ceļš | SIRDS DIMENSIJA

Tā kā pēc dabas esmu zinātkāra un ziņkārīga, man divreiz nebija jāsaka – padzirdēju, ka 1836 ir sarūpējis iespēju “peldēties” gongu skaņās Katlakalna baznīcā, kāpu autobusā, lai brauktu lūkot un ausīties!

NEBLIEŽ, BET CIEŅPILNI PIESKARAS

Līdz šim gongi man bija licies kas tāls, dārgs, neaizsniedzams un, jāatzīst, arī nesaprotams. Tie saistījās ar smalkām sieviešu nometnēm vai sabiedrības krējuma retrītiem, kuriem es ar savu ienākumu līmeni un garīgo brieduma pakāpi pagaidām nekvalificējos. Pa ausu galam gongi bija dzirdēti arī Tālo Austrumu tematikas filmās un Eirovīzijā. Šoreiz iespēja man tika pasniegta uz paplātes – kā smejies, kalns pats atnāca pie Muhameda.

Tas, ka gongus esmu pārpratusi, atklājās jau pirmspārgājiena sarunā ar meistaru Jānis Pūķis. Iztaujāju zinātāju par instrumentu diametriem un to, cik stipri pa gongiem ir jābliež. Jānis uzreiz bilda, ka vārds “meistars” viņam nešķiet precīzākais apzīmējums. Drīzāk viņš esot starpnieks, medijs, bet paši gongi – skolotāji. Visums (Dievs) vada, un viņš tikai pārraida vēstījumu, katrreiz unikālu gan izpildījuma, gan ilguma ziņā. Arī termins “bliezt” pavisam noteikti esot pārāk jaudīgs. Instrumentiem pieskaras ar cieņu un pietāti. PIRMS TAM vislabāk esot tehniskās detaļas nezināt, bet gan atlaist kontroles grožus, vienkārši iegrimt, ļauties gongu “peldei” un tad jau manīs, kas no tā visa iznāks. Dažiem laužoties ārā emocijas, citiem dzimst idejas, vēl kāds procesa laikā piedzīvo ārpusķermeņa pieredzi un transformāciju.

SPILVENS SPIEŽ UN SEGA PAR ŠAURU

Tā nu pēc 10 nočāpotiem iesildīšanās kilometriem un siltas zupas mums, gājējiem, pienācās ekskluzīvs saldais ēdiens. Baznīcā uz altāra statīvos bija izkārtoti seši milzīgi gongi; tiem priekšā – Tibetas dziedošās bļodas un plašs mazo instrumentu klāsts. Sīkāk nepētīju, bet seansa laikā saklausīju arī stabuli, grabuli, vargānu, kaut ko plēšām līdzīgu un virkni citu skaņu, kuru avots nevarēja būt gongi. Re, tas vien jau liecina, ka prātu nebiju atbrīvojusi līdz galam – apziņa ar grāmatveža precizitāti visu turpināja fiksēt.

Kad apsēdos varenās baznīcas šaurajā solā, uzreiz sapratu, ka šitā nebūs aršana. Gribēju atbrīvot ķermeni pilnībā, necīnīties ar fiziskā plāna neērtībām, jo pasākums esot no 40 minūtēm līdz pat pusotrai stundai garš. Pirmajām gongu skaņām atbalsojoties apaļās ēkas velvēs, iekārtojos uz sola guļus. Bet jau pēc dažām minūtēm man sāka salt… Nožēloju, ka nebiju paņēmusi līdzi kādu plediņu, ar ko apsegt kājas.

Ideālā variantā gongus gribētu klausīties siltumā, brīvā dabā, piemēram, šūpuļtīklā vai hammokā (gluži kā mammas puncī – visērtākajā vietiņā pasaulē), kur fona skaņas izzūd vējā un paliek tikai būtiskais. Baznīcas specifiskā akustika šoreiz nodrošināja lielisku dzirdamību blakuslietām – nupat ar zupu piepildīto vēderu burkšķiem, pārgājiena virsjaku švīkstiem un grīdas dēlīšu čīkstoņai, tiklīdz kāds steidzīgais atstāja telpu, lai paspētu uz autobusu. Varbūt vienkārši neesmu tāds meditāciju profesionālis, kurš spēj uz “trīs četri” atslēgt apziņu un aizpeldēt astrālā ceļojumā neatkarīgi no apstākļiem. Ir kur augt!

VISS IR VIENS, JO VISS IR DIEVS

Kad ledusaukstās rokas pēc izdzīvošanas raidījumos nošpikotas metodes biju sasildījusi padusēs, drebuli atlaida. Iejutos skaņās, un gongi man neuzbāzīgi pieskārās. Likās, ka esmu nejauši nokļuvusi Dolby Digital testēšanas studijas epicentrā. Skaņas nāca tuvāk, kļuva intensīvākas, ieskāva, sasniedzot maksimumu, pārņēma, tad palēnām attālinājās un izzuda. Scenārijs atkārtojās spirāļveidīgi, bet katru reizi citādi. Lai arī pats gongu skanējums bija baiss un sirreāls (kā šausmu filmas skaņu celiņš), neomulīgi man nekļuva, jo pa brīdim pārpasaulīgo skaņu mākoni pārtrumpoja mažorīgākas un pazīstamākas notis mazo instrumentu izpildījumā. Stunda paskrēja kā 10 minūtes.

Nekādus brīnumus nepiedzīvoju, taču šī bija pieklājīga iepazīšanās. Esmu atvērta nākamajai reizei, jo domāju, ka mūsu stāsts vēl nav beidzies. Paralēli jau pārbaudītām metodēm, kā sasniegt izmainītus apziņas stāvokļus (uz mani personīgi vislabāk ir iedarbojies latviešu tradicionālais pirts rituāls, dainu meditācija un 5 nedēļas Santjago ceļā), šī joma ir izpētes cienīga – intrigu gongi manī iededza. Soļojot pa dzīvi un paverot priekškaru arvien jauniem veidiem, kā pietuvināties savam kodoliņam un Dievam, ikviens ceļš, ko apstiprina mana sirds, ir derīgs.