Aizvadītā gada pārgājienu TOPs

NEAIZMIRSTAMĀKAIS
Personīgais – vienas dienas – svētceļojums uz Aglonu 14. augustā, 50 km

Vasaras karstumā nolēmu sastādīt kompāniju vienam draugam, kurš katru gadu, lai vai kas, dodas kājceļojumā uz Aglonu. Nekad uz savas ādas nebiju piedzīvojusi trakās dienas šajā leģendārajā vietā, turklāt vēlējos uzzināt, kā tas ir – aiziet no Rāznas ezera līdz Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas Romas katoļu bazilikai. Tā nu mēs, sviedru lāsītēm klāti, dunduru aplidoti un sakosti līdz asinīm, braši cilpojām pa Latgales grants un meža ceļiem, šur tur arī pa asfaltu. Pusceļā piesēdām pie mīlīgās Pušas baznīciņas notiesāt brokastīs ceptās pankūkas, kurās ierullēta no svaigām upenēm un cukura uzjaukta zapte. Desmitos rītā izgājām un līdz ar tumsu – desmitos vakarā – bijām klāt. Pēdējos kilometrus gar šoseju mērojām, telefongaismiņas vicinādami, jo kurš gan vasarā atceras paņemt līdzi atstarotāju vai lukturi. Pa ceļam izbaudīju gan latgaliešu sirdssiltumu, gan arī zināmu kultūršoku. Kādas mājas saimniece mums laipni ļāva izmantot laipu, soliņus un lapenīti, kad taujājām pēc iespējas nopeldēties viņas īpašumam pieguļošajā ezerā, kā arī padzirdīja ar ūdeni. Citur redzējām līdz kliņķim nolaistas ēkas, no kurām izklumburē vismaz nedēļu dzīrojuši bāleliņi un lāga nesaprot, kad svētceļnieki latviešu valodā jautā, vai te, lūdzu, varētu dabūt padzerties. Suņi, kaķi un zirgi, protams, staigā apkārt nebaroti. Pilna sajūtu gamma vienas dienas laikā – no apgarotās, mīļās, svētās Zilo ezeru zemes līdz skaudrajai ikdienas realitātei Latvijas nepelnīti piemirstajā nomalē… Neesmu kristiete, tomēr īpašu saviļņojumu izjutu, kad ieraudzīju tūkstošgalvīgo cilvēku pūli bazilikas pakājē, sinhroni soļojam, sinhroni apstājamies un vienbalsīgi skaitām tēvareizi. Gaisā virmo kaut kāds milzīgs enerģijas sakopojums, kad tauta vienojas tik spēcīgā lūgšanā. Interesanti, Santjago de Kompostelas katedrālē Spānijā pēc 800 noietiem kilometriem nepiedzīvoju ne uz pusi ko tik jaudīgu. Savdabīgu odziņu visam piešķīra tas, ka salto augusta nakti pārlaidām paziņu mašīnā, ietinušies zviedru armijas supervatētajos guļammaisos. Atceros vēl kādu epizodi – gribēju sasildīties, tāpēc nopirku karstu kakao papīra glāzītē un pustumsā devos bazilikas teritorijā apsēsties uz trotuāra apmales netālu no vārtiem, lai atpūtinātu 50 kilometrus veikušās kājas. Pie manis nekavējoties pienāca sieviete un diezgan izmisīgi mēģināja iemest glāzē naudiņu, par ko es šausmīgi sasmējos un viņa, savukārt, – sakautrējās. Izrādās, ka šajā vietā parasti sēž dzīves pabērni, kuriem citi met glāzītē monētas.

ACIJ TĪKAMĀKAIS
SOLI PA SOLIM rīkotais pārgājiens “Mērsrags-Kaltene-Roja” 1. maijā, 37 km

Skaistā maija dienā, kad pie debesīm nebija neviena mākonīša, ap pussimt aktīvu cilvēku devās pretī pavasarim – garām tā sauktajai Žīda mājai Upesgrīvā (daļa pamestās ēkas atrodas ūdenī, daļa krastā), cauri Kaltenes akmeņainajai jūrmalai, garām Māra Gaiļa ekskluzīvajam namam “Lieldienu sala” u.c. dabas, cilvēku un kultūras artefaktiem Rīgas jūras līcī. Mierīgais ūdens, zemē ieaugušie akmeņi un rāmās debesis kopā veidoja peizāžu ar spēcīgu sirreālisma piešprici – kā gleznu, no kuras negribas kāpt ārā. Arī te gadījās piedzīvot kontrastus, kas atmet atpakaļ realitātē. Kāda saimniece mūs sirdīgi nogānīja, kad apgājām pludmales akmeņus pa taciņu, kas, izrādās, vairs nebija tauvas josla, bet gan privātīpašums. Toties 100 metrus tālak jautra kompānija aicināja pievienoties svinībām viņu mājas pagalmā. Uzzinot, no kurienes nākam un uz kurp iedami, laipnie ļaudis gluži vai piespieda mūs, svešus garāmgājējus, uzcienāties ar kūpinātām vistiņām. Šis pārgājiens bija nozīmīgs arī ar to, ka ceļā mani pavadīja “Sestdienas” žurnāliste un fotogrāfs, vākdami materiālus rakstam “Pazust no radariem” (par pārgājienu kustību Latvijā).

ELPU AIZRAUJOŠĀKAIS
Ilonas Vilumsones rīkotais pārgājiens draugiem “Amatas krasti” 4. februārī, 18 km

Ziemīgais gājiens man mūžam paliks atmiņā ar stāvām, slidenām takām un tām likumsakarīgi sekojošiem šļūcieniem uz dibena, kā arī apbrīnojamām pastkartīšu ainavām ne no šīs pasaules. Brīžam likās, ka tādas smilšakmens klintis un tik dziļas gravas ir ieraugāmas kaut kur Vakareiropā, bet ne jau mūsu pašu zemē. Papildu asumiņu deva nūjošana pa Amatas ledu, jo aiz ūdens līnijas uzreiz sākās stāvas klintis, pa kurām pārvietoties nav iespējams. Ledus izrādījās dubultais, ar tukšumiem starp slāņiem. Kā es to zinu? Jo ielūzu un paliku sausa.

GRŪTĀKAIS
SOLI PA SOLIM rīkotais pārgājiens “Mazirbe-Ventspils” 22.-23. jūlijā, 70 km

Ne tikai grūtākais, bet arī garākais un saliedējošākais pārgājiens manā mūžiņā, un lielākie bez gulēšanas veiktie kilometri vienā piegājienā jeb 22 sundās. Tos nočāpoju, galvenokārt, pateicoties saviem jauniegūtajiem domubiedriem Ričardam un Sarmītei, kuri tobrīd nebija pāris, bet vēl tikai cerējās, un brīnišķīgajai kompānijai (čau, Ļuba, Evita, Raimond, Arni, Kristīne!). Ceļa jūtīs biju sakrāmējusi sev 8 kg nešļavu, kurā ietilpa arī 3 pāri auskaru (ja nu mainās garastāvoklis), 2 pāri apavu u.c. pašapziņu ceļošas, bet somu pie zemes velkošas sievišķīgas vājības, bez kurām diennakti lieliski var iztikt jebkurš cits, tikai ne es. Kā mēs morāli sevi sagatavojām tik garai distancei? Laikus aizbraucām ar autobusu uz Mazirbi, peldējāmies saulrietā, gājām pirtiņā, vārījām svaigi plūktu vīgriežu tēju, pie ugunskura rāvām cauri Edgara Liepiņa repertuāru, palikām pa nakti viesu nama dūnu pēļos. Nākamajā dienā svaigi kā gurķīši devāmies ceļā pa jūras krastu tik uz priekšu. Viegli bija pirmie 40 km līdz Ovišu bākai un to ieskaujošajai tumsiņai. Pēc tam sāka mākties virsū kašķītis, nogurums, nespēks un miegs. Ar Ričardu un Sarmīti iekārtojāmies kāpās nosnausties. Citi darīja līdzīgi – kur nu kurais. Izritinājām manu hammoka izpletņaudumu kā lielu taisnstūri, pāri savus paklājiņus un guļammaisus, un mēģinājām iemigt. Man bija pārāk auksti no vēja un mitrā piejūras gaisa, pārlieku smeldza gūžas – tā arī neiemigu. Pēc 40 min nepielūdzami zvanīja modinātājs – neko darīt, jāceļas un jāiet tālāk, tāda bija mūsu noruna. Mana vārā luktura gaismā piecos ar kapeikām samiegojušies klunkurējām pa akmeņaino pludmali un tālumā sazīmējām mānīgos Ventspils uguņus, kas tuvāki nekļuva ne pa kam. Vēlāk, kad ausa gaismiņa, piesēdām uz krastā izskalotām paletēm sveikt sauli, iekost Mazirbes “Latā” pirkto biezpienmaizi un uz trim izdzert mazo šampanieti. Manā ķermenī bija palicis tik maz enerģijas, ka pēkšņi un neatliekami gribējās to atjaunot, mijkrēšļa aizsegā metoties vēsajā jūrā kailai. Ceļabiedriem par pārsteigumu tā arī darīju un jau pēc dažām minūtēm jutos kā no jauna piedzimusi. Nudien nezinu, kā mēs to distanci pieveicām. Vienkārši soli pa solim virzījāmies tuvāk Venstpils ostas gaismiņām. Piecos no rīta debesis ir rozā, gaiss ir smags un veļas virsū siltiem vāliem – visi trīs uz maiņām ķērām šo dīvaino jūras vēju. Lai arī gars spirgtajā peldē bija atžirdzis, pēdas dega no smaguma, kas tām ilgstoši jānes, gurni sāpēja pie katras kustības. Mūsu atpūtas piecminūtes kļuva arvien biežākas, tad pārvērtās par desmit minūšu garām atelpas pauzēm, kurās pamanījāmies pat iemigt. Atzīšos, es pa starpai iedzēru vienu Ibumetīnu, lai fiziskās ciešanas atkāptos otrajā plānā. Cits citu stutējām uz pekām, smējāmies paši par sevi, čīkstējām, uzmundrinājām, bildējām zirnekļu tīklus rīta rasā un fočējāmies pie ceļazīmes “maksimālais ātruma ierobežojums: 70 km stundā” (mums, kājiniekiem – 70 km diennaktī). Ričards kā īstens bruņinieks piedāvājās panest arī Sarmītes mugursomu, un cepums viņam par to! Sajūtot pilsētas smaržu, solis mūsu trijotnei kļuva arvien apņēmīgāks, sākām pat rēķināt, uz kuru autobusu varētu paspēt. Tomēr iešana uz centru cauri vienmuļajai Pārventai turpinājās vēl 10 nebeidzamus kilometrus. Kad līdz busam, kas aizvestu atpakaļ uz apsolīto zemi Rīgu, bija palikušas 25 minūtes un pāris km, mūs apstādināja paceļamais tilts pār Ventu. Pateicoties tam, pēdējos metrus uz autoostu nācās pat rikšot. Pēc diennakti ilgas iešanas skriet ir tik citādi, savā ziņā pat viegli! Tu esi bijis staigājošs robotiņš, kas pilnībā aizmirsis par pārējām muskuļu grupām, un nu pēkšņi atceries, ka proti kustināt savu ķermeni uz priekšu arī citos veidos. Secinājums: viena es diez vai tiktu ar šo galā, tomēr plecu pie pleca ar domubiedriem, kam humora izjūta noskaņota līdzīgā frekvencē, izrādās, ultrapārgājieni ir veicami arī man.

IEDVESMOJOŠĀKAIS
1836.lv rīkotā pārgājienu sērija “Aplido, apceļo, apmīļo Latviju!”

Jāsaka, šis bija arī visu laiku dziesmotākais un ekskluzīvākais pārgājienu cikls! Kā nu ne – no rīta pamosties Uģa Prauliņa viesistabā un klausīties, kā saimnieks rītasvārkos un čībās blakus tāpat vien uzspēlē klavieres un padzied – šī iespēja vien jau ir ko vērta un piedzīvojama tikai reizi dzīvē. Tai pašā Ērmaņu muižā baudīt vīru kora “Gaudeamus” privātkoncertu (VIDEO). Užavas pamatskolā ēst brokastu putru pie viena galdiņa ar Jāni Jubaltu un izveikt rīta vingrošanu Renāra Kaupera ģitāras & balss uzmundrinošajā skanējumā. Leišmalītes pārgājiena pusdienu pauzē ļauties līdznācēja Inta Teterovska meistarīgajai diriģēšanai un kopīgi nodziedāt līgodziesmu, kā arī vēlāk pirmajā rindā klausīties jauniešu kora “Balsis” dziedājumu Ilzu baznīcā. Kopā ar Jēkabu Nākumu viņa sētā Mēmeles krastos zvaigžņotā vasaras naktī pie ugunskura sadziedāt “Vij, dieviņi, zelta viju” un citas tautasdziesmas. Pēc kārtējā piedzīvojuma pūtināt kājas koku paēnā un kaifot par Kaspara Zemīša virtuozo ģitārspēli (VIDEO). Jūrkalnē pieēsties sklandraušus, tad, “Suitu Sievu” pavadījumā dancojot, ievingrināt muskuļus gājienam un saldajā vēl palūgt, lai selfijā viss etnogrāfiskais dāmu ansamblis ar pirkstiem parāda Victory zīmi… Šīs ir tikai dažas skices no manas sajūsmas pilnās pārgājienu sezonas (jeb – “Kā man paveicās, ka paklausīju Andrai un pavasarī pievienojos 1836.lv kustībai!”). Vēl jau varētu stāstīt un stāstīt – par siltajiem pēcpārgājienu ugunskuriem un Enriko ģitārdziesmām līdz pusnaktij, allaž iedesmojošajiem Imanta Ziedoņa ceļavārdiem un pašu ieraktajiem stabiņiem (VIDEO) visapkārt Latvijai, arhitektūras pērlēm pierobežā un sirdscilvēkiem, kas tur sastapti. Tas viss iedvesmo mīlēt šo zemi, kuru min manas kājas, vēl spēcīgāk un dziļāk.

NEPARASTĀKAIS
SK DZĒRVENE rīkotais pārgājiens “Spoku pilsēta” 8. aprīlī, 25 km

Tā kā man vienmēr ir paticis ložņāt pa raķešu un armijas bāzēm, stroikām un iebāzt savu ziņkārīgo šņukuru tur, kur nav brīv, SK DZĒRVENE piedāvājums doties ekspedīcijā uz Skrundas militāro pilsētu – slēgta tipa padomju armijas dzīvojamo un administratīvo ēku (70 gab.) kompleksu – nebija divreiz jāapsver. Savulaik tajā atradās divi Dņepr radari, kas tika uzbūvēti 1960. gados. Skrunda-1 bija viena no PSRS nozīmīgākajām agrā brīdinājuma radaru stacijām objektu novērošanai kosmosā un iespējamu starpkontinentālo ballistisko raķešu izsekošanai. Gribējās šī vēsturiskā pieminekļa paliekas mūsdienu Latvijā skatīt savām acīm, kamēr tas vēl ir atvērts publiskai pieejai. Bija pats pavasara sākums ar māllēpenēm un viltīgo sauli, māsīcas Evitas (bildēs – spilgti dzeltenajā jakā) dzimšanas diena, un tam visam par godu mums uz viena no ēku jumtiem izdevās sarīkot feināko pusdienu pauzi ever. Nav pat svarīgi, ko ēdām, galvenais bija spocīgais skats no putna lidojuma, īstie cilvēki blakus un smejamais garastāvoklis. Todien triecām jokus un smējāmies tik dikti, ka beigās pat bija pa zemi jāvārtās (skat. bildēs). Lūk, arī Arņa VIDEO!

BĪSTAMĀKAIS
STREELNIEKS.LV rīkotais pārgājiens “Lēnas un apkārtne” 23. aprīlī, 15 km

Pārgājiens, uz kuru bija jāierodas puišiem, bet atbrauca gandrīz tikai meitenes. Kurzemes katls ar dzīvu un joprojām bīstamu vēsturi zem kājām. Pavisam burtiski, jo Nīkrāces pagastā neviens nekad nevar zināt, vai nākamais spertais solis nebūs tavs pēdējais – tur ir pilna zeme ar nesprāgušo kara laika munīciju. Vietējie runā, ka, piemēram, laukus aparot, bieži vien taktoristi tamdēļ mēdz uziet gaisā. “Šeit otrā pasaules kara izskaņā atradās Kurzemes cietokšņa frontes līnija, tāpēc zeme un apkārtne sevī glabā ne mazums kara liecību. Šoreiz tas būs mazliet citāds pārgājiens, bez krāšņiem smilšakmens atsegumiem un augstām virsotnēm (lai gan šis tas arī ir no tā), vairāk ar vēstures elpu pakausī un Kurzemes svētajiem mūža mežiem apkārt.” Īpaši izaicinoši man šķita tas, ka aprakstā bija piesolīts “RELJEFS: taciņas un ceļi – ap 10%, bezceļš – ap 90%”. Padod tik šurp! Atmiņā palikuši Mārtiņa Muižnieka sulīgie un informatīvi bagātie stāsti iz dzīves visas dienas garumā. Nopietni sagatavojies pārgājiena vadītājs ar jūtamu atdevi – tā nudien ir patīkama pārmaiņa manā kājāmgājēja pieredzē. Tā nu mēs pēc gandrīz 100 gadiem bridām tautas varoņa Oskara Kalpaka pēdās un, patiesi, nebija viegli arī šodien. 90% bezceļš nav joka lieta. 15 stāstiem apvītie kilometri cauri kārklu jaunaudzēm, purviem, uzartiem laukiem un nesprāgušu lādiņu nosētiem mežiem ar vidējo kustības ātrumu 5,6 km/h vilkās lēni (ko gan citu gaidīt, ja apkārtnes nosaukums ir “Lēnas”), toties iespaidi bija unikāli un neizdzēšami.

ROMANTISKĀKAIS
SOLI PA SOLIM rīkotais pārgājiens “Roja-Mazirbe” 8.-9. jūlijā, 41 + 19 km

Ar romantiku es saprotu ugunskurā vārītu zupu un ceptas pankūkas pusdienās pa ceļam uz starpfinišu, saldējumu vakariņās, sildīšanos ar Ričarda labi paglabāto Rīgas Melno balzamu + kolu, nakšņošanu Kolkas skatu torņa pirmspēdējā stāvā (pirmoreiz mūžā – guļamtīklā, kas turklāt iekarināts margās), kaut kur tālumā – dzīvajā skanošu Miku Dukuru, un, kas nav mazsvarīgi, vakara pičiņu pačiņu manā gadījumā tika aizstāts ar kailpeldi Baltijas jūrā. Pēc slapjās aukstumterapijas bija trakoti omulīgi iekāpt termoveļā, ieritināties guļammaisā un kā mammas klēpī tikt ieaijātai hammokā, ko kustina jūras vēja pūsmiņas – aiz muguras 40 km, aiz margām – lietus lāses, bet man tur iekšā tik silti un labi… Veselīgam labā un ļaunā līdzsvaram dzīvē nākamā diena nepavisam nelīdzinājās medusmaizei. Atlikušos 20 km līdz Mazirbei bija jāveic diezgan straujā tempā, ja gribējām paspēt uz Rīgas autobusu. Es jau pirmajos desmit izmirku līdz padusēm, jo ūdensnecaurlaidīgajā jakā bija radusies sūce (paliels caurums), bet no mākoņa spītīgi turpināja gāzt kā ar spaiņiem. Nu neko, pagriezu skaļāk spēka dziesmas savā aifonā un kā mantru dungoju:

Skauž man skauģis, bur man buris,
Nevar mani izpostīt.
Kā var tādu izpostīt(i),
Kam Dieviņi’s palīdzēj’.

Cel Dieviņi stipru sētu
Ap to manu augumiņ’!
Cel Dieviņi stipru sētu
Ap to manu dvēselīt!

Un risinājums no debesīm atnāca – ceļabiedrs padalījās ar miskastes maisu. Izgriezu caurumu un pāri rumpim uzmaucu galvā kā kapuci. Biju glābta! Tad nu otrus desmit kilometrus biedēju kaijas un kormorānus šādā paskatā, turklāt pamanījos vēl uzrāpties izrūsējušajā Saunaga krasta apsardzes tornī un starplietus pauzē uztaisīt smaidīgu pašbildi ar svaigi krāsotām tūtiņlūpām un vējā plandošām krēpēm.

GADA DEBIJA
Kristapa Kizika (TREKKING.LV) rīkotie pārgājieni draugiem

Domāju, ka nebūs par skaļu teikts – Kristaps Kiziks ir uzlēcošā zvaigzne Latvijas pārgājienu un piedzīvojumu rīkotāju kustībā ar savu konsekvento, inovatīvo un daudzveidīgo pieeju. Purva kurpju bridieni, laivošana pa applūdušām teritorijām palu laikā, publiskie dienas un nakts pārgājieni, velobraucieni, kā arī privātas pastaigas ar domubiedriem pa kapiem, bunkuriem, gravām, upju krastiem, peldošām salām un vēl, un vēl… Pati mīlīgākā bija sniegotā Ziemassvētku ekspedīcija Kangaru kalnu apkaimē. Mērķis – izrotāt zvēriem eglīti ar līdzpaņemtajiem burkāniem un āboliem. Pikojāmies tik kaislīgi kā pirmklasnieki, plūcām vaivariņus un ēdām zemenes ziemas vidū. Oriģinālākā ekskursija bija Madonas pusē, kur Kristaps mūs ieveda sev vien zināmā Nekurienes purviņā, lai pavizinātu ar peldošajām salām. Kā mēs piedzīvojām “Nāves ēnā” cienīgu trilleri un gandrīz pieslapinājām biksiņas, var paskatīt šajā VIDEO. Todien aizkūlāmies arī līdz Lubāna mitrājam, kur noīrējām laivas un, augusta rietošās saules apspīdēti, airējāmies pa applūdušām pļavām, kāpām uz siena ruļļiem, kam no ūdens palikuši ārā vairs tikai kuprīši, rāpāmies mednieku tornī un nenoguruši slaktējām odus. Tikpat spilgta bija Mangaļsalas bunkuru izpēte ar peldēšanos mēnesnīcā pa nūdistu modei, velobrauciens uz Ložmetējkalnu un pārgājiens (totāls aerobais treniņš!) Zanderu gravā, Lejaslīgatnē, ar ugunskurā vārītu kartupeļu biezputru un Induļa mammas marinētajiem gurķīšiem noslēgumā. Nav noslēpums, ka Kristapa pārgājienus bieži noslēdz komandas saliedēšanas afterpārtijs kādā krodziņā, kafūzī vai restorānā, tāpēc brīdinu – tie ir slaido līniju apdraudoši! Tik kalorijas, cik nokurini kustoties, pēcāk atkal uzņem atpakaļ un esi pa nullēm, bet joprojām laimīgs par kārtējā piedzīvojumā gūtajiem “ak mirkli, jel apstājies!” iespaidiem, dārgākiem par visiem pasaules miljoniem, kopā ņemtiem.

Advertisements

dindinIZPĀRDOŠANA!

Gaidīšu pēc mantām Miera ielā 78, Rīgā. Pārsvarā esmu uz vietas. Tiksimies pie ārdurvīm. Sūtu arī ar pakomātiem.

Sūti uz dinapreisa@inbox.lv:
linkus uz kārotajām lietām
kad varēsi ierasties/ izvēlēto pakomātu
vārdu vai niku
savu telefona numuru


APAVI

 

SPORTS, PĀRGĀJIENI

 

SKAISTUMS & AKSESUĀRI

 

GRĀMATAS

 

MĀJLIETAS

 

APĢĒRBS 

 

Travelnews.lv ir sācis publicēt manu Santjago ceļa dienasgrāmatu!

Pirmais ieraksts jau ir gaisā. Sadaļā “Ceļotāju stāsti” tas viss turpināsies vēl dažas nedēļas. Ja nav pacietības gaidīt, manas pārdomas un piedzīvojumi pārskatāmi ir apkopoti vienuviet arī tepat.

Tie bija 800 km pa tradicionālo franču maršrutu, ko pirms gada nogāju – sāpot, raudot, smejoties, dziedot, klusējot, kliedzot, iemīloties, šķiroties. Ceļā devos, jo dzīvē biju nonākusi nulles punktā – vienā nedēļā izjuka septiņu gadu kopdzīve un uz karstām pēdām arī pazaudēju stabilu darbu. Sāku Pireneju kalnos, un mēneša laikā pa svelmi, lietiem, vējiem un arī cilvēcīgiem laikapstākļiem aizčāpoju līdz Santjago de Kompostela katedrālei, pa ceļam iegūstot dvēseles radiniekus no visas pasaules, kā arī dziedējot salauzto sirdi un pieņemot sevi tādu, kāda esmu. Ik dienu veicu 20-30 kilometru, naktīs gulēju vienā telpā kopā ar desmitiem citu svētceļnieku. Vēl nekad dzīvē nebiju jutusies tik dzīva, pateicīga par vienkāršām lietām. Šis pārgājiens man ļāva ieskatīties savos dziļumos, paraudzīties uz personīgajām drāmām no malas, noticēt cilvēka neizmērojamajām izturības rezervēm un mazliet piedzimt no jauna.

Lai garda lasīšana un daudz iedvesmas personīgajiem sapņiem!

Intervija SOLI PA SOLIM

Intervija neformālās izglītības attīstības biedrībai “Soli pa solim”:

Lai pārgājiens būtu izdevies, ir par maz vienkārši saplānot maršrutu un doties ceļā, ir svarīgi, kurš iet blakus. Par to teiciens – ja gribi iet ātri, ej viens, bet, ja gribi iet tālu – ej kopā. Tā, nu, mēs ejam tālu un kopā, un esam priecīgi par ikvienu, kurš pievienojas mūsu ceļam. Tam par godu esam izdomājuši veltīt laiku un aprunāties ar tiem, kas soli pa solim soļo mūsu piedzīvojumus. Lūk, arī pirmā intervija ar, iespējams, spilgtāko un dzīvespriecīgāko soļotāju Latvijā. Iepazīsties – Dina Preisa!

Kā Tu izdomāji sākt iet pārgājienos, un kāds bija Tavs pirmais pārgājiens?

Viss aizsākās apmēram 5. klasē, kad sastrīdējos ar vecākiem un izdomāju, ka bēgšu pie babiņas (tā mūsu ģimene dēvēja tēta mammu). Problēma tāda, ka babiņa dzīvoja 30 km attālumā un pulkstenis bija jau septiņi vakarā. Protams, ka dusmu karstumā savu neprātīgo ieceri īstenoju. Braši čāpoju pa lielceļa malu kā tāds Sprīdītis, asaras ritēja pār vaigiem, un es sevi uzmundrināju ar dziesmu dziedāšanu. Ne man atstarotāja, ne vakariņu vēderā, ne sajēgas, kas īsti ir 30 km tik īsām kājelēm, bet apņemšanās bija liela. Krietni pēc pusnakts klauvēju pie pārsteigtās vecmammas durvīm. Tāds, lūk, bija mans pirmais pārgājiens! Pēc tam par šo piedzīvojumu skolā uzrakstīju sacerējumu “Kā es gāju uz Laimīgo zemi” un dabūju apaļu desmitnieku. Vismaz kāds labums no tā visa!

Apzināti un nopietni staigāšanai pievērsos pirms četriem gadiem, kad biju apņēmusies zaudēt svaru. Skriešana man īsti negāja pie sirds un ar tobrīd liekajiem-līdzi nesamajiem 15 kilogramiem šķita neveselīga locītavām, toties pārgājieni gan iepatikās uzreiz! Sāku ar nelielām distancēm, ko iekļāvu ikdienas rutīnā. Dzīvoju Pierīgā, un tā vietā, lai brauktu uz centru ar autobusu, ceļu no Ulbrokas līdz Vecrīgai mēroju kājām. Rudens lietavas vai ziemas sals, 12 kilometri man prasīja divas stundas un 10 minūtes. Atpakaļ gan parasti mani veda ar mašīnu.

Vēlāk kopā ar bijušo dzīvesbiedru sākām rīkot pārgājienus paši sev – Austrijas un Itālijas Alpos, Polijas Tatros, Serbijas Karpatos, Horvātijas Učkas kalnu masīvā un citur vai pievienojāmies sportisko draugu organizētajiem piedzīvojumiem tepat, Latvijā. Kad mūsu abu ceļi pašķīrās, turpināju viena, jo nevarēju vairs apstāties. Ap to laiku jau bija saradušies daudz pārgājienu organizatoru, un es katru reizi centos pievienoties kādai citai, parasti – nepazīstamai – grupai. Tā “dzinu” sevi cilvēkos, socializējos, ieguvu daudzus vērtīgus kontaktus un ciešas draudzības.

Cik bieži ej pārgājienos? Kāpēc Tu to dari?

Pie dabas dodos katru nedēļas nogali ar ļoti retiem izņēmumiem, turklāt abās brīvdienās. Arī ziemā. Vienkārši nezinu, kā ir citādāk. Klausu instinktiem. Ir vilkme – tātad ir jāiet.

Mani personīgie ieguvumi ir izkustēšanās svaigā gaisā kopā ar līdzīgi domājošiem cilvēkiem, jaunu kontaktu iegūšana, nezināmu, pārsteidzošu vietu atklāšana un pārliecināšanās atkal un atkal, ka mūsu zeme ir visskaistākā un mīļākā.

Tā kā mani interesē kustība un komunikācija, šī ir īstā nodarbe, kur piesiet sirdi. Toreiz, kad vēl devos ceļā kopā ar pilnīgi nepazīstamiem cilvēkiem, allaž zināju – mežā mēs ieiesim kā svešinieki, bet ārā iznāksim kā paziņas vai pat draugi, jo pārgājiens gribot negribot saliedē. Tā ir vide, kurā tu atveries un esi visīstākais.

Kāds ir Tavs līdz šim grūtākais pārgājiens, kurā esi piedalījusies?

Emocionāli grūtākais, garākais un atmiņā paliekošākais pārgājiens man bija 800 km pa Santjago ceļu Spānijā, ko veicu pagājušajā vasarā (svētceļojuma dienasgrāmata: https://dinapreisa.wordpress.com/santjago-cels). Sāku Pireneju kalnos, un mēneša laikā pa svelmi, lietiem un arī gana cilvēcīgiem laikapstākļiem aizčāpoju līdz Santjago de Kompostela katedrālei, pa ceļam iegūstot daudz paziņu un draugu no visas pasaules, kā arī dziedējot salauzto sirdi. Ik dienu veicu 20-30 kilometru, naktīs gulēju vienā telpā kopā ar desmitiem citu svētceļnieku. Vēl nekad dzīvē nebiju jutusies tik dzīva, pateicīga par vienkāršām lietām. Šis pārgājiens man ļāva ieskatīties savos dziļumos, paraudzīties uz personīgajām drāmām no malas un noticēt cilvēka neizmērojamajam potenciālam.

Viegls nebija bija arī kāds nakts pārgājiens ziemā, -10 grādu temperatūrā, kad jau pēc pirmajiem noietajiem 10 km es, neveiksmīgi šķērsojot grāvi, ielūzu ledū un saslapināju visas drēbes. Līdz tam tās bija manas lielākās bailes – tumsā, aukstumā, nekurienē satraumēties vai kā citādi nokļūt situācijā, kas ierobežotu manas pārvietošanās spējas. Tomēr nebija nemaz tik traki! Slapja nogāju vēl 20 km, un nevienā brīdī man nebija auksti. Izrādās – organisms, esot kustībā, tik intensīvi sevi silda, ka ūdens zābakos visu laiku turējās remdens, ķermenim tuvāk esošās drēbes pat izžuva un es nesaaukstējos! Toties uz savas ādas pārbaudīju, kā īsti jau nav no kā baidīties, viss ir pārvarams un izturams.

Kā sevi motivē turpināt, kad ir grūti?

Tādos brīžos iedomājos, ka man taču nekas dižs nav jādara, tikai jāļauj kājām sevi nest no punkta A uz punktu B, kā ģeometrijā. Jo tarakāni jau rīko ballīti galvā – tur vienkārši jāizslēdz skaņa. Pašas kustības ir automātiskas, ķermenis pavisam noteikti zina, ko darīt. Ejot 50-70 km garos dienas pārgājienos, esmu pārliecinājusies, ka mans fiziskais potenciāls ir neizmērāms un katru reizi tas pārsteidz no jauna. Es vienmēr ticu, ka manas kājas var vairāk, nekā domā prāts!

Sevi pazīstu gana labi, grūti man visbiežāk kļūst pie 30.-40. kilometra. Tad palīdz 10 min paužu rīkošana ik pēc stundas, kad var noaut apavus, sacelt gaisā kājas. Svētīga tādos brīžos ir atvēsinoša pelde vai pabradāšana pa aukstu ūdeni. Vēl aizmirsties palīdz aizraujošas sarunas ar ceļabiedriem – tad kilometri paskrien nemanot un sāpes atbīdās otrajā vai trešajā plānā.

Ar ko nodarbojies no pārgājieniem brīvajā laikā?

Maizīti pelnu ar rakstīšanu. Esmu tekstu meistare-universālais kareivis. Freelance režīmā radu tekstus reklāmām, iepirkšanās portālu kuponiem, mājaslapām, veidoju rakstus un intervijas žurnāliem, koriģēju citu rakstīto, sastādu pašas vāktu aforismu krājumus (patlaban darbojos pie ceturtās grāmatas manuskripta).

Patīk blogošana, dziedāšana, fotografēšana, velopiedzīvojumi, latviskā pirts, ceļojumi, pašizziņa, kino. Daudz man to patikšanu! Tveru dzīvi lieliem malkiem, jo tā ir tik interesanta!

Kas būs Tavs nākamais pārgājiens/piedzīvojums, kurā Tevi varēs satikt?

Droši vien, ka fonda “1836” posms Nīca-Jūrmalciems. Ar šiem domubiedriem iepazinos tikai šogad, kaut apkārt Latvijai viņi iet jau otro vasaru – pa divām dienām katru nedēļas nogali. Man šī būs astotā reize kopā ar viņiem.

Vēl plānā ir noslēgt pārgājienu pa Latvijas jūras robežu, ko ar “Soli pa solim” sāku iet pagājušajā gadā Ainažos. Pašai atlicis tikai gabaliņš Nida-Ziemupe, un tad, “Endomondo” aplikācijā smuki visu saliponot kopā, varēšu teikt, ka 500 km pa mūsu zemes skaisto liedagu ir godam veikti!

Ko novēli visiem soļotājiem?

Novērtēt Latvijas dabu, neuztvert to kā pašsaprotamu. Mums tā ir tik harmoniska un nepieradināti skaista – ar četriem gadalaikiem, mērenu klimatu, daudz zaļuma, bieziem mežiem, upēm, ezeriem un vientuļām smilšu pludmalēm, turklāt ļoti sasniedzamā attālumā. Jā, citur pasaulē kalni ir augstāki, upes mežonīgākas un jūras dzidrākas (esmu apceļojusi visu Eiropu, bijusi arī Austrālijā un citur, tāpēc varu salīdzināt), bet nekur šī ainava ar rudzu druvām, siena ruļļiem, mājiņu pakalnā, kurai mīļi kūp skurstenis un sētā rej suns, nav sirdij tik tuva un acij pazīstama, gluži kā gēnos ierakstīta…