dindinIZPĀRDOŠANA!

Gaidīšu pēc mantām Miera ielā 78, Rīgā. Pārsvarā esmu uz vietas. Tiksimies pie ārdurvīm. Sūtu arī ar pakomātiem. Rezervācijas opcija tikai ar priekšapmaksu.

Sūti uz dinapreisa@inbox.lv:
linkus uz kārotajām lietām
kad varēsi ierasties/ izvēlēto pakomātu
vārdu vai niku
savu telefona numuru


APAVI

SPORTS, PĀRGĀJIENI

SKAISTUMS & AKSESUĀRI

GRĀMATAS

MĀJLIETAS

APĢĒRBS 

Advertisements

Travelnews.lv ir sācis publicēt manu Santjago ceļa dienasgrāmatu!

Pirmais ieraksts jau ir gaisā. Sadaļā “Ceļotāju stāsti” tas viss turpināsies vēl dažas nedēļas. Ja nav pacietības gaidīt, manas pārdomas un piedzīvojumi pārskatāmi ir apkopoti vienuviet arī tepat.

Tie bija 800 km pa tradicionālo franču maršrutu, ko pirms gada nogāju – sāpot, raudot, smejoties, dziedot, klusējot, kliedzot, iemīloties, šķiroties. Ceļā devos, jo dzīvē biju nonākusi nulles punktā – vienā nedēļā izjuka septiņu gadu kopdzīve un uz karstām pēdām arī pazaudēju stabilu darbu. Sāku Pireneju kalnos, un mēneša laikā pa svelmi, lietiem, vējiem un arī cilvēcīgiem laikapstākļiem aizčāpoju līdz Santjago de Kompostela katedrālei, pa ceļam iegūstot dvēseles radiniekus no visas pasaules, kā arī dziedējot salauzto sirdi un pieņemot sevi tādu, kāda esmu. Ik dienu veicu 20-30 kilometru, naktīs gulēju vienā telpā kopā ar desmitiem citu svētceļnieku. Vēl nekad dzīvē nebiju jutusies tik dzīva, pateicīga par vienkāršām lietām. Šis pārgājiens man ļāva ieskatīties savos dziļumos, paraudzīties uz personīgajām drāmām no malas, noticēt cilvēka neizmērojamajām izturības rezervēm un mazliet piedzimt no jauna.

Lai garda lasīšana un daudz iedvesmas personīgajiem sapņiem!

Intervija SOLI PA SOLIM

Intervija neformālās izglītības attīstības biedrībai “Soli pa solim”:

Lai pārgājiens būtu izdevies, ir par maz vienkārši saplānot maršrutu un doties ceļā, ir svarīgi, kurš iet blakus. Par to teiciens – ja gribi iet ātri, ej viens, bet, ja gribi iet tālu – ej kopā. Tā, nu, mēs ejam tālu un kopā, un esam priecīgi par ikvienu, kurš pievienojas mūsu ceļam. Tam par godu esam izdomājuši veltīt laiku un aprunāties ar tiem, kas soli pa solim soļo mūsu piedzīvojumus. Lūk, arī pirmā intervija ar, iespējams, spilgtāko un dzīvespriecīgāko soļotāju Latvijā. Iepazīsties – Dina Preisa!

Kā Tu izdomāji sākt iet pārgājienos, un kāds bija Tavs pirmais pārgājiens?

Viss aizsākās apmēram 5. klasē, kad sastrīdējos ar vecākiem un izdomāju, ka bēgšu pie babiņas (tā mūsu ģimene dēvēja tēta mammu). Problēma tāda, ka babiņa dzīvoja 30 km attālumā un pulkstenis bija jau septiņi vakarā. Protams, ka dusmu karstumā savu neprātīgo ieceri īstenoju. Braši čāpoju pa lielceļa malu kā tāds Sprīdītis, asaras ritēja pār vaigiem, un es sevi uzmundrināju ar dziesmu dziedāšanu. Ne man atstarotāja, ne vakariņu vēderā, ne sajēgas, kas īsti ir 30 km tik īsām kājelēm, bet apņemšanās bija liela. Krietni pēc pusnakts klauvēju pie pārsteigtās vecmammas durvīm. Tāds, lūk, bija mans pirmais pārgājiens! Pēc tam par šo piedzīvojumu skolā uzrakstīju sacerējumu “Kā es gāju uz Laimīgo zemi” un dabūju apaļu desmitnieku. Vismaz kāds labums no tā visa!

Apzināti un nopietni staigāšanai pievērsos pirms četriem gadiem, kad biju apņēmusies zaudēt svaru. Skriešana man īsti negāja pie sirds un ar tobrīd liekajiem-līdzi nesamajiem 15 kilogramiem šķita neveselīga locītavām, toties pārgājieni gan iepatikās uzreiz! Sāku ar nelielām distancēm, ko iekļāvu ikdienas rutīnā. Dzīvoju Pierīgā, un tā vietā, lai brauktu uz centru ar autobusu, ceļu no Ulbrokas līdz Vecrīgai mēroju kājām. Rudens lietavas vai ziemas sals, 12 kilometri man prasīja divas stundas un 10 minūtes. Atpakaļ gan parasti mani veda ar mašīnu.

Vēlāk kopā ar bijušo dzīvesbiedru sākām rīkot pārgājienus paši sev – Austrijas un Itālijas Alpos, Polijas Tatros, Serbijas Karpatos, Horvātijas Učkas kalnu masīvā un citur vai pievienojāmies sportisko draugu organizētajiem piedzīvojumiem tepat, Latvijā. Kad mūsu abu ceļi pašķīrās, turpināju viena, jo nevarēju vairs apstāties. Ap to laiku jau bija saradušies daudz pārgājienu organizatoru, un es katru reizi centos pievienoties kādai citai, parasti – nepazīstamai – grupai. Tā “dzinu” sevi cilvēkos, socializējos, ieguvu daudzus vērtīgus kontaktus un ciešas draudzības.

Cik bieži ej pārgājienos? Kāpēc Tu to dari?

Pie dabas dodos katru nedēļas nogali ar ļoti retiem izņēmumiem, turklāt abās brīvdienās. Arī ziemā. Vienkārši nezinu, kā ir citādāk. Klausu instinktiem. Ir vilkme – tātad ir jāiet.

Mani personīgie ieguvumi ir izkustēšanās svaigā gaisā kopā ar līdzīgi domājošiem cilvēkiem, jaunu kontaktu iegūšana, nezināmu, pārsteidzošu vietu atklāšana un pārliecināšanās atkal un atkal, ka mūsu zeme ir visskaistākā un mīļākā.

Tā kā mani interesē kustība un komunikācija, šī ir īstā nodarbe, kur piesiet sirdi. Toreiz, kad vēl devos ceļā kopā ar pilnīgi nepazīstamiem cilvēkiem, allaž zināju – mežā mēs ieiesim kā svešinieki, bet ārā iznāksim kā paziņas vai pat draugi, jo pārgājiens gribot negribot saliedē. Tā ir vide, kurā tu atveries un esi visīstākais.

Kāds ir Tavs līdz šim grūtākais pārgājiens, kurā esi piedalījusies?

Emocionāli grūtākais, garākais un atmiņā paliekošākais pārgājiens man bija 800 km pa Santjago ceļu Spānijā, ko veicu pagājušajā vasarā (svētceļojuma dienasgrāmata: https://dinapreisa.wordpress.com/santjago-cels). Sāku Pireneju kalnos, un mēneša laikā pa svelmi, lietiem un arī gana cilvēcīgiem laikapstākļiem aizčāpoju līdz Santjago de Kompostela katedrālei, pa ceļam iegūstot daudz paziņu un draugu no visas pasaules, kā arī dziedējot salauzto sirdi. Ik dienu veicu 20-30 kilometru, naktīs gulēju vienā telpā kopā ar desmitiem citu svētceļnieku. Vēl nekad dzīvē nebiju jutusies tik dzīva, pateicīga par vienkāršām lietām. Šis pārgājiens man ļāva ieskatīties savos dziļumos, paraudzīties uz personīgajām drāmām no malas un noticēt cilvēka neizmērojamajam potenciālam.

Viegls nebija bija arī kāds nakts pārgājiens ziemā, -10 grādu temperatūrā, kad jau pēc pirmajiem noietajiem 10 km es, neveiksmīgi šķērsojot grāvi, ielūzu ledū un saslapināju visas drēbes. Līdz tam tās bija manas lielākās bailes – tumsā, aukstumā, nekurienē satraumēties vai kā citādi nokļūt situācijā, kas ierobežotu manas pārvietošanās spējas. Tomēr nebija nemaz tik traki! Slapja nogāju vēl 20 km, un nevienā brīdī man nebija auksti. Izrādās – organisms, esot kustībā, tik intensīvi sevi silda, ka ūdens zābakos visu laiku turējās remdens, ķermenim tuvāk esošās drēbes pat izžuva un es nesaaukstējos! Toties uz savas ādas pārbaudīju, kā īsti jau nav no kā baidīties, viss ir pārvarams un izturams.

Kā sevi motivē turpināt, kad ir grūti?

Tādos brīžos iedomājos, ka man taču nekas dižs nav jādara, tikai jāļauj kājām sevi nest no punkta A uz punktu B, kā ģeometrijā. Jo tarakāni jau rīko ballīti galvā – tur vienkārši jāizslēdz skaņa. Pašas kustības ir automātiskas, ķermenis pavisam noteikti zina, ko darīt. Ejot 50-70 km garos dienas pārgājienos, esmu pārliecinājusies, ka mans fiziskais potenciāls ir neizmērāms un katru reizi tas pārsteidz no jauna. Es vienmēr ticu, ka manas kājas var vairāk, nekā domā prāts!

Sevi pazīstu gana labi, grūti man visbiežāk kļūst pie 30.-40. kilometra. Tad palīdz 10 min paužu rīkošana ik pēc stundas, kad var noaut apavus, sacelt gaisā kājas. Svētīga tādos brīžos ir atvēsinoša pelde vai pabradāšana pa aukstu ūdeni. Vēl aizmirsties palīdz aizraujošas sarunas ar ceļabiedriem – tad kilometri paskrien nemanot un sāpes atbīdās otrajā vai trešajā plānā.

Ar ko nodarbojies no pārgājieniem brīvajā laikā?

Maizīti pelnu ar rakstīšanu. Esmu tekstu meistare-universālais kareivis. Freelance režīmā radu tekstus reklāmām, iepirkšanās portālu kuponiem, mājaslapām, veidoju rakstus un intervijas žurnāliem, koriģēju citu rakstīto, sastādu pašas vāktu aforismu krājumus (patlaban darbojos pie ceturtās grāmatas manuskripta).

Patīk blogošana, dziedāšana, fotografēšana, velopiedzīvojumi, latviskā pirts, ceļojumi, pašizziņa, kino. Daudz man to patikšanu! Tveru dzīvi lieliem malkiem, jo tā ir tik interesanta!

Kas būs Tavs nākamais pārgājiens/piedzīvojums, kurā Tevi varēs satikt?

Droši vien, ka fonda “1836” posms Nīca-Jūrmalciems. Ar šiem domubiedriem iepazinos tikai šogad, kaut apkārt Latvijai viņi iet jau otro vasaru – pa divām dienām katru nedēļas nogali. Man šī būs astotā reize kopā ar viņiem.

Vēl plānā ir noslēgt pārgājienu pa Latvijas jūras robežu, ko ar “Soli pa solim” sāku iet pagājušajā gadā Ainažos. Pašai atlicis tikai gabaliņš Nida-Ziemupe, un tad, “Endomondo” aplikācijā smuki visu saliponot kopā, varēšu teikt, ka 500 km pa mūsu zemes skaisto liedagu ir godam veikti!

Ko novēli visiem soļotājiem?

Novērtēt Latvijas dabu, neuztvert to kā pašsaprotamu. Mums tā ir tik harmoniska un nepieradināti skaista – ar četriem gadalaikiem, mērenu klimatu, daudz zaļuma, bieziem mežiem, upēm, ezeriem un vientuļām smilšu pludmalēm, turklāt ļoti sasniedzamā attālumā. Jā, citur pasaulē kalni ir augstāki, upes mežonīgākas un jūras dzidrākas (esmu apceļojusi visu Eiropu, bijusi arī Austrālijā un citur, tāpēc varu salīdzināt), bet nekur šī ainava ar rudzu druvām, siena ruļļiem, mājiņu pakalnā, kurai mīļi kūp skurstenis un sētā rej suns, nav sirdij tik tuva un acij pazīstama, gluži kā gēnos ierakstīta…

Iedvesmai: grāmatas un filmas par Santjago ceļu

Otrdienu draudzenes
(Die Dienstagsfrauen)
Monika Pēca, Zvaigzne ABC, 2013. gads, 304 lpp.
E-grāmata 5,49 €; lietota grāmata no 2 €; lasīšanai pieejama arī bibliotēkās

a338a50c-8b0a-4ff4-a84b-2e560778566d-jpg

Piecas draudzenes uz Svētā Jēkaba ceļa. Aizraujošs un jautrs romāns par ceļojumu, kas maina visu. Jau piecpadsmit gadus viņas ir labākās draudzenes. Katra mēneša pirmajā otrdienā piecas sievietes tiekas restorānā pie sava iemīļotā francūža un vienreiz gadā izklaidējas kopīgā izbraukumā. Taču šoreiz viss ir citādi: Judīte ir tikko kļuvusi par atraitni. Pēc vīra nāves tā atrod viņa dienasgrāmatu, kurā Arne aprakstījis savu svētceļojumu uz Lurdu, ko slimības dēļ nespēja pabeigt. Piecas draudzenes nolemj noiet Arnes ceļu līdz galam, nemaz nenojaušot, kas viņas tajā sagaida. Soli pa solim sievietes nāk uz pēdām noslēpumam, kas rada sajukumu viņu dzīvē un uzliek smagu pārbaudījumu gadiem ilgajai draudzībai. No vācu valodas tulkojusi Daina Burve.


Burvja piezīmes

(O Diário de Um Mago)
Paulu Koelju, Jāņa Rozes apgāds, 2007. gads, 277 lpp.
Lietota grāmata no 1,50 €; lasīšanai pieejama arī bibliotēkās

fa4f441f-39a5-4505-8d32-47abc969c6f4

1986. gadā – vēl pirms Alķīmiķa sarakstīšanas – Paulu Koelju devās svētceļojumā uz Sv. Jēkaba kapu. Šis viduslaiku svētceļnieku ceļš sākas Pirenejos, šķērso Ziemeļspāniju un noslēdzas pie Santjago de Kompostelas katedrāles. Koelju iepriekšējie garīgie meklējumi sasniedz kulmināciju un tieši pēc šī svētceļojuma veikšanas viņš nolemj kļūt par rakstnieku. Tā rodas stāsts par svētceļojuma laikā pieredzēto un vienlaikus fascinējoša parabola par sava ceļa meklējumu nepieciešamību, kas noved pie atziņas, ka neparastais rodams katra cilvēka ikdienas dzīvē. Šis Paulu Koelju daiļradē ir ļoti nozīmīgs darbs ne tikai tāpēc, ka ir viņa pirmais romāns, bet arī tāpēc, ka tas pilnībā iemieso autora filosofijas humānismu un viņa meklējumu dziļumu. No portugāļu valodas tulkojis Edvīns Raups.


Kādu laiku būšu prom. Kā es gāju pa Jēkaba ceļu

(Ich bin dann mal weg – Meine Reise auf dem Jakobsweg)
Kerkelings Hape, Jāņa Rozes apgāds, 2011. gads, 302 lpp.
Lietota grāmata no 11 €; lasīšanai pieejama arī bibliotēkās

f819f130b87e48062c45e7efd4b73027

Populārais komiķis Hape Kerkelings, sastopoties ar nopietniem veselības traucējumiem, saprot, ka garīgā un fiziskā līdzsvara atgūšanas vārdā uz laiku jāpamet ierastā vide un dzīvesveids. Tā nu komiķis nolemj doties svētceļojumā pa Camino del Santiago de Compostela jeb svētā Jēkaba ceļu, pie reizes cerot tikt skaidrībā ar sevi pašu, kā arī noskaidrot savas attiecības ar Dievu. Kerkelinga vērojumi un spriedumi par svētceļojumā piedzīvoto ir humorpilni. Sevis un Dieva meklējumos autors negrimst metafiziskās dzīlēs, toties spēj runāt par garīgām atklāsmēm vienkārši un cilvēciski, un ir atbruņojoši patiess. Aizraujoši un trāpīgi ir arī autora apraksti par sastaptajiem svētceļniekiem un viņu cilvēciskajām vājībām, tāpat autors spēj pasmieties par sevi un komiskajām situācijām, kurās viņš nokļūst. Iedvesmojoša ceļojuma dienasgrāmata ar veselīgu humora devu. No vācu valodas grāmatu tulkojusi Ieva Zālīte.


Mans ceļš

Zaiga Ābele, Sava Grāmata, 2015. gads, 258 lpp.
Grāmata 7,70 €; lietota grāmata 6 €; lasīšanai pieejama arī bibliotēkās

9789934849862

Zaiga Ābele nogājusi klasisko ceļu, sākot no St. Jean Pied de Port līdz Santiago un pēc tam līdz okeāna piekrastei – 55 dienās. Šo skaisto pieredzi viņa aprakstījusi grāmatā. “Svētceļojumā uz Santjago de Kompostela cilvēki iet dažādu iemeslu dēļ. Tas, kas iet, lai sastaptu Dievu, reizēm sastop pats sevi. Laikam jau arī ar mani tā notika – ceļš deva iespēju un laiku būt pašai, būt kopā ar sevi, novērtēt to, kas man ir – ieraudzīt un iepazīt sevi un savu tuvāko pavisam no citas puses. Kā jau ikviena cilvēka dzīvē, kas rit, neko nezinot par Dievu un Viņa klātbūtni, arī manējā gāja kā pa arumiem – augšā, lejā, gaismā, tumsā, trakā ātrumā un pilnīgā dīkstāvē… līdz beidzot apmeta kūleni un nonāca strupceļā. Ilgi atrados šajās krustcelēs, kur priekšā – vienalga, uz kuru pusi gribi doties, – stāv zīmē “Iebraukt aizliegts”! Šis ir mans ceļš, manas domas, manas izjūtas, mana pieredze. Šis ir mans personiskais viedoklis un skatījums uz lietām, cilvēkiem, laiku un ceļu. Manu ceļu. Šo davanu, ko Dievs man žēlīgi ir devis, es tagad dāvinu tālāk jums.”


Walking the Camino: Six Ways to Santiago

1 h 24 min | Documentary, Adventure | 2013 (USA)

headliner_logo

The movie follows various pilgrims, from ages three to 73, as they attempt to cross an entire country on foot – with only a backpack, a pair of boots and an open mind. Driven by an inexplicable calling and a grand sense of adventure, each pilgrim throws themselves heart and soul into their physical trek to Santiago de Compostela, and most importantly, their personal journey to themselves. Whatever their motivation, no one can predict just how their paths will unfold, what personal demons or angels they will face, or what transformations they will undergo by trail’s end. Called “A brilliant documentary” by Martin Sheen, this multiple award-winning film has been selling out screenings worldwide.

The Way
2 h 3 min | Adventure, Comedy, Drama | 2010 (Spain)

the-way-a-movie-with-martin_sheen

Martin Sheen plays Tom, an American doctor who comes to St. Jean Pied de Port, France to collect the remains of his adult son, killed in the Pyrenees in a storm while walking The Camino de Santiago, also known as The Way of Saint James. Driven by his profound sadness and desire to understand his son better, Tom decides to embark on the historical pilgrimage, leaving his “California bubble life” behind. Armed with his son’s backpack and guidebook, Tom navigates the 800 km pilgrimage from the French Pyrenees, to Santiago de Compostela in the north west of Spain, but soon discovers that he will not be alone on this journey. While walking The Camino, Tom meets other pilgrims from around the world, all broken and looking for greater meaning in their lives: a Dutchman (Yorick van Wageningen) a Canadian (Deborah Kara Unger) and an Irish writer (James Nesbitt) who is suffering from a bout of “writer’s block.” From the hardship experienced along “The Way” this unlikely quartet of misfits create an everlasting bond and Tom begins to learn what it means to be a citizen of the world again, and discovers the difference between “The life we live and the life we choose”. Movie was filmed entirely in Spain and France along the actual Camino de Santiago.