dindinIZPĀRDOŠANA

Protu OMNIVA pakomātus (sākot no 3,19 € mazākajam paciņas izmēram)
Uz dinapreisa@gmail.com sūti:

1. Linkus/skrīnšotus/nosaukumus ar kārotajām lietām
2. Izvēlētā pakomāta adresi
3. Savu mob. telefona numuru
4. Vārdu, uzvārdu

SPORTS & OUTDOOR

APAVI

GRĀMATAS

SKAISTUMA AKSESUĀRI

MĀJLIETAS & SĪKUMI

TEHNIKA

APĢĒRBS AR ODZIŅU

BIŠU VASKADRĀNAS SIERA UZGLABĀŠANAI

Sponsored Post Learn from the experts: Create a successful blog with our brand new courseThe WordPress.com Blog

WordPress.com is excited to announce our newest offering: a course just for beginning bloggers where you’ll learn everything you need to know about blogging from the most trusted experts in the industry. We have helped millions of blogs get up and running, we know what works, and we want you to to know everything we know. This course provides all the fundamental skills and inspiration you need to get your blog started, an interactive community forum, and content updated annually.

2020. gada atklājums – Action Friending pārgājieni!

Daudzi taujā, kas tie par jauniem pārgājieniem, kuros bieži esmu redzama kopā ar bariņu trako allaž metamies peldēt aukstā ūdenī. Tad nu izmantošu no kolektīvajām pastaigām brīvo laiku jeb kā Kariņš saka – kluso periodu – un padalīšos tīkamās pēcsajūtās par rudenī iekrātajiem piedzīvojumiem, kas man vēl ir svaigā piemiņā. Un tādi ir jau 3: pārgājiens pa Braslas upes kreiso krastu, pastaiga no Mangaļsalas līdz Carnikavai, kā arī turpinājums no Carnikavas līdz Saulkrastiem.

APLIS & TĪKLOŠANĀS

Šajos laikos, kad apkārtējā pasaule brēktin brēc: “Nav laika, ir jākustas uz priekšu, mēs nokavēsim, mums jāpaspēj!” un virspusējība ir kļuvusi par normālu parādību, aizkustinošs šķiet pārgājienu starts ar brīvprātīgi obligāto iepazīšanās apli. Tas notiek tā: Action Friending runassieva Daniela padod uz priekšu iedomu mikrofonu, aicinot dalībniekus pastāstīt, kas viņiem dzīvē svarīgs. 

Pēc skata sapulcējušies it kā vienkārši gājēji ar mugursomām plecos, tātad vismaz vienu kopīgu interesi, bet galu galā katra mīļa dvēsele izrādās unikāla personība ar neparastiem hobijiem un talantiem, īstas pērles! Atliek tikai dot par sevi zināt pārējiem un teiciens “Neskati vīru pēc cepures” lieku reizi apstiprinās. Izrādās, ka mūsu vidū ir pirtnieki, grāmatveži, bezdarbnieki, NATO virtuālā traumu simulatora izstrādātāji, burātāji, vientuļie tēti, žurnālisti, psihologi, studenti, īpašo bērniņu aukles, imrovizācijas teātra aktieri… Varenraiba publika! Un ikviena stāstījumā pārējie klausās pavērtām mutītēm, lai cik garš būtu sakāmais, kā arī atdod viņam cieņu ar aplausiem. Lūk, tā ir iedziļināšanās un nesteidzīga būšana šeit un tagad. Turklāt dzirkstele tālākiem sarunu tematiem pārgājiena laikā jau ir uzšķīlusies, atliek tikai uzpūst liesmiņu. Tādu ceļa sarunu laikā nereti dzimst jaunas draudzības, biznesa partnerības vai pat mīlestības. 

Lai ledus salaušanu padarītu vieglāku, pārgājiena vadītāja mēdz sadalīt atnākušos pa pāriem. Mani, piemēram, (hmm, nez kāpēc?) reiz ielika ķepaiņu tandēmā, jo biju uzvilkusi cepuri ar lāčausīm un līdzīga mice bija vēl kādai dāmai. Un patiesi, runājamā un smejamā mums abām netrūka, neskatoties uz 10 gadu vecuma starpību.

Arī pārgājiena vidū mēs apstājamies, lai cits citam izstāstītu, kā tai mirklī jūtamies fiziski un emocionāli. Savukārt beigu aplī dalāmies ar gūtajiem iespaidiem. Tas reāli satuvina un piešķir pasākumam loģisku noslēgumu.

PELDE & DIŽOŠANĀS

Neatņemama Action Friending pārgājienu sastāvdaļa ir kopīga aukstumpelde. Parasti atrodas 5-10 drošsirdīgie, kuri atkailinās līdz pat peldkostīmam un metas upes, ezera vai jūras apskāvienos i neiepīkstoties. Kā īsteni roņi – ar cepurīti galvā. Un stratēģiski pareizā brīdī – pārgājiena sākumdaļā, nevis nobeigumā, jo pēc tam, raitā solī čāpojot pa kalniem un lejām, atdzesēto miesu iespējams operatīvi sasildīt. Pirms peldes notiek jau par tradīciju kļuvusī dižošanās jeb augumu atrādīšana fotoaparātu priekšā, tā teikt, starmešu gaismā. Tas vairāk humoram.

No sirds apbrīnoju un pozitīvi apskaužu šos cilvēkus, kuri spēj aukstumā + vējā + mitrumā iemērcēties vēl vēsākā un slapjākā substancē. Kamēr viņi aktīvi izģērbjas, es parasti izvelku no somas flīsīti un papildinu savas sīpoliņa kārtas, uzlieku kapuci un steidzu sildīt rokas cimdos, jo gaidīšana ir visai dzesējoša pasivitāte. Zinu, no malas izskatās amizanti – kamēr vieni atkailinās, otri cītīgi tuntuļojas. Bet tieši jau tāpēc zemeslode griežas – jo raksturos un izpausmēs esam tik atšķirīgi, pat diametrāli pretēji, tātad pārsteigumiem pilni un interesanti.

KOPGALDS & DALĪŠANĀS

O, šis ir svarīgākais punkts, kura dēļ es eju Action Friending pārgājienos! Nu jā, ar mani laikam ir tieši tik traki, kā ar lāci Aleksandra Milna dižpārdoklī:

“Pūks ar Sivēnu klusi un domīgi gāja mājās.
— Kad tu no rīta pamosties, Pūk, — Sivēns pēc ilga klusuma ierunājās, — par ko tu iedomājies vispirms?
— Kas būs brokastīs, — Pūks atbildēja. — Un tu, Sivēn? Par ko tu iedomājies?
— Es domāju, kas šodien notiks neparasts un aizraujošs, — Sivēns teica.
Pūks domīgi paklanīja galvu.
— Tas ir viens un tas pats, — viņš teica.”

Mīlestība iet caur vēderu (tur mans un Pūka viedoklis simtprocentīgi sakrīt), un sharing is caring. Dalīšanās izpaužas apstāklī, ka pusdienu pauzē mēs nevis katrs notiesājam savu līdzpaņemto desmaizi, bet uzklājam galdu visiem. Tieši tā tas arī izskatās: Daniela izvelk galdautu un noklāj to sūnās vai uz īsta galda, ja tāds patrāpījies ceļā. Pirms pārgājiena katram tiek izziņots, kāda maltītes sastāvdaļa jāpaņem līdzi. Viens izvāra olas, otrs nopērk grauzdiņus, trešais sagādā gurķus un pasaulē gardāko humusu, vēl kāds izdomā uzcept banānkūku vai ābolu plātsmaizi. Tā tas galdiņš klājas! Arī šeit gaismā nāk slēptie talanti – anonīmajiem šefpavāriem maskas krīt ar skaļu blīkšķi. Ir taču patīkami, ja pusdienotāji dāsni komplimentē tavu veikumu vai kāds uzjautā recepti šonakt tapušajam meistarstiķim. Un ir tik omulīgi labpatikā sinhroni čāpstināt un izdvest gastronomiskus atzinības-apmierinājuma vaidus kopā ar padsmit līdzīgi izsalkušajiem. 

SVĒTKI & ĻAUŠANĀS

Esmu rūdīta pārgājienu mīļotāja – tā ir mana aizraušanās teju 7 gadus, bet ne reizi šadā pasākumā nav nācies piedzīvot dzimšanas dienas miniballīti meža vidū. Kā tajos laikos, kad jubilāram uz skolu bija jānes končas klasesbiedriem. Tādas alternatīvās svinības spontāni sarīkoja viena no dalībniecēm. Kokā tika iekārta pārnēsājamā tumbiņa ar pieklusinātu svētku mūziku, mēs katrs izteicām vēlējumu sev, gaviļniecei un cilvēcei, lai pēcāk aizvērtām acīm no auduma tarbiņas izvilktu kārumu – kēksiņu, mandarīnu, šokolādes batoniņu, ko nu kurais. Tas bija saliedējoši un mīļi!

Vēl viena neaizmirstama pieredze gadījās pēc kāda pārgājiena etapa – solīda kardiotreniņa kāpās. Atpūtas desmitminūtē vienkārši apgūlāmies sūnās, čiekuros, mellenājos, lai ieelpotu mežu, sazemētos un uzņemtu enerģiju finiša spurtam. Totāla ļaušanās mirkļa impulsam. Pavilkās visa grupa, jo kurš gan spēj pretoties Mammas Dabas aicinājumam ieslīgt viņas mīļajā klēpī? Un acumirklī kā pievienotā vērtība tapa brīnišķīga fotosesija.

Tāpat manā atmiņā ietetovēta paliks bizošana uz Svarīgo Vilcienu. Tikko bijām šķērsojuši upi, kas ietek jūrā. Prātīgie ļaudis (ziemīgos apstākļos) to darīja basām kājām, bet es, karstgalve, – ar apaviem. Pārgājienu zābakiem, būsim precīzi. Tā kā zābīši bija no smalkā gala, ar GoreTex membrānu, piesmeltais ūdens tik viegli vis nebija izspiežams no iekšpuses uz āru. Un apavos bija iesprukuši daudzi sīki akmentiņi. Tobrīd jau krēsloja, un pēkšņi tika izsludināta pusstunda līdz vilcienam atpakaļ uz mājām. Mums priekšā vēl izrādījās 4 kilometri distances pa pludmales smiltīm, nebija laika pat izpurināt zābakus. Tad nu nācās kāpināt tempu – smagām, žļurkstošām kājām, ar atsvaidzinošu akupunktūras efektu ik solī. Cik labi, ka manā bagāžā jau bija traka pieredze! Pirms vairākiem gadiem februāra spelgonī (-10°C) ielūzu ledū pāri viduklim un nakts pārgājienā nekurienē nostaigāju vēl 20 km slapjās drēbēs. Nesasalu, nenosalu, pat iesnas nesaķēru. Jo stoiciskā mierā ļāvos notiekošajam, nevis psihoju par to, ko tāpat vairs nevar mainīt. Tā reize mūžam būs mans iekšējā spēka etalons. Šī mazā neērtība salīdzinājumā šķita kā bērna šļupsts. Pēc stundas tak būšu mājās, siltā dušā, vilnas zeķēs, zem dūnu segas, dzeršu karstu kakao.

Beidzamo kilometru līdz stacijai bizojām kā vēja nesti, mugursomām grabot. Sagadījās, ka iepriekšējā dienā biju atsākusi skriet rīta krosiņus. Tas vismaz palīdzēja nenomirt no skābekļa trūkuma. Visu cieņu grupas vadītājai, kura sagaidīja pēdējos un uzmundrināja ķēdes vājāko posmu (mani) ar “Sarauj, sarauj!”. Čukčukbānī sabirām kūpoši, veselīgi sārtiem vaigiem un laimīgi, ka nebūs jānīkst stacijas uzgaidāmajā telpā 2 stundas līdz nākamajam vilcienam.

Atziņas no superjaudīgas intervijas ar Gustavu Terzenu – CILVĒKAM IR JĀSASTOP SAVA TUMSA

► …sapratu arī, ka esmu tāds ceļotājs pa dzīvi. Tāds, kas ceļo, atsacīdamies no uzkrātās mantas vai tēla.

► …mana sieva ir tāda gaišā ragana. Ārkārtīgi skaista savā eksterjerā, bet iekšpusē, lai arī kādas nebūtu turbulences, mājo nesatricināms, karalisks miers. Kā savulaik teica kāds draugs, tas ir līdzīgi kā Kafkas “Pilī” – viņa tur sēž, bet tu tikai skrien apkārt, meklē ieeju, kamēr viņa no augšas noskatās, kad būsi uzkalpojies.

► …viņi ierosināja aizbraukt pie viena onkuļa uz piejūras mežiem. Aprunāties. Tā es satiku Juri Rubeni. Bija augusta beigas, viņš mani sagaidīja baltās biksēs. Diezgan narcisistisku un sociopātisku čali, kurš ir dabūjis iekšā no dzīves. Runājām ilgi un daudz, un es pirmo reizi sajutu tādu iekļaujošu siltumu, ka vīrietis vīrieti saprot. Un tā mēs sākām. Atceros, viņš teica – ja es būtu sektas vadītājs, no tevis šādā stadijā mēs varētu tādu zaldāta paklausību dabūt, ka tu man maršētu šurpu turpu. Taču mēs, Gustav, pašancēsim, un tu, iespējams, nonāksi vēl sūdīgākā vietā nekā esi šobrīd. Tā sākās ceļš, par kuru esmu milzīgi pateicīgs. (..) Esmu pateicīgs, ka viņš mani – tādu lamzaku – sešu gadu laikā regulāri tiekoties, ir iegrozījis, un nu jau es pats kaut kā spēju tajās praksēs orientēties. Nonākt, nebīties un ļaut dzīvei sevi vienkārši malt. Un tas “malējs” ir aktīvs. Tajā mirklī, kad tas tika palaists, Juris teica: turies, vecīt, tagad būs karuseļi.

► Tu saproti arī, ka tā tevis iekšpasaule – līdz ko tu sāc to nosaukt tēlos, vārdos – tai sāk parādīties jēga. Tu sāc savā tarakānu burzmā kaut ko klasificēt.

► Esmu dzīvojis ar milzīgu melnu atvaru sevī, kaut kādu traumu, un es to uztaustīju vizuāli diezgan precīzi. Sapratu arī, ka tā apēd ļoti daudz manas dzīves enerģijas. Man visu laiku it kā pietiek šīs enerģijas, bet vienlaikus es sev neesmu gribējis atzīt, ka neesmu pats to radījis. Man ir iedota kaut kāda milzīga spēkstacija, kuru var izprocesēt, bet tā negausība mudina nepārtraukti likt eventuālus plāksterus uz kaut kādiem emocionāliem lūzumiem. Rezultātā tu visu laiku gaidi kaut kādu ārēju impulsu, kamēr tur iekšā viens ir badā no tevis paša. Un tajā mirklī, kad tu to satiec, tā ir tā lielā sastapšanās.

► Kamēr tajā ceļā nedodies, tu visu laiku jājies ar sevi, čakarējies. Lēkā kā tāds badmintona volāniņš pa savu dzīves virspusi un iekšā netiec. Te atkal ir Juris [Rubenis] jācitē: “Ir jābeidz ar sevi nodarboties. Ir jāsāk ar sevi strādāt.”

► Tas, kas mani ļoti nomāc, ir manas attiecības ar sievu. Kaut kāda viena fāze tajās uz šo brīdi noteikti ir beigusies, un tu ar savu mazo “es” to negribi atlaist. Tu gribi sevi žņaugt, saucot to par mīlestību, vienlaikus tevī nekas nav mainījies. Tu gribi īpašumot. Aizliedz sev just arī tās lietas, kas sēž tavā ēnā. Aizliedz sev just izmisumu, zaudējumu, bet ko tad tu zaudēsi? Vai tad tava sieva ir kaut kāda trofeja, vāzīte, kuru sev par prieku vari turēt skapī aiz atslēgas? Kāpēc arī otrs nevar būt sašķelts un sadrumstalots un iet savu ceļu? Varbūt kaut kur jūs vēlreiz satiksieties, varbūt no tukšuma kaut kas izaugs? Jungs saka, ka katram no mums ir tiesības sabrukt humāni. Un sabrukt humāni nozīmē, ka tu sabrūkot kļūsti par mēslojumu savam jaunajam “es”. Ja nē, tad tu vienkārši izšķīsti – līdzatkarībā vai iemācītā bezpalīdzībā. Psiholoģijā ir pat tāds jēdziens “iemācītā bezpalīdzība”, kad tu vienkārši dzīvo un lutini nelaimi – gan savējo, gan partnera. Un sevī vairs nepiedzīvo nekādu transformāciju.

► Es neesmu iemācījies atlaist. Tas ir mans milzīgais objekts, un šobrīd es atkal atgriežos terapijā. Citādi es žņaudzu pats sevi, un, kamēr to daru, es žņaudzu arī visus apkārtējos. Manī ir tā milzīgā atomstacija, kas man dod manu radošumu, to terzenīgo enerģiju. Taču, ja es to ielieku žņaudzienā, viss ap mani vienkārši mirst. Es saprotu, ka man ir jāiet atpakaļ sevī – dziļāk, jo nav iespējams pārlēkt attīstības pakāpes uz augšu, taču tu vari atgriezties neatrisinātībā, kas ir bijusi iepriekš. Apzinos, ka šis process nav tāds kā skolas solā – sak, tagad es mācīšos atlaist. Tas ir kā Nasims Talebs saka – tas būs risks ar savu ādu. Tas būs risks ar zaudējumu. Un tas zaudējums, visticamāk, būs tas, ko es šobrīd jūtu un pie kā krampjaini turos. Tu, protams, vari lūgt providenci, lai tev iedod injekciju un tas vājprāts pāriet, bet tā nav izeja… tev tajā vājprātā būs jāiet iekšā.

► …šī gada pašā sākumā piedzīvoju kaut ko, no kā sākumā ļoti nobijos. Bija 2. janvāris, biju viens pats laukos, un man šķita, ka man ir sirdstrieka. Sajūta bija ļoti fizioloģiska. Manī iekšā visu plēsa, fonā bija visas problēmas un mēģinājumi tās risināt. Iešana vienatnē savā tumsā. Mana psihe mani vienkārši atstādināja. Man šķita – nu viss, vecīt, četrdesmitgadnieku klubiņš tuvojas, tehnisko apskati it kā esi izgājis, teorētiski viss labi, bet mani acīmredzami pļauj nost. Melns gar acīm un neko nevar izdarīt. Atbrauca ātrie. Viss kārtībā. Vienkārši masīva panikas lēkme. Tas zemapziņas kvantums iegāzās apziņā, kas bija par šauru.

► Nesen komponiste Anna Ķirse nolasīja vienu sūfiju dzejoli, kas man kārtējo reizi “izrāva iekšas”. Dzejolis bija par to, ka gar tiem, kas nav vēl pamodušies, mums jāiet uz pirkstgaliem. Jo, līdzīgi kā bērni, viņi aug guļot. Arī mēs, kad esam nobrieduši savos fiziskajos ķermeņos, garīgi joprojām augam. Un es ļoti novērtēju, ka šajā momentā arī gar mani kāds joprojām iet uz pirkstgaliem, jo es augu, mācos. Es spēju sagremot to, ko spēju, un, iespējams, pēc desmit gadiem, kad man būs 50, es skatīšos uz kādu četrdesmitgadnieku un teikšu: nu, vecīt,… Un tad iekodīšu sev mēlē un neteikšu neko.

► Līdzko tu sevī atbrīvo pieeju saslēgumam, kaut kā ievieto sevi tajā plūsmā, viss aiziet. Ne tā, ka izdarīsi kaut kādas lietas un būs miers. Gluži pretēji, no sākuma būs miers, bet pēc tam tās lietas pašas sakritīs, kur nepieciešams, un tās arī būs tās, kas tev visvairāk vajadzīgas.
Tava recepte būtu – Dodies Ceļā? Jo tu jau vari to nedarīt, bet tad, visticamāk, vienā mirklī būs auzas… Savukārt, kad sāc iet, ej! Dari to, atpakaļ neskatoties. Pa vidu būs kārtīgas turbulences, zemestrīces un orkāni. Bet, ja tu tiksi tam visam cauri – nokļūsi milzīgā, mierīgā jūrā un varēsi spēlēties ar kuģīšiem?
Es darīšu visu, lai atkal tiktu spēlēties ar kuģīšiem. Zināmā mērā tur sākas tāds mazliet garīgs mazohisms. Tu iztēlē jau gaidi tās turbulences, alksti tās krīzes, jo zini, ka tur ir baigās končas apakšā. No sākuma būs sūdīgi, bet pēc tam – riktīgi labi. Tev kļūst interesanti tajā ceļojumā; tev ar sevi ir interesanti.

Pilna inervija lasāma Aterritory

Kino jēgpilnai pārziemošanai


Seriāls EMILY IN PARIS (2020)
A young American woman from the Midwest is hired by a marketing firm in Paris to provide them with an American perspective on things.

Realitātes šovs LABOR OF LOVE (2020)
The groundbreaking series levels up dating to mating by taking viewers along on one woman’s unconventional journey toward potential love and motherhood.

Realitātes šovs GET ORGANIZED WITH THE HOME EDIT (2020)
Organizers Clea Shearer and Joanna Teplin of The Home Edit conquer clutter and transform lives. Reese Witherspoon and Molly Sims coproduce.

Filma TENET (2020)
Fighting for the survival of the entire world, a Protagonist journeys through a twilight world of international espionage on a mission that will unfold in something beyond real time.

Realitātes šovs UNDERCOVER BILLIONAIRE (2019)
A successful entrepreneur is dropped into a remote community with little resources and has 90 days to create a successful company.

Realitātes šovs DATING AROUND 2 (2019)
In a series of flirtations and fails, six real-life singles navigate five blind dates. Their mission: find one perfect match worthy of a second date.

Realitātes šovs HEATROW: BRITAIN’S BUSIEST AIRPORT (2020)
Documentary series about Heathrow Airport – elaborates the minute details of the airport operations as o f how to handle different passengers to the handling of aircraft’s during emergency situations.