Citāti

Ikvienam ir dota izvēle – turēt aizvainojumu un dusmas sevī, piemēram, vienu minūti vai 10 gadus. Jo ilgāk neatmetam negācijas, jo vairāk un dziļāk piesārņojamies.
/Agnese Ziediņa-Zariņa/

Nomaini gaidas pret pateicību, un tava pasaule pārvērtīsies.

Kad ciet, tu esi pārņemts tikai ar sevi.

Mums nav jāmainās. Mums vienkārši jāatrod sevī tā daļa, kas jau ir laimīga.

Viss, ko tu apstiprini aiz vārda “Es…”, agri vai vēlu kļūst par tevi.

Jebkuras sāpes var kļūt par spēka avotu, ja tu atrodi veidu, kā caur tām izaugt.

/Entonijs Robinss/

Mēs varam bezgalīgi meklēt citus partnerus, citus darbus, citus skolotājus, bet man šķiet – tie cilvēki, kuri man dzīvē doti, ir manējie. Tieši ar viņiem “berzējoties” un priecājoties, tu izveidojies par to, kas esi.

Mani gandarī, ka esmu vienā plūsmā ar tiem, kurus mīlu un cienu, kuros redzu savas projekcijas.

Katrā cilvēkā ir viss, jāprot tikai saskatīt.

Mēs jau visi sastāvam no kādām sakritībām un nesakritībām vienlaikus.

Cilvēki lielākoties dzīvo savas būtības perifērijā.

…ko tu atklāsi, tas būs tavs.
/Tatjana Binde/

Ir labs teiciens: es spēju tik lielā mērā pietuvoties otram cilvēkam, cik varu izturēt trauksmi viņu pazaudēt.
/Ginta Ratniece/

Simboliska saplūšana, kad divi kopā jūtas kā viens un ir ļoti liela saskaņa, abiem gandrīz nepārtraukti esot uz viena viļņa, iespējama vien dažos posmos cilvēka dzīvē: zīdaiņa vecumā un iemīlēšanās laikā. Katrs posms ilgst apmēram gadu. Visā pārējā dzīves laikā ikvienam jāiemācās izturēt daļēju saskaņu ar saviem tuvākajiem un mainīgu tuvību, paliekot labvēlīgam un atvērtam, nenocietinot sirdi, neapvainojoties, neatraidot.
/Baiba Gerharde/

Dzīvē jāsaglabā balanss – lielās bēdās nav jāizraud visas asaras, un lielos priekos nav jāizsmej visi smiekli.
/Gustavs Terzens/

Palīdzēt citiem mēs varam tikai un vienīgi caur sevi, augot savās vibrācijās un apziņā, vairojot mīlestību pret sevi. Mīlestība ir enerģija, un tā staro kā gaisma. Jo vairāk mīlam sevi, jo ātrāk mīlestība mūsos vairojas, jo dāsnāks starojums tiek apkārtējiem. Ja mīlam kādu citu, bet nemīlam sevi, šis starojums aiziet no mums un mēs nodziestam.

Jo tīrāki un brīvāki esam, jo dinamiskāka un ātrāka enerģija, jo vieglāk dzīvē jūtamies un vairāk brīnumu notiek. Vēl enerģijas ātrumu nosaka tas, cik daudz rāmju ir mums apkārt, cik etiķetes salīmetas un cik robežu esam novilkuši. Arī tas, cik patiesa ir informācija, kuru mēs saturam.
/Ansis Tenteris/

Ļauj lietām notikt.
/Normunds Astra/

Spēju būt laimīgam var attīstīt. (..) Cilvēks var būt skumjš, sāpināts un reizē labbūtībā. Tās pamatā ir četri stūrakmeņi: pozitīva attieksme, spēja atgūties no sāpīgas pieredzes, apzinātība, empātija un rūpes par citiem.
/Krista Vāvere/

…laulībā ir kāds lielāks dziļums, kuru dažkārt no malas mēs nesaskatām, tā ir kāda robeža, kurā divi cilvēki viens otram tā, kā viņi to saprot, apliecina – tu pilnībā ar mani vari rēķināties. Man nav nevienas durtiņas vai tiltiņš atstāti aiz muguras, es esmu pilnībā tev. (..) Ir ļoti daudz cilvēku, kuri ilgstoši dzīvo attiecībās, tās neformalizē kā laulību un saka – nu, tas taču nav svarīgi, galvenais, ka tās attiecības notiek! Ja šie cilvēki uzdotu sev jautājumu, vai tas nenotiek tāpēc, ka tomēr, tomēr man gribētos vēl vienas maziņas durtiņas atstāt un paskatīties – varbūt nāk kāda labāka partija? (..) Tad attiecības kļūst kaut kādā ziņā negodīgas. Tad tas nozīmē – es tevi patērēšu. Kamēr neesmu kādu garšīgāku ābolu dabūjis, tikmēr ēdīšu tevi.
/Juris Rubenis/

…īstā dzīve nudien sākas pēc 40, diemžēl turpat arī tas skaistums sāk iet uz galu. 40 ir pa īstam burvīgi – tev ir prāts nepsihot un nenolaist sevi līdz kliņķim par niekiem, tev ir gluda seja ar patiesi gudrām acīm, tu māki smaidīt to smaidu, kurš tev piestāv vislabāk, tev ir spēks muskuļos, rievas smadzenēs, un tu zini, kā uzvesties jebkurā sabiedrībā. Tu proti izvēlēties un pateikt „nē”, tu beidzot vari veltīt ģimenei uzmanību, kas tai pienākas, jo beidzot esi iemācījusies, kā to vislabāk izdarīt. Tas ir vislieliskākais vecums, kāds vien sievietei iespējams. Es gribētu tajā palikt, noenkuroties un dzīvot mūžīgi mūžos, āmen. Un, ja patiešām eksistē Paradīze, es vēlētos, lai visi cilvēki tur nonāk tādi, kādi ir bijuši savos 40. Diemžēl stulbais laika ritums nedomā apstāties un tenterē uz priekšu aizvien ātrāk un ātrāk, līdz pienāk diena, kad tu spogulī pamani pirmos pigmenta pleķīšus, iesākumā naivi cerot, ka esi tikai nomūrējusies ar brokastu putras kanēli.
/Dace Rukšāne/

Mēs esam vientuļu cilvēku sabiedrība. Viss ir tā izveidojies, ka katrs ir par sevi. (..) Katrs ir tik ļoti aizņemts ar savu dzīvi… Tā kā tādi ezīši miglā, kas dažreiz arī miglā uzskrien viens otram virsū, bet ar tām adatām tikai savainojas. (..) Ar saviem bērniem mēs uzaudzinām kārtējo vientuļo cilvēku paaudzi. Šī sabiedrība ražo vientuļus cilvēkus.
/Alvis Hermanis/

Mums šķiet, ka attiecībām jāgarantē salds komforts. Taču, tām attīstoties, vienmēr kādam sāpēs – vai nu tavam ego, vai mīlestībai.
/Juris Rubenis/

Braucot pa kādu no Vidzemes ceļiem, mēs, vietējie, bijām lielākā sajūsmā par apkārt redzamo nekā mūsu viesi. Tas nenozīmē, ka citi nespēj novērtēt šejienes skaistumu. Spēj. Priecājas, saka atzinīgus vārdus. Tomēr uztveres atšķirīgums ir tāds, ka viņi, vērojot Latviju, redz apkārtējo skaistumu, bet mēs to sajūtam. Izjūtam. Ar muguras smadzenēm. Ar aizvērtām acīm. Atvērtām sirdīm. Ne tikai ezeru miglu saullēktā un rudens lapu salūtu, bet arī miglu novembrī un visus tos dubļus, pelēkā toņus. Ir taču jābūt kādam iemeslam, kāpēc mēs esam piedzimuši tieši šeit.
/Zane Eniņa/

Vīrietim jāsaprot, ka sievietes galvenais mērķis nav aizvilkt viņu pie altāra, radīt četrus pēcnācējus un pēcāk izļurkātās treniņbiksēs vai halātā konservēt gurķus, bet – baudīt burvīgas, brīvas, uzticības pilnas attiecības.
/Aija Kinca/

Kādreiz man saka: “Tu tik tālu dzīvo…” Jautāju, no kurienes es dzīvoju tālu. Es dzīvoju savā pasaules centrā!
/Anita Jansone Zirnīte/

Nekas nav tik liels, lai būtu viss un nekas nav tik mazs, lai nebūtu nekas.
/Goran Gora/

Attiecību dziļākā jēga ir savstarpēja iedvesmošana, dziedināšana un iepriecināšana.
/Pija Gīgere/

Nebīsties atlaist veco, jo tas ir vienīgais veids, kā piedzīvot ko jaunu.

Visi, kas iesaistījušies dubultās attiecībās, ir dziļi nelaimīgi cilvēki un dzīvo puspatiesībā. Nekas tik briesmīgi negrauj cilvēku no iekšpuses, kā dubultā dzīve.

Komforta zonā tu nesatiecies ar realitāti. Izejot ārpusē, sāc saprast, ko dzīve nozīmē īstenībā.
Prāts var būt brīnišķīgs instruments un pašas rafinētākās lamatas.

Atrašanās dabā – kalnos, tuksnesī, džungļos, okeānā – māca gudru sadarbību ar realitāti.

Dzīvē ir ļoti daudz paradoksu, kas vienmēr būs spriegumā. Māksla ir līdzsvarot pretišķības.

Sievietei iniciācija māca, ka viņa var vairāk nekā pati domā.

Sievietei ir grūti rezonēt ar vīrieti, kurā viņa nejūt dziļumu.

Sievietes skaistums ir iekšējais mirdzums un pārliecība.

Dievs caur mani iedvesmo pasauli – tās ir ilgas, kas lielākas par pašu.
/Juris Rubenis/

Pazemība, izrādās, arī dod spēku. Tā vienkārši ir pamazām jāiemācās, tāpat kā paļaušanās, tāpat kā samierināšanās. (..) Es solu lauzt savu augstprātīgo lepnību pret pasauli. Man vairs nebūs pretenziju pret dzīvi, nebūs ambīciju, nebūs ilūziju, nebūs mērķu kā bruņukuģu, nebūs vienīgās patiesības. (..) Neviens projekts man nebūs svarīgāks par vistuvāko cilvēku, neviena pieņemšana neaizstās vakariņas ģimenes lokā. Es iemācīšos dalīties it visā, iemācīšos apvaldīt sevi un gūt no tā visa prieku.

…būs labi. Es to vienkārši zinu. Ja sitiens būtu mans sods, tad es jau būtu mirusi. Bet es esmu dzīva un pie pilna saprāta. Tātad pasaulei no manis vēl ko vajag, tātad mani dzīves uzdevumi vēl nav izpildīti. Man ir jāiet gulēt un jāpieņemas spēkā. Tas ir tikai pārbaudījums manā ceļā, tikai brīdis jaunai derībai ar dzīvi. (..) Debesis man ir devušas jaunu iespēju, un tikai viņas zina – kāpēc.
/Elvita Ruka/

Lielākā daļa cilvēku nav saistīti ar savu vīru vai ar sievu meditā­cijā. Viņi nekad kopā nesēž vienu stundu klusumā tikai tāpēc, lai sajustu otra apziņu. Viņi vai nu strīdas, vai mīlējās, bet abos gadījumos ir saistīti ķermeniski, fiziskā plānā, bioloģiski, hormo­nāli. Viņi nav attiecībās ar otra cilvēka visdziļāko būtību. Viņu dvēseles paliek šķirtas. Tempļos, baznīcās un iestādēs precas tikai viņu ķermeņi. Viņu dvēseles šķir jūdžu jūdzes. (..) Kolīdz jūsu mīlestība aptver gan mīlēšanu, gan meditāciju, jūs kļūstat par ceļabiedriem. Tās vairs nav vienkāršas attiecības starp vīru un sievu. Tad tās pārvēršas par draudzību ceļā uz dzīves noslēpumu atklāšanu. Ar meditāciju otrs kļūst par jūsu debesīm.
/Ošo/

Kad neapmierinātības zvaniņš nozvana, ir laiks augt dziļumā un plašumā! Tā vietā var, protams, sapakot koferus, lūgt otram sapakot koferus un mēģināt atkal iet 1. klasē 30 gadu vecumā. Vēlreiz 40 gadu vecumā. Tad 50 gadu vecumā. Visu laiku sacīt: cilvēks nebija īstais! Aizbēgt no attiecībām tajā brīdī, kad tās sāk prasīt darbu, nozīmē, ka tu nekad neko neiemācies.
/Juris Rubenis/

Praktizējiet tukšumu un līdzjūtību. Esiet svētlaimīgi tukši pret sevi un dziļi līdzjūtīgi pret pasauli. (..) Cilvēki, kas praktizē tukšumu pret sevi, to dažkārt pārvērš tukšumā pret pasauli. Tā nav nekāda garīgā prakse, tā ir atsvešināšanās. Es arī pazīstu cilvēkus, kas šajā ziņā iekrituši kļūdā, uzcēluši sevi uz pjedestāla. Esot Indijā, var redzēt, ka tur ir pilns ar “apskaidrotajiem” rietumniekiem, no kuriem staro aukstums un atsvešinātība. Un te pēkšņi izskrien pretī tibetiešu mūķene, priecīga un mīļa. Pilna ar dziļām zināšanām, bet viņa tās nepozicionē. Viņa pati kļuvusi par zināšanām, mīlestību un tukšumu.
/Pēteris Kļava/

…es bieži pieminu Forestu Gampu. Tā viņa fantastiski vienkāršā iešana pa dzīvi. Un tas, kas ar viņu notiek, – tas vienkārši notiek.

…ja viņš spēj saskatīt, ka ikkatrā lietā ir kas pārsteidzošs un fantastisks, tad saprot, ka pasaule ir brīnumu pilna un tā ir liela izredzētība – būt tam visam pa vidu.

…iekarot patiesībā neko nevajag. Tu vari tikai radīt – kaut ko tādu, kas spēj cilvēkus uzrunāt un aizraut.

Nevar teikt, ka viņš beidzot ir pieaudzis – acīs joprojām tas pats puiciski šķelmīgais smaids. Taču viņš rok sevī aizvien dziļākus un dziļākus slāņus un pieaug kaut kā tā – uz iekšu.

Tu kļūsti aizvien izlēmīgāks. Ātrāk pieņem lēmumus. Un arī vairs sevišķi nebaidies kļūdīties. Nu nošaus garām – nošaus, kas tad tur. Nākamreiz zinās, kā vajag.
/Renārs Kaupers/

Ceļojuma laikā cilvēks ļoti praktiskā veidā piedzīvo atdzimšanas brīdi. Viņš nokļūst nebijušās situācijās, ceļojot diena ir daudz garāka, un bieži vien tu nesaproti valodu, kurā ļaudis runā. Tu esi kā bērns, kas tikko izkļuvis no mātes klēpja. Un tu sāc apkārtējai pasaulei pievērst daudz lielāku uzmanību, jo tagad no tās atkarīga tava izdzīvošana. Tu kļūsti arī daudz pieejamāks citiem, tu ceri, ka grūtā brīdī viņi varētu palīdzēt. Un pat vismazāko dievu dāvanu tu pieņem ar lielu pateicību, it kā būtu noticis kaut kas tāds, kas jāatceras uz visu mūžu, tā kā viss ap tevi liekas jauns un nebijis, tu redzi tikai skaisto un esi laimīgs. Tieši tāpēc ceļojumi allaž ir vispiemērotākais veids, kā sasniegt apskaidrību.
/Paulu Koelju/

Tu izskrienies, maldies neceļos un izvārties grāvjos. Izmirksti rāvā līdz pašam kaulam, nomūrējies ar sūdiem tā, ka tikai zobi paliek balti, līdz beigu beigās nonāc uz tā ceļa, kas varbūt ved uz mājām. Ne tev vairs tarbiņas uz pleca, ne maizes doniņas azotē, viss zudis nebūtības akačos, bet tu velcies, klumpačo, deviņos līkumos saliecies, jo zini, ka kaut kur priekšā ir Laimīgā zeme. Kaut kur priekšā blāva gaismiņa spīd. Tur – pirts, kurā noberzties baltam, tur zupas katls burbuļo, tur sega, silta un mīksta. Aiz muguras Parīze, aiz muguras Milāna, aiz muguras Maskava. Vilcieni, lidmašīnas, autostopi. Lai! Es eju mājās, kur piena upes ķīseļa krastos un rozīņu bulciņā divtik. Ejiet jūs visi ratā, es eju mājās! Es atradīšu! Kā kaķis, kas vienmēr atnāk atpakaļ, lai cik tālu prom tu viņu vestu. Bez kartes, bez kompasa, bet atnāk. Notupstas pie uguns, sildās un laiza savus jēlumus un asiņainās brūces. Es esmu kaķis, jā. Staigāju savā vaļā un dārgi par to maksāju. Man ir deviņas dzīvības. Esmu bijusi ellē un vairākkārt no tās atgriezusies, tāpēc brīvajā laikā mierīgi varētu piestrādāt par gidu.
/Sabīne Košeļeva/

…tagad es droši varu teikt, ka esmu pateicīga tam mirklim. Protams, brīdī, kad sāpēja, to bija grūti paredzēt. Šķita – nekā sliktāka nevar būt. Taču sliktākais kļuva par pamatu un atspēriena punktu. Kā kritiens, kas pēkšņi pārvēršas lidojumā.
/Vija Beinerte/

Tu pamodies, un piedzima tava pasaule, tavas drāmas, tavas atriebības, tavas ambīcijas.

Esi tur, kur tu esi, kāds tu esi.

Nevis izdomāt tukšumu, bet to atklāt.

Brīvie nav norūpējušies par citu atbrīvošanu.

“Es” ir elle.

Tu vari tikai kā stīga trīcēt taganībā. Dzīve tevi iespēlē un tu trīci. Tu esi dzīves kustīgums.

Brīvības nav. Tu esi pati brīvība.

Tukšumu nekas neskar, bet tukšumā var notikt viss – prieki, sāpes, drāmas, apskaidrība, grēkā krišana, darbs, rēķini, zvaigznes, galaktikas, visumi…

Tiklīdz ir bauda, ir arī ciešanas. Jo kaut kā viena uzvara ir otra zaudējums.

Kad tu kādu zaudē, ķermeņa atmiņa ir tā, kas iedzen tevi asarās. Bet kāpēc sirds pārstāj sērot? Jo tu viņu šajā ķermenī, šajā formā pazini kā kaut ko netveramu.

Dzīve – tā ir reliģija.

Patiesība neatklājas vārdos, tā atklājas klusumā. Taču meklētāji negrib būt klusumā, viņi grib būt klusuma piedzīvotāji.

Jums pieder visa pasaule, bet jūs sevi aplaupāt ar viena cilvēka mirstīgu stāstu.

Tu savos bērnos redzi tikai biogrāfiju, nevis to, kā mūžība viņos dejo…

Pinieties ārā no dzīvesstāstiem, no tautībām, dzimumiem, reliģijām, no ciešanām, sāpēm un pat priekiem!

Bez tevis nav nekā.
/Normunds Astra/

Neordināri cilvēki ir Latvijas zemes sāls, to vajag apzināties un izcelt. Šajā tautā un cilvēkos ir milzīgs potenciāls – neesam pilnīgi kokakolas saēsti.

Iepazīsti savu prātu, kurš rada visu, elli un paradīzi. Jo ārpus prāta nav nekas.

Izslēdzot kompjūteru un aizejot pie Gaujas, jūs varat apskaidroties, jo prāts ir process. Process ir nereāls, reāls ir tikai novērotājs. Bet novērotāju nevar atraut no procesa, tāpat kā ziedu nevar atraut no smaržas, medu no salduma. Kas bija vispirms? Saldums vai medus? Mēs redzam sekas, nevis iemeslus, un visu laiku ēna grib saprast ēnas metēju.

Nav jācīnās ar sekām, nav jācīnās ar to, kas ir bijis. Māksla ir ļaut notikt šim brīdim un pieņemt to. Tajā brīdī tevī dzēšas karmas informācija.

Ir muļķīgi cīnīties ar dzīvi un domāt, ka jācīnās. Ir jārada apstākļi.

Pasaule pastāv prātā. Tas ir mentālās konstrukcijas produkts, hologrāfisks, kurā subjekts un objekts izspēlē savas attiecības.

…”katrs ir savas laimes kalējs” un pārējās muļķības, kurās tiekam maldināti un audzināti, lai būtu kaut kāda konvencija, lietu kārtība sabiedrībā.

Ideja pastāv tikai interpretācijā. Piemēram, cilvēks tic tikai tam, ko redz. Un redz tikai to, kam tic. Apburtais loks.
Pieredze ir cilvēka aprobežotība, nevis Dieva kļūda.

Nav visam jāpiekrīt, jo kopā mēs attīstāmies caur zināšanām, strīdiem, meditācijām. Jo vairāk zinām, jo mazāk metamies galējos apgalvojumos.

…rāmji, kur cilvēkus kā mazus cālēnus tur ierobežojumā, lai viņi zina savu vietu…

Buda teica, mīli katru brīdi un mīli visu, jo tas viss tūlīt pāries. Tāpēc dziļa līdzjūtība, mīlestība un spēja redzēt pasauli kā Dieva informācijas apziņas atspoguļojumu šeit un tagad, ka viss ir kārtībā un atliek vien to ieraudzīt, ir universāla dezintoksikācijas tabletīte, kas dzēsīs to, ko darīsiet. Tāpēc, ka līdzjūtība, mīlestība un sevis izpratne ir jaudīgs mehānisms. Tikai sevis izpratnē var dzimt līdzjūtība un mīlestība, to nevar iemācīt mākslīgi.
/Pēteris Kļava/

Domājot vai runājot par sevi – sakot “es” – tu parasti domā “es un mans stāsts”. Tas ir tavu simpātiju un antipātiju, baiļu un vēlmju “es”, tas “es”, kas nekad nav apmierināts uz ilgu laiku. Tā ir prāta radīta sevis apziņa, kas ir pārņemta ar pagātni un meklē savu piepildījumu nākotnē.

Kas atliks no bailēm un prasībām, kas saistītas ar tavu sarežģīto dzīves situāciju, kas ik dienas paņem lielāko daļu no tavas uzmanības? Svītra – vienu vai divus centimetrus gara domuzīme uz tava kapakmens starp dzimšanas un nāves datumiem.
/Normunds Astra/

Izmaini savu paralēlumu kaut vai par vienu milimetru un tu arvien vairāk attālināsies no tā, kas tev bija līdzās. No savām vēlmēm, mērķiem, alkām un patiesībām.

…kad prāts ir mierīgs, maz kas to spēj izsist no līdzsvara. Pret jebkuru notikumu jāattiecas ar humoru un līdzjutību, jāpabrīnās, ka tā ir noticis, taču šim stāvoklim nedrīkst pieķerties.

Es mācījos vērot, kas notiek, neplānot, nevērtēt, vienkārši iegūt pieredzi un iet tālāk. Iet tur, kur sauc mana iekšējā balss.

Visu šajā dzīvē mēs darām tikai tādēļ, lai saņemtu vairāk mīlestības. Katra mūsu darbība un doma rodas tikai šīs vēlmes dēļ. Mēs veidojam skaistu frizūru, smaidām, dziedam, gatavojam ēst, taisām tetovējumus, uztraucamies, kliedzam, šantažējam, rakstām blogus un iesūdzam tiesā, mīlējamies ar daudziem partneriem, melojam, krītam panikā, zogam, laupām un nogalinām. Tikai tādēļ, lai saņemtu vairāk mīlestības. Mēs katrs pēc tās tiecamies tā, kā to protam vislabāk.

Tikai tagad sapratu – ja kādu mīli, uzreiz nav obligāti jāmetas ar to kaut ko darīt. Mīlu un priecājos par šo brīnišķīgo, krūtis sildošo sajūtu. Nav pat jāskrien pie šī cilvēka, viņam tas jāpaziņo un jāgaida atbilde – un ko tagad darīsim? Ja ir lemts sadraudzēties, tad no tā neizdosies izvairīties. Ja nav lemts, tad paliks atmiņas par skaistu, siltu sajūtu.

Pagātne kļūst tikai par mūsu pašu atmiņām, nākotne ir nezināma un jebkādas prognozes ir tikai mūsu fantāzijas. Tieši šis brīdis ir visīstākais. Ja tajā nav laimes, tad arī nekur citur tās nav.

Varbūt šis ir tieši tas brīdis, kad man vienkārši ir jāvēro un jāļauj dzīvei mani vest tur, kur tā labāk zina, ka man jānokļūst.

…mēs dzīvojam tieši tagad. Viss, ko mēs atceramies no pagātnes, – labais vai sliktais – jau ir pagājis un vairs nav īsts. Tas eksistēs tikai tajā gadījumā, ja mēs to gribēsim.

Viss, ko mēs dzīvē iegūstam, tiek dots tikai tādēļ, ka paši to prasām.

Ja tev ir lemts, tu to dabūsi jebkurā gadījumā. Tev paredzētie cilvēki tiks piegādāti ar dāvanu lenti uz galvas. Nedomā, ka esi visuvarens, ka vari izvēlēties pats. Var izvēlēties tikai ceļus. Godīgums aizvedīs pie īstās mīlestības, manipulācijas – pie īslaicīgas.

Bija mainījušās manas pioritātes. Tas, kas bija līdzās, man kļuva ļoti svarīgs, bet tas, kas atradās tālu, – tika pilnīgi aizmirsts. Man vairs nevajadzēja meklēt laimi tur, kur manis nav.
/Jurga Adomo/

Citā reizē kāds ķēms no vīrieša, manu raudāšanu ieraudzījis, pamācīja, ka nedrīkstot nevienu sev tik tuvu laist klāt, tā neesot pareizi dzīvot. Pārāk mīlas moku pārņemta biju, lai viņam oponētu, bet pie sevis nodomāju: “Tu, vecais kretīn! Kāda jēga tad vispār ir dzīvot? Lai beigās atcerētos, ka nekas nav bijis pa īstam? Nu tā – līdz kaulam? Lai mana dzīve būtu tāds pats garlaicīgs mēsls kā tavējā?
/Sabīne Košeļeva/

Ar savām uzvarām mēs palīdzam citiem cilvēkiem daudz mazāk. Daudz vairāk palīdzam ar saviem ievainojumiem.

…mums nekas nepienākas. Un katrā dzīves preambulā vajadzētu ierakstīt, ka dzīve ir smaga.

Ja man būtu jāizvēlas starp zināt un mīlēt, es pavisam droši izvēlētos mīlēt.

Jo biežāk mēs ļaujamies saviem ieradumiem un atkarībām, jo lielāka iespējamība, ka trausla taciņa mūsu smadzeņu neironu savienojumos kļūs par labi iebrauktu lielceļu.

Vīrietis nevar iztikt bez adrenalīna, riska, piedzīvojuma. (..) Tu vari ķert adrenalīnu nevis flirtējot ar aizas malu, potenciālo, pat neizbēgamo un bezjēdzīgo nogāšanos, bet, tiecoties uz kalna virsotni – uzņemoties atbildību, nenoraustoties no saviem sapņiem, pārvarot sevi un mīlot pašaizliedzīgāk. Un tur arī būs adrenalīns, tikai ar daudz lielāku pievienoto vērtību.

Vienmēr jau var atrast sievieti, par kuru būs ilūzijas, ka viņa pilnībā pieņems tevi tādu, kāds tu esi. Bet mana sieva mani pieņem, jau zinot visu par mani.

…visvairāk augam un visvairāk lauzti tiekam tieši tajās situācijās, kuras labprātīgi nekad neizvēlētos.

Jo vairāk pazīsti sevi, jo vieglāk piedot citiem.

Līdzjūtība ir par velti, bet cieņu vajag nopelnīt.

Drosme ir daudz vērtīgāka nekā atbilde, kas pretendē uz pilnību.
/Pēteris Sproģis/

Ja pajautā, gandrīz visi grib mainīt dzīvi. Bet neviens negrib apzināties sevi, realitāti un mainīt savu skatpunktu un redzes leņķi.

…sevis šaustīšana arī ir egoisma paveids. Tu vienkārši zini: jā, šo līkumu es izbraucu nepareizi. Tur varēja labāk. Tur var pilnveidot. Un tu centies.

…ciešanas ir no viens no veidiem, kas ļoti koncentrē prātu – koncentrē to uz vienu sāpīgu domu. Bet, kur ir prāts, tur ir enerģija. Šī enerģija bombardē mūsu zemapziņu, kur ir visi mūsu smagie psiholoģiskie enkuri. Un varbūt kāds enkurs arī tiek izkustināts – kaut kas mazliet notiek tevī.

…visu, ko mēs negribēsim, mēs noteikti dabūsim. Tu piesaisti sev visu, ko ļoti negribi.

…problēma nav vis sievietes emancipācijā, bet vīrieša degradācijā. Nav jau normālu veču, kam ir smadzenes un kas arī māk koordinēt olas ar smadzenēm! Un vēl sirdi ielikt iekšā.

Varbūt skanēs jocīgi, bet, iespējams, dažreiz arī vajag sajaukt šokolādi ar kaku, lai pagaršotu un zinātu, ka tā tomēr ir kaka, kaut arī brūna un izskatās līdzīgi. Tā attīstās spriešanas spēja.

Katram vecumam ir savs knupītis, kuru viņš zelē, un katram intelektam ir sava komforta zona, kuru viņš negrib pārkāpt.

Ziniet, kā saka, katram ir sava uts. Esmu uztaisījis milzīgu inventarizāciju un labi zinu, cik man ir tās utis un cik no viņām ir strīpainas, cik rūtainas, cik ar punktiņiem un cik ar ūsiņām. Un vēl es zinu, kā viņas ņemas manī. Tas nav maz.

Protams, būs un pastāvēs gan reliģijas, gan dažādas filozofijas, bet ir ļoti daudz cilvēku, kas intuitīvi jūt, ka patiesība ir sarežģītāka. Un viņi meklē nevis plikā ticībā, bet tādā zināšanu un garīgās pieredzes sintēzē, kāda apmierina arī domājošu prātu.

…dvēselēm, kas dzīvo latviešu ķermeņos, piemīt diemžēl īsti neapzināta, bet ļoti augsta programma. Tā ir taisnības, strādīguma, godīguma, pacietības, skumju un dievišķo ilgu programma.

Šī diena un šis brīdis ir vislabākais, kas mūsu dzīvē var būt. Rītdien nebūs labāk. Ja liekas, ka laime būs rīt, – tā tikai prāts mūs āzē. Ieraudzīt dzīvi visā tās pilnībā, fantastisku, aizraujošu, traku, gudru un negudru vienlaikus, – tā ir īstā gudrība un arī recepte, kā šī diena būtu jāpavada. Spontāni, ar pilnu sirdi, kā pēdējā. Ar domu, ka to, ko neizdarīji šodien, neizdarīsi arī rīt.
/Pēteris Kļava/

…mīlestība man ir tā zona, kur esmu es, kur jūtos brīva, kur man nav jāizliekas, kur ir foršs sekss, kur var nolīst no pasaules, kur var darīt kopā lietas, kas abiem patīk, un kur var saprasties no pusvārda. Kur ir es un tu, un mēs.

…dzīve jau arī ir tā normalitāte, kas neliek elpai aizrauties. Zvaigžņu brīži dzīvē ir, bet tie ir tikai brīži, kuri pārsvarā jārada pašiem. Pārējā ir ikdiena – ar netīriem traukiem, nemazgātiem mazu bērnu dibeniem, bižu pīšanu, mājas kārtošanu un rēķinu maksāšanu.

Piedošana nav iespējama bez izsāpēšanas. (..) Neder vārdi: aizmirsti un nedomā! Jo tieši tie jautājumi, kurus esam “aizmirsuši” visvairāk, turpina mūs vadīt. Daudz vairāk nekā tie, kurus esam izraudājuši un izsāpējuši.
/Diāna Zande/

Bet vispār “laimīgs” – tas ir tad, kad dzīve pasviež kārtējos sūdus, un tev pietiek karotīšu, lai tos izsmeltu un pēc tam vēl uztaisītu tēju un samīļotu visus, kas jāsamīļo, un, ja atnāktu kāds, kas nav jāsamīļo, arī to varētu samīļot.
/Ieva Melgalve/

…cilvēki dzīvo kopā ar to, kuru var ikdienā paciest, nevis ar to, no kura aiz sajūsmas krīt ģībonī. Tu vari būt jebkā iemīlējies, bet – kā švunka tevi pacels, tā arī nolaidīs. Ikdienā vajag kaut ko tādu, kas neberž un nespiež. Vistālāk aiziesi ar ievalkātām, nevis jaunām kurpēm, kuras pie trešā valša uzberzīs tulznu.
/Pauls Timrots/

Mani reāli uzrunā tie augstā līmeņa cilvēki, kuri ir pavisam vienkārši, man liekas, ka tas ir tops, ja tu vari būt superbagāts, bet atnākt krokšos uz jahtklubu. Vienalga viņam, kāda etiķete, bet viņš atnāk tāds, kāds grib, un viņam ir kas jauns, ko paziņot, un visiem viņš ir interesants. (..) Bet tie, kuriem patīk sevi pār citiem izcelt, nav manējie. Pārgriez pirkstu un paskaties – redzi, visiem ir sarkanas asinis, nav taču nevienam zilu.
/Jānis Preiss/

Esmu kā istaba. Atveru logus, un tajā ienāk vējš. Ļaušanās mani padara caurskanīgu dzīvei un mīlestībai.
/Ineta Ķirse/

Dzīve sastāv no 100 mazām laimītēm un 1000 mazām nelaimītēm. Ir vieglāk, ir grūtāk, ir laimīgie mirkļi, un ir zvaigznīšu brīži… Normāla dzīve. Nav tā, ka rozā, pūkaina un skaista ir katra diena. Tā nemēdz būt. Ir viss. Bet ir svarīgi, ko tu no tā redzi un ko tu paņem līdzi. Ja tu velc līdzi visus kreņķus un nastas, tad liekas, ka dzīve ir briesmīga. Bet, ja tu paņem tikai labo un pārējo aizmirsti, tad liekas tīri labi.
/Jānis Zaržeckis/

Man jau parasti vairāk lido sirds, prāts stāv malā un noskatās. Ja ieķeros kādā balonā, tad pārlidoju pāri visai pilsētai, nereti tas sprāgst, es gāžos lejā, sadauzu ceļus… Bet es nekad necenšos nožēlot to, ka esmu lidojusi ar sirdi, nevis prātu.
/Kristīne Garklāva/

Mums nav jābūt ideāliem. Mums jābūt tikai bišķi labākiem.
/Jurģis Liepnieks/

Galvenais ir – sevi baigi mīlēt. To man vienreiz dzejniece Inga Gaile teica. Ka nevajag domāt, kāda esmu, – tāda vai šitāda? Ka nevajag nevienam sevi pretnostatīt, bet vienkārši mīlēt. Īpaši, ja tu esi tāds drusku jocīgāks trāpījies, dzejnieks vai kas tur vēl, kuram apkārt viss kopš bērnudārza tā vien kliedz “psihs psihs!” To es nesen sapratu un beidzu bēdāties.
/Agnese Krivade/

Visi grib, lai tas otrs cilvēks viņiem ir ērts. Skolotāji grib ērtus skolēnus, vecāki grib ērtus bērnus, vīri – ērtas sievas. Bet es neesmu īpaši ērta. Es neatbilstu citu sapņiem par mani, man par sevi ir savējie.
/Ieva Kerēvica/

…bērni pieliek pie vietas ļoti ātri. Viņi iemāca, kādā vērtē ir pusstunda brīva laika, ko nozīmē, kad tiešām sāp sirds un tu neko nevari izdarīt. Bērni iedod to dimensiju, ko mūsu racionālajā sabiedrībā sauc – sirds dimensija.
/Māris Olte/

Zini, kā vēl es jūtu, ka kļūstam veci? Dārzā bija jānovāc ogas, tad āboli, lauku mājā gribēju arī pārlīmēt tapetes. Kādreiz tā nebija problēma – piezvani draugiem, un viņi būs klāt. Bet tagad vairs tā nenotiek. Ne jau tāpēc, ka man nebūtu draugu. Tikai viņiem visiem pašiem ir savas mājas, savas vasarnīcas un savi bērni, savas aliņas. (..) Bet es tikai gribēju kādu kompāniju, ar ko kopā noplēst vecās tapetes un uzlīmēt jaunas… Tas ir vecums, ka talku un ballīti uz sitiena neuzrīkosi, tā jāieplāno vismaz divas nedēļas uz priekšu. Un arī ar nosacījumu, ka būs garda ēšana un zvilnītis, kur ērti atpūsties.
/Žaklīna Cinovska/

Ja tu klausies manas dziesmas tikai tāpēc, ka liekos tev smuks, tad tas agri vai vēlu sabruks, jo kādu dienu es būšu vecs un bez zobiem.
/Renārs Kaupers/

Ir ļaudis, kas skatās uz tādiem cilvēkiem kā es un domā – viņi ir traki, ja dara kaut ko tādu! Bet es varu skatīties uz viņiem ar tādu pašu domu pretējā virzienā: jūs esat traki, jūs neko nedarāt! Protams, viņi teiks, ka viņi dara: lūk, grils, lūk, mauriņš, te man ir džips… Ir jābūt trakam, lai savu dzīvi pavadītu, neko īsti nedarot. Viena no interesantas dzīves formulām, manuprāt, ir tāda: ja tu paskaties atpakaļ uz savu dzīvi iepriekšējo trīs gadu laikā, vai vari par to uzrakstīt grāmatu? Un tā, lai tu nebūtu vienīgais, kam to lasīt būtu interesanti?
/Kristaps Liepiņš/

Man mīlestība nozīmē to, ka man škiet, ka es kādu brīdi spēju saprast vismaz vienu no visām sievietēm pasaulē.
/Māris Olte/

Tētis visu laiku atkārtoja: “Kas ir pats svarīgākais?” Mēs ar brāli teicām – mantiņas. “Nē, kas ir pats svarīgākais?” Mēs atkal saucām to, kas tajā brīdī mums šķita svarīgākais – mašīnas, lellītes. “Nē,” viņš uzsvēra, “galvenais ir brīvība!” Tagad es to saprotu. Daudzi nemaz nenojauš, ka sēž cietumā, ko paši izveidojuši un aizslēguši.
/Alise Ketnere (Fox Lima)/

Es smējos, lai neraudātu.

Kad ieejam dārzā, Juris uzreiz meklē, ko var apēst, es skatos, kas ir uzziedējis. Viņam patīk rakņāties pa komposta kaudzi, un tā ir viņa ķīmija. Bet es varu ņemties puķu dobēs. Un kopā mums ir hortenzijas.

…agrāk nemācēju paprasīt atalgojumu par savu darbu un sāku to mācīties. Tu vari skriet par kapeikām, un tu vari iet par rubļiem. Tad ir jautājums – skriet vai iet? (..) es pieņēmu lēmumu, ka neskriešu pakaļ tramvajam. Es iešu.

Caurmērā jau dzīve ir ikdiena. Mēs ēdam, slaukām puņķainos degunus, rēķinām naudu līdz algai. Dažreiz ir baigie svētki, un dažreiz ir baigie izmisuma brīži.

Mani reizēm kaitina padomi, kā sievietei būtu jāizskatās, jo kad skatos uz sievietēm, pārsvarā neieraugu viņu smukos nagus, bet kaut ko pilnīgi citu – viņu pieredzi, viņu spēku un vājumu, viņu būtību.

Jā, man ir daudz bērnu, bet neesmu baigā perētāja. Drīzāk esmu vilcene. Kamēr bērns ir mazs, es ucinos, bet vienā brīdī – ej un dari, tev izdosies!

Tas ir brīnišķīgi, ka Juris nekad nepārmet par manām krunciņām un riepiņām. Un, ja arī kaut ko saka, tad tas ir ar labdabīgu humoru, par ko abi pasmejamies. Ar Juri es varu būt plika visādā veidā. (..) Tā ir laime. Un viņš nav nekāds pārcilvēks. Viņš ir parasts vīrietis, turklāt krāc. Un kaut kādas lietas neizdara.

…mēs neesam praugpāris. Jā, dažreiz ciest viens otru nevaram. Bet tās ir attiecības, kuras mēs esam izveidojuši. Un tas ir tik aizraujoši.

…cilvēki man jautā – Diāna, vai tu varēsi, kad tu varēsi? Man nav jābūt ērtai visiem. Es varu izvēlēties. Bet es neuzstādu princešu noteikumus. Tie ir sadarbības noteikumi, par kuriem mēs vienojamies.

…mani kaitina masveida aicinājumi sevi mīlēt, jo nav vispārējas izpratnes, ko tas īsti nozīmē. Sarkans krūšturis – vai tā ir mīlestība? Atvainojiet, es nopirku veļu. Aiziet pie friziera – tā ir mīlestība? Tad arī zobus tīrīt ir mīlestība. Te ir tā problēma, ka gribam vieglus risinājumus, maz piepūloties. (..) Jo ar krūšturi un rožlapiņu vannu ir stipri par maz.

Reizēm pārņem bailes, kad domāju – cik ilgs laiks mums abiem atvēlēts? Zinu tikai to, ka ļoti gribu, lai vēl ilgi dzīvojam kopā.

…cilvēks tic un grib domāt, ka dzīvos laimīgi, būs bagāts, vesels un vienmēr viss būs skaisti. Bet tas ir sapnis. Jo dzīvē absolūti obligāti ir arī nelaimes, bēdas un slimības. Mēs negribam pieņemt, ka sliktais ir dzīves daļa. Arī slapjdraņķis mums nepatīk, bet tas ir normāli. Pēc tam atkal būs saule.
/Diāna Zande/

…tas, kas tevi izārstē, esi tu pats. Tā ir. Bet tur ir tā duālā lieta, kas tad tu esi – vai tu esi dabas sastāvdaļa vai arī tu esi ārpus tās? Ko nozīmē – tu pats? Man “tu pats” ir viss, kas tev ir apkārt, viss, kas smaržo, zied, rūgst, pūst, lec, riet, smejas, raud.

Mums ir kaut kāda abstrakta ideja, ka attiecības ir kaut kas, kas veidojas starp kaut ko. Bet patiesībā jau tās ir divas dvēseles, kas aug un iet savu ceļu. Ja tas ir brīdis, kad šķiet, ka ir jābūt kopā – super, bet citreiz atkal ir jāpalaiž otrs mežā, lai viņš paskraida, paaugas, un tad tas interesantākais ir gaidīt viņu mājās.

Tad es saprotu, ka ir auzas, un sev jautāju: „Vai tāpēc tu atnāci, lai vienā brīdī sāktu justies neiecietīgs un nepateicīgs?” Ja pamaini attieksmi un pasaki paldies, iepauzē un uztaisi lēnāku tempu un tavā „lielajā lietā” nekas sevišķs nemainās, tad ir skaidrs, ka biji iekāpis nepreizajās kurpītēs.

Es domāju, ka Latvijas sievietes ir ļoti ievainojamā stāvoklī, ļoti saudzējamā stāvoklī. Kas interesanti, saudzējamā pašām no sevis.

Man nav ilūziju, ka ir kaut kas labs vai kaut kas ļauns. Tas ļaunais ir bijis, lai nākotnē būtu kaut kas labs.

…ir jālaiž vaļā, jāļauj kļūdīties, dabūt zilumus. Tikai tad tās acis mirdzēs.

…tava galvenā lieta ir būt šeit un to piedzīvot, sajust, kāda ir viena vai cita forma, tad tās savas kļūdas vairs neuztver kā kļūdas. Tad tas pārvēršas vienkārši par tavu ceļu, kurā ir bijušas dažādas sajūtas, emocijas un piedzīvojumi. Lietas ir notikušas. Tā ļaušanās procesam – nu notika kļūda, nu pofig, nu nogāju no ceļa – nu pofig, galvenais, lai dienas beigās tev ir sajūta, ka piedzīvotais ļaus radīt kaut ko jaunu. Tas, ka tu pa ceļam paklūpi, sajūc prātā, tas ir tikai piedzīvojums.
/Inese Indāne/

…valsts un sabiedrība runā pilnīgi dažādās valodās. (..) Viņi lieto vārdus, terminus, teikumu uzbūves un loģiku, kādus nelieto cilvēki ielās. Jebkurš, kas ierēdniecībā ir ilgāk par gadu, inficējas ar šo valodu un spēj bezgalīgi runāt, nepasakot pilnīgi neko. Ja šo valodu pielīdzinātu garam matemātiskam vienādojumam un sāktu no viena gala īsināt, tā īsināšana aizietu lavīnā, līdz mēs iegūtu neapšaubāmu, bet maziepriecinošu rezultātu “0=0”.
/Ēriks Stendzenieks/

…nepārproti, Rīga man ļoti patīk, un uz pasaules fona jau tā nav nekāda milzu pilsēta ar milzu atsvešinātību. Pie mums Latvijā viss ir mazs un silts.

Dažas Rīgas draudzības pavisam iemigušas. Tā jau tikai šķiet – nu tik visi brauks pie mums ciemos! Un brauc jau pa kādam, bet ne tik ļoti.

Es jau skaidri jutu, ka arī Kārlim esmu ļoti iepatikusies. Taču iepatikties var uz pāris gadiem un tad vairs nepatikt…

Pat uz vienu dienu aizbraucot uz Rīgu, jūtam, kā maciņš tukšojas… Laukos dzīvojot, ja kaut ko ievajagas un uzreiz to nevaram dabūt, – pārvajagas.

…es nemaz to neizjūtu kā slogu vai īpatnību, ka mēs ar Kārli visu laiku esam blakus. Mums taču katram ir savas darbošanās. (..) Svarīgākais jau ir negaidīt izklaides un iepriecinājumus no otra cilvēka, bet nodarbināt sevi pašam.

Es uzkopju māju, gatavoju ēst. Lasu. Domāju… Es saprotu, ka no malas izklausās savādi, – vai tad domāšana ir kāds darbs? Vairākums cilvēku to droši vien sauktu par slinkošanu, un lai nu tā būtu. Teiksim, ka es slinkoju. Bet man tas ir nepieciešams. Šie domāšanas brīži man ir svarīgi. Tie mani piepilda. Jā, un arī nogurdina. Un tad es gleznoju.
/Linda Freiberga/

Ko man dzīve ir iemacījusi? Vienmēr jābūt labajai ziņai. Nu un tad, kad dzīve ir faktiski beigusies? Tad var sākt otru!

Zini, kā ir, kad ekskursijā iet pa kādu Vidusjūras pilsētas ieliņu? Sajūta, ka varētu tagad pagriezties un pa šīm trepītēm ieiet kādā mājā un sākt dzīvot citu dzīvi. Bet nopūties un aizej tālāk, jo tevi gaida autobuss ar tūrfirmas uzrakstu. Tu neuzzini, kāda varētu būt tava otrā dzīve.

…cilvēks ir devies ceļojumā, un viņš izjūt pienākumu kaut ko piedzīvot. Brīnīšanās ir ļoti jauks moments tūrismā. Jo mēs taču visi esam tūristi, ieradušies šeit uz dzīves brīdi, pat tie, kas ir mājās tupētāji un savu perfekto 600 kvadrātmetru kopēji.

Man ir draugs, kas strādā datoru jomā, bet viņam ir arī viesu nams, nēģu zvejas licence. Bibliotekāri satiec arī vēlēšanu komisijā, mežā ar groziņu. Daži izdzīvošanas komplekti ir riktīgi interesanti!
/Andris Akmentiņš/

Es varu kaut vai mūžam staigāt humpalu drēbēs, tikai lai būtu Latvijā. Mums taču ir tik skaisti.

Bet Rīga ir tramvaju ritms, kurpju iešanas ritms, cilvēku maiņa. Tāds spriegums, ka pati jūtos kā tramvajs zem drātīm. Kā trolejbuss. Dzejoļus rakstīt jau var tikai tad, ja stīgas nospriegotas.
/Andra Manfelde/

Cilvēks dzird to, ko viņš grib dzirdēt, nevis to, ko tu gribi pateikt.

…cilvēks nogurst pats no sevis, ne no kā cita. Nogurst no savām domām, cīnīšanās un savu spalviņu bužināšanas, no lietām, kas būtībā nevienam nafig nav vajadzīgas.
/Inga Roga/

Izaugot cilvēki mēģina izlikties, ka nu ir kļuvuši dziļi un ētiski un vairs nedala visus lohos un krutajos, kaut patiesībā šis dalījums pastāv līdz nāves stundiņai.

Taču galvenais ir – sevi baigi mīlēt. To man vienreiz dzejniece Inga Gaile teica. Ka nevajag domāt, kāda esmu, – tāda vai šitāda? Ka nevajag nevienam sevi pretnostatīt, bet vienkārši mīlēt. Īpaši, ja tu esi tāds drusku jocīgāks trāpījies, dzejnieks vai kas tur vēl, kuram apkārt viss kopš bērnudārza tā vien kliedz “psihs psihs!” To es nesen sapratu un beidzu bēdāties.
/Agnese Krivade/

Droši vien ikvienam cilvēkam dzīvē pienāk brīdis, kad viņš ar rezignētām šausmām atskārš, ka visu, ko būtu gribējies, viņš šā vai tā nekad nepaspēs. Vēl jo vairāk – tu saproti, ka tik daudzas iespējas – patiesībā visas labākās iespējas – ir vai nu palaistas garām, vai palikušas tā arī pa īstam nenovērtētas. Draugi gadu gaitā ir kļuvuši arvien svešāki un svešāki, līdz beidzot pazuduši no tavas dzīves pavisam. Daudziem cilvēkiem, kam būtu vajadzējis pateikt, ka viņus mīli vai ka viņi tev ir svarīgi, tu to neesi pateicis un vairs nekad nepateiksi. Savukārt vairākums to, ko ik dienas satiec no jauna, tev nebūt vairs neliekas nedz svarīgi, nedz mīlami. Tev viņiem tāpat nav nekā ko teikt.
/Pauls Bankovskis/

…mostos labā garastāvoklī. Pilnīgi fiziski ielieku sevī apziņu, ka tā ir baigā laime! Tu esi pamodies, tev nekas nekaiš. Tu redzi ārā sauli spīdam un dzirdi putnus dziedam. Cilvēks var mosties labā garastāvoklī un var mosties sliktā. Es izvēlos mosties labā. Tieši tāpat, kā es izvēlos priecāties, nevis bēdāties. (Tieši tāpat kā es izvēlos pārkāpt pāri suņa kakai, nevis pētīt un vaimanāt: vai vai vai, suns piekakājis, ko gan saimnieks domājis, kādēļ nav savācis…)

Ar naudu tiešām ir līdzīgi kā ar elektrību. Elektrība var apsildīt māju, ar elektrību var “dabūt pa pirkstiem”, un ar elektrību var arī nosist pavisam!

Iekšējā brīvība nav atkarīga no naudas daudzuma.

Jābūt gatavam mainīties, jābūt kustīgam. Kamēr vēl neesi pazemē iekritis, pavaicā sev, ko vēl es varu!

Dzīve ir pārāk īsa, lai sēdētu, gaustos un nožēlotu. Bet pietiekami gara, lai rīkotos.
/Anita Masaļska/

Man jau parasti vairāk lido sirds, prāts stāv malā un noskatās. Ja ieķeros kādā balonā, tad pārlidoju pāri visai pilsētai, nereti tas sprāgst, es gāžos lejā, sadauzu ceļus… Bet es nekad necenšos nožēlot to, ka esmu lidojusi ar sirdi, nevis prātu.

Es gribētu, lai, pateicoties mīlestībai, manī atplauktu brīnišķīgā siltuma sajūta, kurā gribētos dalīties. Un lai otrs spētu gan to savaldīt, gan novērtēt. Un brīžos, kad spārniņi ir par īsu, viņš palīdzētu tos piezīmēt. (..) Tomēr vissvarīgākais, lai mans prieks netiktu nosmacēts, lai otrā cilvēkā ir tas lidlauks, kur tam izskrieties.

…ir cilvēki, ar kuriem nav vienkārši pēc tam pārgriezt nabassaiti.

…pirms vairākiem gadiem mēs ar draudzeni paņēmām bankā kredītu, lai brauktu uz Pearl Jam koncertu Ņujorkā. Vēl tagad atceros, cik pēc koncerta biju pārlaimīga. Nākamajā rītā pamodos tieši tādā pašā pozā, kādā biju aizgājusi gulēt, un vēl ar sāpošu žokli, jo man jau, protams, visu koncerta laiku bija jāsmaida. Tad es sapratu, kāda jēga ir strādāšanai. Jo par sapelnīto tu vari iegūt iedvesmu dzīvot.

Nevar būvēt jaunās emocijas uz iepriekšējo bāzes, jo tad jau nebūs tāds īsts un skaists lidojums. Līdzīgi – pirms tu saņem jaunas dāvanas, vajag izsaiņot iepriekšējās un nolikt savās vietās. Tad būsi gatavs jaunām dāvanām.

Es, protams, varu, vienatnē braucot, skaistu ceļu izbaudīt. Bet es labāk gribētu braukt pa to ceļu un aizsūtīt visiem īsziņas, cik skaisti ir apkārt.

Mēs vienmēr visi braucām kopā. Un tikai, jo vecāks kļūsti, jo vairāk saproti, cik daudz darba tajā visā [vecākiem] ir bijis jāiegulda. Rūķi jau neatnāks, nesaklās galdu un nesaturēs visus kopā.

…zeme bez cilvēkiem nav nekas. Tāpat kā māja. Ja man laukos nav mammas vai tēta, man liekas, ka nekā nav. Tad arī saprotu, cik lietām ir maza nozīme. Absolūti nekāda. Jo tikai lietai, kurai pieskaras mīļš cilvēks, ir vērtība.
/Kristīne Garklāva/

..nevajag plēst matus, ja kāds laimes mirklis beidzies, vai domāt, ka dzīve sabrūk, ja notiek kaut kas slikts. Arī tas pāries, un būs citādi. Diemžēl arī labais pāries, un būs citādi.

Mēs daudzi zinām, kā vajag dzīvot, bet tas neko nenozīmē un padara visu vēl grūtāku.

Ja cilvēku mīl, var sadzīvot arī tad, ja viņš nav ideāls. Bet, ja nemīl, tad arī ar ideālu nevar sadzīvot.
/Jurģis Liepnieks/

Es vēl esmu jauna. Un jau gudra! Vēl skaista, bet jau ar pieredzi!

…kad man jāvizualizē vārds “brīvība”, es vienmēr redzu savas bērnības vasaras: viss zied, mežs smaržo, un es tāda sīka, divām bizēm un pa vistu sūdiem sabristām kājām, dipoju uz visām pusēm, kur acis rāda. Tāda sajūta… No turienes jau es nāku.

Visi grib, lai tas otrs cilvēks viņiem ir ērts. Skolotāji grib ērtus skolēnus, vecāki grib ērtus bērnus, vīri – ērtas sievas. Bet es neesmu īpaši ērta. Es neatbilstu citu sapņiem par mani, man par sevi ir savējie.

…man ir svarīgi zināt. Zināt! Ja kaut ko nezinu, es izdomāju savus piectūkstoš variantus.

Un tagad iedomājies to situāciju: nāk mājās pārgurusi sieviete, rokās vēl kaut kādi pārtikas maisi… Es, sīks, izgulējies skuķis, ieraugu viņu nākam un kopā ar suni nevaldāmā, mežonīgā priekā skrienu pretī! Pieskrien un jūti, ka tas cilvēks domā tikai par vienu. Par gultu. par atpūtu no visiem. Bet es tik gāžos ar savu maza bērna prieku virsū. Nu protams, ka viņa saka: liec man mieru. Liec mieru vienreiz, liec otrreiz… Trešo reizi jau vairs neskrien pretī. Un tā tas iegājās.

Manī bija ieslēgusies pilnīga vienaldzība. Nebija nekādu prasību un neko nevajadzēja. Savā ziņā pilnīgs rokenrols – dzīvoju reibonī, kas sāpina, un vienlaikus šīs sāpes izbaudīju.
/Ieva Kerēvica/

Ko par naudu – tu taču esi mākslinieks, iever olas vai sirdi starp durvīm, pieraksti, kas nāk ārā, un būs tev atkal, par ko dzīvot!

Tas viss taču ir tik pārejoši – tā blondīne un tie pupi. Tam nav nekāda sakara ar spēju sajust otru cilvēku. Un pasauli vispār. Labsajūtu jau tikai sākumā rada tīri fiziski kārdinājumi, pēc tam tu ej tālāk un paliek aizvien interesantāk.

Man nepatīk tas žurku skrējiens, kas mums tiek piedāvāts. Mēs te neesam radīti par sacīkšu automašīnām. Labākās lietas tomēr izdarām, kad esam mierīgi un atbrīvoti.

…bērni pieliek pie vietas ļoti ātri. Viņi iemāca, kādā vērtē ir pusstunda brīva laika, ko nozīmē, kad tiešām sāp sirds un tu neko nevari izdarīt. Bērni iedod to dimensiju, ko mūsu racionālajā sabiedrībā sauc – sirds dimensija.

Man mīlestība nozīmē to, ka man škiet, ka es kādu brīdi spēju saprast vismaz vienu no visām sievietēm pasaulē.
/Māris Olte/

Bet īstenībā vienkārši vajag daudz bučoties. Un taisīt bērniņiem masāžas. Un jāpiespiež pie sirds – gan vīrietis, gan bērns. Sievietes jau ir tādas krāsniņas, viņas ražo siltumu.
/Inga Ābele/

…es nekādi nevarēju saštukot, kā savās bērna rociņās apņemt visu pasauli, jo man gribējās samīļot mammu, brāli, visus radiņus, svešus cilvēkus, lelles, šūpoles un pat lielo piecstāveni, kurā dzīvoju. Bet kā to izdarīt? Un tad man radās plāns: sakraušu visu pasauli vienā milzu kaudzē un apkampšu. Savos trīsdesmit gados sapratu, ka patiesībā jau es to daru, tikai nedaudz citādi, jo sniegt cilvēkiem prieku – tā jau arī ir mīlestības sastāvdaļa.
/Gundega Skudriņa/

Patiešām var ATRAST tikai tad, kad nevajag par katru cenu.
/Dace Rukšāne/

galvenais, neļauties… Nesākt dirnēt. Nekļūt apātiskam. Man ir draugi, kuri plāno nopirkt Taizemē kādu salu, un, kad prasu, kādēļ viņiem to vajag, viņi saka – bet tur būs tāds miers! Viņi grib sēdēt pie jūras, dzert alu, iet gulēt, atkal celties, atkal dzert alu… Un lai būtu miers. Bet, ja es ko ienīstu, tad tas ir šis miers! Man tas būtu nāvējoši. Es negribu, lai ir miers – es gribu, lai ir nemiers.
/Jurģis Liepnieks/

Kas ir pagātne? Pagātne ir tas, ko tu tagad domā par vakardienu, bet tu jau vienalga domā tagadnē. Tā ir liela māksla – dzīvot šobrīd, tāpēc jau visi cilvēki gruzās un ņemas, jo domā, ka vakar bija labāk, nekā ir šodien, un ka rīts būs labāks par šodienu vai vakardienu. Man liekas, visbīstamākais, kas ar cilvēku var notikt, ja viņš visu dara kaut kādā nākotnes vārdā, kaut kādā ticībā, ka nākotnē būs labāk, ka būs citādāk. Ne sūda nebūs! Tu rīt vari būt miris, tāpēc nevajag neko gaidīt, vajag dzīvot šobrīd un izmantot to situāciju, kas ir dota, un būt laimīgam ar tiem līdzekļiem, kas ir.
/Gints Grūbe/

Ja tu klausies manas dziesmas tikai tāpēc, ka liekos tev smuks, tad tas agri vai vēlu sabruks, jo kādu dienu es būšu vecs un bez zobiem.
/Renārs Kaupers/

Mīlestība ir tad, kad vannas istabā ir vairāk par vienu zobu suku, kad „labrīt”, „sveiks” un „kā šodien gāja” ir vairāk par „es tevi mīlu”, kad „pasniedz man, lūdzu, sāli” nozīmē – „es vēlos ar tevi kopā lēni un mūžīgi nosirmot”… un bail nav nemaz.

Mīlestība ir tad, kad tu ar lielām pūlēm esi nomizojis cietu apelsīnu un jau gatavojies apēst sulīgo mīkstumu, bet tad ieraugi, ka otram arī gribas, un atdod augli viņam, bet pats ķeries pie briesmīgās mizošanas vēlreiz. Nujā – un tad tas otrs izņem apelsīnu no rokas un nomizo to tev.

Mīlestība ir tad, kad tavam mīļajam nakts vidū tik nežēlīgi iesāpas zobs, ka ir jābrauc uz diennakts palīdzības punktu, un tu pusaizmidzis celies un brauc līdzi tikai tāpēc, lai paturētu rociņu, kaut gan tev nākamajā rītā jāceļas pusseptiņos.

Mīlestība ir tad, kad tu no rīta skaties uz blakusgulētāju un tava sirds ir liela kā visums un mīksta kā bišu vasks, un tev birst asaras no tā, cik ļoti tu viņu mīli. Arī pēc 10, 25 vai 53 gadiem kopā.

Mūsmājās mīlestību māk formulēt tikai mazie – lielie skatās viens uz otru un smaida.
/Dace Rukšāne/

Varbūt skan skarbi, bet es negribu sevi izniekot, negribu pavirši. Ja kaut kas ir, tad lai ir līdz galam.
/Aija Vītoliņa/