani pameta.

Sistēma ir stabila, ja ir līdzsvars starp ņemšanu un došanu. Kādreiz sievietei ir jāizraudas vīram uz pleca un jābūt meitas lomā, un citreiz viņai ir jāpārslēdzas un jākļūst par medmāsu, kad vīram ir plosts. Tad viņai ir jādod. Ja pārī ņemšana un došana būs apmēram līdzsvarā, tad viņi turēsies kopā.
/Viesturs Rudzītis/

Bet maģija ir tāda – ja mēs zinām, kā spert soli uz priekšu, ar to pietiek. Pēc tam uzzināsim, kā spert nākamos. Kur, kāpēc, ar ko. Līdzīgi kā mašīna, kas naktī izgaismo tikai nelielu ceļa gabaliņu, bet ar to pietiek, lai tiktu uz priekšu. Lai nonāktu no Rīgas līdz Valmierai, mums nevajag redzēt uzreiz visu maršrutu, bet tikai tos daždesmit metrus sev priekšā.

Ar Camino ir tāpat. Ja tu paskaties kartē, 800 km šķiet kā bezgalība. Kā būs, kas būs, vai es varēšu? Un tad tu domā – vai tu vari šodien pasper vienu soli, tad nākamo, tad vēl nākamo. Vienu kilometru, tad nākamo, tad vēl nākamo. Vai tu varēsi šodien “nolauzt” 20 kilometrus? Nav svarīgi, cik bija vakar, nav svarīgi, kas notiks rīt. Cik tu vari noiet šodien? Un nemanot, solis pēc soļa, kalns aiz lejas, kilometrs aiz kilometra – un tu esi galā. Aiz muguras ir astoņi simti kilometru, smieklu, asaru, sviedru, litru, smaržu, miglu un smilšu. Bet tu pats esi galā. Kas, cita starpā, nav nemaz tik svarīgi. Katrā ziņā – ne tik svarīgi kā tie kilometri, smiltis, smiekli un pārējais.
/Zane Eniņa/

…katrs, kurš ar tevi nav nejaušās attiecībās, pilnīgi noteikti ir cilvēks, kurš uz to periodu ir īstais. Jo vairāk caur attiecībām sevi iepazīsti, jo esi atvērtāka pilnākam spektram, un tev pretī arī būs cilvēks ar šo atvērto, pilno spektru. Bet īstas attiecības ir tur, kur vīrietis ir gatavs stikla kalnā jāt.

Jā, vīriešiem ir grūtības pieņemt sievietes spēku. Ar to ir jārēķinās! Tāds ir ceļš uz mīlestību un brīvību. Ja tu esi stipra, rēķinies ar sekām, ar ceļa grūtībām. Rēķinies, ka var uznākt “mendeles” gan tev, gan otram. Rēķinies, ka nekas nav mūžīgs, izņemot tavu būtību. Tāpēc izvēlies būtību. Un tad arī agri vai vēlu būs mūžīgās attiecības.
/Ragaciema Agnese/

…mīlestība ir tur, kur tu velti savu laiku. Ja sēdi darbā un domā, kā tu savā ģimenē visus mīli, nekas nenotiek. Mīlestība uzplaukst, ja esi kopā ar tiem, ko mīli, jo tad viņi tavu mīlestību var saņemt un sajust. Mīlestība ir par laiku un darīšanu, nevis par kaut kādu mistisku jušanos un rūpēšanos no attāluma.
/Vita Kalniņa/

…es uzsveru mūsu attiecību veiksmīgo pusi, bet tas nenozīmē, ka nav krīžu. Ir brīži, kad ir forši, un ir brīži, kad jāšķiras. Man palīdzēja tas, ka pieņēmu lēmumu – es to gribu. Un tāds ir arī Jura lēmums.

Redz, kā ir – es sapņoju, ka gribētu vieglu dzīvi, ik pa brītiņam vēlētos iemērkt kājas Karību jūrā, dzert man pienestu kokteili un skatīties skaistu saulrietu, bet, ja, to iegūstot, man jāzaudē jau esošais, tad es vairs negribu jūru, kokteili un saulrietu. Viss, ko esmu ieguvusi, ir bijis samaksas vērts.

Man patīk Jurī viņa romantiskā daļa – viņš ir gatavs stiept galdu uz turieni, kur es gribu dzert kafiju.

Savās pirmajās attiecībās redzēju tikai to, kas man patīk un der, bet neskatījos uz to, kas nāk līdzi, kas mums var nesanākt, kādi ir riski. Tā ir klasiska alošanās – mēs no attiecībām ceram saņemt to foršo, bet pārējo neesam gatavi redzēt.

Gribēju stabilu ģimeni, kas nozīmē – daudz cilvēku, kas kopā veido atbalsta sistēmu. Gribēju, lai mani bērni ir cits citam.

…varbūt lielāks izaicinājums nav bijis beigt kādas attiecības, bet gan būvēt ilgtermiņa attiecības, negūstot savā ģimenē pieredzi par to, kā ir dzīvot ilgtermiņa partnerībā.
/Diāna Zande/

Pie manis uz nodarbībām ļoti bieži nāk cilvēki, kuri netic, ka viņus kāds varētu mīlēt. Viņi izvairās no komplimentiem, apskāvieniem, dāvanām, palīdzības un jebkuras uzmanības. Viņi jau nav vainīgi, viņiem ir grūti, taču citiem, no malas skatoties, viņu uzvedība izskatās auksta un izvairīga. Šajā gadījumā mēs vairāk par visu pasaulē varam vēlēties siltas, labas attiecības ar citiem cilvēkiem, bet tajā pat laikā uzvesties tā, it kā neviens mums nebūtu vajadzīgs.

Ja tu paspēlēsies ar to, ka tevi mīl, uz mirkli iedomāsies, ka cilvēki ir daudz labsirdīgāki un nevēl tev ļaunu, tu pats kļūsi daudz siltāks un atvērtāks. Pamēģini uz visu reaģēt tieši no šāda skatu punkta, nevis ierastā, un tu pat nepamanīsi, kā pats sāksi piedāvāt un piekritīsi citu piedāvājumiem, un daudz mierīgāk uztversi atteikumus. Jaunās lomas instrumenti: būt atsaucīgākam, sniegt vairāk atgriezeniskās saites, smaidīt, skatīties acīs, uz piedāvājumiem reaģēt nevis ar kautrīgu klusēšanu, bet atbildēt: “Jā, paldies, es atnākšu, es priecājos!” un censties iztēloties, ka cilvēki vēlas būt ar tevi, nevis atbrīvoties no tevis.
/Jūlija Rubļova/

Vīrieši domā, ka viņi ir loģiski. Sievietes zina, ka viņas tādas ir.

Pasaulē ir tikai divas iespējas – dzīvot bailēs vai dzīvot mīlestībā.

Mīlestība ir tad, kad otra laime ir absolūti nepieciešama tavējai.
/Juris Batņa/

Cilvēki sapņo atrast savējos, domubiedrus, satikt tos, ar kuriem ir viegli būt kopā. Ja dzīvē tu sastopi kādu, ar ko jūties “kā no vienas planētas”, tā ir īpaša svētība. Tādu, ar kuriem sajūti radniecīgu saiti, siltumu, sirsnību, iepriekšējo dzīvju nospiedumus, ir daudz, tomēr cilvēku, ar ko pabūt mirkli kopā un patiešām justies “kā no vienām mājām”, ir maz. Esmu raudājusi aiz laimes, kas rodas no apziņas: es neesmu viena uz šīs pasaules! Ir vēl kāds no tās pašas zvaigznes.
/Inta Blūma/

Iemācīties nevis pašam visu kontrolēt, bet paļauties, ka notiekošais ir labs un parādīs ceļu.
/Uģis Salna/

Darot lietas, kas tev patīk, tu nezaudē laiku – tu to iegūsti.
/Ilze Salna/

Tāpat kā mums tiek uzdāvināta katra jauna diena un nakts, tāpat mums it kā uzdāvina cilvēkus. Viņi ir vai nu mūsu skolotāji, vai eņģeļi. Un nekas, pilnīgi nekas nav pats par sevi saprotams!
/Rēzija Kalniņa/

Kamēr uzskatām sevi par dieviem, visu varošiem, nekādas dzīvības mūsos nebūs. Bet, tiklīdz atzīstam savu nevarību, bezspēcību, mēs kļūstam kā atvērti ziedi, ko Dievs piepilda ar savu dzīvību, prieku, drosmi un mieru. Kamēr plosāmies paši sevī, mēs nekur tālu netiekam.
/Andrejs Mediņš/

Ja tu atļaujies būt dzīvs, tevi daudza.
/Inese Indāne/

Savā mazajā pasaulē labāk būt vienam, nevis kopā ar to, kurš kļuvis svešs tavai dvēselei.
Nevajag viņus – šos aukstos uz sevi ieciklējušos cilvēkus, kuri pakļauj tevi saviem nosacījumiem, pilnā nopietnībā uzskaitot to, kādam tev jākļūst, lai iegūtu viņu labvēlību.
Nevajag tos, kuri ar tevi kopā ir tikai līdz pirmajam izdevīgajam variantam. Tiem, kuri nodos, ne aci nepamirkšķinot, kolīdz parādīsies krāšņākas perspektīvas.
Un nevajag tos, kuri jāpiesien, jānotur, jāizlūdzas. Kuriem tev katru dienu jādemonstrē fokusi-pokusi, lai tikai viņi neuzmestu lūpu, neiegrimtu grūtsirdībā un nepiecirstu kāju, kad nenotiek tā, kā gribas.
Tas, kurš ir tavs – ir tavs. Nevis ar privātīpašnieka tiesībām, bet savstarpēju uzticēšanos. Ar viņu vērtīgs ir it viss.
/Ļiļa Grad/

Tas ir tik vienkārši un reizē tik sarežģīti – vienkārši BŪT. Apjukušam, nobijušamies, vājam, stipram, priecīgam vai skumjam. Neko nedarot, neko nemainot. Neko neprasot. Nepretojoties tam, kas ir. Nepretojoties tam, kas esi tu un kā dzīvo šo dzīvi. Bet Tu Esi. Un ar to pietiek!
/Anna Ļevčenko/

Atgādinājums, ka dzīve nav tikai tas skaistais urrā, ka tai ir arī otra puse, man ļoti palīdz līdzsvarot eksistences uztveri. Es redzu abus galus vienlaicīgi – skaistumu, estētiku, brīnumu, mīļumu un tai pašā laikā – baigo izmisumu, šausmas un nāvi.
/Pēteris Kļava/

Respektē cilvēku šaubas, cieni cilvēku neticību. Viņiem, iespējams, ir labāks iemesls neticēt, nekā tev ticēt. Tu nezini, ko viņi ir piedzīvojuši.

Šī dzīve vairāk ir atbildes, kuras saprast, nevis noslēpums, kuru dzīvot.

Mums trūkst cilvēku, kas problēmā saskata iespēju un palīdz citiem noticēt.

Man patīk iesaistīties bezcerīgās situācijās. Tas jau ir tas labākais, jo sliktāk vairs nevar būt. Tādā ziņā Latvija ir brīnišķīga vieta, jo ir tik daudz situāciju, kuras vari uzņemties un vērst par labu, un iegūt milzīgu pieredzi, kas nebūtu iespējama daudzās citās labi ieeļļotās, tradīcijām bagātās valstīs un kultūrās.

Tā ir cilvēka traģēdija – mēs neapzināmies, kamēr nepazaudējam. Kad kaut kas, pie kā esam pieraduši, vairs nav, tad mēs pēkšņi sākam novērtēt, cik īstenībā tas viss bija dārgs.

Nav jāgaida pēdējā stunda, lai uztaisītu dzīvē pauzi un paskatītos, kas es esmu savā kailumā. Tādi posmi ir vajadzīgi. Tu no tiem gūsti savu vērtību kā cilvēks.
/Pēteris Sproģis/

Pēdējā gada laikā es arvien vairāk kļūstu par tādu kā savas dzīves novērotāju, kas vairs necenšas dzīvi un notikumus tajā mākslīgi ietekmēt, bet vairāk ļaujas un seko savas sirds enerģijai… Kas necenšas noturēt cilvēkus, bet gan vairāk skatās, kas notiks tad, ja tos visus palaidīs vaļā. Vai tie atnāks atpakaļ? Kuri par mani atcerēsies pirmie? Kuri atbrauks, kad man būs salauzta kāja? Kuri atbrauks arī tad, ja man nebūs nekā, ko dot, vai iespējas panākt pretī? Kuri piezvanīs tāpat vien, bez personiskas intereses? Kuri būs gatavi vairāk dot, nekā saņemt pretī? Kuriem galu galā es esmu vajadzīga? (..) Un, jo vairāk es atsakos no visa liekā, jo vairāk es pati neiesaistos, jo vairāk man tiek dots – dots kaut kas īsts.
/Sabīne Koklačova/

Nepīties ar vājiem vīriešiem, tas nozīmē – nesaistīties ar tiem, kas netur līdzi jūsu enerģētikai. (Viņi nav vainīgi pie tā, ka kāds ir nācis šai pasaulē ar atomelektrostacijas jaudu.) Es izskaitļoju vīrieša energoietilpību, vadoties no viņa sapņiem un mērķiem.

Sievietē ir daudz enerģijas – viņa ar to piepilda savu vīrieti, bērnus, savu vidi, biznesu. Jo vairāk enerģijas, jo plašāks atvēziens.

Enerģētiski spēcīga sieviete nekad nenomierināsies. Viņai vienmēr būs par maz, viņa vienmēr gribēs kaut ko jaunu un interesantu: “Es vēl kaut ko atradu. Man tas patīk. Gribu uz turieni. Uzzināju to un to. Man ir interesanti, gribu pamēģināt!”

Ja gribat būt veiksmīgi, bagāti un veseli – izvēlieties tās sievietes, kurām nekad nav miera, un gatavojieties interesantai un emocijām bagātai dzīvei līdz pat vecumdienām!
/Tatjana Megerja/

Tas jau ir cilvēka ego, kas grib tikai veiksmi un izdošanos, dvēseles atnāk uz šo zemi piedzīvot visu, kas lemts.
/Inese Prisjolkova/

…labi, ka izšķīros. Jo, iespējams, citādi es sevi nebūtu atradis. Man būtu mierīga dzīve, bet acis nemirdzētu.

…Baiba ir mierīga. Tā ir brīnišķīga lieta, ja mēs varam viens otram būt aizmugure, nevis otru bakstot, bet sargājot. Vismaz man noteikti nevajag aktīvu aizmuguri. Tieši otra cilvēka miers manī vairo aktivitāti.

Atmiņas ir jāatceras, bet par tām nedrīkst pārdzīvot. Tā ir ļoti liela kļūda, kurā daudzi iekrīt. Pagātne ir jāgodā, jāatceras, bet nevajag pārdzīvot, jo tā mēs pazaudējam šodienas dzīvi. Un tad nevaram ne radīt, ne paši būt laimīgi.
/Andris Račs/

Es neesmu virsotnes cilvēks. Mans uzdevums ir radīt dzīvību, nodot dzīvību, nodot prieku, gaismu, drosmi. Es esmu kā kanāls. (..) Es zinu to, ka esmu vajadzīgs kā ceļš, iedrošinājums, spēks un ticība.
/Andrejs Mediņš/

…briedums – tas ir tad, kad proti salaizīt savas brūces, aizpūderēt rētas vai arī lepoties ar tām kā ar ordeņiem. Un retāk jūties vientuļš, bet, ja arī tā jūties, tad nebaidies vientulības.

Nobriest – tas nenozīmē iegūt vairāk jaunu lietu. Tas nozīmē: vairāk kaislīgu interešu un sajūtu. Un daudz veiksmīgu veidu, kā būt mierā ar sevi, dzīvi un to visu baudīt.

…dzīvē tev vairāk ir tā, kas patīk, ieskaitot tavas dīvainības, īpatnības, kuras sen jau esi atklājis, ar kurām esi saradojies un kuras ik dienu krāšņo tavu dzīvi. Un skaistums ir tajā, ka esi piedevis sev visus savus “bzdingus”, un ar katru tev ir sava attiecību vēsture, noliegšana, naids, mīlestība, dusmas, tirgošanās, depresija, pieņemšana – un tas viss jau sen ir aiz muguras. Mīli tos sevī un zini, ka tie tevi dara atšķirīgu no citiem.

Pa īstam laimīgi ir tie, kuri prot noķert gaišos dzīves mirkļus, redzēt tajos dzīves jēgu un baudīt tos.
/Poļina Sanajeva/

…tu vari doties džungļu pārgājienā un būt kopā ar tiem, kuriem patīk mežonība, tu vari burāt vētrā 4 no rīta un būt ar tiem, kurus aizrauj pirmatnība, tu vari būt tu pats, jo jebkurš augstkalnu pārgājiens ir tavs kārtējais Santjago ceļš. (..) Daba ir tas, kas man dod enerģiju un iespēju savienoties ar sevi un kosmosu. Mazliet jau dīvaini skan, bet kad būšu ļoti vecs, man būs ko atcerēties. Kā saka: diez vai mēs atcerēsimies, cik aizraujoši sēdējām pie biroja galda, bet noteikti mūsu sirdspuksti paātrināsies, kad atcerēsimies skatu ar saviem pēdu purngaliem, kuri atrodas uz klints malas, lai pēc brīža lēktu kanjonā.
/Māris Resnis/

Ir tādas sievietes, kuras vairs nebaidās. Kuras baidīties ir nogurušas – nepatikt, neatbilst, nezināt, neuzspēt, nemācēt izcept napoleona kūku un pagatavot plovu, pareizi uzzīmēt acu laineri.
Viņa nebaidās pārjautāt. Izskatīties neveikli. Viņa zina, ka skaisti – tas ir iekšpusē.
Viņa nebaidās noslīkt. Tāpēc, ka jau sen dzīvo dziļumā.
Viņa nekautrējas raudāt. No sāpēm un prieka. Arī smieties par to prot.
Zina, ka par vēlu baidīties no krunciņām. Tas taču vairs nav pašas pirmās, bet visas – tikai no smaida.
Viņa nebaidās izskatīties smieklīga. Izgāzties. Resna. Tieva. Viņai nav vēlmes uztraukties, ko padomās – kolēģi, vīramāte, sabiedrība.
Viņa ēd, ko grib. Kad grib. Un var to darīt pat pirms miega. Un nekaunināt sevi. Viņa zina visu, kas kaitīgs. Un zina arī, cik kaitīgi ir sevi kritizēt, negribēt un neelpot.
Viņai vienalga – viņš atnāk 18:30 vai 21:00. Ja mīl un steidzas mājup. Viņa vairāk negrib tērēt enerģiju, baidoties palikt viena. Viņa ir atradusi sevi.
Viņai ir ko teikt. Ir arī par ko paklusēt un lūgšanas skaitīt.
Viņai ir viss. Viņai viss ir no sirds. Un pa īstam.
Viņa sen kā ir pārstājusi izlikties. Un sākusi vienkārši būt.
Darīt to, ko mīl. Mīlēt to, ko dara.
Gulēt ar to, ar kuru kopā nevar iemigt – pat, ja ļoti gribas.
Runāt tieši. Neuzvelkot. Neaizskarot. Skatīties caur pirkstiem uz tiem, kuriem viņa nepatīk. Nesteigties pie tiem, kuriem nav laika.
Klausīties klusumā. Viņa prot novērtēt laiku. Rītu. Dienu. Nakti.
Viņa ir aizņemta ar lietām savām. Viņa prot būt ar sevi. Pati.
Viņa nebaidās nomirt. Tapēc, ka dzīvo.
/Marina Stepancenko/

Kādu laiku jau nav slikti – tu vari gulēt zvaigznītē, vari atstāt traukus izlietnē, visu dienu vari staigāt pidžamā un vienkārši būt pati. Jautājums, kurā brīdī šie svētki pārvēršas par skumjām.
/Anna Krimele/

Atvērtību un toleranci sevī var (un vajag) veidot. Tā teikt, elastīgāks cimdiņš derēs daudzām plaukstām, nevis stāvēs skapī lepns un nenovalkāts, taču viens un skumjš.
/Indra Upmiņa/

Someone can be madly in love with you and still not be ready. They can love you in a way you have never been loved and still not join you on the bridge. And whatever their reasons you must leave. Because you never ever have to inspire anyone to meet you on the bridge. You never ever have to convince someone to do the work to be ready. There is more extraordinary love, more love that you have never seen, out here in this wide and wild universe. And there is the love that will be ready.
/Nayyirah Waheed/

Manī šobrīd sadzīvo uzreiz divi. Tāds labi paēdis runčuks, kurš uzaudzējis sev puncīti un murrā piesaulītē – ai, ko tur, viss ir labi. Un velosipēdists, kurš zina: visas impērijas sabruka, jo sāka pārlieku labi dzīvot. Jāturas, jāmin pedāļi. Jāsaglabā draivs.
/Renārs Kaupers/

Patiesa pārpilnība atnāk pie harmoniskiem, laimīgiem un mīlošiem cilvēkiem. Mīlestība sevi piesaka brīdī, kad bez nosacījumiem pieņemam sevi, citus un visu pasauli.
/Jolanta Mons/

Šī ir jauna diena. Diena, kurā es nekad agrāk neesmu dzīvojis. Es to cienu, pateicos un izbaudu katru šīs dienas mirkli.
Viss, ko man šobrīd nepieciešams zināt, ir atvērts man. Es ticu sev un ticu dzīvei. Viss JAU ir labi.
Es esmu mierīgs savā pasaulē un savās lietās.
Es pats radu savu realitāti un visu, kas tajā atrodas.
Piedošana ir mana dāvana sev. Es piedodu un atbrīvojos.
Dzīve ir mani atbalstoša un tā man atnes tikai labu pieredzi.
Es zinu, ka aiz katra dzīves pagrieziena mani gaida kas labs un labāks.
Šodienas domas rada manu nākotni.
Es redzu sevī neatkārtojamu, brīnišķīgu un skaistu būtni.
Man nevajag censties nopelnīt mīlestību. Es esmu mīlestības cienīgs tādēļ, ka esmu piedzimis.
Cilvēki manā dzīvē ir mans atspulgs.
Mīloši cilvēki piepilda manu dzīvi un es atklāju, cik viegli ir paust savu mīlestību citiem.
Mana sirds ir atvērta. Es ļauju savai mīlestībai plūst viegli.
Es esmu mīlēts un pasargāts.
Es dodu dzīvei tieši to, ko gribu no tās saņemt. Es esmu laimīgs, ka dzīvoju! Es mīlu dzīvi!
/Jeļena Toršina/

Ir tik svarīgi katru dienu, katru mīļu dienu uz mirkli apstāties un ieklausīties sevī… Apklusināt iekšējo prāta monopolu un klusi pajautāt savai Dvēselei, savai Sirdij: vai es šo dzīvi dzīvoju pa īstam? Vai arī automātiski – pa pieradumam – to notriecu? Vai šo dienu es varu ielikt savas Dvēseles pieredzes krātuvītē kā dimantu, ko vēlos aiznest uz Mājām? Vai tomēr tā jāizlidina miskastē pie tūkstošiem tādu pašu bezjēdzīgi pavadītu dienu? Pat, ja tieši šajā dienā man neizdevās neko iedot pasaulei, vai es pati esmu kļuvusi par labāku sevis versiju? Ko vēl varu darīt, lai es tāda kļūtu?
/Inta Blūma/

Īstenībā senlatviešu attiecības ir balstītas uz līdzvērtības principa, to arī nozīmē latviešu kāzu rituāls – līdzināšana. Perfekta, vienota, radīt spējīga komanda. Tā arī ir labklājības atslēga.

Mēs, ziemeļnieki, esam ilgtermiņa cilvēki, visu darām pamatīgi – mājas ceļam uz mūžu, domājam par rītdienu, gādājam ziemai malku, kamēr siltā klimatā vari gulēt šūpuļtīklā ziemu vai vasaru, paprika izaug pati, un cilvēkam tiešām nav sevišķi jāuztraucas par izdzīvošanu.

Es nepievienojos vaukšķētāju baram, un mani šokē tamlīdzīgi jautājumi – kā jums, uzņēmējiem, valsts palīdz? Valsts mums ir ģeniāla. Tā ir brīva, un pārējais ir manā ziņā. Es esmu valsts, es to veidoju tādu, kādu gribu. Tā vajadzētu darīt visiem.
/Lotte Tīsenkopfa-Iltnere/

Cilvēkbūšana, manuprāt, ietver līdzcietību pret citiem. Jo asāk cilvēks apzinās savu mirstīgumu, jo vairāk sajūt, ka šis fakts ir vienkārši jāpieņem. Un tad viņš sāk pievērst lielāku uzmanību tam, kas dzīvē ir īsts.
/Andrē Gregorijs/

Mēs iemīlamies un neesam spējīgi mīlēt.
Mēs satiekam un nespējam satikties, tāpēc, ka meklējam tikai sev.
Mēs skatāmies un nevaram saredzēt, tāpēc, ka mums ir svarīgāk, lai ierauga mūs.
Mēs dzirdam un paliekam kurli, jo mēs vēlamies pateikt, nevis klausīties.
Mēs iemīlamies un neesam spējīgi mīlēt, jo mums vajag, lai mīl mūs.
/Metropolīts Antonijs Surožskijs/

Dzīves piedzīvojums ir mācīties. Dzīves mērķis ir augt. Dzīves daba ir mainīties. Dzīves izaicinājums ir pārvarēt. Dzīves būtība ir rūpēties. Dzīves iespēja ir kalpot. Dzīves noslēpums ir uzdrīkstēties. Dzīves garša ir draudzēties. Dzīves skaistums ir dot.
/Viljams Arturs Vards/

Pasaule šajos gados man ir iemācījusi paļaušanos. To, ka atmaksājas riskēt. To, ka ir vērts aizmiegt acis un stāvus mesties baltā ūdenskritumā. Es nesaku, ka citi sapratīs. Drīzāk pat apgalvošu, ka nesapratīs. Nosodīs. Nolamās. Pamācīs. Bet tādi cilvēki būs vienmēr. Taču viņi kā smiltis izbirs cauri jūsu dzīves sietam, un laiks viņus aizskalos. Toties tie dārgākie akmeņi paliks – paklusēs ar jums, pados roku un pasildīs sānus. Viņi būs lielāki un stabilāki, un viņu būs mazāk.

Nejust sāpes, spēt ieelpot un izelpot, saredzēt, sasmaržot, izgaršot. (..) It īpaši septembrī. Kad var spēlēt paslēpes ar gailenēm, bērzlapēm, apšu bekām un baravikām. Kad vaivariņi reibina purvos, kur dzērvju klaigām un sarkaniem dimantiem pilni ciņi. Kad virši nozilinājuši visus pakalnus, un bites vēl steidz pakaļ pēdējam saldumam. Kad no zemes izrakt kartupeli, ieskatīties acīs un saņemt solījumu par paēdušu ziemu. Kad bērzi sāk lēnām sirmot. Kad migla sāk mierināt zemi un cilvēkus.
/Zane Eniņa/

Gudrība ir nevis visu saprast un zināt, bet gan akceptēt patiesību par nezināšanu un spēt būt pilnībā klātesošam lielajā dzīves mistērijā – apzināties, ka viss šajā dzīvē mainās, un samierināties ar to, lai varētu dzīvot ar vieglumu.
/Jack Cornfield/

Tagad es sāku piesūkties ar rudeni. Sākumā tas ir mazliet smeldzīgi – negribas atdot saules piesildītās sajūtas un ļauties miglas drēgnumam. Bet tad kad tu padodies un atdodies – viss izrādās labi. Silta tēja, vilnas zeķes, pleds, iekurināta māja, brūkleņu un dzērveņu pērles, mārtiņrožu un nepiepildītā rūgtums, kartupeļu un paveiktā gandarījums. Miers no vienas puses un jauns sākums no otras.
/Zane Eniņa/

Esmu ārkārtīgi laimīgs, kad esmu tā pārguris, ka vairs nevar kājas pavilkt. Nopietni. (..) Jo zinu, ka tieši tad, kad pēdējiem spēkiem mēģinu sevi uzvilkt otrajā stāvā uz guļamistabu, es pārstāju dzīvot un manī sāk dzīvot Dievs. Šie ir mani laimes brīži. Tāpēc bieži lūgšanās ar puišiem saku: pateiksimies par noguruma dāvanu! Ka mēs vairs nenogurstam no sūdiem, no truluma, no draņķiem, bet pa īstam.

..te ir viss sāls un paradokss – patiesībā dzīves enerģija mūsos ieplūst tikai tad, kad esam uz ceļiem. Jo tad tur notiek milzīga mijiedarbība ar Radītāju. Tas ir tas, kas mūs patiesi audzina.

…mēs visbiežāk gribam bērnus pārtaisīt, padarīt sev ērtus. Bet mums jāpārtaisa sevi, nevis bērnus. Bērni mums ir vajadzīgi, lai mēs nesajuktu prātā no komforta un egoisma.

Bērniem mūs nevajag ideālus. Bet viņus tracina, ka mēs izliekamies. Jo aiz visām maskām viņi redz mūs patiesos – tukšus, garlaicīgus, teatrālus.

…bērni nereti ir kā embriji, sarāvušies, nav ne sakņu, ne spārnu izjūtas. Un to mēs gribam iedot. Pamatu, no kā es augu, un spārnus, kas liek man pacelties.

Dievs mūs ir radījis kā radītājus. Tas nozīmē nevis tikai taisīt bērnus, bet būt radītājam visā – lai viss, kam pieskaramies, top dzīvs, skaists un mīlēts.

Kāpēc man jāinteresējas, ka Gerkens nomainījis mēbeles? Es nezinu, ko dara Gerkens, mani tas neinteresē. Man svarīgi, kas notiek manā mājā. Mums Bruknā nav televizora, un ar to es lepojos. Jo diemžēl mēs zinām, kas notiek slavenību dzīvē, bet nezinām, kas notiek mūsu bērnu sirdīs.
/Andrejs Mediņš/

The most beautiful people we know are those who have known defeat, known suffering, known struggle, known loss and have found their way out of the depths. These persons have an appreciation, a sensitivity and an understanding of life that fills them with compassion, gentleness and a deep loving concern. Beautiful people do not just happen.
/Elisabeth Kubler-Ross/

…kad nedzīvoju pēc principa vajag, vajag, vajag, kad es ļaujos dzīvei, tad notiek kaut kas skaists.
/Andra Manfelde/

…laiks ir lielākā vērtība. Patiesībā jau mēs neviens te neesam uz palikšanu. Tā vai citādi, agrāk vai vēlāk. Bet cilvēki kā jukuši pavada savu īso mūžu, dzīdamies pēc tā, ko nav iespējams paturēt, nevis pēc tā, ko nevar pazaudēt.

…ko dod liela alga, ja tev nav laika to naudu tērēt. (..) Jā, darbs arī ir izaicinājums, pašapliecināšanās, novērtējums profesionālā jomā, taču man nepietiek ar vienu mēnesi gadā, lai īstenotu tās lietas, bez kurām mana dzīve zaudē krāsas un garšu. Strādāt interesantu darbu tikai labas algas un prestiža pēc, taču itin bieži justies nelaimīgam, es negribēju. (..) Nauda ir fantastisks līdzeklis, tā sniedz drošības sajūtu, taču daudz drošāka aizmugure ir tavas zinības un spējas.
/Kristaps Liepiņš/

Dzīvot savu autentisko dzīvi – tas prasa lielu drosmi! Vieglāk ir pielāgoties, skatīties, kā dara vairākums, dzīvot citiem līdzi, neuzdodot jautājumus. Vispirms ir svarīgi atdalīties no visa tā, ko līdz šim esam pazinuši un kas mūs ir definējis. Kādā brīdī ir jāiziet no mājām, no dzīves, kurā es biju svarīga daļa, un jāmeklē, kas es esmu kā atsevišķs cilvēks šajā pasaulē. Kad esam aizgājuši no mājām, nonākam diezgan sarežģītos izaicinājumos, visu lielo dzīves jautājumu priekšā, bieži tiekam ievainoti, un caur to notiek mūsu pamodināšana vai iniciācija.

…atbildi tu nevari dabūt, skatoties pa labi un pa kreisi! Atbildi vari iegūt, tikai ļoti dziļi ieskatoties sevī un savā dzīvē! (..) Garīgais ceļš palīdz atrast savu vietu, lai mēs nepaliktu tādi, kas mūžīgi maldāmies, jūtamies slikti, paši esam nelaimīgi un darām nelaimīgus tos, kuri ir ap mums.

Attīstība vienmēr ir tāda: vecām lietām, kuras ir par šauru, ir jānomirst, lai tu varētu pieredzēt, ka piedzimst kaut kas plašāks. (..) Ceļš no vienas attīstības stadijas uz nākamo no vienas puses vienmēr izskatās kā nāve – briesmīga, nepievilcīga, biedējoša, negribēta, bet no otras puses tā vienmēr izskatās kā augšāmcelšanās – milzīgas, jaunas iespējas, par kurām man vēl nav nekāda priekšstata, iekams skatos no šīs puses. Fantastiska, dziļa, skaista dzīve, kuru ne par kādu cenu negribētu atdot atpakaļ, lai atgrieztos tur, kur esi bijis.
/Juris Rubenis/

Pacelsim glāzes par trakajiem. Par neiederīgajiem. Par dumpiniekiem. Par kārtības traucētājiem. Par tiem, kuri redz pasauli citādāk. Viņiem nepatīk noteikumi. Un viņiem nav pilnīgi nekāda respekta pret ierasto lietu kārtību. Mēs varam viņus citēt, tiem nepiekrist, tos glorificēt vai ķengāt. Bet mēs nevaram viņus ignorēt. Jo viņi maina lietas. Viņi virza cilvēku rasi tālāk. Un kamēr daži viņus redz kā trakos, mēs viņos saredzam ģēnijus. Jo tie cilvēki, kas ir gana traki, lai domātu, ka spēj mainīt pasauli, arī ir tie paši, kas to izdara.
/Stīvs Džobss/

Vislielākās sāpes taisa vaļā sirdi. Līdz bezgalībai.

Ļoti liela vērtība radīšanā ir laiks. Laiku mēs nevaram uzražot, kamēr mūsu sirds nav mierā. Jo tā ir mūsu pašu sirds, kas saslēgumā ar garu ražo laiku. Cilvēki ir konstatējuši, ka laiks skrien arvien ātrāk. Tas notiek tāpēc, ka cilvēki vairs neģenerē laiku, bet ir iekrituši tajā ar apziņu iekšā un laiks viņus maļ kopā.

Tam cilvēkam, kas ir šodien, ir šodienas realitāte un šodienas apstākļi. Ja es gribu piedzīvot citu realitāti, tad man kā cilvēkam jākļūst citādam. Ir vajadzīga nepārtraukta personības izpēte un izmaiņa. Kā emulatoram – kaut kam tevī visu laiku ir jāmainās. Tie cilvēki, kuri ir gatavi sevī daudz vairāk to kubiku rubiku spēlēt, ir tie, kuru vēlmes piepildās daudz vieglāk. Jo viņi mazāk sevi identificē ar konkrētu šablonisku formu vai personības paveidu, līdz ar to ir plašāks spektrs tam, kas un pa kādiem ceļiem viņu dzīvē var ienākt.

Atbildība ir tas, kas es kā radītājs apzinos, kādus notikumus es radu, ko es piedzīvoju, un es nevainoju citus par to, ka piedzīvoju pats sevis radīto.

Sabiedrība ir smieklīga – pilnīgi vienalga, kurā pasaules malā. Cilvēki nopūlas ar zaudēšanu, ņemšanos, atgūšanu, pierādīšanu, cenšanos, meklēšanu, bet Dieva pasaule taču ir par esību un būšanu…

Dievs ir mīlestība, brīvība un sapratne.

Cilvēki ir pieraduši savas vēlmes balstīt uz bailēm, nevis mīlestības, tāpēc tās nekad nepiepildās.

Atgriezties Dieva pasaulē ir atgriezies uz brīnumu nots. Tā ir ļoti, ļoti trausla – būtībā tevis paša centrs, – kur tu esi vaļā uz visu pasauli, vaļā uz Dievu, vaļā uz gaismu, vaļā uz jebko. Mēs visi ienācām te, lai radītu brīnumus.
/Ragaciema Agnese/

Mums nepieder nekas tāds, ko var pazaudēt. Ja baidies pazaudēt, tad vēl neesi atradis sevi. Kad atradīsi, nomierināsies, jo dzīve ir uzbūvēta tā, ka mums nepieder nekas, ko var pazaudēt. (..) Īpašuma tiesības ir iluzoras.

Dzīve ir vienkārša un brīnišķīga – tā nedod mums nekādus solījumus un tai nav nekādu parādu. Taču tu šeit neesi ar tukšām rokām, tajās ir dzīva krava – mīlestība. Tā ir kā bērnībā ar aukliņu sasietie dūrainīši, nekad nepazūd, nepāriet. Kaut arī pravietojumi beigsies, valodas pieklusīs un zināšanas tiks atceltas.
/Boriss Grebenščikovs/

Šeit, uz zemes, mēs esam nākuši tikai ar vienu nolūku – visu mūžu mācīties būt par cilvēku.
/Valts Kleins/

Manis ir daudz, un man kaut kur ir sevi jāliek. Tāpēc es tā – it kā izšķaidos starp visu. Bet es neesmu izšķaidīta – es esmu viena. Un man tas patīk, un es to mīlu.
/Dace Priede/

Tie cilvēki, kas atnāk pie mums, un situācijas, kurās nokļūstam, ir mūsu skolotāji. Ikviens pats izvēlas, vai sekot skolotājam, kas māca, ka tā darīt ir pareizi, vai iet kopā ar to, kas mudina uz aplamībām. (..) Šo izvēli viņš izdara, balstoties uz savu apziņas attīstības pakāpi un atbildības izjūtas līmeni.

Ja gribi laimīgi dzīvot nākotnē, no pagātnes paņem tikai pozitīvo – cilvēkus, situācijas un atmiņas, kas tevi stiprina, pilnveido, atveseļo un attīra. Jo pagātne ir kapsēta, kur atdusas aizgājēji. (..) Ja, ejot savu ceļu, ievērosim šo principu un no pagātnes paņemsim tikai pozitīvo, labais tuvosies arī no nākotnes.
/Oskars Peipiņš/

Vienmēr atgādinu sev, ka šajā pasaulē esmu radīta vienā eksemplārā. Ja kāds ir vienā eksemplārā, tad tas ir kaut kas ļoti īpašs!
/Akvelīna Līvmane/

Tas, kā mums ļoti trūkst, ir vaļā esoša sirds. Ja tā ir atvērta, dzīve notiks.

Attiecībās jāpavada tik ilgs laiks, kamēr tajās augam. Iemācāmies pieregulēt savu ego, piekāpties, saprast un pieņemt otru. Jo pieņemšana ir viena no lielākajām dzīves mācību stundām – tā savā ziņā ir arī dziedināšana.

Jo vairāk dodam citiem, jo vairāk saņemam no pasaules.

…cilvēki cits pēc cita ienāca manā dzīvē, lai kaut kādā veidā man palīdzētu. Ar atbalstu, padomu, būšanu līdzās. Dvēseles radinieku uzdevums ir palīdzēt mums iet uz priekšu. Tāpēc arī viens pie otra pievelkamies. (..) Šobrīd tolaik sastaptie cilvēki man vairs nav nepieciešami, lai man palīdzētu. Nu mēs vienkārši baudām viens otra klātbūtni.
/Inta Blūma/

Esi tas, kas esi. Necenties kļūt par ko citu. Tas nekad nenotiks, jo cilvēks var būt tikai viņš pats. (..) Apzinoties savu nozīmi, neesi augstprātīgs, bet pieņem sevi tādu, kāds esi radīts, jo tāds ir bijis dievišķais plāns. Tu esi liktenīgi lemts būt par to, kas esi. Esi pret to patiess. Tā arī ir apgaismība. Kad cilvēks kļūst apgaismots, tad saprot, ka viņam nekas nav jāatklāj. (..) Cenšanās kļūt par apgaismotu cilvēku līdzinās melna kaķa meklējumiem melnā istabā, īpaši, ja kaķa tur nemaz nav. Kad to saprot, tad meklējumi beidzas. Kad beidzas meklējumi, cilvēks paliek tāds, kāds viņš ir.
/Šri Bagavāns/

Ir vajadzīgs tāds veselīgs balanss. Arī pašam nenosmakt no savas pārliecības.
/Līga Krīgere/

…kur jūs esat redzējusi vīriešus un sievietes? Mums ir bikšu nēsātāji un svārku nēsātājas. Tātad vispirms ir jākļūst par vīrieti vai sievieti, un pēc tam var veidot ģimeni.

…esmu pētījis ģimenes. Uz 11 tūkstošiem ģimeņu atradās 3 laimīgas. Bet pats galvenais – tikai laimīgas ģimenes ir normālas. Pārējās – tā ir patoloģija, tā ir divu nelaimīgu cilvēku kopdzīve.

Kas vispār ir mīlestība? Tā ir aktīva interese par mīlestības objekta dzīvi un attīstību. Visi saka: nav, ko mīlēt. Vai jūs zināt, kā mīlēt? Mūsu laulības būtībā ir: “Es nevaru dzīvot bez tevis”.

Kanādas zinātnieki ir konstatējuši četrus faktorus, kas padara ģimenes noturīgas. Pirmais – kopīgs pasaules uzskats. Otrais – vienāda kulinārijas gaume. Tikai trešais ir sekss. Ceturtais – vēlme vienam otru glāstīt.

Mūsu sievietēm ir trīs seksuālie traucējumi: pedofilija, zoofilija, mazohisms. Pirmkārt, viņas ņem vīriešus nevis par vīriem, bet audzināšanā. Otrkārt, dzīvo ar alkoholiķiem. Kas ir alkoholiķis? Dzīvnieks. Un treškārt – cieš no mazohisma: viņām patīk, ka par viņām ņirgājas.

Ja ir kādas neatbilstības, vai sieviete var pielāgoties vīrietim vai mēģināt viņu pāraudzināt? Nē. Mums ir jāņem gatavs produkts, nevis pusfabrikāts. Jāprecas būtu nobriedušiem cilvēkiem. Bet pāraudzināt var tikai vienu cilvēku – sevi.
/Mihails Litvaks/

…kādā mirklī mana dvēsele bija kļuvusi tik kaila, ka es varēju sākt sarunāties ar pārējām, atstājot cilvēku ķermeņus, viņu prātus, acis, domas un vārdus kaut kur fonā kā radio, kas spēlē stūrī.
/Agnese Aljēna/

…zinātniskie pētījumi pierāda, ka tomēr ir jānopērk tās 10 kleitas, dārgās mašīnas un mājas, lai saprastu, ka tas nedara Tevi laimīgu, ir jākļūst par CEO, lai saprastu, ka tas patiesībā Tev nav vajadzīgs – jo ir arī augstāki attīstības un apziņas līmeņi, kurā cilvēki var attīstīties – ne tikai materiālais, egocentriskais. Ir jāiekaro citas valstis ticības dēļ, jāizveido miljonus pelnošs uzņēmums, jāpiekukuļo, lai iegūtu varu, un jādara visas tās cilvēciskās muļķības savā izaugsmes gaitā, lai nonāktu attīstības nākamajos līmeņos. (..) Lai arī paradoksāli, bet esmu to jau pieņēmusi – tam visam ir jābūt. Un esmu iemācījusies uz cilvēkiem un viņu darbībām noskatīties nevis ar dusmām, bet ar klusu smaidu. Viņi visi ir mīļi, un nekas nav viennozīmīgs. Katram ir savi iemesli un vērtības. Katrs ir savā attīstības pakāpē.
/Sabīne Koklačova/

Mans viedoklis ir atšķirīgs, taču ne tāpēc, ka es domāju citādi. Tāpēc, ka daudzi cilvēki nedomā nemaz.

Cilvēki iedalās trīs grupās. Ir pareizie un drošie, kuri iemācījušies lietas kontrolēt. Arī viņu vecāki, skola un sabiedrība viņus ievirza tā, ka viņi ir pasargāti no visām četrām debesu pusēm. Un ir cilvēki meklētāji, kuros mājo dziļš nemiers. Nieze… Liesma, kas kaut kā jāapmierina. Tā aizved uz dažādām pusēm. (..) Pa vidu ir veselīgais cilvēks – tevī kaut kas ļoti deg un nedrīkst šo liesmu apslāpēt, jo tad tu būsi tikai nozombēts pilsonis.
/Juris Cālītis/

Tas, ko Tu pārvērt skaņā, vairs nepieder Tev, bet sāk dzīvot pats savu dzīvi.
/Haralds Sīmanis/

Garīgais ceļojums vienmēr aizved pie jaunām, uztraucošām lietām, kuras neesi redzējis, saticis, kuras tevi biedē. Bet tas ir ļoti labs biedinājums! Jo nāk kas tāds, kas salauž mūsu triviālos priekšstatus par to, ka mēs visu zinām, kontrolējam, saprotam. Tas ir brīdis, ko sevišķi nemīl neviens, jo šķiet – ilgstošais darbs ir vējā. Taču garīgais ceļojums neļauj apstāties pie daļiņas no visa, bet vienmēr mācīties būt atvērtam itin visam. Tas garantē to, ka tu audz un attīsties. Tas nav vienkārši, bet ir fantastiski skaisti. Ir briesmīgi kādā brīdī sajusties tā, ka visu zini, ka nekas jauns vairs nav paredzams. Ir ērti, bet mokoši palikt uzceltā sistēmā. Dvēsele pret mums saceļas un sāk pieprasīt ko vairāk.
/Juris Rubenis/

Pateicību par it kā pašsaprotamām lietām jūt vienīgi tas, kurš ir kaut mazliet nospiests uz ceļiem. Kad cilvēks tiek konfrontēts ar apziņu, ka viņš nav visvarens, ka dzīvē viņam nekas nav apsolīts un nekas nepienākas, viņš beidzot atpazīst vērtīgo un skaisto sev apkārt.
/Laura Dumbere/

Komunikācija ir dzīvības radīšana starp cilvēkiem. Dalīšanās, pieņemšana, saskarsme – tur atrodams viss labais, kas ražo siltumu.

Ja ej ar došanas sajūtu, tad saproti, ka tavai eksistencei ir kaut kāda nozīme. Vari uzlabot pasauli neatkarīgi no tā, ka pastāv atņemšanas iespēja.
/Aina Poiša/

Mīlestība ir pirmatnējais realitātes stāvoklis. Tas ir tik augsts un dižs, ka neviens intelektuāls cilvēks nevar to definēt un panest, jo mīlestība ir pārāk smaga un liela. Mēs jaucam mīlestību ar jūtām. Mīlestība ir sajukšana prātā. Tu nevari būt intelektuāls un ar mīlestību. Intelekts vienmēr sašķaida, definē, defragmentē realitāti. Vārdu “mīlestība” mēs esam tiktāl degradējuši, ka ietērpjam to savos aprobežotajos fantomos, kurus mēs vēl, turklāt, aizstāvam.
/Pēteris Kļava/

Ļaudis visos laikos meklējuši laimes formulas. (..) Lai uzzinātu, kas ir laime, jāzina, kas ir nelaime. (..) Nereti tiek uzskatīts, ka laime ir komfortā un labklājībā, kaut patiesa laimes izjūta cilvēku pārņem tad, kad viņš ir pārpilns ar entuziasmu, cerībām, plāniem un laimes gaidām. (..) Te nu būs visvienkāršākā laimes formula. Laime ir viss, kas ar mani notiek. Ja notiek kas slikts, es esmu laimīgs, ka protu ar to tikt galā. Ja esmu neveiksmju ielejā, esmu laimīgs, ka man ir dots prāts to saprast. Es varu aiziet no tās vai pieņemt, ka tas ir tikai uz laiku, kamēr iemācos rīkoties drosmīgi. Kad neveiksmes palikušas aiz muguras, atkal esmu laimīgs, jo tā ir mana pieredze, mācība un skola.

Dzīvē nav nekā nejauša. Mūsu draugi, tuvinieki un attiecības ar viņiem ir mūsu pašu vēlēšanās, emociju un problēmu atspoguļojums.
/Akvelīna Līvmane/

Es meklēju iekšējo sajūtu. Tu kļūsti vienāds ar visiem. Kā maza, bet ļoti loģiska sastāvdaļa no pasaules. Tās ir izcilas zāles pret apsēstību ar sevi, savu svarīgumu – “es un pasaule, kura ap mani kustas”, “es un mani panākumi”, “es un manas neveiksmes” un citām domām caur “es” prizmu… Situācijās, kad esi jūrā vai kalnos, šādai “es” prizmai nav nekādas jēgas. Jābūt aklam, lai neredzētu, ka tavs “es” tur ir absolūti mazsvarīgs. Tev vienkārši jāpakļaujas dabas spēkiem. Un tad tu izjūti cieņu pret apkārtējo vidi un citiem cilvēkiem. Ja esi kalna virsotnē un tur plosās vētra, tu saproti, ka visiem apkārtesošajiem cilvēkiem ir vienāda vērtība, neatkarīgi no tā, ko kurš ir sasniedzis biznesa pasaulē. Varbūt tas izklausās klišejiski, bet tad, kad esi kalnos, tu to izjūti ar mugurkaulu.
/Olga Kotova/

Mazliet aizbraucis jumts palīdz saskatīt zvaigznes.
/Gundega Skudriņa/

Kam vajag baznīcu, lai iet uz baznīcu, kam vajag Vatikānu, lai iet uz Vatikānu, kam vajag sinagogu, lai iet uz sinagogu, kam vajag mošeju, lai iet uz mošeju, kam vajag uz Indiju, lai brauc uz Indiju, bet kādam varbūt tepatās, Ventas vai Gaujas krastā, viss paliek skaidrs – viņš iekurina ugunskuru, iedzer Užavas alu, pasēž ar savu mīļoto sievieti un sajūt milzīgu laimi, un harmoniju bez kaut kādiem institūtiem. Viņš netiek kontrolēts. Viņš ir brīvs. 

Zināšanas uzveļ diezgan lielu atbildības un neērtības nastu psihei, sirdsapziņai. Zināšanas ir neērtas, jo tās sagrauj aprobežota cilvēka pasaules modeli.

Vērtība ir latviešu cilvēka fantastiskā sirds un foršais prāts, un to vajag apzināties. (..) Eiropā ir 5 miljoni jauniešu-bezdarbnieku. Viņi grib sēdēt un sist pa taustiņiem, nevis rakt dīķi vai iestādīt koku. Tas ir tas, ko Latvijā vajag dabūt atpakaļ – ka mēs rokam, sējam, pļaujam, un tas nenozīmē, ka nevaram būt saistīti ar augstākajām apziņas kategorijām.
/Pēteris Kļava/

Ikdiena ir normāla arī tad, ja vienmēr neesam perfekti.

Ieinteresētība. Viena no manām mantrām ir – neesi vienaldzīga ne pret ko! Vienaldzība ir jocīgs bezsvara stāvoklis, un cenšos to sevī neielaist.

Nav svarīgi, kas un kur, bet ar ko. Lieliski var būt arī pašam kopā ar sevi. Tomēr visbiežāk jau gribas priekā dalīties.

Ziņas laikam ir prātā vienmēr. (..) Tomēr tad, kad esmu pilnīgi prom, piemēram, mežā, cenšos mežu “nekrāpt ar ziņām”. Veltīt pilnu laiku tam.

Katrai dienai vajag vismaz vienu smaidu.
/Kristīne Garklāva/

– Kas ir Tavs spēka avots? – Es pati un mana iekšējā uguns. Mums katram tāda ir. Tikai jāprot to apzināties, sajust un izmantot savā labā, nevis pret sevi. Un vēl – lai cik smagas kājas būtu, lai cik grūti paelpot, nepadodies, bet ej uz priekšu. Viss ir darīšanā.

– Kā var ieraudzīt ieguvumus no dzīves grūtajiem brīžiem, no sāpīgajām situācijām? – Man palīdzēja atziņa, ka pasaule vienmēr ir ar tevi, tā nekad nav pret tevi. Tas nozīmē – iemācīties sevi mīlēt šobrīd, pieņemt visu, ko es daru savā dzīvē. Un piedot sev. Arī tad, ja kaut kas neizdodas kā iecerēts. Piedot sev jebko, kas nav sanācis, un dot sev kaut 1001. iespēju! Esmu iemācījusies piedot arī tiem, kuri manā dzīvē ienesuši kādas sāpes, dusmas vai aizvainojumu, jo šodien es saprotu, ka viņi darīja labāko, ko tajā brīdī spēja.
/Inta Lākute/

Mēs ļoti steidzamies izveidot viedokli par cilvēkiem, nonākt pie secinājuma par viņiem. Izveidojot priekšstatu par cilvēku, piešķirot viņam vērtējumu, pasludinot paštaisnu spriedumu, mēs barojam savu patmīlību. (..) Tu redzi sevī iepriekš nosacītu veidolu, nevis to, kāds šis cilvēks ir patiesībā. Tāda rīcība ir neapzināts, dziļi iesēdies ieradums. Tu izveido priekšstatu par šo cilvēku, un šis maldīgais tēls kļūst par cietumu ne tikai tam otram, bet arī tev pašam.
/Ekharts Tolle/

Lai atnāk tas, kas nāk. Lai aiziet tas, kas iet. Paskaties, kas paliek.
/Sri Ramana Maharshi/

Pēc egregoriem pievelkas cilvēki. Nāk līdzīgie un atgrūžas citādie. Tas notiek dabiski. Es izvēlos enerģētiku, kura man ir piemērota. Viss notiek saskaņā ar to, līdz pat mazākajam sīkumam. Visi cilvēki un situācijas nepārtraukti demonstrē, kāds esmu šobrīd. Ja man apkārt ir dusmīgie, tā ir dekorācija, kas parāda mani pašu. Mēs piemeklējam un dzīve piemeklē cilvēkus, kas mums tajā posmā būs enerģētiski līdzīgi. Arī sāpju ceļā var satikt cilvēkus, kas mums būs līdzīgi sāpēs, un mēs viens otram palīdzēsim.
/Zanda Erbss/

Mēs nevaram aiziet tālu prom no saviem dziļumiem. Tie vienmēr ir klātesoši un par sevi atgādina. (..) Vienkāršība un dziļums, iespējams, ir pašas sarežģītākās lietas pasaulē. Mēs vienā brīdī sevi pārāk sakomplicējam un samākslojam. Nonākt atpakaļ pie vienkāršības – tas nav vienkārši. Tas prasa lielu uzdrīkstēšanos un patiesumu. Paiet ilgs laiks, kamēr uzdrošināmies šādam patiesumam – spert kāju tajās neērtajās un vienlaikus ļoti nozīmīgajās teritorijās, kurās agrāk tev nav bijis drosmes ielūkoties. (..) Mums ir vairāk jāsatiek pašiem savi dziļumi. Vairāk jāieskatās tajā, ko sevī nesam.

Klusums ir ļoti svarīgs instruments. Klusums bombardē cilvēka apziņu daudz intensīvāk nekā visspēcīgākās bumbas, lādiņi vai trokšņi. Jo tieši klusums ir pats lielākais izaicinājums. Nonākt īstā klusumā nozīmē sastapties ar ļoti negaidītām un turbulentām pieredzēm.

Tas lielais izaicinājums, zināmā mērā tik nepieciešamais risks, ir uzdrīkstēties atvērties. Atvēršanās ir vesela revolūcija. Attaisīt vaļā visus failus, visas durvis un izlaist sevi ārā. Satikties ar šo nesaprotamo, daudznozīmīgo pasauli, kas ir ārpusē. Tas ir reāls varoņdarbs. Tas ir daudz grūtāk nekā nodarboties ar ekstrēmiem sporta veidiem. 

Mācoties kļūt par arvien autentiskāku cilvēku, mēs ejam cauri sāpīgiem un pamodinošiem brīžiem.

Ziemassvētki ir stāsts arī par mūsu dzimšanu, kura nepārtraukti turpinās.

Es pazīstu situācijas, kurās tu visburtiskākajā nozīmē jūti, ka mirsti. Kaut kas tavā dzīvē neglābjami mirst. Un dzimst. Tie ir tādi sāpīgi brīži, kad liekas, ka viss iepriekšējais, kas tavā pasaulē bijis, ko tu esi sapratis, tiek anulēts. Tu vairs nesaproti, pie kā turēties. Laiku pa laikam ir vērtīgi iet cauri tādam nulles punktam, lai mācītos redzēt ko tādu, pie kā mēs tikai pakāpeniski nonākam, proti, ka galvenokārt mēs jaucam konkrētās lietas vai parādības ar saviem priekšstatiem. Mans priekšstats par dzīvi un dzīve var būt ļoti atšķirīgas lietas. Tāpēc ir vērtīgi, ka mūsu priekšstati, pie kuriem esam pieraduši, ar kuriem esam saauguši un kuri kļuvuši par daļu no mums, laiku pa laikam mirst. Priekšstati par dzīvi, par sevi, par citiem, par Dievu. Tajā brīdī mums liekas, ka mirst pilnīgi viss. Bet viss nemirst! Tu to vienkārši piedzīvo un skaties, kas nāk vietā.

Katrs cilvēks ir savu uzskatu ķīlnieks un savas kastītes ķīlnieks. Vienīgais amortizējošais elements ir mīlestība.
/Juris Rubenis/

Tagadne ir vienīgais stāvoklis, kādā atrodas dzīve. Tagadne ir tāda, kāda tā ir, jo tā nevar būt citāda. Tagadne ir dziļāka par to, kas tajā notiek. Tā ir telpa, kurā tas notiek. Tāpēc nejauc pašreizējā mirkļa saturu ar Tagadni. Tagadne ir dziļāka par jebkuru saturu, kas tajā rodas.
/Ekharts Tolle/

Katrs tavā ceļā satiktais cilvēks ir eņģelis. Viņš tev ir palīgs un nav velti satikts. Viņš tevi vai nu pārbauda vai mīl. Savādāk nemēdz būt.

Dzīve bieži sit, bet šie sitieni ir lieliskas zāles. Pārbaudījumos mēs kļūstam arvien tīrāki un tīrāki. Zeltu ugunī dedzina, lai tas kļūtu tīrs. Tā arī mūsu dvēseles. Sāpes mums jāpacieš pazemīgi, bez jautājuma “par ko?”. Tas ir mūsu ceļš.

Biju sakaifojies, dzēru, kāvos un visu laiku teicu:: “Es te esmu galvenais!”. Bet patiesā dzīves jēga ir mīlēt. Tas nozīmē ziedot, bet ziedot nozīmē – atdot.

Mēs domājam, ka labiem darbiem vēl būs rītdiena, parītdiena… Un kas, ja nomirsi jau šonakt?

Paskatieties, kas notiek apkārt, cik daudz labu cilvēku, tīru, brīnumainu, ar smaidošām sejām. Ja mēs redzam kādu riebeklību – tātad tā ir mūsos. Līdzīgs savienojas ar līdzīgo.

Izglāb sevi un tev pietiks! Atgriez Dievu sevī, vērs savu skatienu iekšā, ne uz āru! Iemīli sevi, un pēc tam šo mīlestību pārvērt par mīlestību pret savu tuvāko – lūk, pamatlikums.

Man brīnums ir katra diena. Man katru dienu debesis ir citadākas. Neviena diena nav līdzīga otrai. Tā ir laime, ka esmu sācis to ievērot.
/Pjotrs Mamonovs/

Eksistence ir koncepcija, tā ir vienošanās un piemērošanās tam, kas tiek pieņemts par vērtību. Pie mums uzskata, ka ģimene un bērni ir vērtība. Jā, bet tā nav dzīves jēga.

Cilvēki jauc ieņemamo amatu ar sevi. Viņi identificē sevi ar olbaltumu, kas novecos un sapūs. Viņi nomirs ar kaut kādu ieņemamo amatu vai goda zīmi, ko ir dabūjuši, vai grādu, ko zinātnē izbīdījuši. Grāds – tas nav slikti, bet tas neesi tu.

…kas būs tava vērtība brīdī, kad tu mirsi? Paliks tikai dažas vērtības – tava pašapzināšanās un labie darbi. Tas arī viss. Ja vērtību nevar paņemt līdzi, tad tā ir nieks.

…pirmās psiholoģiskās kastas cilvēki nesaprot, ka viņi vispār neko nesaprot. Tādi ir 96% sabiedrības. Viņiem laime nozīmē refleksu tūlītēju apmierināšanu. Tie ir organismi, cilvēkveidīgas amēbas, jūras zirdziņi. Viņi dzīvo tikai šeit un tagad un grib būt laimīgi.

Visos cilvēkos ir dievišķā mūza un garīgais kroplis. Un vērtība ir līdzsvars, savas vietas apzināšanās.

Cilvēka inteliģenci raksturo atturība.

Svarīga nav dzīve, bet gan saprašana.

Nāve ir atskaites sistēma visam. Ne jau piedzimšana, bet nāve ir saprašanas epicentrs. Visa dzīve zemapziņā ir pakārtota nāves bailēm.

Mēs visi esam svētlaimīgi dziļā miegā, jo tur nav pasaules uztveres. Elle un paradīze ir prātā.

Esmu ticies ar daudzām sievietēm, kuras ir ekonomiski pašpietiekamas, ar labu izglītību, bieži strādā ārzemēs. Viņām ir grūti, jo viņas negrib ģimeni, negrib bērnus. Viņas zina, ka tas nepadarīs viņas laimīgas, ka tas nevar viņas piepildīt, ka tā nav dzīves jēga. (..) Tas nav egoisms, ka viņas negrib uzņemties atbildību, bet viņām nav nepieciešamības pozicionēt sevi caur bērnu. Viņas redz jēgu mazliet augstāk.

Sieviete ir pārāka par vīrieti. Diemžēl. Viņā ir ieinstalēta aktīvā tiekšanās pēc harmonijas, laimes, līdzsvara, mūžības un siltuma.

Jo inteliģentāka sieviete, jo viņai grūtāk, tāpēc, ka viņas prasības un standarti ir ļoti augsti. Tāpēc daudzas vai nu paliek vienas, vai šķiras. Tad viņas uzkaras un meklē izeju zināšanās – lasa, iet uz kursiem, meditē, mācās valodas. Bet vīrietis uzskata, ka ar viņu viss kārtībā, un rodas vēl lielāka plaisa starp viņu garīgo pasauli. Un tad viņi dažas reizes nedēļā tikai draudzējas ar organismiem. To mēs saucam par ģimeni.

Reiz kāds ir teicis, ka sievietes vērtības mērs ir vīrietis, kuru viņa mīl.

…sievieti raksturo viņas intuitīvais viedums. (..) Viņas ir ļoti tīras un saprot, ka šī pasaule intelektuāli nav saprotama. Viņas mēģina klusi, atturīgi studēt sevi. Un viņas ne uz ko nepretendē.
/Pēteris Kļava/

Es vēlos, lai vecumdienās man būtu atmiņas, ko ir prieks atcerēties, bet bišķiņ kauns stāstīt.
/Karlīna Caune/

Sažņaugtā plaukstā dāvanu neieliksi. Caur aizvērtām durvīm svētība neienāks.
/Krists Klaniņš/

Dažkārt es satieku cilvēkus no savas planētas. Gadās, ka mēs ejam pa vienu ielu vienā virzienā. Nonākot blakus, mēs vienlaicīgi pagriežamies un pazīstam viens otru, ieskatoties tādās pazīstamās acīs. Ar kādu kopā es atrodos vienā seminārā, bet citu ieraugu tikai aizbraucošā vilcienā. Tās acis momentā nodod savējos, tajā brīdī iezvanās iekšējais zvaniņš. Kā gan tā var būt, ka esam pazīstami vien stundu, divas (varbūt esam tikušies tikai reizi ), bet sirds centrā ir sajūta, ka zinām viens otru – pilnīgi noteikti ne vienu vien simtu gadu. Iespējams, kaut kad – ļoti sen, kaut kur pašā galaktikas malā ar kādu no tiem kopā mēs bijām ziediņi un ziedējām blakus. Ar citiem pilnīgi noteikti mēs gājām blakus plecu pie pleca, šķērsojot kontinentus un okeānus, bet ar kādu mēs dalījām vienu sirdi un elpojām vienu gaisu uz diviem. Katrs tāds cilvēks no dzimtās planētas, ko pēkšņi satiekam starp miljoniem nejaušību, ir atgādinājums par Mājām. To vietu, no kurienes esam atnākuši un kur noteikti atgriezīsimies.
/Aleksejs Kuzmins/

Ikvienam ir dota izvēle – turēt aizvainojumu un dusmas sevī, piemēram, vienu minūti vai 10 gadus. Jo ilgāk neatmetam negācijas, jo vairāk un dziļāk piesārņojamies.
/Agnese Ziediņa-Zariņa/

Nomaini gaidas pret pateicību, un tava pasaule pārvērtīsies.

Kad ciet, tu esi pārņemts tikai ar sevi.

Mums nav jāmainās. Mums vienkārši jāatrod sevī tā daļa, kas jau ir laimīga.

Viss, ko tu apstiprini aiz vārda “Es…”, agri vai vēlu kļūst par tevi.

Jebkuras sāpes var kļūt par spēka avotu, ja tu atrodi veidu, kā caur tām izaugt.
/Entonijs Robinss/

Mēs varam bezgalīgi meklēt citus partnerus, citus darbus, citus skolotājus, bet man šķiet – tie cilvēki, kuri man dzīvē doti, ir manējie. Tieši ar viņiem “berzējoties” un priecājoties, tu izveidojies par to, kas esi.

Mani gandarī, ka esmu vienā plūsmā ar tiem, kurus mīlu un cienu, kuros redzu savas projekcijas.

Katrā cilvēkā ir viss, jāprot tikai saskatīt.

Mēs jau visi sastāvam no kādām sakritībām un nesakritībām vienlaikus.

Cilvēki lielākoties dzīvo savas būtības perifērijā.

…ko tu atklāsi, tas būs tavs.
/Tatjana Binde/

Ir labs teiciens: es spēju tik lielā mērā pietuvoties otram cilvēkam, cik varu izturēt trauksmi viņu pazaudēt.
/Ginta Ratniece/

Simboliska saplūšana, kad divi kopā jūtas kā viens un ir ļoti liela saskaņa, abiem gandrīz nepārtraukti esot uz viena viļņa, iespējama vien dažos posmos cilvēka dzīvē: zīdaiņa vecumā un iemīlēšanās laikā. Katrs posms ilgst apmēram gadu. Visā pārējā dzīves laikā ikvienam jāiemācās izturēt daļēju saskaņu ar saviem tuvākajiem un mainīgu tuvību, paliekot labvēlīgam un atvērtam, nenocietinot sirdi, neapvainojoties, neatraidot.
/Baiba Gerharde/

Dzīvē jāsaglabā balanss – lielās bēdās nav jāizraud visas asaras, un lielos priekos nav jāizsmej visi smiekli.
/Gustavs Terzens/

Būsim gaismā, būsim gaisma.

Ir svarīgi sajust to ceļu, kādu vēlamies iet ar savu sirdi.

Palīdzēt citiem mēs varam tikai un vienīgi caur sevi, augot savās vibrācijās un apziņā, vairojot mīlestību pret sevi. Mīlestība ir enerģija, un tā staro kā gaisma. Jo vairāk mīlam sevi, jo ātrāk mīlestība mūsos vairojas, jo dāsnāks starojums tiek apkārtējiem. Ja mīlam kādu citu, bet nemīlam sevi, šis starojums aiziet no mums un mēs nodziestam.

Jo tīrāki un brīvāki esam, jo dinamiskāka un ātrāka enerģija, jo vieglāk dzīvē jūtamies un vairāk brīnumu notiek. Vēl enerģijas ātrumu nosaka tas, cik daudz rāmju ir mums apkārt, cik etiķetes salīmetas un cik robežu esam novilkuši. Arī tas, cik patiesa ir informācija, kuru mēs saturam.
/Ansis Tenteris/

Ļauj lietām notikt.
/Normunds Astra/

Tu pārstāj par mīlestību uzskatīt to, kas liek tev stāvēt kā izsalkušam sunim uz pakaļkājām un trīcēt, skatoties uz kaulu augstprātīgajās, aukstajās rokās.
Tu sāc dzīvot viedi. Ar vieglumu atlaid jebkuru, kurš vēlas aiziet un ielaid to, kurš atnācis tevi ne ar vienu nesalīdzināt. Ar veselīgu mīlestību pret sevi, kura ļauj būt mierā ar savu dvēseli un ķermeni. Brīnišķīgas muļķības izkrāso tavas dienas, atceļot pārak nopietno attieksmi pret notiekošo, kas arī pāries, tāpat kā mēs visi. Un reiz ir vērts pamosties vien tāpēc, lai saprastu – jādzīvo, kamēr nav pārgājis.
/Ļiļa Grad/

Spēju būt laimīgam var attīstīt. (..) Cilvēks var būt skumjš, sāpināts un reizē labbūtībā. Tās pamatā ir četri stūrakmeņi: pozitīva attieksme, spēja atgūties no sāpīgas pieredzes, apzinātība, empātija un rūpes par citiem.
/Krista Vāvere/

…laulībā ir kāds lielāks dziļums, kuru dažkārt no malas mēs nesaskatām, tā ir kāda robeža, kurā divi cilvēki viens otram tā, kā viņi to saprot, apliecina – tu pilnībā ar mani vari rēķināties. Man nav nevienas durtiņas vai tiltiņš atstāti aiz muguras, es esmu pilnībā tev. (..) Ir ļoti daudz cilvēku, kuri ilgstoši dzīvo attiecībās, tās neformalizē kā laulību un saka – nu, tas taču nav svarīgi, galvenais, ka tās attiecības notiek! Ja šie cilvēki uzdotu sev jautājumu, vai tas nenotiek tāpēc, ka tomēr, tomēr man gribētos vēl vienas maziņas durtiņas atstāt un paskatīties – varbūt nāk kāda labāka partija? (..) Tad attiecības kļūst kaut kādā ziņā negodīgas. Tad tas nozīmē – es tevi patērēšu. Kamēr neesmu kādu garšīgāku ābolu dabūjis, tikmēr ēdīšu tevi.
/Juris Rubenis/

…īstā dzīve nudien sākas pēc 40, diemžēl turpat arī tas skaistums sāk iet uz galu. 40 ir pa īstam burvīgi – tev ir prāts nepsihot un nenolaist sevi līdz kliņķim par niekiem, tev ir gluda seja ar patiesi gudrām acīm, tu māki smaidīt to smaidu, kurš tev piestāv vislabāk, tev ir spēks muskuļos, rievas smadzenēs, un tu zini, kā uzvesties jebkurā sabiedrībā. Tu proti izvēlēties un pateikt „nē”, tu beidzot vari veltīt ģimenei uzmanību, kas tai pienākas, jo beidzot esi iemācījusies, kā to vislabāk izdarīt. Tas ir vislieliskākais vecums, kāds vien sievietei iespējams. Es gribētu tajā palikt, noenkuroties un dzīvot mūžīgi mūžos, āmen. Un, ja patiešām eksistē Paradīze, es vēlētos, lai visi cilvēki tur nonāk tādi, kādi ir bijuši savos 40. Diemžēl stulbais laika ritums nedomā apstāties un tenterē uz priekšu aizvien ātrāk un ātrāk, līdz pienāk diena, kad tu spogulī pamani pirmos pigmenta pleķīšus, iesākumā naivi cerot, ka esi tikai nomūrējusies ar brokastu putras kanēli.
/Dace Rukšāne/

Mēs esam vientuļu cilvēku sabiedrība. Viss ir tā izveidojies, ka katrs ir par sevi. (..) Katrs ir tik ļoti aizņemts ar savu dzīvi… Tā kā tādi ezīši miglā, kas dažreiz arī miglā uzskrien viens otram virsū, bet ar tām adatām tikai savainojas. (..) Ar saviem bērniem mēs uzaudzinām kārtējo vientuļo cilvēku paaudzi. Šī sabiedrība ražo vientuļus cilvēkus.
/Alvis Hermanis/

Mums šķiet, ka attiecībām jāgarantē salds komforts. Taču, tām attīstoties, vienmēr kādam sāpēs – vai nu tavam ego, vai mīlestībai.
/Juris Rubenis/

Braucot pa kādu no Vidzemes ceļiem, mēs, vietējie, bijām lielākā sajūsmā par apkārt redzamo nekā mūsu viesi. Tas nenozīmē, ka citi nespēj novērtēt šejienes skaistumu. Spēj. Priecājas, saka atzinīgus vārdus. Tomēr uztveres atšķirīgums ir tāds, ka viņi, vērojot Latviju, redz apkārtējo skaistumu, bet mēs to sajūtam. Izjūtam. Ar muguras smadzenēm. Ar aizvērtām acīm. Atvērtām sirdīm. Ne tikai ezeru miglu saullēktā un rudens lapu salūtu, bet arī miglu novembrī un visus tos dubļus, pelēkā toņus. Ir taču jābūt kādam iemeslam, kāpēc mēs esam piedzimuši tieši šeit.
/Zane Eniņa/

Vīrietim jāsaprot, ka sievietes galvenais mērķis nav aizvilkt viņu pie altāra, radīt četrus pēcnācējus un pēcāk izļurkātās treniņbiksēs vai halātā konservēt gurķus, bet – baudīt burvīgas, brīvas, uzticības pilnas attiecības.
/Aija Kinca/

Kādreiz man saka: “Tu tik tālu dzīvo…” Jautāju, no kurienes es dzīvoju tālu. Es dzīvoju savā pasaules centrā!
/Anita Jansone Zirnīte/

Nekas nav tik liels, lai būtu viss un nekas nav tik mazs, lai nebūtu nekas.
/Goran Gora/

Attiecību dziļākā jēga ir savstarpēja iedvesmošana, dziedināšana un iepriecināšana.
/Pija Gīgere/

Nebīsties atlaist veco, jo tas ir vienīgais veids, kā piedzīvot ko jaunu.

Visi, kas iesaistījušies dubultās attiecībās, ir dziļi nelaimīgi cilvēki un dzīvo puspatiesībā. Nekas tik briesmīgi negrauj cilvēku no iekšpuses, kā dubultā dzīve.

Komforta zonā tu nesatiecies ar realitāti. Izejot ārpusē, sāc saprast, ko dzīve nozīmē īstenībā.
Prāts var būt brīnišķīgs instruments un pašas rafinētākās lamatas.

Atrašanās dabā – kalnos, tuksnesī, džungļos, okeānā – māca gudru sadarbību ar realitāti.

Dzīvē ir ļoti daudz paradoksu, kas vienmēr būs spriegumā. Māksla ir līdzsvarot pretišķības.

Sievietei iniciācija māca, ka viņa var vairāk nekā pati domā.

Sievietei ir grūti rezonēt ar vīrieti, kurā viņa nejūt dziļumu.

Sievietes skaistums ir iekšējais mirdzums un pārliecība.

Dievs caur mani iedvesmo pasauli – tās ir ilgas, kas lielākas par pašu.
/Juris Rubenis/

Pazemība, izrādās, arī dod spēku. Tā vienkārši ir pamazām jāiemācās, tāpat kā paļaušanās, tāpat kā samierināšanās. (..) Es solu lauzt savu augstprātīgo lepnību pret pasauli. Man vairs nebūs pretenziju pret dzīvi, nebūs ambīciju, nebūs ilūziju, nebūs mērķu kā bruņukuģu, nebūs vienīgās patiesības. (..) Neviens projekts man nebūs svarīgāks par vistuvāko cilvēku, neviena pieņemšana neaizstās vakariņas ģimenes lokā. Es iemācīšos dalīties it visā, iemācīšos apvaldīt sevi un gūt no tā visa prieku.

…būs labi. Es to vienkārši zinu. Ja sitiens būtu mans sods, tad es jau būtu mirusi. Bet es esmu dzīva un pie pilna saprāta. Tātad pasaulei no manis vēl ko vajag, tātad mani dzīves uzdevumi vēl nav izpildīti. Man ir jāiet gulēt un jāpieņemas spēkā. Tas ir tikai pārbaudījums manā ceļā, tikai brīdis jaunai derībai ar dzīvi. (..) Debesis man ir devušas jaunu iespēju, un tikai viņas zina – kāpēc.
/Elvita Ruka/

Lielākā daļa cilvēku nav saistīti ar savu vīru vai ar sievu meditā­cijā. Viņi nekad kopā nesēž vienu stundu klusumā tikai tāpēc, lai sajustu otra apziņu. Viņi vai nu strīdas, vai mīlējās, bet abos gadījumos ir saistīti ķermeniski, fiziskā plānā, bioloģiski, hormo­nāli. Viņi nav attiecībās ar otra cilvēka visdziļāko būtību. Viņu dvēseles paliek šķirtas. Tempļos, baznīcās un iestādēs precas tikai viņu ķermeņi. Viņu dvēseles šķir jūdžu jūdzes. (..) Kolīdz jūsu mīlestība aptver gan mīlēšanu, gan meditāciju, jūs kļūstat par ceļabiedriem. Tās vairs nav vienkāršas attiecības starp vīru un sievu. Tad tās pārvēršas par draudzību ceļā uz dzīves noslēpumu atklāšanu. Ar meditāciju otrs kļūst par jūsu debesīm.
/Ošo/

Kad neapmierinātības zvaniņš nozvana, ir laiks augt dziļumā un plašumā! Tā vietā var, protams, sapakot koferus, lūgt otram sapakot koferus un mēģināt atkal iet 1. klasē 30 gadu vecumā. Vēlreiz 40 gadu vecumā. Tad 50 gadu vecumā. Visu laiku sacīt: cilvēks nebija īstais! Aizbēgt no attiecībām tajā brīdī, kad tās sāk prasīt darbu, nozīmē, ka tu nekad neko neiemācies.
/Juris Rubenis/

Praktizējiet tukšumu un līdzjūtību. Esiet svētlaimīgi tukši pret sevi un dziļi līdzjūtīgi pret pasauli. (..) Cilvēki, kas praktizē tukšumu pret sevi, to dažkārt pārvērš tukšumā pret pasauli. Tā nav nekāda garīgā prakse, tā ir atsvešināšanās. Es arī pazīstu cilvēkus, kas šajā ziņā iekrituši kļūdā, uzcēluši sevi uz pjedestāla. Esot Indijā, var redzēt, ka tur ir pilns ar “apskaidrotajiem” rietumniekiem, no kuriem staro aukstums un atsvešinātība. Un te pēkšņi izskrien pretī tibetiešu mūķene, priecīga un mīļa. Pilna ar dziļām zināšanām, bet viņa tās nepozicionē. Viņa pati kļuvusi par zināšanām, mīlestību un tukšumu.
/Pēteris Kļava/

…es bieži pieminu Forestu Gampu. Tā viņa fantastiski vienkāršā iešana pa dzīvi. Un tas, kas ar viņu notiek, – tas vienkārši notiek.

…ja viņš spēj saskatīt, ka ikkatrā lietā ir kas pārsteidzošs un fantastisks, tad saprot, ka pasaule ir brīnumu pilna un tā ir liela izredzētība – būt tam visam pa vidu.

…iekarot patiesībā neko nevajag. Tu vari tikai radīt – kaut ko tādu, kas spēj cilvēkus uzrunāt un aizraut.

Nevar teikt, ka viņš beidzot ir pieaudzis – acīs joprojām tas pats puiciski šķelmīgais smaids. Taču viņš rok sevī aizvien dziļākus un dziļākus slāņus un pieaug kaut kā tā – uz iekšu.

Tu kļūsti aizvien izlēmīgāks. Ātrāk pieņem lēmumus. Un arī vairs sevišķi nebaidies kļūdīties. Nu nošaus garām – nošaus, kas tad tur. Nākamreiz zinās, kā vajag.
/Renārs Kaupers/

Ceļojuma laikā cilvēks ļoti praktiskā veidā piedzīvo atdzimšanas brīdi. Viņš nokļūst nebijušās situācijās, ceļojot diena ir daudz garāka, un bieži vien tu nesaproti valodu, kurā ļaudis runā. Tu esi kā bērns, kas tikko izkļuvis no mātes klēpja. Un tu sāc apkārtējai pasaulei pievērst daudz lielāku uzmanību, jo tagad no tās atkarīga tava izdzīvošana. Tu kļūsti arī daudz pieejamāks citiem, tu ceri, ka grūtā brīdī viņi varētu palīdzēt. Un pat vismazāko dievu dāvanu tu pieņem ar lielu pateicību, it kā būtu noticis kaut kas tāds, kas jāatceras uz visu mūžu, tā kā viss ap tevi liekas jauns un nebijis, tu redzi tikai skaisto un esi laimīgs. Tieši tāpēc ceļojumi allaž ir vispiemērotākais veids, kā sasniegt apskaidrību.
/Paulu Koelju/

Tu izskrienies, maldies neceļos un izvārties grāvjos. Izmirksti rāvā līdz pašam kaulam, nomūrējies ar sūdiem tā, ka tikai zobi paliek balti, līdz beigu beigās nonāc uz tā ceļa, kas varbūt ved uz mājām. Ne tev vairs tarbiņas uz pleca, ne maizes doniņas azotē, viss zudis nebūtības akačos, bet tu velcies, klumpačo, deviņos līkumos saliecies, jo zini, ka kaut kur priekšā ir Laimīgā zeme. Kaut kur priekšā blāva gaismiņa spīd. Tur – pirts, kurā noberzties baltam, tur zupas katls burbuļo, tur sega, silta un mīksta. Aiz muguras Parīze, aiz muguras Milāna, aiz muguras Maskava. Vilcieni, lidmašīnas, autostopi. Lai! Es eju mājās, kur piena upes ķīseļa krastos un rozīņu bulciņā divtik. Ejiet jūs visi ratā, es eju mājās! Es atradīšu! Kā kaķis, kas vienmēr atnāk atpakaļ, lai cik tālu prom tu viņu vestu. Bez kartes, bez kompasa, bet atnāk. Notupstas pie uguns, sildās un laiza savus jēlumus un asiņainās brūces. Es esmu kaķis, jā. Staigāju savā vaļā un dārgi par to maksāju. Man ir deviņas dzīvības. Esmu bijusi ellē un vairākkārt no tās atgriezusies, tāpēc brīvajā laikā mierīgi varētu piestrādāt par gidu.
/Sabīne Košeļeva/

…tagad es droši varu teikt, ka esmu pateicīga tam mirklim. Protams, brīdī, kad sāpēja, to bija grūti paredzēt. Šķita – nekā sliktāka nevar būt. Taču sliktākais kļuva par pamatu un atspēriena punktu. Kā kritiens, kas pēkšņi pārvēršas lidojumā.
/Vija Beinerte/

Es esmu dziļi pārliecināta par to, ka sliktas lietas pasaulē notiek nevis tāpēc, ka ir sliktie cilvēki, kas kaut ko dara, bet gan tāpēc, ka ir labie cilvēki, kuri nerīkojas.
/Laura Dennler/

Tu pamodies, un piedzima tava pasaule, tavas drāmas, tavas atriebības, tavas ambīcijas.

Esi tur, kur tu esi, kāds tu esi.

Nevis izdomāt tukšumu, bet to atklāt.

Brīvie nav norūpējušies par citu atbrīvošanu.

“Es” ir elle.

Tu vari tikai kā stīga trīcēt taganībā. Dzīve tevi iespēlē un tu trīci. Tu esi dzīves kustīgums.

Brīvības nav. Tu esi pati brīvība.

Tukšumu nekas neskar, bet tukšumā var notikt viss – prieki, sāpes, drāmas, apskaidrība, grēkā krišana, darbs, rēķini, zvaigznes, galaktikas, visumi…

Tiklīdz ir bauda, ir arī ciešanas. Jo kaut kā viena uzvara ir otra zaudējums.

Kad tu kādu zaudē, ķermeņa atmiņa ir tā, kas iedzen tevi asarās. Bet kāpēc sirds pārstāj sērot? Jo tu viņu šajā ķermenī, šajā formā pazini kā kaut ko netveramu.

Dzīve – tā ir reliģija.

Patiesība neatklājas vārdos, tā atklājas klusumā. Taču meklētāji negrib būt klusumā, viņi grib būt klusuma piedzīvotāji.

Jums pieder visa pasaule, bet jūs sevi aplaupāt ar viena cilvēka mirstīgu stāstu.

Tu savos bērnos redzi tikai biogrāfiju, nevis to, kā mūžība viņos dejo…

Pinieties ārā no dzīvesstāstiem, no tautībām, dzimumiem, reliģijām, no ciešanām, sāpēm un pat priekiem!

Bez tevis nav nekā.
/Normunds Astra/

Jo vairāk tu slavē un svini savu dzīvi, jo vairāk dzīvē ir lietu, ko slavēt un svinēt.
/Opra Vinfrija/

Meklējot autentisku kontaktu, mūs sagaida grūtības – mūsu pašu un apkārtējo bailes, neuzticēšanās, pagātnes šabloni un ievainojumi. Tomēr meklēt ir vērts, jo mīlēt ir vērts.
/Marks Jermaks/

The right person will know how to hold your love. They will choose you just as deeply as you choose them. One day, you will be someone’s favorite thing, and you will not be confused, you will not feel like you are fighting for someone who isn’t fighting for you. The right people are always going to stay.
/Bianca Sparacino/

Es apzināti izvēlos nebūt starp cilvēkiem, kuri manī iedveš vainas, kauna un nepietiekamības sajūtas. Tas ir par viņiem – viņu iekšējais tukšums, ne mans.
/Rānija Naim/

Paralēlām līnijām ir tik daudz kā kopīga. Ļoti žēl, ka tās nekad nesatiksies.
/Renārs Zeltiņš/

Mums jāiemācās dzīvot savā sirdī. Tad mēs būsim vienota būtne un spēsim risināt problēmas. Kad esam centrēti prātā, eksistē tikai dualitāte, un ir sarežģīti iziet no tās, tāpēc ka prāts spriež. Bet sirds nespriež – tā vienkārši zina, kurš ceļš ir pareizais.
/Inta Blūma/

Patiesība ir tāda – savienība ar īsto cilvēku ir viegla. Tas ir miers. Kad to atradīsi, tu zināsi. Jutīsies redzēts, jutīsies tā, it kā tevi spoguļotu atpakaļ, it kā tu jaunatklātu ēnu no savas paša sirds cita sirdī.
Lēnām, caur citu cilvēku mīlēšanu, tu sapratīsi, ka tie ļaudis, kam ir jābūt tavā pasaulē, neiztukšos vai neradīs sajūtu, ka tevi ir grūti mīlēt.
Lēnām sāksi mācīties, kā aiziet no tiem, kuri mīl tikai daļu no tevis. Lēnām sāksi saprast, ka nevari kādu piespiest sevi mīlēt vai likt viņam būt gatavam tad, kad viņš pats tā vēl nejūtas. Ka nevari mīlēt kādu par to, kāds viņš potenciāli varētu būt. Nevari sakļaut viņa rokas ap savu sirdi, ja viņš nevēlas tās tur turēt. Tev šis cilvēks ir jāatlaiž.
Ir jākoncentrējas uz tiem cilvēkiem savā dzīvē, kas atved tevi atpakaļ pie tavas būtības. Jāfokusējas taisni uz šādu savienību, uz miera godināšanu. Tāds eksistē.
Es ceru, ka tu iemācīsies uzticēties procesam, izbaudīt sajūtu, it kā tu stāvētu durvju priekšā un tev beidzot būtu to atslēga. Tu ieej ar mieru. Nav minstināšanās vai izmisuma par to, kura ir īstā ieeja. Tu vairs nedauzi rokas pret durvīm, lūdzoties tikt ielaists…
Tu izej cauri. Klusi. Maigi. Caur tevi plūst atvieglojums. Tu novelc apavus. Pakar mēteli skapī. Uzliec sildīties ūdeni kafijai. Tu esi mājās. Tu esi mājās.
/Bianka S./

Neordināri cilvēki ir Latvijas zemes sāls, to vajag apzināties un izcelt. Šajā tautā un cilvēkos ir milzīgs potenciāls – neesam pilnīgi kokakolas saēsti.

Iepazīsti savu prātu, kurš rada visu, elli un paradīzi. Jo ārpus prāta nav nekas.

Izslēdzot kompjūteru un aizejot pie Gaujas, jūs varat apskaidroties, jo prāts ir process. Process ir nereāls, reāls ir tikai novērotājs. Bet novērotāju nevar atraut no procesa, tāpat kā ziedu nevar atraut no smaržas, medu no salduma. Kas bija vispirms? Saldums vai medus? Mēs redzam sekas, nevis iemeslus, un visu laiku ēna grib saprast ēnas metēju.

Nav jācīnās ar sekām, nav jācīnās ar to, kas ir bijis. Māksla ir ļaut notikt šim brīdim un pieņemt to. Tajā brīdī tevī dzēšas karmas informācija.

Ir muļķīgi cīnīties ar dzīvi un domāt, ka jācīnās. Ir jārada apstākļi.

Pasaule pastāv prātā. Tas ir mentālās konstrukcijas produkts, hologrāfisks, kurā subjekts un objekts izspēlē savas attiecības.

…”katrs ir savas laimes kalējs” un pārējās muļķības, kurās tiekam maldināti un audzināti, lai būtu kaut kāda konvencija, lietu kārtība sabiedrībā.

Ideja pastāv tikai interpretācijā. Piemēram, cilvēks tic tikai tam, ko redz. Un redz tikai to, kam tic. Apburtais loks.
Pieredze ir cilvēka aprobežotība, nevis Dieva kļūda.

Nav visam jāpiekrīt, jo kopā mēs attīstāmies caur zināšanām, strīdiem, meditācijām. Jo vairāk zinām, jo mazāk metamies galējos apgalvojumos.

…rāmji, kur cilvēkus kā mazus cālēnus tur ierobežojumā, lai viņi zina savu vietu…

Buda teica, mīli katru brīdi un mīli visu, jo tas viss tūlīt pāries. Tāpēc dziļa līdzjūtība, mīlestība un spēja redzēt pasauli kā Dieva informācijas apziņas atspoguļojumu šeit un tagad, ka viss ir kārtībā un atliek vien to ieraudzīt, ir universāla dezintoksikācijas tabletīte, kas dzēsīs to, ko darīsiet. Tāpēc, ka līdzjūtība, mīlestība un sevis izpratne ir jaudīgs mehānisms. Tikai sevis izpratnē var dzimt līdzjūtība un mīlestība, to nevar iemācīt mākslīgi.
/Pēteris Kļava/

Domājot vai runājot par sevi – sakot “es” – tu parasti domā “es un mans stāsts”. Tas ir tavu simpātiju un antipātiju, baiļu un vēlmju “es”, tas “es”, kas nekad nav apmierināts uz ilgu laiku. Tā ir prāta radīta sevis apziņa, kas ir pārņemta ar pagātni un meklē savu piepildījumu nākotnē.

Kas atliks no bailēm un prasībām, kas saistītas ar tavu sarežģīto dzīves situāciju, kas ik dienas paņem lielāko daļu no tavas uzmanības? Svītra – vienu vai divus centimetrus gara domuzīme uz tava kapakmens starp dzimšanas un nāves datumiem.
/Normunds Astra/

Mirkļa sastindzināšana fotogrāfijā būtībā ir nāves kopija, jo tā ir apstāšanās. Un te ir tas paradokss – tu radi to, no kā bēdz.

Mēs vispār dzīvojam no stāstiem. Mēs sastāvam no stāstiem. Kosmoss ir tikai viens liels stāsts, kuru Dievs stāsta sev.
/Valts Kleins/

Izmaini savu paralēlumu kaut vai par vienu milimetru un tu arvien vairāk attālināsies no tā, kas tev bija līdzās. No savām vēlmēm, mērķiem, alkām un patiesībām.

…kad prāts ir mierīgs, maz kas to spēj izsist no līdzsvara. Pret jebkuru notikumu jāattiecas ar humoru un līdzjutību, jāpabrīnās, ka tā ir noticis, taču šim stāvoklim nedrīkst pieķerties.

Es mācījos vērot, kas notiek, neplānot, nevērtēt, vienkārši iegūt pieredzi un iet tālāk. Iet tur, kur sauc mana iekšējā balss.

Visu šajā dzīvē mēs darām tikai tādēļ, lai saņemtu vairāk mīlestības. Katra mūsu darbība un doma rodas tikai šīs vēlmes dēļ. Mēs veidojam skaistu frizūru, smaidām, dziedam, gatavojam ēst, taisām tetovējumus, uztraucamies, kliedzam, šantažējam, rakstām blogus un iesūdzam tiesā, mīlējamies ar daudziem partneriem, melojam, krītam panikā, zogam, laupām un nogalinām. Tikai tādēļ, lai saņemtu vairāk mīlestības. Mēs katrs pēc tās tiecamies tā, kā to protam vislabāk.

Tikai tagad sapratu – ja kādu mīli, uzreiz nav obligāti jāmetas ar to kaut ko darīt. Mīlu un priecājos par šo brīnišķīgo, krūtis sildošo sajūtu. Nav pat jāskrien pie šī cilvēka, viņam tas jāpaziņo un jāgaida atbilde – un ko tagad darīsim? Ja ir lemts sadraudzēties, tad no tā neizdosies izvairīties. Ja nav lemts, tad paliks atmiņas par skaistu, siltu sajūtu.

Pagātne kļūst tikai par mūsu pašu atmiņām, nākotne ir nezināma un jebkādas prognozes ir tikai mūsu fantāzijas. Tieši šis brīdis ir visīstākais. Ja tajā nav laimes, tad arī nekur citur tās nav.

Varbūt šis ir tieši tas brīdis, kad man vienkārši ir jāvēro un jāļauj dzīvei mani vest tur, kur tā labāk zina, ka man jānokļūst.

…mēs dzīvojam tieši tagad. Viss, ko mēs atceramies no pagātnes, – labais vai sliktais – jau ir pagājis un vairs nav īsts. Tas eksistēs tikai tajā gadījumā, ja mēs to gribēsim.

Viss, ko mēs dzīvē iegūstam, tiek dots tikai tādēļ, ka paši to prasām.

Ja tev ir lemts, tu to dabūsi jebkurā gadījumā. Tev paredzētie cilvēki tiks piegādāti ar dāvanu lenti uz galvas. Nedomā, ka esi visuvarens, ka vari izvēlēties pats. Var izvēlēties tikai ceļus. Godīgums aizvedīs pie īstās mīlestības, manipulācijas – pie īslaicīgas.

Bija mainījušās manas pioritātes. Tas, kas bija līdzās, man kļuva ļoti svarīgs, bet tas, kas atradās tālu, – tika pilnīgi aizmirsts. Man vairs nevajadzēja meklēt laimi tur, kur manis nav.
/Jurga Adomo/

Citā reizē kāds ķēms no vīrieša, manu raudāšanu ieraudzījis, pamācīja, ka nedrīkstot nevienu sev tik tuvu laist klāt, tā neesot pareizi dzīvot. Pārāk mīlas moku pārņemta biju, lai viņam oponētu, bet pie sevis nodomāju: “Tu, vecais kretīn! Kāda jēga tad vispār ir dzīvot? Lai beigās atcerētos, ka nekas nav bijis pa īstam? Nu tā – līdz kaulam? Lai mana dzīve būtu tāds pats garlaicīgs mēsls kā tavējā?
/Sabīne Košeļeva/

Ar savām uzvarām mēs palīdzam citiem cilvēkiem daudz mazāk. Daudz vairāk palīdzam ar saviem ievainojumiem.

…mums nekas nepienākas. Un katrā dzīves preambulā vajadzētu ierakstīt, ka dzīve ir smaga.

Ja man būtu jāizvēlas starp zināt un mīlēt, es pavisam droši izvēlētos mīlēt.

Jo biežāk mēs ļaujamies saviem ieradumiem un atkarībām, jo lielāka iespējamība, ka trausla taciņa mūsu smadzeņu neironu savienojumos kļūs par labi iebrauktu lielceļu.

Vīrietis nevar iztikt bez adrenalīna, riska, piedzīvojuma. (..) Tu vari ķert adrenalīnu nevis flirtējot ar aizas malu, potenciālo, pat neizbēgamo un bezjēdzīgo nogāšanos, bet, tiecoties uz kalna virsotni – uzņemoties atbildību, nenoraustoties no saviem sapņiem, pārvarot sevi un mīlot pašaizliedzīgāk. Un tur arī būs adrenalīns, tikai ar daudz lielāku pievienoto vērtību.

Vienmēr jau var atrast sievieti, par kuru būs ilūzijas, ka viņa pilnībā pieņems tevi tādu, kāds tu esi. Bet mana sieva mani pieņem, jau zinot visu par mani.

…visvairāk augam un visvairāk lauzti tiekam tieši tajās situācijās, kuras labprātīgi nekad neizvēlētos.

Jo vairāk pazīsti sevi, jo vieglāk piedot citiem.

Līdzjūtība ir par velti, bet cieņu vajag nopelnīt.

Drosme ir daudz vērtīgāka nekā atbilde, kas pretendē uz pilnību.
/Pēteris Sproģis/

Ja pajautā, gandrīz visi grib mainīt dzīvi. Bet neviens negrib apzināties sevi, realitāti un mainīt savu skatpunktu un redzes leņķi.

…sevis šaustīšana arī ir egoisma paveids. Tu vienkārši zini: jā, šo līkumu es izbraucu nepareizi. Tur varēja labāk. Tur var pilnveidot. Un tu centies.

…ciešanas ir no viens no veidiem, kas ļoti koncentrē prātu – koncentrē to uz vienu sāpīgu domu. Bet, kur ir prāts, tur ir enerģija. Šī enerģija bombardē mūsu zemapziņu, kur ir visi mūsu smagie psiholoģiskie enkuri. Un varbūt kāds enkurs arī tiek izkustināts – kaut kas mazliet notiek tevī.

…visu, ko mēs negribēsim, mēs noteikti dabūsim. Tu piesaisti sev visu, ko ļoti negribi.

…problēma nav vis sievietes emancipācijā, bet vīrieša degradācijā. Nav jau normālu veču, kam ir smadzenes un kas arī māk koordinēt olas ar smadzenēm! Un vēl sirdi ielikt iekšā.

Varbūt skanēs jocīgi, bet, iespējams, dažreiz arī vajag sajaukt šokolādi ar kaku, lai pagaršotu un zinātu, ka tā tomēr ir kaka, kaut arī brūna un izskatās līdzīgi. Tā attīstās spriešanas spēja.

Katram vecumam ir savs knupītis, kuru viņš zelē, un katram intelektam ir sava komforta zona, kuru viņš negrib pārkāpt.

Ziniet, kā saka, katram ir sava uts. Esmu uztaisījis milzīgu inventarizāciju un labi zinu, cik man ir tās utis un cik no viņām ir strīpainas, cik rūtainas, cik ar punktiņiem un cik ar ūsiņām. Un vēl es zinu, kā viņas ņemas manī. Tas nav maz.

Protams, būs un pastāvēs gan reliģijas, gan dažādas filozofijas, bet ir ļoti daudz cilvēku, kas intuitīvi jūt, ka patiesība ir sarežģītāka. Un viņi meklē nevis plikā ticībā, bet tādā zināšanu un garīgās pieredzes sintēzē, kāda apmierina arī domājošu prātu.

…dvēselēm, kas dzīvo latviešu ķermeņos, piemīt diemžēl īsti neapzināta, bet ļoti augsta programma. Tā ir taisnības, strādīguma, godīguma, pacietības, skumju un dievišķo ilgu programma.

Šī diena un šis brīdis ir vislabākais, kas mūsu dzīvē var būt. Rītdien nebūs labāk. Ja liekas, ka laime būs rīt, – tā tikai prāts mūs āzē. Ieraudzīt dzīvi visā tās pilnībā, fantastisku, aizraujošu, traku, gudru un negudru vienlaikus, – tā ir īstā gudrība un arī recepte, kā šī diena būtu jāpavada. Spontāni, ar pilnu sirdi, kā pēdējā. Ar domu, ka to, ko neizdarīji šodien, neizdarīsi arī rīt.
/Pēteris Kļava/

…mīlestība man ir tā zona, kur esmu es, kur jūtos brīva, kur man nav jāizliekas, kur ir foršs sekss, kur var nolīst no pasaules, kur var darīt kopā lietas, kas abiem patīk, un kur var saprasties no pusvārda. Kur ir es un tu, un mēs.

…dzīve jau arī ir tā normalitāte, kas neliek elpai aizrauties. Zvaigžņu brīži dzīvē ir, bet tie ir tikai brīži, kuri pārsvarā jārada pašiem. Pārējā ir ikdiena – ar netīriem traukiem, nemazgātiem mazu bērnu dibeniem, bižu pīšanu, mājas kārtošanu un rēķinu maksāšanu.

Piedošana nav iespējama bez izsāpēšanas. (..) Neder vārdi: aizmirsti un nedomā! Jo tieši tie jautājumi, kurus esam “aizmirsuši” visvairāk, turpina mūs vadīt. Daudz vairāk nekā tie, kurus esam izraudājuši un izsāpējuši.
/Diāna Zande/

Bet vispār “laimīgs” – tas ir tad, kad dzīve pasviež kārtējos sūdus, un tev pietiek karotīšu, lai tos izsmeltu un pēc tam vēl uztaisītu tēju un samīļotu visus, kas jāsamīļo, un, ja atnāktu kāds, kas nav jāsamīļo, arī to varētu samīļot.
/Ieva Melgalve/

…cilvēki dzīvo kopā ar to, kuru var ikdienā paciest, nevis ar to, no kura aiz sajūsmas krīt ģībonī. Tu vari būt jebkā iemīlējies, bet – kā švunka tevi pacels, tā arī nolaidīs. Ikdienā vajag kaut ko tādu, kas neberž un nespiež. Vistālāk aiziesi ar ievalkātām, nevis jaunām kurpēm, kuras pie trešā valša uzberzīs tulznu.
/Pauls Timrots/

Mani reāli uzrunā tie augstā līmeņa cilvēki, kuri ir pavisam vienkārši, man liekas, ka tas ir tops, ja tu vari būt superbagāts, bet atnākt krokšos uz jahtklubu. Vienalga viņam, kāda etiķete, bet viņš atnāk tāds, kāds grib, un viņam ir kas jauns, ko paziņot, un visiem viņš ir interesants. (..) Bet tie, kuriem patīk sevi pār citiem izcelt, nav manējie. Pārgriez pirkstu un paskaties – redzi, visiem ir sarkanas asinis, nav taču nevienam zilu.
/Jānis Preiss/

Esmu kā istaba. Atveru logus, un tajā ienāk vējš. Ļaušanās mani padara caurskanīgu dzīvei un mīlestībai.
/Ineta Ķirse/

Dzīve sastāv no 100 mazām laimītēm un 1000 mazām nelaimītēm. Ir vieglāk, ir grūtāk, ir laimīgie mirkļi, un ir zvaigznīšu brīži… Normāla dzīve. Nav tā, ka rozā, pūkaina un skaista ir katra diena. Tā nemēdz būt. Ir viss. Bet ir svarīgi, ko tu no tā redzi un ko tu paņem līdzi. Ja tu velc līdzi visus kreņķus un nastas, tad liekas, ka dzīve ir briesmīga. Bet, ja tu paņem tikai labo un pārējo aizmirsti, tad liekas tīri labi.
/Jānis Zaržeckis/

Mums nav jābūt ideāliem. Mums jābūt tikai bišķi labākiem.
/Jurģis Liepnieks/

…bērni pieliek pie vietas ļoti ātri. Viņi iemāca, kādā vērtē ir pusstunda brīva laika, ko nozīmē, kad tiešām sāp sirds un tu neko nevari izdarīt. Bērni iedod to dimensiju, ko mūsu racionālajā sabiedrībā sauc – sirds dimensija.
/Māris Olte/

Zini, kā vēl es jūtu, ka kļūstam veci? Dārzā bija jānovāc ogas, tad āboli, lauku mājā gribēju arī pārlīmēt tapetes. Kādreiz tā nebija problēma – piezvani draugiem, un viņi būs klāt. Bet tagad vairs tā nenotiek. Ne jau tāpēc, ka man nebūtu draugu. Tikai viņiem visiem pašiem ir savas mājas, savas vasarnīcas un savi bērni, savas aliņas. (..) Bet es tikai gribēju kādu kompāniju, ar ko kopā noplēst vecās tapetes un uzlīmēt jaunas… Tas ir vecums, ka talku un ballīti uz sitiena neuzrīkosi, tā jāieplāno vismaz divas nedēļas uz priekšu. Un arī ar nosacījumu, ka būs garda ēšana un zvilnītis, kur ērti atpūsties.
/Žaklīna Cinovska/

Kad viņi lamājas, pazemojot tevi, kad dod padomus, kurus tu nelūdzi, kad uzskata, ka tu esi vainojams viņu sāpēs, kad viņi tevi nedzird, bezgalīgi runājot tikai par sevi, kad viņi tevi salīdzina ar citiem, ignorē, nosoda vai izsmej tavas domas un jūtas – apstājies. Dziļi ievelc elpu. Zini, ka viņu sāpes nav tavējās. Zini, ka viņi redz vienīgo sapni, kuru spēj redzēt, kamēr nav pamodušies. Viņi pazīst nevis tevi, bet savas ilūzijas.
Iespējams, viņiem ir grūti mīlēt sevi. Iespējams, viņi meklē apstiprinājumus savam vērtīgumam ārpusē. Iespējams, viņi ir atrauti no savas elpas, ķermeņa, dārgā dzīvīguma un patiesā aicinājuma. Iespējams, viņi dzīvo laba un slikta, pareiza un nepareiza, veiksmju un neveiksmju duālajā pasaulē. Iespējams, viņi ir aizmirsuši vienkāršo esības prieku. Iespējams, tu to saproti. Iespējams, tu jau esi bijis tur, kur viņi ir tagad.
Necenties viņus izmainīt. Viņi nevar mainīties. Necenties viņus labot. Viņi nelūdz tapt izlaboti. Jo vairāk tu viņiem uzspiedīsi, jo vairāk viņi tevi atgrūdīs. Nesapinies viņu bēdu tīklos. Esi skaidrs, esi līdzcietīgs.
Tas ir normāli, ka viņi ir apbēdināti. Dod viņiem brīvību būt apbēdinātiem. Tas ir normāli, ka viņi ir vīlušies tevī. Dod viņiem brīvību vilties. Tas ir normāli, ka viņi tevi nosoda. Lai ir brīvi arī tajā. Esi brīvs, paužot savas domas un jūtas. Ļauj sev skumt, dusmoties, šaubīties, būt vainīgam. Lai visas šīs vērtīgās enerģijas plūst caur tevi. Tās tevi neietekmēs, kad ļausi tām brīvi kustēties.
Jā, un šajā ceļojumā tu sastapsi daudzus vārtu sargātājus. Tā vai citādi, turpini savu ceļu un ļauj citiem iet savējo. Tev nekas nav jāpaskaidro vai jāaizsargā. Esi tu pats šajos grūtajos laikos. Necīnies ar tumsu – tai nav nekādas varas. Vienkārši ieslēdz savu gaismu.
/Alija Lučezarnaja/

Ja tu klausies manas dziesmas tikai tāpēc, ka liekos tev smuks, tad tas agri vai vēlu sabruks, jo kādu dienu es būšu vecs un bez zobiem.
/Renārs Kaupers/

Ir ļaudis, kas skatās uz tādiem cilvēkiem kā es un domā – viņi ir traki, ja dara kaut ko tādu! Bet es varu skatīties uz viņiem ar tādu pašu domu pretējā virzienā: jūs esat traki, jūs neko nedarāt! Protams, viņi teiks, ka viņi dara: lūk, grils, lūk, mauriņš, te man ir džips… Ir jābūt trakam, lai savu dzīvi pavadītu, neko īsti nedarot. Viena no interesantas dzīves formulām, manuprāt, ir tāda: ja tu paskaties atpakaļ uz savu dzīvi iepriekšējo trīs gadu laikā, vai vari par to uzrakstīt grāmatu? Un tā, lai tu nebūtu vienīgais, kam to lasīt būtu interesanti?
/Kristaps Liepiņš/

Man mīlestība nozīmē to, ka man škiet, ka es kādu brīdi spēju saprast vismaz vienu no visām sievietēm pasaulē.
/Māris Olte/

Tētis visu laiku atkārtoja: “Kas ir pats svarīgākais?” Mēs ar brāli teicām – mantiņas. “Nē, kas ir pats svarīgākais?” Mēs atkal saucām to, kas tajā brīdī mums šķita svarīgākais – mašīnas, lellītes. “Nē,” viņš uzsvēra, “galvenais ir brīvība!” Tagad es to saprotu. Daudzi nemaz nenojauš, ka sēž cietumā, ko paši izveidojuši un aizslēguši.
/Alise Ketnere (Fox Lima)/

Es smējos, lai neraudātu.

Kad ieejam dārzā, Juris uzreiz meklē, ko var apēst, es skatos, kas ir uzziedējis. Viņam patīk rakņāties pa komposta kaudzi, un tā ir viņa ķīmija. Bet es varu ņemties puķu dobēs. Un kopā mums ir hortenzijas.

…agrāk nemācēju paprasīt atalgojumu par savu darbu un sāku to mācīties. Tu vari skriet par kapeikām, un tu vari iet par rubļiem. Tad ir jautājums – skriet vai iet? (..) es pieņēmu lēmumu, ka neskriešu pakaļ tramvajam. Es iešu.

Caurmērā jau dzīve ir ikdiena. Mēs ēdam, slaukām puņķainos degunus, rēķinām naudu līdz algai. Dažreiz ir baigie svētki, un dažreiz ir baigie izmisuma brīži.

Mani reizēm kaitina padomi, kā sievietei būtu jāizskatās, jo kad skatos uz sievietēm, pārsvarā neieraugu viņu smukos nagus, bet kaut ko pilnīgi citu – viņu pieredzi, viņu spēku un vājumu, viņu būtību.

Jā, man ir daudz bērnu, bet neesmu baigā perētāja. Drīzāk esmu vilcene. Kamēr bērns ir mazs, es ucinos, bet vienā brīdī – ej un dari, tev izdosies!

Tas ir brīnišķīgi, ka Juris nekad nepārmet par manām krunciņām un riepiņām. Un, ja arī kaut ko saka, tad tas ir ar labdabīgu humoru, par ko abi pasmejamies. Ar Juri es varu būt plika visādā veidā. (..) Tā ir laime. Un viņš nav nekāds pārcilvēks. Viņš ir parasts vīrietis, turklāt krāc. Un kaut kādas lietas neizdara.

…mēs neesam praugpāris. Jā, dažreiz ciest viens otru nevaram. Bet tās ir attiecības, kuras mēs esam izveidojuši. Un tas ir tik aizraujoši.

…cilvēki man jautā – Diāna, vai tu varēsi, kad tu varēsi? Man nav jābūt ērtai visiem. Es varu izvēlēties. Bet es neuzstādu princešu noteikumus. Tie ir sadarbības noteikumi, par kuriem mēs vienojamies.

…mani kaitina masveida aicinājumi sevi mīlēt, jo nav vispārējas izpratnes, ko tas īsti nozīmē. Sarkans krūšturis – vai tā ir mīlestība? Atvainojiet, es nopirku veļu. Aiziet pie friziera – tā ir mīlestība? Tad arī zobus tīrīt ir mīlestība. Te ir tā problēma, ka gribam vieglus risinājumus, maz piepūloties. (..) Jo ar krūšturi un rožlapiņu vannu ir stipri par maz.

Reizēm pārņem bailes, kad domāju – cik ilgs laiks mums abiem atvēlēts? Zinu tikai to, ka ļoti gribu, lai vēl ilgi dzīvojam kopā.

…cilvēks tic un grib domāt, ka dzīvos laimīgi, būs bagāts, vesels un vienmēr viss būs skaisti. Bet tas ir sapnis. Jo dzīvē absolūti obligāti ir arī nelaimes, bēdas un slimības. Mēs negribam pieņemt, ka sliktais ir dzīves daļa. Arī slapjdraņķis mums nepatīk, bet tas ir normāli. Pēc tam atkal būs saule.
/Diāna Zande/

Ja cilvēks ir piedzīvojis to, kā Dievs viņu svētī, tad tas, ko viņš dara, ir mīlestības pilna reakcija nest šo gaismu citiem, vienkārši būt labam, būt tādam, kurš neprasa pretī, bet vienkārši dod, jo pats ir saņēmis daudz.
/Edgars Mažis/

…tas, kas tevi izārstē, esi tu pats. Tā ir. Bet tur ir tā duālā lieta, kas tad tu esi – vai tu esi dabas sastāvdaļa vai arī tu esi ārpus tās? Ko nozīmē – tu pats? Man “tu pats” ir viss, kas tev ir apkārt, viss, kas smaržo, zied, rūgst, pūst, lec, riet, smejas, raud.

Mums ir kaut kāda abstrakta ideja, ka attiecības ir kaut kas, kas veidojas starp kaut ko. Bet patiesībā jau tās ir divas dvēseles, kas aug un iet savu ceļu. Ja tas ir brīdis, kad šķiet, ka ir jābūt kopā – super, bet citreiz atkal ir jāpalaiž otrs mežā, lai viņš paskraida, paaugas, un tad tas interesantākais ir gaidīt viņu mājās.

Tad es saprotu, ka ir auzas, un sev jautāju: „Vai tāpēc tu atnāci, lai vienā brīdī sāktu justies neiecietīgs un nepateicīgs?” Ja pamaini attieksmi un pasaki paldies, iepauzē un uztaisi lēnāku tempu un tavā „lielajā lietā” nekas sevišķs nemainās, tad ir skaidrs, ka biji iekāpis nepreizajās kurpītēs.

Es domāju, ka Latvijas sievietes ir ļoti ievainojamā stāvoklī, ļoti saudzējamā stāvoklī. Kas interesanti, saudzējamā pašām no sevis.

Man nav ilūziju, ka ir kaut kas labs vai kaut kas ļauns. Tas ļaunais ir bijis, lai nākotnē būtu kaut kas labs.

…ir jālaiž vaļā, jāļauj kļūdīties, dabūt zilumus. Tikai tad tās acis mirdzēs.

…tava galvenā lieta ir būt šeit un to piedzīvot, sajust, kāda ir viena vai cita forma, tad tās savas kļūdas vairs neuztver kā kļūdas. Tad tas pārvēršas vienkārši par tavu ceļu, kurā ir bijušas dažādas sajūtas, emocijas un piedzīvojumi. Lietas ir notikušas. Tā ļaušanās procesam – nu notika kļūda, nu pofig, nu nogāju no ceļa – nu pofig, galvenais, lai dienas beigās tev ir sajūta, ka piedzīvotais ļaus radīt kaut ko jaunu. Tas, ka tu pa ceļam paklūpi, sajūc prātā, tas ir tikai piedzīvojums.
/Inese Indāne/

…valsts un sabiedrība runā pilnīgi dažādās valodās. (..) Viņi lieto vārdus, terminus, teikumu uzbūves un loģiku, kādus nelieto cilvēki ielās. Jebkurš, kas ierēdniecībā ir ilgāk par gadu, inficējas ar šo valodu un spēj bezgalīgi runāt, nepasakot pilnīgi neko. Ja šo valodu pielīdzinātu garam matemātiskam vienādojumam un sāktu no viena gala īsināt, tā īsināšana aizietu lavīnā, līdz mēs iegūtu neapšaubāmu, bet maziepriecinošu rezultātu “0=0”.
/Ēriks Stendzenieks/

…nepārproti, Rīga man ļoti patīk, un uz pasaules fona jau tā nav nekāda milzu pilsēta ar milzu atsvešinātību. Pie mums Latvijā viss ir mazs un silts.

Dažas Rīgas draudzības pavisam iemigušas. Tā jau tikai šķiet – nu tik visi brauks pie mums ciemos! Un brauc jau pa kādam, bet ne tik ļoti.

Es jau skaidri jutu, ka arī Kārlim esmu ļoti iepatikusies. Taču iepatikties var uz pāris gadiem un tad vairs nepatikt…

Pat uz vienu dienu aizbraucot uz Rīgu, jūtam, kā maciņš tukšojas… Laukos dzīvojot, ja kaut ko ievajagas un uzreiz to nevaram dabūt, – pārvajagas.

…es nemaz to neizjūtu kā slogu vai īpatnību, ka mēs ar Kārli visu laiku esam blakus. Mums taču katram ir savas darbošanās. (..) Svarīgākais jau ir negaidīt izklaides un iepriecinājumus no otra cilvēka, bet nodarbināt sevi pašam.

Es uzkopju māju, gatavoju ēst. Lasu. Domāju… Es saprotu, ka no malas izklausās savādi, – vai tad domāšana ir kāds darbs? Vairākums cilvēku to droši vien sauktu par slinkošanu, un lai nu tā būtu. Teiksim, ka es slinkoju. Bet man tas ir nepieciešams. Šie domāšanas brīži man ir svarīgi. Tie mani piepilda. Jā, un arī nogurdina. Un tad es gleznoju.
/Linda Freiberga/

Ko man dzīve ir iemacījusi? Vienmēr jābūt labajai ziņai. Nu un tad, kad dzīve ir faktiski beigusies? Tad var sākt otru!

Zini, kā ir, kad ekskursijā iet pa kādu Vidusjūras pilsētas ieliņu? Sajūta, ka varētu tagad pagriezties un pa šīm trepītēm ieiet kādā mājā un sākt dzīvot citu dzīvi. Bet nopūties un aizej tālāk, jo tevi gaida autobuss ar tūrfirmas uzrakstu. Tu neuzzini, kāda varētu būt tava otrā dzīve.

…cilvēks ir devies ceļojumā, un viņš izjūt pienākumu kaut ko piedzīvot. Brīnīšanās ir ļoti jauks moments tūrismā. Jo mēs taču visi esam tūristi, ieradušies šeit uz dzīves brīdi, pat tie, kas ir mājās tupētāji un savu perfekto 600 kvadrātmetru kopēji.

Man ir draugs, kas strādā datoru jomā, bet viņam ir arī viesu nams, nēģu zvejas licence. Bibliotekāri satiec arī vēlēšanu komisijā, mežā ar groziņu. Daži izdzīvošanas komplekti ir riktīgi interesanti!
/Andris Akmentiņš/

Es varu kaut vai mūžam staigāt humpalu drēbēs, tikai lai būtu Latvijā. Mums taču ir tik skaisti.

Bet Rīga ir tramvaju ritms, kurpju iešanas ritms, cilvēku maiņa. Tāds spriegums, ka pati jūtos kā tramvajs zem drātīm. Kā trolejbuss. Dzejoļus rakstīt jau var tikai tad, ja stīgas nospriegotas.
/Andra Manfelde/

Cilvēks dzird to, ko viņš grib dzirdēt, nevis to, ko tu gribi pateikt.

…cilvēks nogurst pats no sevis, ne no kā cita. Nogurst no savām domām, cīnīšanās un savu spalviņu bužināšanas, no lietām, kas būtībā nevienam nafig nav vajadzīgas.
/Inga Roga/

Izaugot cilvēki mēģina izlikties, ka nu ir kļuvuši dziļi un ētiski un vairs nedala visus lohos un krutajos, kaut patiesībā šis dalījums pastāv līdz nāves stundiņai.

Taču galvenais ir – sevi baigi mīlēt. To man vienreiz dzejniece Inga Gaile teica. Ka nevajag domāt, kāda esmu, – tāda vai šitāda? Ka nevajag nevienam sevi pretnostatīt, bet vienkārši mīlēt. Īpaši, ja tu esi tāds drusku jocīgāks trāpījies, dzejnieks vai kas tur vēl, kuram apkārt viss kopš bērnudārza tā vien kliedz “psihs psihs!” To es nesen sapratu un beidzu bēdāties.
/Agnese Krivade/

Droši vien ikvienam cilvēkam dzīvē pienāk brīdis, kad viņš ar rezignētām šausmām atskārš, ka visu, ko būtu gribējies, viņš šā vai tā nekad nepaspēs. Vēl jo vairāk – tu saproti, ka tik daudzas iespējas – patiesībā visas labākās iespējas – ir vai nu palaistas garām, vai palikušas tā arī pa īstam nenovērtētas. Draugi gadu gaitā ir kļuvuši arvien svešāki un svešāki, līdz beidzot pazuduši no tavas dzīves pavisam. Daudziem cilvēkiem, kam būtu vajadzējis pateikt, ka viņus mīli vai ka viņi tev ir svarīgi, tu to neesi pateicis un vairs nekad nepateiksi. Savukārt vairākums to, ko ik dienas satiec no jauna, tev nebūt vairs neliekas nedz svarīgi, nedz mīlami. Tev viņiem tāpat nav nekā ko teikt.
/Pauls Bankovskis/

…mostos labā garastāvoklī. Pilnīgi fiziski ielieku sevī apziņu, ka tā ir baigā laime! Tu esi pamodies, tev nekas nekaiš. Tu redzi ārā sauli spīdam un dzirdi putnus dziedam. Cilvēks var mosties labā garastāvoklī un var mosties sliktā. Es izvēlos mosties labā. Tieši tāpat, kā es izvēlos priecāties, nevis bēdāties. (Tieši tāpat kā es izvēlos pārkāpt pāri suņa kakai, nevis pētīt un vaimanāt: vai vai vai, suns piekakājis, ko gan saimnieks domājis, kādēļ nav savācis…)

Ar naudu tiešām ir līdzīgi kā ar elektrību. Elektrība var apsildīt māju, ar elektrību var “dabūt pa pirkstiem”, un ar elektrību var arī nosist pavisam!

Iekšējā brīvība nav atkarīga no naudas daudzuma.

Jābūt gatavam mainīties, jābūt kustīgam. Kamēr vēl neesi pazemē iekritis, pavaicā sev, ko vēl es varu!

Dzīve ir pārāk īsa, lai sēdētu, gaustos un nožēlotu. Bet pietiekami gara, lai rīkotos.
/Anita Masaļska/

Man jau parasti vairāk lido sirds, prāts stāv malā un noskatās. Ja ieķeros kādā balonā, tad pārlidoju pāri visai pilsētai, nereti tas sprāgst, es gāžos lejā, sadauzu ceļus… Bet es nekad necenšos nožēlot to, ka esmu lidojusi ar sirdi, nevis prātu.

Es gribētu, lai, pateicoties mīlestībai, manī atplauktu brīnišķīgā siltuma sajūta, kurā gribētos dalīties. Un lai otrs spētu gan to savaldīt, gan novērtēt. Un brīžos, kad spārniņi ir par īsu, viņš palīdzētu tos piezīmēt. (..) Tomēr vissvarīgākais, lai mans prieks netiktu nosmacēts, lai otrā cilvēkā ir tas lidlauks, kur tam izskrieties.

…ir cilvēki, ar kuriem nav vienkārši pēc tam pārgriezt nabassaiti.

…pirms vairākiem gadiem mēs ar draudzeni paņēmām bankā kredītu, lai brauktu uz Pearl Jam koncertu Ņujorkā. Vēl tagad atceros, cik pēc koncerta biju pārlaimīga. Nākamajā rītā pamodos tieši tādā pašā pozā, kādā biju aizgājusi gulēt, un vēl ar sāpošu žokli, jo man jau, protams, visu koncerta laiku bija jāsmaida. Tad es sapratu, kāda jēga ir strādāšanai. Jo par sapelnīto tu vari iegūt iedvesmu dzīvot.

Nevar būvēt jaunās emocijas uz iepriekšējo bāzes, jo tad jau nebūs tāds īsts un skaists lidojums. Līdzīgi – pirms tu saņem jaunas dāvanas, vajag izsaiņot iepriekšējās un nolikt savās vietās. Tad būsi gatavs jaunām dāvanām.

Es, protams, varu, vienatnē braucot, skaistu ceļu izbaudīt. Bet es labāk gribētu braukt pa to ceļu un aizsūtīt visiem īsziņas, cik skaisti ir apkārt.

Mēs vienmēr visi braucām kopā. Un tikai, jo vecāks kļūsti, jo vairāk saproti, cik daudz darba tajā visā [vecākiem] ir bijis jāiegulda. Rūķi jau neatnāks, nesaklās galdu un nesaturēs visus kopā.

…zeme bez cilvēkiem nav nekas. Tāpat kā māja. Ja man laukos nav mammas vai tēta, man liekas, ka nekā nav. Tad arī saprotu, cik lietām ir maza nozīme. Absolūti nekāda. Jo tikai lietai, kurai pieskaras mīļš cilvēks, ir vērtība.
/Kristīne Garklāva/

..nevajag plēst matus, ja kāds laimes mirklis beidzies, vai domāt, ka dzīve sabrūk, ja notiek kaut kas slikts. Arī tas pāries, un būs citādi. Diemžēl arī labais pāries, un būs citādi.

Mēs daudzi zinām, kā vajag dzīvot, bet tas neko nenozīmē un padara visu vēl grūtāku.

Ja cilvēku mīl, var sadzīvot arī tad, ja viņš nav ideāls. Bet, ja nemīl, tad arī ar ideālu nevar sadzīvot.
/Jurģis Liepnieks/

Es vēl esmu jauna. Un jau gudra! Vēl skaista, bet jau ar pieredzi!

…kad man jāvizualizē vārds “brīvība”, es vienmēr redzu savas bērnības vasaras: viss zied, mežs smaržo, un es tāda sīka, divām bizēm un pa vistu sūdiem sabristām kājām, dipoju uz visām pusēm, kur acis rāda. Tāda sajūta… No turienes jau es nāku.

Visi grib, lai tas otrs cilvēks viņiem ir ērts. Skolotāji grib ērtus skolēnus, vecāki grib ērtus bērnus, vīri – ērtas sievas. Bet es neesmu īpaši ērta. Es neatbilstu citu sapņiem par mani, man par sevi ir savējie.

…man ir svarīgi zināt. Zināt! Ja kaut ko nezinu, es izdomāju savus piectūkstoš variantus.

Un tagad iedomājies to situāciju: nāk mājās pārgurusi sieviete, rokās vēl kaut kādi pārtikas maisi… Es, sīks, izgulējies skuķis, ieraugu viņu nākam un kopā ar suni nevaldāmā, mežonīgā priekā skrienu pretī! Pieskrien un jūti, ka tas cilvēks domā tikai par vienu. Par gultu. par atpūtu no visiem. Bet es tik gāžos ar savu maza bērna prieku virsū. Nu protams, ka viņa saka: liec man mieru. Liec mieru vienreiz, liec otrreiz… Trešo reizi jau vairs neskrien pretī. Un tā tas iegājās.

Manī bija ieslēgusies pilnīga vienaldzība. Nebija nekādu prasību un neko nevajadzēja. Savā ziņā pilnīgs rokenrols – dzīvoju reibonī, kas sāpina, un vienlaikus šīs sāpes izbaudīju.
/Ieva Kerēvica/

Ko par naudu – tu taču esi mākslinieks, iever olas vai sirdi starp durvīm, pieraksti, kas nāk ārā, un būs tev atkal, par ko dzīvot!

Tas viss taču ir tik pārejoši – tā blondīne un tie pupi. Tam nav nekāda sakara ar spēju sajust otru cilvēku. Un pasauli vispār. Labsajūtu jau tikai sākumā rada tīri fiziski kārdinājumi, pēc tam tu ej tālāk un paliek aizvien interesantāk.

Man nepatīk tas žurku skrējiens, kas mums tiek piedāvāts. Mēs te neesam radīti par sacīkšu automašīnām. Labākās lietas tomēr izdarām, kad esam mierīgi un atbrīvoti.

…bērni pieliek pie vietas ļoti ātri. Viņi iemāca, kādā vērtē ir pusstunda brīva laika, ko nozīmē, kad tiešām sāp sirds un tu neko nevari izdarīt. Bērni iedod to dimensiju, ko mūsu racionālajā sabiedrībā sauc – sirds dimensija.

Man mīlestība nozīmē to, ka man škiet, ka es kādu brīdi spēju saprast vismaz vienu no visām sievietēm pasaulē.
/Māris Olte/

Bet īstenībā vienkārši vajag daudz bučoties. Un taisīt bērniņiem masāžas. Un jāpiespiež pie sirds – gan vīrietis, gan bērns. Sievietes jau ir tādas krāsniņas, viņas ražo siltumu.
/Inga Ābele/

…es nekādi nevarēju saštukot, kā savās bērna rociņās apņemt visu pasauli, jo man gribējās samīļot mammu, brāli, visus radiņus, svešus cilvēkus, lelles, šūpoles un pat lielo piecstāveni, kurā dzīvoju. Bet kā to izdarīt? Un tad man radās plāns: sakraušu visu pasauli vienā milzu kaudzē un apkampšu. Savos trīsdesmit gados sapratu, ka patiesībā jau es to daru, tikai nedaudz citādi, jo sniegt cilvēkiem prieku – tā jau arī ir mīlestības sastāvdaļa.
/Gundega Skudriņa/

Patiešām var ATRAST tikai tad, kad nevajag par katru cenu.
/Dace Rukšāne/

galvenais, neļauties… Nesākt dirnēt. Nekļūt apātiskam. Man ir draugi, kuri plāno nopirkt Taizemē kādu salu, un, kad prasu, kādēļ viņiem to vajag, viņi saka – bet tur būs tāds miers! Viņi grib sēdēt pie jūras, dzert alu, iet gulēt, atkal celties, atkal dzert alu… Un lai būtu miers. Bet, ja es ko ienīstu, tad tas ir šis miers! Man tas būtu nāvējoši. Es negribu, lai ir miers – es gribu, lai ir nemiers.
/Jurģis Liepnieks/

Kas ir pagātne? Pagātne ir tas, ko tu tagad domā par vakardienu, bet tu jau vienalga domā tagadnē. Tā ir liela māksla – dzīvot šobrīd, tāpēc jau visi cilvēki gruzās un ņemas, jo domā, ka vakar bija labāk, nekā ir šodien, un ka rīts būs labāks par šodienu vai vakardienu. Man liekas, visbīstamākais, kas ar cilvēku var notikt, ja viņš visu dara kaut kādā nākotnes vārdā, kaut kādā ticībā, ka nākotnē būs labāk, ka būs citādāk. Ne sūda nebūs! Tu rīt vari būt miris, tāpēc nevajag neko gaidīt, vajag dzīvot šobrīd un izmantot to situāciju, kas ir dota, un būt laimīgam ar tiem līdzekļiem, kas ir.
/Gints Grūbe/

Mīlestība ir tad, kad vannas istabā ir vairāk par vienu zobu suku, kad „labrīt”, „sveiks” un „kā šodien gāja” ir vairāk par „es tevi mīlu”, kad „pasniedz man, lūdzu, sāli” nozīmē – „es vēlos ar tevi kopā lēni un mūžīgi nosirmot”… un bail nav nemaz.

Mīlestība ir tad, kad tu ar lielām pūlēm esi nomizojis cietu apelsīnu un jau gatavojies apēst sulīgo mīkstumu, bet tad ieraugi, ka otram arī gribas, un atdod augli viņam, bet pats ķeries pie briesmīgās mizošanas vēlreiz. Nujā – un tad tas otrs izņem apelsīnu no rokas un nomizo to tev.

Mīlestība ir tad, kad tavam mīļajam nakts vidū tik nežēlīgi iesāpas zobs, ka ir jābrauc uz diennakts palīdzības punktu, un tu pusaizmidzis celies un brauc līdzi tikai tāpēc, lai paturētu rociņu, kaut gan tev nākamajā rītā jāceļas pusseptiņos.

Mīlestība ir tad, kad tu no rīta skaties uz blakusgulētāju un tava sirds ir liela kā visums un mīksta kā bišu vasks, un tev birst asaras no tā, cik ļoti tu viņu mīli. Arī pēc 10, 25 vai 53 gadiem kopā.

Mūsmājās mīlestību māk formulēt tikai mazie – lielie skatās viens uz otru un smaida.
/Dace Rukšāne/

Varbūt skan skarbi, bet es negribu sevi izniekot, negribu pavirši. Ja kaut kas ir, tad lai ir līdz galam.
/Aija Vītoliņa/

Nav viegli mīlēt sievieti, kura ir pabijusi ellē un atgriezusies. Daudzi ir centušies. Vairums cietuši sakāvi. Vājajiem to nevajag pat mēģināt. Tas prasa daudz vairāk spēka par to, cik tu vispār iedomājies, ka tev ir; vairāk pacietības, vairāk neatlaidības, vairāk izturības, vairāk izlēmības. Tas prasa nenogurstošu un izlēmīgu mīlestību, kas necieš sakāvi. Vai arī sieviete, kura ir pabijusi ellē un atgriezusies, tevi atgrūdīs. Viņa tevi parbaudīs, vēloties uzzināt, no kā esi veidots, vai tev ir tas, kas vajadzīgs, lai izturētu viņas vētru. Jo viņa ir neprognozējama – dažkārt tai ir viesuļvētras spēks, kas traucas viņas ciešanu niknuma ātrumā; citreiz tā ir viegls lietutiņš, mierīgs, kluss un rāms. Kad viņa ir viegls lietus, kas līst klusiņām kā asaras, mīli viņu. Kad viņa ir pērkons, zibens un skarbs vējš, kas sēj haosu, mīli viņu vēl vairāk. Viņa ir pretrunas, kas vienmēr svārstīsies starp bailēm nosmakt no tuvības un bailēm tikt pamestai, un pat viņa pati nezinās, kā atrasties līdzsvarā starp tām. Šodien viņa jūtas neaizsargāta, kaut gan to skaļi nesaka. Viņa vēlas, lai tu esi blakus, lai sakārto viņas matu cirtu virs auss, noskūpsti uz pieres un apskauj ar savu vīrišķīgo roku spēku. Bet rīt viņa kaislīgi vēlēsies būt neatkarīga, gribēs savu pašas telpu, savu vientulību. Jo tajā laikā, kad tu gulēji, viņa bija nomodā un, nespēdama apstādināt savu domu skrējienu, sekoja pulksteņa rādītājiem. Cīnoties ar laiku, centās savākt vienkopus visas sasistās lauskas. Viņa karoja pati ar saviem dēmoniem un nogalināja savus pūķus, baidoties par to, ka tad, ja viņa iemigs, tie viņu uzvarēs, un viņa vairs nevarēs tos kontrolēt. No rīta viņa būs piekususi, un tava klātbūtne viņu smacēs. Viņai būs vajadzīga tikai viņa pati. Kad viņa tiecas pēc tevis, mīli viņu. Kad viņa tevi atgrūž, mīli viņu vēl vairāk. Jaunas situācijas, jaunas vietas, jauni cilvēki un pārdzīvojumi rada viņā trauksmi. Viņa būs nežēlīgi neatkarīga, kaislīgi vēlēsies pārvarēt savas bailes un vienlaicīgi būs pārbijusies kā mazs, vientuļš bērns lielā pasaulē. Dažkārt viņai vajadzēs būt drosmīgai, lai pierādītu sev, ka viņa pati var tikt ar visu galā. Citreiz viņai vajadzēs, lai tu satver viņas roku un turi to cieši. Dažkārt viņa pati nevarēs saprast, kas viņai vajadzīgs. Tev nāksies viņu lasīt kā grāmatu ar saburzītām lapām un kļūt par to, kas viņai nepieciešams. Kad viņa ir drosmīga un dodas pasaulē viena pati ar sevi, mīli viņu. Kad viņa ir nobijusies, bet atsakās pieņemt tavu palīdzību, mīli viņu vēl vairāk. Viņa dzīvos bailēs par to, ka, iespējams, viņas ir parāk daudz vai gluži otrādi – pārāk maz – tā ir mūžīgā cīņa par zelta vidusceļu. Kautrējoties par to, ka bieži krīt vienā vai otrā galējībā, kautrējoties būt viņa pati, jo neviens nekad nav mīlējis abas viņas puses – gan niecību gan kolosālo. Kad viņa sevi uzskata par karalieni, mīli viņu. Kad viņa sevi uzskata par niecību, mīli viņu vēl vairāk. Dažkārt sāpes atkāpjas, viņas acis staro, viņas smiekli priecē kā reta un vērtīga melodija. Taču dažkārt viņai būs ļoti sāpīgi tāpēc, ka trauma vēl joprojām ir dzīva; viņa cietīs, viņa mocīsies. Gaisma nodzisīs un mūzika apklusīs. Kad viņa ir gaisma – mīli viņu. Kad viņa ir krēsla – mīli viņu vēl vairāk. Viņa vienmēr tevi mīlēs piesardzīgi, ar vienu kāju aiz sliekšņa. Jo viņa nesaprot beznosacījumu mīlestību, mīlestību, kura ir pietiekami stipra, lai pārdzīvotu grūtus laikus. Viņa nevar atļauties pilnībā uzticēties tavai mīlestībai, tāpēc atstās daļu savas sirds aizvērtu – to daļu, kas cietusi visvairāk, to daļu, kuru viņa nevar riskēt vēlreiz ļaut ievainot, pēc tā, cik spēka patērējusi, lai atkal sašūtu visu kopā. Viņa vienmēr vēros, gaidīs un pieņems, ka tu viņu pametīsi pirmais. Un, kaut arī tu to nedari, viņas sirdī ierakstīta patiesība, kurā teikts, ka tu to izdarīsi, un tas ir tikai laika jautājums, jo visi, kas viņu jebkad mīlējuši, ir viņu pametuši. Un tāpēc viņa meklēs veidus, kā pretoties attiecībām, kā tās sagraut, kā pirmajai tevi pamest, kā nodarīt tev sāpes, pirms tu būsi viņu sāpinājis. Tā viņa pārvalda situāciju, tā viņa ir iemācījusies izdzīvot un garantē sev to, ka netiks ievainota atkal. Kad viņa vēlas tevi mīlēt, mīli viņu. Kad viņa vēlas tev nodarīt sāpes, mīli viņu vēl vairāk. Viņai ir bail zaudēt kontroli. Tāpec nekad neļauj viņai sajusties bezspēcīgai, notvertai slazdā, ierobežotai brīvībā. Viņai vajag dejot basām kājām zem klajas debess un sajust smilšu pieskārienu. Viņai vajag skriet ar vilkiem, kamēr vējš plosa izlaistos matus, jo tā būs viņas dziedināšana. Nekad neapgriez viņai spārnus – ja viņai būs iespēja lidot, ja viņai būs brīvība, viņa vienmēr atgriezīsies pie tevis atpakaļ. Mīli viņu, kad tas ir viegli, un mīli viņu vēl vairāk tad, kad to darīt ir ļoti grūti. Mīli viņu tā, lai apgāztu visus viņas iepriekšējos priekšstatus par mīlestību. Mīli viņu tāpēc, ka tu ar visu savu dvēseli saproti viņas mīlestības cenu, saproti, ko viņai maksāja piedāvāt tev savu ievainoto sirdi. Viņa tevi izvēlējās, jo tu esi spējīgs izdzīvot viņas vētrā. Tāpēc, ka pat tad, kad viņa nezina, kā mīlēt, tu zini, kā mīlēt viņu vēl vairāk.
/Ketija Pārkere/

Nerunā ar mani par savu garīgumu. Lūdzu, nerunā ar mani par “tīru apzinātību” vai “dzīvošanu pilnībā”. Es gribu paskatīties, kā tu izturies pret savu partneri, bērniem, vecākiem, pret savu ķermeni.

Lūdzu, nelasi man lekciju par atdalītā “Es” ilūzijām vai par to, kā sasniedzi pastāvīgu svētlaimi tikai 7 dienu laikā. Es vēlos sajust neviltotu siltumu, kas nāk no tavas sirds.

Es gribu dzirdēt, cik labi tu proti klausīties, uztvert informāciju, kas neatbilst tavai filosofijai. Es vēlos pavērot, kā tu izturies pret cilvēkiem, kuri ar tevi nav vienisprātis.

Nesaki man, ka esi atmodies un brīvs no sava ego. Es vēlos tevi iepazīt ārpus vārdiem… Vēlos zināt, kā tu jūties tad, kad tevi piemeklē nelaimes. Vai vari pilnībā ieslīgt sāpēs un netēlot neievainojamu. Vai jūti savu naidu, bet nekļūsti vardarbīgs.

Vai vari mierīgi pārdzīvot bēdas, nekļūstot par to vergu. Vai spēj just savu kaunu, bet neapkaunot citus. Vai atļaujies kļudīties un atzīt savas kļūdas. Vai vari pateikt ”piedod” un tieši to arī just. Vai vari pilnībā būt cilvēks savā brīnumainajā dievišķīgumā.

Nerunā ar mani, draugs, par savu garīgumu. Man tas nemaz nav tik interesanti. Es vienkārši vēlos satikties ar TEVI. Iepazīt tavu dārgo sirdi. Saprast to brīnišķīgu cilvēku, kurš cīnās par gaismu.
/Džefs Fosters/

Mēs esam dzirdējuši:
– Tu vari sasniegt visu, tev tas izdosies, tu vari piepildīt ikvienu sapni. Grāmata, restorāns, konkurss “Fitnesa bikini” četrdesmit gados – nav nekā neiespējama!
– Bet…, tu kautrīgi iebilsti, – man neko no tā nevajag. Es vienkārši cepu pīradziņus, stāstu interesantus notikumus un audzēju uz balkona ģerānijas.
– Tu taču vari vairāk! Uztaisīt žilbinošu karjeru, pāriet jaunā līmenī! Tu vienkārši netici sev. Parstāj baidīties!
– Es nebaidos. Es vienkārši negribu nākamajā līmenī – man arī te ir labi. Man patīk mana dzīve, manas ģerānijas un mani pīrāgi. Nav tāda likuma, kas VISIEM liktu tiekties arvien augstāk – uz virsotnēm. Un vispār, kas tās tādas par virsotnēm? Kāpēc man obligāti tur jārāpjas? Tas pat nav jautājums par to, cik es maksāšu par tādu sociālo alpīnismu. Tas ir veselā saprāta jautājums: kāpēc man kaut kur līst, ja man ir labi tur, kur esmu?

Pats briesmīgākais mūsdienu sabiedrības grēks – būt apmierinātam ar to, kas tev ir. Ambīciju un godkarības trūkums tiek uzskatīts par kaut ko līdzīgu sociālajai invaliditātei: kā var netiekties pēc lielām lietām? Izspied maksimumu no savas ārienes! Realizē savu potenciālu! Neko īpašu neproti!? Aizej uz motivācijas kursiem, pamēģini visu, atrodi, izdomā, galu galā nav svarīgi ko, galvenais, realizē! Ej uz priekšu, pārvari sevi, uzstādi mērķus un sasniedz tos!

Kāpēc tu vēljoprojām dzīvo mazā dzīvoklītī pilsētas nomalē un valkā piecus gadus vecas sporta čības? Tavos gados jau būtu bijis jānopelna dārgu mašīnu un briljantus! Neesi nopelnījusi? Esi koncentrējusies uz kaut ko citu? Personības izaugsmi? Radošumu? Nē? Tātad tu esi slinka muļķa govs, kura dzīvo tukšu, bezmērķīgu dzīvi. Tu nekad nebūsi veiksmīga!

Skrien, tātad esi veiksmīgs. Centies sasniegt – tātad cilvēks. Es negribu skriet. Es neko negribu sasniegt. Es gribu lasīt zemenes, varīt ievārījumu un lāpīt zeķes! Man nav vēlmes pašrealizēties karjerā, manam ego pilnībā pietiek ar labi uzrūgušu mīklu un gardiem pīradziņiem! Aizbraukt uz jūru, nomaksāt savu hipotekāro kredītu, noadīt džemperi – kāpēc gan tādi nevar būt mērķi? Lai būtu veseli un laimīgi tie, kurus tu mīli – vai tad tas ir slikts mērķis?

Tad kāpēc ir tik grūti noticēt tam, ka ir kāds, kuram nav vajadzīgi briljanti? Ka ir kāds, kurš var būt apmierināts ar savu mīļo ūķīti? Ka ir kāds, kuram pilnai laimei pietiek ar to maziņo nebagāto pasauli, kurā viņš dzīvo?

Kurš teica, ka spēja pieņemt šo pasauli tādu, kāda tā ir, un dzīvi tādu, kāda tā ir, ir mazāk cienījama par spēju stumdīt kalnus un laist gaisā raķetes?

Esi pietiekami pieaudzis, lai godīgi pateiktu: es neskriešu tikai tāpec, ka visi skrien. Es nelabošu to, kas nav salauzts. Es esmu laimīgs šeit un tagad, bet, ja kāds uzskata, ka tas nav pareizi, tā ir viņa darīšana.
/Alla Bogoļepova/

Ja mēs sevi mīlam, mēs cienām un novērtējam sevi. Ja mēs sevi novērtējam, mēs rādām cilvēkiem, kā pret mums ir jāizturas.

Cilvēkiem šķiet, ka bailes pasargā no briesmām, bet tas tā nav. Mīlestība mūs sargā. Ja tu mīli sevi un citus, tu esi pārliecināts, ka esi drošībā un ka tavi mīļotie cilvēki nenonāks uz bīstama ceļa. Mīlestība tevi sargā daudz stiprak nekā bailes.

Esi tu pats tik daudz, cik vien tas iespējams. Mirdzi, cik vien spoži spēj. Saproti, kas esi, noskaidro to. Izmanto savu unikalitāti. Mīli sevi, neskatoties ne uz ko, vienkārši esi tu pats.

Es skatos uz savu sirdi. Ja godīgi, bez rozā brillēm un objektīvi, tā nav pati skaistākā. Daudz rētu, nepilnību, kļūdu, sāpju, tumšu pleķu. Un es domāju: kas notiktu, ja to visu būtu iespējams izdzēst? Manu bērnības vientulību, manu nelaimīgo skolas laiku mīlestību, šķiršanos no vīra, problēmas, kritienus, zaudējumus, situācijas, kad esmu jutusies pamesta, nevajdzīga, visas traumas un aizvainojumus? Kas notiktu, ja varētu savu sirdi noslīpēt kā parketu – hop – un atkal kā jauna? Nē! Es to negribētu.

Manas rētas dara mani par mani. Pateicoties tam visam, es tagad esmu šeit tieši tada, kāda esmu. Tas viss palīdz novērtēt to, kas man šobrīd ir. Tās piepilda mani ar spēku. Sāpes man māca mīlēt. Sāpes māca visu. Katra no rētām sirdī – tā ir mācību stunda. Lai arī ne ideāla, lai arī dzīves sista, bet tieši tāda sirds ir atvedusi mani šodienā. Un tieši viņa ar mani ir vienmēr, jebkuros apstākļos.

Es patiešām nevēlētos citu dzīvi. Lai arī ideālu. Kad biju maziņa, man ļoti daudz ko gribējās pārrakstīt – piedzimt un uzaugt citā ģimenē, lielākā mīlestībā, gribējās labākas draudzenes, gribējās izdarīt visu pareizi, skaisti – kā pasakās. Mainīt savu likteni un vecāku likteni. Es ilgi ar sirdi nevarēju pieņemt to, kas bija realitātē.

Bet šodien es nemainītu savu nevienkāršo vēsturi ne pret vienu citu. Tas, kas palicis aiz muguras, palīdz dzīvot savādāk. Mīlēt no visas sirds, es pat teiktu – no visa spēka (dažkārt – pēdējā spēka), nepadoties, ticēt, sapņot un meklēt. Kur gan es būtu, ja manā ceļā nebūtu bijušas nekādas grūtības un parbaudījumi? Nezinu. Mans ceļš ir atvedis mani šeit, un tā ir pati labākā vieta. Citas man nevajag.
/Olga Vaļajeva/

Vai tu mīli cilvēkus, ar kuriem nevari būt “ļoti”…? Ļoti kaislīgs, ļoti kluss, ļoti atvērts, ļoti spilgts, ļoti īsts, ļoti dzīvs.
Vai mīli situācijas, kad tev vajag (jā, tieši vajag) aizmirst sevi, savaldīt spēku, gandrīz pārstāt elpot? Lai taisītu biznesu, pelnītu naudu, nepazaudētu seju, uzaudzētu reputāciju, izskatītos neievainojams. Protams, nemīli, taču radi tās katru dienu…
Kā tev patīk tāda veiksmīga dzīve puselpā – izelpā? Dzīve ar hronisku pašizpausmes bronhītu, ar pastāvīgi klepojošu pašrealizāciju? Dzīve ar motivāciju, kas stingri ieķērusies racionālā prāta vēstījumos.
Šodien tu vairs neatceries, kā ir “ļoti”. Tu esi uzzinājis, kā ir pareizi, kā ir pieņemts, kā vajag. Tu atceries, cik bīstami ir būt “ļoti” dzīvam. Tāpēc, ka tad tevi neuztvers nopietni. Neuztvers kā savējo, tie, kuri jau sen nav “ļoti”, toties ir augstos amatos.
Tu esi nošķirts no sava spēka, no savām jūtām, no dzīves garšas, kas dzīvu dara tieši tevi. Tu esi atteicies būt “ļoti” tu pats. Esi uztrenējis prātu, lai virtuozi varētu slēpt, nevis paust sevi. Kāpēc? Kā dēļ?
Kā dēļ ir vērts dzīvot ar pusspēku, elpot ar vienu plaušu, smaidīt pussmaidu? Nesamazinot distanci, pastāvīgi būt apaugušam ar daudziem kontaktiem, bet maz dzīvām sarunām, no kurām iekšā ir silti un plaši.
Vai tiešām komfortabls dīvāniņš patmīlai un prestižs kostīms drošībai ir viss, ko esi pelnījis, ko esi sev atļāvis, kad kļuvi pieaudzis? Kāpēc tu tik ļoti baidies būt “ļoti”?
/Aleksandra Uspenska, “Mūžības vitrāžas”/

PAR MĪLESTĪBU BEZ CIEŠANĀM

Tā ir tik pieaugusi, mierīga. Rūpīga. Ar vēlmi, kaisli un reizēm – trakiem smiekliem par kādu anekdoti. Bez akmens azotē un vēlmes izmantot, izspiest pēdējo pili. Ar pauzēm bez neērtības sajūtas, ar cieņu pret dzīvi un mīļotā individualitāti. Ar delikātumu pret pagātnes traumām un cieņu pret cilvēkiem, kuri mīlējuši tavu mīļoto. Ar prasmi palūgt bez pretenzijām un sapratni par to, ka viņš nekad tev nelūgs ko tādu, kas varētu kaitēt.

Tā ir zināšana par to, kāds cilvēks tev ir blakus. Lepnums par viņa uzvarām, vēlme priecāties par viņa gaismu, kas deg visiem, bet tev – vēl spožāk un siltāk.

Pieaugusi mīlestība ir par to, cik līdzīgi mēs esam. Kad ar mīļoto ir par ko paklusēt un ir ko piedzīvot. Kad vēlies iepazīstināt viņu ar vecākiem, tuviniekiem un draugiem, jo nav šaubu par to, ka tava izvēle ir pareizā. Jā, un nav nepieciešami apstiprinājumi vai statusa “kopā” demonstrācija, vienkārši tāpēc, ka – “kā gan savādāk?”.

Tā ir visu to sapņu – “pastaigāties kopā”, “runāt ar otru kā ar sevi”, “klusiņām ķiķināt”, “spēks un viedums – divi vienā”, “beidzot satikāmies” realizācija.

Tā ir prioritāšu sakārtošana un meklējumu pārtraukšana. Meklējumu kaut kur ārpusē… Mīlestības avots ir mūsos. Sākumā radās vēlme mīlēt, un tagad mīlestības cienīgs cilvēks ir blakus. Vēlas mīlēt. Un ir spējīgs mīlēt.

Pieaugusi mīlestība ir tad, kad tu kļūsti spēcīgāks, bet mīļotais – labestīgāks. Tā ir cieņa un uzmanība, izvēloties vārdus un darbības, taču ne tāpēc, lai “nesabojātu iespaidu”. Tā ir piesardzība, lai neaizskartu mīļotā cilvēka pasauli. Nepārtaisīt, bet atbalstīt, lai viņš klūtu vēl laimīgāks. Jo, ja rez tā ir pieaugusi mīlestība, tad viņa laime IR tava darīšana.

Nav taisnība tiem, kuri domā, ka kaisle un vēlmes ir raksturīgas tikai ciešanu pilnai “mīlestībai”. Īsta vēlme ir pieaugusi, bez projekcijām. Vīrietis un sieviete. Viena izmēra cilvēki. Var būt gan grūtības, gan dažādi pārdzīvojumi, taču tie līdzsvarojas un saskaņojas unisonā.

Pieaugušas mīlestības realizācijai ir daži svarīgi priekšnoteikumi… Gribēt. Mīlēt. Abpusēji. Kļūt pieaugušiem un dziedināt sevi. Izrādīt cieņu savām pagātnes traumām mīlestībā un atlaist tās.
/Svetlana Patruševa/

Tava dzīve ir DĀVANA! Pat tie pārbaudījumi, kas nāk, ir DĀVANA! Kad es saslimu ar vēzi, tas bija pats lielākais pārbaudījums man. Bet šodien, atskatoties, es saprotu, ka tā bija dāvana. Cilvēki domā un arī es domāju, ka vēzis mani nogalina, bet patiesībā es nogalināju pati sevi, līdz saslimu. Vēzis izglāba man dzīvību. Visi tavi pārbaudījumi ir dāvanas. Pašās beigās tu to noteikti atklāsi. Un, ja tu izjūti kādas grūtības vai nejūti, ka tā ir dāvana, tātad vienkārši neesi vēl aizgājis līdz galam.
/Anita Moorjani/

Meklējiet kaislīgus, spēcīgus un laimīgus cilvēkus! Tie ir kā zvaigznes – kamēr nepacelsi galvu, neieraudzīsi. Bet, kad pacelsi, acīm iegrimsi zvaigžņu pienā un sapratīsi, ka to ir tik daudz.
Meklējiet savus cilvēkus! Viņiem, tāpat kā jums, ir bail un ir sāpīgi. Tāpat kā jums, viņiem mēdz būt melnās dienas, kļūdas un neveiksmes. Bet viņi ir gatavi iet cauri bailēm, viņi ietekmē lietu gaitu un uzdod dzīves tempu.
Kaut kur viņi ir labākie, kaut kur – ne tik labi. Viņi neskauž un nežēlojas. Taču vienmēr ar pateicību saņem likteņa dāvanas un mīl sevi par to, ka veiksme tiem uzsmaida.
Meklējiet uzticamos un godīgos, kuri neslēpj savu niknumu un asaras aiz liekulības un smīna. Viņi runā, ko domā. Lai arī bieži tas ir nepatīkami, lai arī bieži trāpa tieši sirdī. Toties – godīgi. Ne no dusmām, bet mīlestības. Tie priecājas patiesi, smejas skaļi, brīvi, melodiski un lipīgi. Tie neslēpj un nekaunās savas jautrības.
Meklējiet tos, kurus varēsiet mīlēt mūžīgi. Meklējiet tos, kuri gaida jūsu mīlestību un ir tās vērti. Ar kuriem kopā saliet divus ezerus, un sanāks jūra. Meklējiet tos, kuros ir daudz dzīvības. Skanošus, sulīgus, ar smieklu krunciņām sejā.
Meklējiet parkos, uz skatuvēm, skumjus, jautrus, mazus un lielus. Viņi vienmēr ir nedaudz bērni, jo iet pa dzīvi ar ticību labajam, lai arī redz gan balto, gan melno… Meklējiet tos. Vajag tikai nedaudz pacelt galvu.
/Ernesto Bonivur/

Mēs piesaistām to, ko sagaidām. Rezultātā sapratu, ka viens no brāķiem sanācis tāpēc, ka netvēru visu lauku, ka iztrūkst kaudze īpašību, kas man tomēr attiecībās ir svarīgas. Tāpēc sāk līst ārā: kāpēc otrs tā nedara? Kāpēc tā nedomā? Kāpēc viņam tas nav svarīgi? Bet paskaties taču tā cilvēka “asinsainu”! Tur nav nekā, kas apliecinātu, ka šie “topiki” jebkad būs aktuāli. (..) Saproti, ka ir pilnīgi bezjēdzīgi no otra sagaidīt to, kas viņa “biotopam” ir absolūti netipiski. Aigaram teicu: nav jau tā, ka tu esi slikts vai es esmu slikta, mēs vienkārši šajā dzīves posmā viens otram vairs nederam. No šiem diviem produktiem labs ēdiens nesanāk. (..) Es vairs nevēlos dot atlaides! Man jāizvēlas pareizais “biotops”, lai tās manas gaidas no sevis un otra ir jau “pamatkomplektā”.

Mums patīk mētāties ar sprādzienbīstamiem jēdzieniem – laime, nelaime, mana dzīve ir sabojāta, viņš mani nomainīja pret citu… Attopies, neviens tevi ne pret ko nemainīja, jo tādas tikai un vienīgi tavas vietas gluži vienkārši nav. Nav tādas vakances, no kuras tevi izņem un vietā ieliek citu. Tā ir otra cilvēka dzīve un izvēle, ar ko viņš vēlas būt kopā. Tava vieta ir pie tevis, tavā ķermenī. Un kam tev vispār vajadzīgs cilvēks, kurš atrod kādu, kas viņam der labāk? Dzīve ir īsa, un man nav laika tādiem, kam citas šķiet labākas.

Šajās attiecībās mēs esam divi spēcīgi cilvēki, un tas ir tas, ko esmu meklējusi, – ka otrs pieņem tavu aizņemtību un atbalsta, kad reizēm sapinies lietās, neko nevari pagūt un sēdi pa nakti augšā. Kad labums tiek dubultots un smagums dalīts uz pusēm. Tas ir tāds… pašpietiekamības mirklis. Starp citu, manā laulības dzīvē šis vārds bija kā apvainojums – tu esi tik pašpietiekama! Bet man tas joprojām ir kompliments.

Ja saki stipra sieviete, uzreiz gribas domāt – vājš vīrietis. Bet es tā neuzskatu. Vidēji matemātiski ņemot, sieviete vīrieša spēku uztver kā komplimentu – redz, kāds man stiprs vīrietis! Kāpēc gan vīrietis nevarētu teikt: redz, kāda man stipra sieviete!? Pašpietiekama, varoša, daroša, zinoša, forša sieva! Kāpēc tas to izslēdz? (..) Tā saucamajam stiprajam dzimumam patīk tā saucamais vājais dzimums, jo viņi nevar pieņemt otra varēšanu sev kā komplimentu. Ka vīrietis ir tik stabils kompanjons, ka viņa var izpausties.
/Aija Strazdiņa/

Pasaulē, kurā es priecājos par sevi, man ir tieši tik daudz laika, cik vajadzīgs. Neviens mani negrūž aiz pleciem, neviens neskatās pulkstenī un neklakšķina mēli pulksteņa tikšķu ritmā. Laiku var sagriezt gabaliņos kā sieru; vienā šķīvja malā rieksti, otrā – medus, un vēl nedaudz vīnogas un maize.

Lūk, līst lietus, lūk, vārās kafija, lūk, grāmata, kuru ir interesanti lasīt. Lūk, cilvēki, ar kuriem var runāt līdz rīta gaismai. Lūk, domas, kuras var malt galvā kā salmus.

Pasaulē, kurā es par sevi priecājos, es vairs negaidu, ka būs kāds, kas par mani parūpēsies, bet pati aizsniedzos līdz savam priekam. Ņemu sevi pie rokas un vedu turp, kur varu sajust to, ko vēlos sajust, atsperoties no tā līmeņa, no kura spēju.

Tāpēc ir vajadzīgas mierīgas dienas, drošas rokas, nauda un mazi solīši. Viens maziņš solītis šodien, otrs – rīt. Tālāk, gan jau tad redzēs, kā ies. Vai skries. Vai auļos. Taču, ja piektajā dienā vairs nepatiks – neturpināšu un nešaustīšu sevi par to, ka nepatīk.

Ir piepūle un ir pārpūle, un, jo ātrāk tu iemācīsies tās atšķirt, kur beidzas viena un sākas otra, jo veselāks būsi.

Pasaulē, kurā es priecājos par sevi, es sev saku: šo es izdarīšu velāk, šo – pēc pāris mēnešiem, bet šo – nekad. Tāpēc, ka dažām lietām “nekad” ir pats piemērotākais laiks.

Pasaulē, kurā es priecājos par sevi, es gribu staigāt basām kājām un atslābušiem pleciem. Pasaulē, kurā es dzīvoju, to uzskata par netikumu un dažkārt pat apkaunojumu.

Pasaulē, kurā es priecājos par sevi, es paspēju ievērot, kā vējš maina virzienu. Kā no rītiem laiks kļūst vēsāks. Kā pūst nokritušie āboli un vakaros no dārza dvesmo sidra un slapjas zāles smarža.

Es priecājos un nesu šo pasauli sevī.

/Olga Primačenko/

Dažkārt ir vajadzīga drosme, lai pārtrauktu attiecības. Dažkārt ir vajadzīga vīrišķība, lai paliktu tajās. Dažkārt ir vajadzīga drosme, lai atzītu, cik ļoti tu ciet. Dažkārt ir vajadzīga vīrišķība, lai atzītu to, cik ļoti laimīgs esi.

Mēs alkstam mīlestības tikpat ļoti, cik baidāmies no tās. Mēs alkstam dziļu klātbūtnes pieskārienu, maigu acu skatu, kas skatās uz mums ar sapratni un līdzjūtību, tikpat ļoti, cik vēlamies izrauties no šiem pašiem apskāvieniem. Tas ir pārāk intīmi. Pārāk riskanti. Pārāk atklāti.

Nav kur paslēpties. Būt ieraudzītam nozīmē būt mīlētam. Būt ieraudzītam nozīmē nomirt. Mīlestība ir bīstama. Katrā ziņā tā mums mācīja.

Mūsos noris cīņa. Nemīlamais alkst paslēpties un tas pats personāžs alkst asu izjūtu un riska. Tas ir kā saraušanās un vienlaikus izplešanās. Tas ir kā elpot: ieelpa-izelpa.

Mūs Neapzināti pievelk vai atgrūž tie, kuri ar mums komunicē, runā, izturas tāpat, ka izturējās mūsu vecāki. Mūs velk pie tiem, kuri spēj mūs izdziedināt, bet dažkārt velk pie tiem, kuri izturas pret mums slikti.

Mēs saņemam mīlestību un zaudējam savus priekšstatus par mīlestību. Mēs ceļamies un krītam. Mūsu sirdis uzlido un tās sašķīst miljons gabaliņos.

Mēs tiecamies pēc drošības, atklājam tās neesamību, un tajā mēs atrodam savu drošību. Mēs tiecamies pēc brīvības un atrodam savu paša cietuma programmu, zaudējam cerību un pēc tam atkal to atrodam.

Mēs zaudējam sevi un iegūstam no jauna. Mēs atdodam vairāk, nekā varam paņemt, mokot sevi “mīlestības” vārdā. Vai arī skrienam tik ātri, cik vien varam, bēgot no mīlestības.

“Vai mani kāds ievēros. Sadzirdēs. Atbalstīs mani. Dos iespēju atelpoties…” Un te sākas mīlestības drāma. Lugas gaitā mēs arvien vairāk sevi iepazīstam. Sākam pamanīt savus neapzinātos musturus. Tie visi uzpeld apzinātības gaismā.

Mēs apzināmies savas pārliecības. Bērnības dienu fantāzijas sāk brukt. Mēs pēkšņi sajūtam sāpes, kuras nekad neesam vēlējušies just. Skumjas. Naidu. Atsvešinātību. Pamestību. Mēs vēlamies atgriezties pie vecajiem ieradumiem un senā komforta, bet kaut kādu iemeslu dēļ to nedarām.

Mums kļūst interesanti. Mēs sākam sevis meklējumus. Mēs sākam sev atbilst. Izturēties pret sevi kā pret vislielāko mīlestības objektu, kāds arī esam. Jo mēs patiesi esam pašas mīļākās un brīnišķīgākās būtnes.

Ar katru dienu mēs sākam satikties ar sevi arvien dziļāk. Uzzinām, kas esam patiesībā. Ko mēs jūtam un ko nejūtam. Ko mēs vēlamies un ko nevēlamies. Mācamies teikt “jā”, kad domājam “jā” un “nē”, kad domājam “nē”.

Mēs atpazīstam, ka mīlestība nav tikai tauriņi, rozes un pozitīvas emocijas. Mīlestība ir arī darbs. Tā ir haoss. Tās ir sāpes un drosme ieelpot caur šīm sāpēm prieku. Mīlestība prasa, lai mēs kļūtu aizvien reālāki, cilvēcīgāki, apzinātāki un mazāk ideāli. Lai reizēm varētu atļauties nezināt, kāds būs nākamais solis. Pieņemt to vai nepieņemt.

Mīlestība nav jūtas, stāvoklis vai pieredze. Tā nav galapunkts. Tā ir neparasta gaisma, kas staro no iekšienes. Un tieši šī starojošā zināšana nekad mūs nepamet. Tas ir prieks būt dzīvam.

Mēs varam to iepazīt kopā. Mēs varam to iepazīt vienatnē. Mēs varam viens otram to atgādināt. Mēs varam arī aizmirst. Mēs varam satikties mīlestības ugunī. Pastaigāties tur kopā. Mēs varam dalīties ar savām sirdīm. Pakāpties soli atpakaļ. Soli uz priekšu. Vai arī palikt tur, kur esam.

Iemācies mīlēt šo dzīves deju, spontanitāti, piedzīvojumu, noslēpumu un dejas tuvību. Tāpat arī iespēju no tās aizbēgt.

Mācies aizmirst, pieņemt savu nezināšanu kā jaunu zināšanu. Mācies gūt arvien vairāk labsajūtas no tā, ka nespēj to atrisināt. Būt arvien laimīgākam nelaimīgam cilvēkam, tik ļoti pārliecinātam par dzīves neskaidrību, tik aizsargātam dzīves neaizsargātībā.

Mācies gūt arvien vairāk un vairāk prieka svētlaimes trūkumā. Būt arvien zinātkārākam par to, kas notiek šeit un tagad. Mācies būt mazāk solīds un vairāk rotaļīgs.

Esi arvien mazāk mīlestību meklējošs, bet arvien vairāk to dodošs. Mācies meklēt to cilvēku klātbūtni, kura ielūdz arī citus šajā pašā mežonīgajā priekā. Tie, lūk, arī ir mīlestības piedzīvojumi!

/Džefs Fosters/

KOPĒJOT, AIZŅEMOTIES VAI PĀRPUBLICĒJOT JEBKURU NO AUGSTĀK LASĀMAJIEM CITĀTIEM, ATSAUCE UZ BLOGU “SIRDS DIMENSIJA” (https://dinapreisa.wordpress.com) OBLIGĀTA!