Mana – anonīmās šopaholiķes – publiskā atzīšanās





Advertisements

Labākās filmas, kas pēdējā laikā redzētas

Lūk, 7 jaudīgas filmas, kas beidzamo mēnešu laikā kustinājušas manu sirdi, kutinājušas prātu un emocijas, un arī likušas raudāt:

 

 

THREE BILLBOARDS OUTSIDE EBBING, MISSOURI (2017)
Director: Martin McDonagh
Writer: Martin McDonagh
Stars: Frances McDormand, Woody Harrelson, Sam Rockwell

THE GLASS CASTLE (2017)
Director: Destin Daniel Cretton
Writers: Destin Daniel Cretton, Andrew Lanham
Stars: Brie Larson, Woody Harrelson, Naomi Watts

CAPTAIN FANTASTIC (2016)
Director: Matt Ross
Writer: Matt Ross
Stars: Viggo Mortensen, George MacKay, Samantha Isler

MA MA (2015)
Director: Julio Medem
Writer: Julio Medem
Stars: Penélope Cruz, Luis Tosar, Asier Etxeandia

HOTEL (2013)
Director: Lisa Langseth
Writer: Lisa Langseth
Stars: Alicia Vikander, David Dencik, Anna Bjelkerud

NELYUBOV – LOVELESS (2017)
Director: Andrey Zvyagintsev
Writers: Oleg Negin, Andrey Zvyagintsev
Stars: Maryana Spivak, Vladimir Vdovichenkov, Aleksey Rozin

TWICE BORN (2012)
Director: Sergio Castellitto
Writers: Margaret Mazzantini, Sergio Castellitto 
Stars: Penélope Cruz, Emile Hirsch, Adnan Haskovic

Aizvadītā gada pārgājienu TOPs

NEAIZMIRSTAMĀKAIS
Personīgais – vienas dienas – svētceļojums uz Aglonu 14. augustā, 50 km

Vasaras karstumā nolēmu sastādīt kompāniju vienam draugam, kurš katru gadu, lai vai kas, dodas kājceļojumā uz Aglonu. Nekad uz savas ādas nebiju piedzīvojusi trakās dienas šajā leģendārajā vietā, turklāt vēlējos uzzināt, kā tas ir – aiziet no Rāznas ezera līdz Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas Romas katoļu bazilikai. Tā nu mēs, sviedru lāsītēm klāti, dunduru aplidoti un sakosti līdz asinīm, braši cilpojām pa Latgales grants un meža ceļiem, šur tur arī pa asfaltu. Pusceļā piesēdām pie mīlīgās Pušas baznīciņas notiesāt brokastīs ceptās pankūkas, kurās ierullēta no svaigām upenēm un cukura uzjaukta zapte. Desmitos rītā izgājām un līdz ar tumsu – desmitos vakarā – bijām klāt. Pēdējos kilometrus gar šoseju mērojām, telefongaismiņas vicinādami, jo kurš gan vasarā atceras paņemt līdzi atstarotāju vai lukturi. Pa ceļam izbaudīju gan latgaliešu sirdssiltumu, gan arī zināmu kultūršoku. Kādas mājas saimniece mums laipni ļāva izmantot laipu, soliņus un lapenīti, kad taujājām pēc iespējas nopeldēties viņas īpašumam pieguļošajā ezerā, kā arī padzirdīja ar ūdeni. Citur redzējām līdz kliņķim nolaistas ēkas, no kurām izklumburē vismaz nedēļu dzīrojuši bāleliņi un lāga nesaprot, kad svētceļnieki latviešu valodā jautā, vai te, lūdzu, varētu dabūt padzerties. Suņi, kaķi un zirgi, protams, staigā apkārt nebaroti. Pilna sajūtu gamma vienas dienas laikā – no apgarotās, mīļās, svētās Zilo ezeru zemes līdz skaudrajai ikdienas realitātei Latvijas nepelnīti piemirstajā nomalē… Neesmu kristiete, tomēr īpašu saviļņojumu izjutu, kad ieraudzīju tūkstošgalvīgo cilvēku pūli bazilikas pakājē, sinhroni soļojam, sinhroni apstājamies un vienbalsīgi skaitām tēvareizi. Gaisā virmo kaut kāds milzīgs enerģijas sakopojums, kad tauta vienojas tik spēcīgā lūgšanā. Interesanti, Santjago de Kompostelas katedrālē Spānijā pēc 800 noietiem kilometriem nepiedzīvoju ne uz pusi ko tik jaudīgu. Savdabīgu odziņu visam piešķīra tas, ka salto augusta nakti pārlaidām paziņu mašīnā, ietinušies zviedru armijas supervatētajos guļammaisos. Atceros vēl kādu epizodi – gribēju sasildīties, tāpēc nopirku karstu kakao papīra glāzītē un pustumsā devos bazilikas teritorijā apsēsties uz trotuāra apmales netālu no vārtiem, lai atpūtinātu 50 kilometrus veikušās kājas. Pie manis nekavējoties pienāca sieviete un diezgan izmisīgi mēģināja iemest glāzē naudiņu, par ko es šausmīgi sasmējos un viņa, savukārt, – sakautrējās. Izrādās, ka šajā vietā parasti sēž dzīves pabērni, kuriem citi met glāzītē monētas.

ACIJ TĪKAMĀKAIS
SOLI PA SOLIM rīkotais pārgājiens “Mērsrags-Kaltene-Roja” 1. maijā, 37 km

Skaistā maija dienā, kad pie debesīm nebija neviena mākonīša, ap pussimt aktīvu cilvēku devās pretī pavasarim – garām tā sauktajai Žīda mājai Upesgrīvā (daļa pamestās ēkas atrodas ūdenī, daļa krastā), cauri Kaltenes akmeņainajai jūrmalai, garām Māra Gaiļa ekskluzīvajam namam “Lieldienu sala” u.c. dabas, cilvēku un kultūras artefaktiem Rīgas jūras līcī. Mierīgais ūdens, zemē ieaugušie akmeņi un rāmās debesis kopā veidoja peizāžu ar spēcīgu sirreālisma piešprici – kā gleznu, no kuras negribas kāpt ārā. Arī te gadījās piedzīvot kontrastus, kas atmet atpakaļ realitātē. Kāda saimniece mūs sirdīgi nogānīja, kad apgājām pludmales akmeņus pa taciņu, kas, izrādās, vairs nebija tauvas josla, bet gan privātīpašums. Toties 100 metrus tālak jautra kompānija aicināja pievienoties svinībām viņu mājas pagalmā. Uzzinot, no kurienes nākam un uz kurp iedami, laipnie ļaudis gluži vai piespieda mūs, svešus garāmgājējus, uzcienāties ar kūpinātām vistiņām. Šis pārgājiens bija nozīmīgs arī ar to, ka ceļā mani pavadīja “Sestdienas” žurnāliste un fotogrāfs, vākdami materiālus rakstam “Pazust no radariem” (par pārgājienu kustību Latvijā).

ELPU AIZRAUJOŠĀKAIS
Ilonas Vilumsones rīkotais pārgājiens draugiem “Amatas krasti” 4. februārī, 18 km

Ziemīgais gājiens man mūžam paliks atmiņā ar stāvām, slidenām takām un tām likumsakarīgi sekojošiem šļūcieniem uz dibena, kā arī apbrīnojamām pastkartīšu ainavām ne no šīs pasaules. Brīžam likās, ka tādas smilšakmens klintis un tik dziļas gravas ir ieraugāmas kaut kur Vakareiropā, bet ne jau mūsu pašu zemē. Papildu asumiņu deva nūjošana pa Amatas ledu, jo aiz ūdens līnijas uzreiz sākās stāvas klintis, pa kurām pārvietoties nav iespējams. Ledus izrādījās dubultais, ar tukšumiem starp slāņiem. Kā es to zinu? Jo ielūzu un paliku sausa.

GRŪTĀKAIS
SOLI PA SOLIM rīkotais pārgājiens “Mazirbe-Ventspils” 22.-23. jūlijā, 70 km

Ne tikai grūtākais, bet arī garākais un saliedējošākais pārgājiens manā mūžiņā, un lielākie bez gulēšanas veiktie kilometri vienā piegājienā jeb 22 sundās. Tos nočāpoju, galvenokārt, pateicoties saviem jauniegūtajiem domubiedriem Ričardam un Sarmītei, kuri tobrīd nebija pāris, bet vēl tikai cerējās, un brīnišķīgajai kompānijai (čau, Ļuba, Evita, Raimond, Arni, Kristīne!). Ceļa jūtīs biju sakrāmējusi sev 8 kg nešļavu, kurā ietilpa arī 3 pāri auskaru (ja nu mainās garastāvoklis), 2 pāri apavu u.c. pašapziņu ceļošas, bet somu pie zemes velkošas sievišķīgas vājības, bez kurām diennakti lieliski var iztikt jebkurš cits, tikai ne es. Kā mēs morāli sevi sagatavojām tik garai distancei? Laikus aizbraucām ar autobusu uz Mazirbi, peldējāmies saulrietā, gājām pirtiņā, vārījām svaigi plūktu vīgriežu tēju, pie ugunskura rāvām cauri Edgara Liepiņa repertuāru, palikām pa nakti viesu nama dūnu pēļos. Nākamajā dienā svaigi kā gurķīši devāmies ceļā pa jūras krastu tik uz priekšu. Viegli bija pirmie 40 km līdz Ovišu bākai un to ieskaujošajai tumsiņai. Pēc tam sāka mākties virsū kašķītis, nogurums, nespēks un miegs. Ar Ričardu un Sarmīti iekārtojāmies kāpās nosnausties. Citi darīja līdzīgi – kur nu kurais. Izritinājām manu hammoka izpletņaudumu kā lielu taisnstūri, pāri savus paklājiņus un guļammaisus, un mēģinājām iemigt. Man bija pārāk auksti no vēja un mitrā piejūras gaisa, pārlieku smeldza gūžas – tā arī neiemigu. Pēc 40 min nepielūdzami zvanīja modinātājs – neko darīt, jāceļas un jāiet tālāk, tāda bija mūsu noruna. Mana vārā luktura gaismā piecos ar kapeikām samiegojušies klunkurējām pa akmeņaino pludmali un tālumā sazīmējām mānīgos Ventspils uguņus, kas tuvāki nekļuva ne pa kam. Vēlāk, kad ausa gaismiņa, piesēdām uz krastā izskalotām paletēm sveikt sauli, iekost Mazirbes “Latā” pirkto biezpienmaizi un uz trim izdzert mazo šampanieti. Manā ķermenī bija palicis tik maz enerģijas, ka pēkšņi un neatliekami gribējās to atjaunot, mijkrēšļa aizsegā metoties vēsajā jūrā kailai. Ceļabiedriem par pārsteigumu tā arī darīju un jau pēc dažām minūtēm jutos kā no jauna piedzimusi. Nudien nezinu, kā mēs to distanci pieveicām. Vienkārši soli pa solim virzījāmies tuvāk Venstpils ostas gaismiņām. Piecos no rīta debesis ir rozā, gaiss ir smags un veļas virsū siltiem vāliem – visi trīs uz maiņām ķērām šo dīvaino jūras vēju. Lai arī gars spirgtajā peldē bija atžirdzis, pēdas dega no smaguma, kas tām ilgstoši jānes, gurni sāpēja pie katras kustības. Mūsu atpūtas piecminūtes kļuva arvien biežākas, tad pārvērtās par desmit minūšu garām atelpas pauzēm, kurās pamanījāmies pat iemigt. Atzīšos, es pa starpai iedzēru vienu Ibumetīnu, lai fiziskās ciešanas atkāptos otrajā plānā. Cits citu stutējām uz pekām, smējāmies paši par sevi, čīkstējām, uzmundrinājām, bildējām zirnekļu tīklus rīta rasā un fočējāmies pie ceļazīmes “maksimālais ātruma ierobežojums: 70 km stundā” (mums, kājiniekiem – 70 km diennaktī). Ričards kā īstens bruņinieks piedāvājās panest arī Sarmītes mugursomu, un cepums viņam par to! Sajūtot pilsētas smaržu, solis mūsu trijotnei kļuva arvien apņēmīgāks, sākām pat rēķināt, uz kuru autobusu varētu paspēt. Tomēr iešana uz centru cauri vienmuļajai Pārventai turpinājās vēl 10 nebeidzamus kilometrus. Kad līdz busam, kas aizvestu atpakaļ uz apsolīto zemi Rīgu, bija palikušas 25 minūtes un pāris km, mūs apstādināja paceļamais tilts pār Ventu. Pateicoties tam, pēdējos metrus uz autoostu nācās pat rikšot. Pēc diennakti ilgas iešanas skriet ir tik citādi, savā ziņā pat viegli! Tu esi bijis staigājošs robotiņš, kas pilnībā aizmirsis par pārējām muskuļu grupām, un nu pēkšņi atceries, ka proti kustināt savu ķermeni uz priekšu arī citos veidos. Secinājums: viena es diez vai tiktu ar šo galā, tomēr plecu pie pleca ar domubiedriem, kam humora izjūta noskaņota līdzīgā frekvencē, izrādās, ultrapārgājieni ir veicami arī man.

IEDVESMOJOŠĀKAIS
1836.lv rīkotā pārgājienu sērija “Aplido, apceļo, apmīļo Latviju!”

Jāsaka, šis bija arī visu laiku dziesmotākais un ekskluzīvākais pārgājienu cikls! Kā nu ne – no rīta pamosties Uģa Prauliņa viesistabā un klausīties, kā saimnieks rītasvārkos un čībās blakus tāpat vien uzspēlē klavieres un padzied – šī iespēja vien jau ir ko vērta un piedzīvojama tikai reizi dzīvē. Tai pašā Ērmaņu muižā baudīt vīru kora “Gaudeamus” privātkoncertu (VIDEO). Užavas pamatskolā ēst brokastu putru pie viena galdiņa ar Jāni Jubaltu un izveikt rīta vingrošanu Renāra Kaupera ģitāras & balss uzmundrinošajā skanējumā. Leišmalītes pārgājiena pusdienu pauzē ļauties līdznācēja Inta Teterovska meistarīgajai diriģēšanai un kopīgi nodziedāt līgodziesmu, kā arī vēlāk pirmajā rindā klausīties jauniešu kora “Balsis” dziedājumu Ilzu baznīcā. Kopā ar Jēkabu Nākumu viņa sētā Mēmeles krastos zvaigžņotā vasaras naktī pie ugunskura sadziedāt “Vij, dieviņi, zelta viju” un citas tautasdziesmas. Pēc kārtējā piedzīvojuma pūtināt kājas koku paēnā un kaifot par Kaspara Zemīša virtuozo ģitārspēli (VIDEO). Jūrkalnē pieēsties sklandraušus, tad, “Suitu Sievu” pavadījumā dancojot, ievingrināt muskuļus gājienam un saldajā vēl palūgt, lai selfijā viss etnogrāfiskais dāmu ansamblis ar pirkstiem parāda Victory zīmi… Šīs ir tikai dažas skices no manas sajūsmas pilnās pārgājienu sezonas (jeb – “Kā man paveicās, ka paklausīju Andrai un pavasarī pievienojos 1836.lv kustībai!”). Vēl jau varētu stāstīt un stāstīt – par siltajiem pēcpārgājienu ugunskuriem un Enriko ģitārdziesmām līdz pusnaktij, allaž iedesmojošajiem Imanta Ziedoņa ceļavārdiem un pašu ieraktajiem stabiņiem (VIDEO) visapkārt Latvijai, arhitektūras pērlēm pierobežā un sirdscilvēkiem, kas tur sastapti. Tas viss iedvesmo mīlēt šo zemi, kuru min manas kājas, vēl spēcīgāk un dziļāk.

NEPARASTĀKAIS
SK DZĒRVENE rīkotais pārgājiens “Spoku pilsēta” 8. aprīlī, 25 km

Tā kā man vienmēr ir paticis ložņāt pa raķešu un armijas bāzēm, stroikām un iebāzt savu ziņkārīgo šņukuru tur, kur nav brīv, SK DZĒRVENE piedāvājums doties ekspedīcijā uz Skrundas militāro pilsētu – slēgta tipa padomju armijas dzīvojamo un administratīvo ēku (70 gab.) kompleksu – nebija divreiz jāapsver. Savulaik tajā atradās divi Dņepr radari, kas tika uzbūvēti 1960. gados. Skrunda-1 bija viena no PSRS nozīmīgākajām agrā brīdinājuma radaru stacijām objektu novērošanai kosmosā un iespējamu starpkontinentālo ballistisko raķešu izsekošanai. Gribējās šī vēsturiskā pieminekļa paliekas mūsdienu Latvijā skatīt savām acīm, kamēr tas vēl ir atvērts publiskai pieejai. Bija pats pavasara sākums ar māllēpenēm un viltīgo sauli, māsīcas Evitas (bildēs – spilgti dzeltenajā jakā) dzimšanas diena, un tam visam par godu mums uz viena no ēku jumtiem izdevās sarīkot feināko pusdienu pauzi ever. Nav pat svarīgi, ko ēdām, galvenais bija spocīgais skats no putna lidojuma, īstie cilvēki blakus un smejamais garastāvoklis. Todien triecām jokus un smējāmies tik dikti, ka beigās pat bija pa zemi jāvārtās (skat. bildēs). Lūk, arī Arņa VIDEO!

BĪSTAMĀKAIS
STREELNIEKS.LV rīkotais pārgājiens “Lēnas un apkārtne” 23. aprīlī, 15 km

Pārgājiens, uz kuru bija jāierodas puišiem, bet atbrauca gandrīz tikai meitenes. Kurzemes katls ar dzīvu un joprojām bīstamu vēsturi zem kājām. Pavisam burtiski, jo Nīkrāces pagastā neviens nekad nevar zināt, vai nākamais spertais solis nebūs tavs pēdējais – tur ir pilna zeme ar nesprāgušo kara laika munīciju. Vietējie runā, ka, piemēram, laukus aparot, bieži vien taktoristi tamdēļ mēdz uziet gaisā. “Šeit otrā pasaules kara izskaņā atradās Kurzemes cietokšņa frontes līnija, tāpēc zeme un apkārtne sevī glabā ne mazums kara liecību. Šoreiz tas būs mazliet citāds pārgājiens, bez krāšņiem smilšakmens atsegumiem un augstām virsotnēm (lai gan šis tas arī ir no tā), vairāk ar vēstures elpu pakausī un Kurzemes svētajiem mūža mežiem apkārt.” Īpaši izaicinoši man šķita tas, ka aprakstā bija piesolīts “RELJEFS: taciņas un ceļi – ap 10%, bezceļš – ap 90%”. Padod tik šurp! Atmiņā palikuši Mārtiņa Muižnieka sulīgie un informatīvi bagātie stāsti iz dzīves visas dienas garumā. Nopietni sagatavojies pārgājiena vadītājs ar jūtamu atdevi – tā nudien ir patīkama pārmaiņa manā kājāmgājēja pieredzē. Tā nu mēs pēc gandrīz 100 gadiem bridām tautas varoņa Oskara Kalpaka pēdās un, patiesi, nebija viegli arī šodien. 90% bezceļš nav joka lieta. 15 stāstiem apvītie kilometri cauri kārklu jaunaudzēm, purviem, uzartiem laukiem un nesprāgušu lādiņu nosētiem mežiem ar vidējo kustības ātrumu 5,6 km/h vilkās lēni (ko gan citu gaidīt, ja apkārtnes nosaukums ir “Lēnas”), toties iespaidi bija unikāli un neizdzēšami.

ROMANTISKĀKAIS
SOLI PA SOLIM rīkotais pārgājiens “Roja-Mazirbe” 8.-9. jūlijā, 41 + 19 km

Ar romantiku es saprotu ugunskurā vārītu zupu un ceptas pankūkas pusdienās pa ceļam uz starpfinišu, saldējumu vakariņās, sildīšanos ar Ričarda labi paglabāto Rīgas Melno balzamu + kolu, nakšņošanu Kolkas skatu torņa pirmspēdējā stāvā (pirmoreiz mūžā – guļamtīklā, kas turklāt iekarināts margās), kaut kur tālumā – dzīvajā skanošu Miku Dukuru, un, kas nav mazsvarīgi, vakara pičiņu pačiņu manā gadījumā tika aizstāts ar kailpeldi Baltijas jūrā. Pēc slapjās aukstumterapijas bija trakoti omulīgi iekāpt termoveļā, ieritināties guļammaisā un kā mammas klēpī tikt ieaijātai hammokā, ko kustina jūras vēja pūsmiņas – aiz muguras 40 km, aiz margām – lietus lāses, bet man tur iekšā tik silti un labi… Veselīgam labā un ļaunā līdzsvaram dzīvē nākamā diena nepavisam nelīdzinājās medusmaizei. Atlikušos 20 km līdz Mazirbei bija jāveic diezgan straujā tempā, ja gribējām paspēt uz Rīgas autobusu. Es jau pirmajos desmit izmirku līdz padusēm, jo ūdensnecaurlaidīgajā jakā bija radusies sūce (paliels caurums), bet no mākoņa spītīgi turpināja gāzt kā ar spaiņiem. Nu neko, pagriezu skaļāk spēka dziesmas savā aifonā un kā mantru dungoju:

Skauž man skauģis, bur man buris,
Nevar mani izpostīt.
Kā var tādu izpostīt(i),
Kam Dieviņi’s palīdzēj’.

Cel Dieviņi stipru sētu
Ap to manu augumiņ’!
Cel Dieviņi stipru sētu
Ap to manu dvēselīt!

Un risinājums no debesīm atnāca – ceļabiedrs padalījās ar miskastes maisu. Izgriezu caurumu un pāri rumpim uzmaucu galvā kā kapuci. Biju glābta! Tad nu otrus desmit kilometrus biedēju kaijas un kormorānus šādā paskatā, turklāt pamanījos vēl uzrāpties izrūsējušajā Saunaga krasta apsardzes tornī un starplietus pauzē uztaisīt smaidīgu pašbildi ar svaigi krāsotām tūtiņlūpām un vējā plandošām krēpēm.

GADA DEBIJA
Kristapa Kizika (TREKKING.LV) rīkotie pārgājieni draugiem

Domāju, ka nebūs par skaļu teikts – Kristaps Kiziks ir uzlēcošā zvaigzne Latvijas pārgājienu un piedzīvojumu rīkotāju kustībā ar savu konsekvento, inovatīvo un daudzveidīgo pieeju. Purva kurpju bridieni, laivošana pa applūdušām teritorijām palu laikā, publiskie dienas un nakts pārgājieni, velobraucieni, kā arī privātas pastaigas ar domubiedriem pa kapiem, bunkuriem, gravām, upju krastiem, peldošām salām un vēl, un vēl… Pati mīlīgākā bija sniegotā Ziemassvētku ekspedīcija Kangaru kalnu apkaimē. Mērķis – izrotāt zvēriem eglīti ar līdzpaņemtajiem burkāniem un āboliem. Pikojāmies tik kaislīgi kā pirmklasnieki, plūcām vaivariņus un ēdām zemenes ziemas vidū. Oriģinālākā ekskursija bija Madonas pusē, kur Kristaps mūs ieveda sev vien zināmā Nekurienes purviņā, lai pavizinātu ar peldošajām salām. Kā mēs piedzīvojām “Nāves ēnā” cienīgu trilleri un gandrīz pieslapinājām biksiņas, var paskatīt šajā VIDEO. Todien aizkūlāmies arī līdz Lubāna mitrājam, kur noīrējām laivas un, augusta rietošās saules apspīdēti, airējāmies pa applūdušām pļavām, kāpām uz siena ruļļiem, kam no ūdens palikuši ārā vairs tikai kuprīši, rāpāmies mednieku tornī un nenoguruši slaktējām odus. Tikpat spilgta bija Mangaļsalas bunkuru izpēte ar peldēšanos mēnesnīcā pa nūdistu modei, velobrauciens uz Ložmetējkalnu un pārgājiens (totāls aerobais treniņš!) Zanderu gravā, Lejaslīgatnē, ar ugunskurā vārītu kartupeļu biezputru un Induļa mammas marinētajiem gurķīšiem noslēgumā. Nav noslēpums, ka Kristapa pārgājienus bieži noslēdz komandas saliedēšanas afterpārtijs kādā krodziņā, kafūzī vai restorānā, tāpēc brīdinu – tie ir slaido līniju apdraudoši! Tik kalorijas, cik nokurini kustoties, pēcāk atkal uzņem atpakaļ un esi pa nullēm, bet joprojām laimīgs par kārtējā piedzīvojumā gūtajiem “ak mirkli, jel apstājies!” iespaidiem, dārgākiem par visiem pasaules miljoniem, kopā ņemtiem.