Agnese testē Santjago ceļu Latvijā

“Pie sevis domāju, cik ļoti gājiens apbružā ķermeni, bet spodrina sirdi.”
Agnese Skunstina

Testējot Camino Latvia jeb Santjago ceļu no Valgas līdz sazinkurienei (galamērķis pagaidām ir miglā tīts – blogā uzzināsi, kāpēc), mana draudzene peras pa nātrēm, iekrīt Gaujas attekā, velk ārā piesūkušās ērces, cīnās ar odiem, raud un smejas. Vāra tēju uz prīmusa, peldas, ēd labvēļu piegādāto ceturtdaļarbūzu, satiek mammu, lūdzas ar mācītāju, soļo kopā ar līdzjutējiem, ik vakaru planšetē raksta blogu par piedzīvoto

Es, dīvānlīdzjutēja, tūliņ pat gribu rausties kājās un arī IET – viena pati ar milzu somu, dabas ieskauta, ļaujot, lai katrs nākamais solis pastumj domas sirdsmiera virzienā. Iespējams, tieši tā darīšu. Jau drīz!

Mans piliens okeānā

VFS FILMS veidotais raidījums par manu “pilienu okeānā” – dabai draudzīgu dzīvošanu, samazinot plastmasas un follija patēriņu. Aktrise Madara Botmane bija ciemos mācīties, kā mājas apstākļos radīt bišu vaskadrāniņas siera uzglabāšanai. Man pašai – neaizmirstama filmēšanās pieredze!

2020. gada atklājums – Action Friending pārgājieni!

Daudzi taujā, kas tie par jauniem pārgājieniem, kuros bieži esmu redzama kopā ar bariņu trako allaž metamies peldēt aukstā ūdenī. Tad nu izmantošu no kolektīvajām pastaigām brīvo laiku jeb kā Kariņš saka – kluso periodu – un padalīšos tīkamās pēcsajūtās par rudenī iekrātajiem piedzīvojumiem, kas man vēl ir svaigā piemiņā. Un tādi ir jau 3: pārgājiens pa Braslas upes kreiso krastu, pastaiga no Mangaļsalas līdz Carnikavai, kā arī turpinājums no Carnikavas līdz Saulkrastiem.

APLIS & TĪKLOŠANĀS

Šajos laikos, kad apkārtējā pasaule brēktin brēc: “Nav laika, ir jākustas uz priekšu, mēs nokavēsim, mums jāpaspēj!” un virspusējība ir kļuvusi par normālu parādību, aizkustinošs šķiet pārgājienu starts ar brīvprātīgi obligāto iepazīšanās apli. Tas notiek tā: Action Friending runassieva Daniela padod uz priekšu iedomu mikrofonu, aicinot dalībniekus pastāstīt, kas viņiem dzīvē svarīgs. 

Pēc skata sapulcējušies it kā vienkārši gājēji ar mugursomām plecos, tātad vismaz vienu kopīgu interesi, bet galu galā katra mīļa dvēsele izrādās unikāla personība ar neparastiem hobijiem un talantiem, īstas pērles! Atliek tikai dot par sevi zināt pārējiem un teiciens “Neskati vīru pēc cepures” lieku reizi apstiprinās. Izrādās, ka mūsu vidū ir pirtnieki, grāmatveži, bezdarbnieki, NATO virtuālā traumu simulatora izstrādātāji, burātāji, vientuļie tēti, žurnālisti, psihologi, studenti, īpašo bērniņu aukles, imrovizācijas teātra aktieri… Varenraiba publika! Un ikviena stāstījumā pārējie klausās pavērtām mutītēm, lai cik garš būtu sakāmais, kā arī atdod viņam cieņu ar aplausiem. Lūk, tā ir iedziļināšanās un nesteidzīga būšana šeit un tagad. Turklāt dzirkstele tālākiem sarunu tematiem pārgājiena laikā jau ir uzšķīlusies, atliek tikai uzpūst liesmiņu. Tādu ceļa sarunu laikā nereti dzimst jaunas draudzības, biznesa partnerības vai pat mīlestības. 

Lai ledus salaušanu padarītu vieglāku, pārgājiena vadītāja mēdz sadalīt atnākušos pa pāriem. Mani, piemēram, (hmm, nez kāpēc?) reiz ielika ķepaiņu tandēmā, jo biju uzvilkusi cepuri ar lāčausīm un līdzīga mice bija vēl kādai dāmai. Un patiesi, runājamā un smejamā mums abām netrūka, neskatoties uz 10 gadu vecuma starpību.

Arī pārgājiena vidū mēs apstājamies, lai cits citam izstāstītu, kā tai mirklī jūtamies fiziski un emocionāli. Savukārt beigu aplī dalāmies ar gūtajiem iespaidiem. Tas reāli satuvina un piešķir pasākumam loģisku noslēgumu.

PELDE & DIŽOŠANĀS

Neatņemama Action Friending pārgājienu sastāvdaļa ir kopīga aukstumpelde. Parasti atrodas 5-10 drošsirdīgie, kuri atkailinās līdz pat peldkostīmam un metas upes, ezera vai jūras apskāvienos i neiepīkstoties. Kā īsteni roņi – ar cepurīti galvā. Un stratēģiski pareizā brīdī – pārgājiena sākumdaļā, nevis nobeigumā, jo pēc tam, raitā solī čāpojot pa kalniem un lejām, atdzesēto miesu iespējams operatīvi sasildīt. Pirms peldes notiek jau par tradīciju kļuvusī dižošanās jeb augumu atrādīšana fotoaparātu priekšā, tā teikt, starmešu gaismā. Tas vairāk humoram.

No sirds apbrīnoju un pozitīvi apskaužu šos cilvēkus, kuri spēj aukstumā + vējā + mitrumā iemērcēties vēl vēsākā un slapjākā substancē. Kamēr viņi aktīvi izģērbjas, es parasti izvelku no somas flīsīti un papildinu savas sīpoliņa kārtas, uzlieku kapuci un steidzu sildīt rokas cimdos, jo gaidīšana ir visai dzesējoša pasivitāte. Zinu, no malas izskatās amizanti – kamēr vieni atkailinās, otri cītīgi tuntuļojas. Bet tieši jau tāpēc zemeslode griežas – jo raksturos un izpausmēs esam tik atšķirīgi, pat diametrāli pretēji, tātad pārsteigumiem pilni un interesanti.

KOPGALDS & DALĪŠANĀS

O, šis ir svarīgākais punkts, kura dēļ es eju Action Friending pārgājienos! Nu jā, ar mani laikam ir tieši tik traki, kā ar lāci Aleksandra Milna dižpārdoklī:

“Pūks ar Sivēnu klusi un domīgi gāja mājās.
— Kad tu no rīta pamosties, Pūk, — Sivēns pēc ilga klusuma ierunājās, — par ko tu iedomājies vispirms?
— Kas būs brokastīs, — Pūks atbildēja. — Un tu, Sivēn? Par ko tu iedomājies?
— Es domāju, kas šodien notiks neparasts un aizraujošs, — Sivēns teica.
Pūks domīgi paklanīja galvu.
— Tas ir viens un tas pats, — viņš teica.”

Mīlestība iet caur vēderu (tur mans un Pūka viedoklis simtprocentīgi sakrīt), un sharing is caring. Dalīšanās izpaužas apstāklī, ka pusdienu pauzē mēs nevis katrs notiesājam savu līdzpaņemto desmaizi, bet uzklājam galdu visiem. Tieši tā tas arī izskatās: Daniela izvelk galdautu un noklāj to sūnās vai uz īsta galda, ja tāds patrāpījies ceļā. Pirms pārgājiena katram tiek izziņots, kāda maltītes sastāvdaļa jāpaņem līdzi. Viens izvāra olas, otrs nopērk grauzdiņus, trešais sagādā gurķus un pasaulē gardāko humusu, vēl kāds izdomā uzcept banānkūku vai ābolu plātsmaizi. Tā tas galdiņš klājas! Arī šeit gaismā nāk slēptie talanti – anonīmajiem šefpavāriem maskas krīt ar skaļu blīkšķi. Ir taču patīkami, ja pusdienotāji dāsni komplimentē tavu veikumu vai kāds uzjautā recepti šonakt tapušajam meistarstiķim. Un ir tik omulīgi labpatikā sinhroni čāpstināt un izdvest gastronomiskus atzinības-apmierinājuma vaidus kopā ar padsmit līdzīgi izsalkušajiem. 

SVĒTKI & ĻAUŠANĀS

Esmu rūdīta pārgājienu mīļotāja – tā ir mana aizraušanās teju 7 gadus, bet ne reizi šadā pasākumā nav nācies piedzīvot dzimšanas dienas miniballīti meža vidū. Kā tajos laikos, kad jubilāram uz skolu bija jānes končas klasesbiedriem. Tādas alternatīvās svinības spontāni sarīkoja viena no dalībniecēm. Kokā tika iekārta pārnēsājamā tumbiņa ar pieklusinātu svētku mūziku, mēs katrs izteicām vēlējumu sev, gaviļniecei un cilvēcei, lai pēcāk aizvērtām acīm no auduma tarbiņas izvilktu kārumu – kēksiņu, mandarīnu, šokolādes batoniņu, ko nu kurais. Tas bija saliedējoši un mīļi!

Vēl viena neaizmirstama pieredze gadījās pēc kāda pārgājiena etapa – solīda kardiotreniņa kāpās. Atpūtas desmitminūtē vienkārši apgūlāmies sūnās, čiekuros, mellenājos, lai ieelpotu mežu, sazemētos un uzņemtu enerģiju finiša spurtam. Totāla ļaušanās mirkļa impulsam. Pavilkās visa grupa, jo kurš gan spēj pretoties Mammas Dabas aicinājumam ieslīgt viņas mīļajā klēpī? Un acumirklī kā pievienotā vērtība tapa brīnišķīga fotosesija.

Tāpat manā atmiņā ietetovēta paliks bizošana uz Svarīgo Vilcienu. Tikko bijām šķērsojuši upi, kas ietek jūrā. Prātīgie ļaudis (ziemīgos apstākļos) to darīja basām kājām, bet es, karstgalve, – ar apaviem. Pārgājienu zābakiem, būsim precīzi. Tā kā zābīši bija no smalkā gala, ar GoreTex membrānu, piesmeltais ūdens tik viegli vis nebija izspiežams no iekšpuses uz āru. Un apavos bija iesprukuši daudzi sīki akmentiņi. Tobrīd jau krēsloja, un pēkšņi tika izsludināta pusstunda līdz vilcienam atpakaļ uz mājām. Mums priekšā vēl izrādījās 4 kilometri distances pa pludmales smiltīm, nebija laika pat izpurināt zābakus. Tad nu nācās kāpināt tempu – smagām, žļurkstošām kājām, ar atsvaidzinošu akupunktūras efektu ik solī. Cik labi, ka manā bagāžā jau bija traka pieredze! Pirms vairākiem gadiem februāra spelgonī (-10°C) ielūzu ledū pāri viduklim un nakts pārgājienā nekurienē nostaigāju vēl 20 km slapjās drēbēs. Nesasalu, nenosalu, pat iesnas nesaķēru. Jo stoiciskā mierā ļāvos notiekošajam, nevis psihoju par to, ko tāpat vairs nevar mainīt. Tā reize mūžam būs mans iekšējā spēka etalons. Šī mazā neērtība salīdzinājumā šķita kā bērna šļupsts. Pēc stundas tak būšu mājās, siltā dušā, vilnas zeķēs, zem dūnu segas, dzeršu karstu kakao.

Beidzamo kilometru līdz stacijai bizojām kā vēja nesti, mugursomām grabot. Sagadījās, ka iepriekšējā dienā biju atsākusi skriet rīta krosiņus. Tas vismaz palīdzēja nenomirt no skābekļa trūkuma. Visu cieņu grupas vadītājai, kura sagaidīja pēdējos un uzmundrināja ķēdes vājāko posmu (mani) ar “Sarauj, sarauj!”. Čukčukbānī sabirām kūpoši, veselīgi sārtiem vaigiem un laimīgi, ka nebūs jānīkst stacijas uzgaidāmajā telpā 2 stundas līdz nākamajam vilcienam.