Kanāriju salas par Ls 62

Teksts un foto: Dina Preisa

Decembra mīnusos mums ar draugu ienāk prātā papētīt Ryanair maršrutus uz siltajām zemēm. Jātiec – īstajā brīdī, jo tieši tad atrodam vislētāko biļešu piedāvājumu uz Gran Canaria, trešo lielāko salu Kanāriju arhipelāgā. Izlemjam, ka lidosim februārī, jo karstā sezona sākas martā un laiska gulšņāšana pludmalē blakus pārcepinātām tūristu miesām nudien neietilpst mūsu plānos. Esam jauni un sprauni – gribam kāpelēt pa kalniem, izzināt vietējo kultūru un baudīt romantisku divvientulību. Tiesa, vēl nenojaušam, ka turpmākās desmit dienas paspēsim iejusties i švītiņu, i lupatlašu ādā…


Prom uz siltajām salām!

Pati esmu lidojusi neskaitāmas reizes; Jānim šis ir pirmais spārnotais ceļojums, tomēr, nolaižoties galamērķī, elpa aizraujas pat man. Pa iluminatoru redzam virs mākoņiem izspraukušās ne tikai Gran Canaria augstākās kalnu spices, bet arī rietošās saules apspīdētu Tenerifes vareno vulkānu. Mums abiem pār lūpām izlaužas sajūsmināts “Wow!”. Pēc divarpus un četrarpus stundu ilgiem pārlidojumiem laimīgi esam nokļuvuši galā. Lidostā veikli atrodam internetā rezervēto auto un mūsu deviņu dienu ekspedīcija pa tropisko salu var sākties!

Rīgā nezinājām, ko īsti vilkt mugurā, lai pa ceļam uz lidostu nesnosaltu (nav nekāda joka lieta no -20 grādu aukstas ziemas ierasties mūžīgajā vasarā, kur termometra stabiņš pusdienlaikā mēdz uzlekt līdz +35 grādu atzīmei!), tomēr esam priecīgi, ka biezās drēbes galu galā atstājām mājās. Turpmākajās dienās saņemam D vitamīna trieciendevu – saule, kā zinādama, ka nākam no zemes, kur tumšs ir 9 mēnešus gadā, no rīta līdz vakaram turas zenītā un nebeidz mūs lutināt. Uzliekam saulesbrilles un priecājamies kā mazi bērni – par okeāna plašumu un varenumu, svaigi spiesto mango sulu, palmu nebeidzamo zaļoksnu (parādi latvietim palmas, un viņš būs laimīgs!), krāsainajām mājiņām un spāņu dzirkstošo temperamentu.

Visa pasaule pie kājām

 

 

 

 

 

 

Pirmās divas naktis esam pavadījuši salas lielākajā pilsētā Las Palmas – divvietīgā numuriņā kādā hostelī netālu no jahtu piestātnes. Trešās dienas rītā pametam civilizāciju un braši dodamies Gran Canaria iekšienē – kalnos. Uzticamā lapsiņa, kā nodēvējam savu īres vāģi VW Fox, šķiet gana žiperīga, lai pa bezgalīgajiem serpentīniem mūs uzvizinātu augstajās virsotnēs. Līkumainie celiņi brīžam ir tik šauri, ka pretimbraucošajām mašīnām garām var tikt, vienīgi nolokot sānu spoguļus. Papildu adrenalīnu tam visam piešķir fakts, ka nekad nav iespējams paredzēt, aiz kura no 90 grādu līkumiem tev pretī pēkšņi izbrāzīsies autobuss; daži pirms aklajiem pagriezieniem brīdinoši uzpīpina, bet daži vēsā mierā spiež grīdā gāzes pedāli. Kad nonākam līdz kādam īpaši šauram serpentīnam (bez margām un jebkādiem norobežojumiem), ko no abām pusēm ieskauj galvu reibinošas ielejas, bažīgi vaicāju savam šoferītim: “Vai tu kādreiz esi braucis pa tādu ceļu?” Atbilde mani itin nemaz neiepriecina – Jānis apņēmīgi teic: “Jā! Kompī, rallijā…” Tā kā citādi uz priekšu tikt nav iespējams, iekrampējusies mašīnas durvīs, skaitu Tēvareizi un kilometrus līdz kādam normālākam ceļam.

Tomēr kalni ir to vērti! Gan Roque Nublo (1817 m), gan Pico de las Nieves (salas augstākais punkts, 1950 m) pa pusei braukšus, pa pusei kāpšus, tiekam jau pirmspusdienā, kad citi salas iekarotāji pirms došanās savās gaitās vēl tikai mazgā mutes un ieziežas ar sauļošanās krēmu. Esam divi vien un visa pasaule mums pie kājām: kalnu ciematiņiem pāri slīdošās mākoņu gubas, priežu paklājs visapkārt, putni, kas planē pret vēju, okeāns, kas to visu ieskauj, un vaļējām acīm sapņojam, kā būtu, ja varētu te palikt uz dzīvi. Uzcelt namiņu kalna virsotnē un pavadīt mūžu, domājot dižas domas… Ja vien varētu pierast pie neierastā spiediena… Tā vien šķiet, ka teiciens “galva kā spainis” ir piedzimis kalnos. Kad pēc dienas braucam lejā uz piekrasti, katru ausu aizkrišanas reizi papildina plastmasas ūdens pudeles krakšķis. Sasniedzot jūras līmeni, izrādās, ka tās tilpums ir samazinājies uz pusi – gaiss izspiests ārā un pudele pamatīgi saplakusi.

“Brauc kā psihi!”

Satiksmes organizācija salā – tas ir veselas sadaļas vērts stāsts. Visapkārt čum un mudž īres autiņi – mazlitrāžas hečbeki. Lepnos spēkratus te var uz vienas rokas pirkstiem saskaitīt (vienīgo BMW X5 deviņu dienu laikā redzējām blakus kādam golfa klubam). Gran Canaria galvenā artērija ir 75 km garš autobānis GC-1, kas gar okeānu ved no dienvidu piekrastes kūrortiem uz lielo pilsētu Las Palmas. Atļautais ātrums visnotaļ patīkams – 120 km/h. Ceļā praktiski nav neviena luksafora, jo visi krustojumi ir izbūvēti apļu veidā. Sākumā šaubāmies, vai mēs ar savu Foksīti spēsim iekļauties zibenīgajā satiksmes plūsmā, taču savu varēšanu tas pierāda jau pirmajā apdzīšanas manevrā. Par spīti mazajam motoriņam, uzrāviens ir iespaidīgs.

Ja mašīnā nav GPS, brauciens pa pilsētu spēj krietni pabojāt nervus. Tik daudz vienvirziena ielu! Lai arī vietējie ir superlaipni un, redzot, ka kāds iemaldījies pretējā virzienā, uzreiz māj ar roku un rāda, kur labāk nogriezties, nepārtrauktā pīpināšana vienkārši norauj jumtu. Tā kā asu un neparedzamu pagriezienu ir ne mazums, taurēt iznāk bieži. Signalizēts tiek arī tad, ja garāmbraucot pamanīts draugs, kaimiņš, attāls radagabals vai vietējās bulku bodes beķeris un, spriežot pēc “pi-pī!” intensitātes, šķiet, ka savā starpā pazīstami te ir visi. Gatavam bremzēt ir jābūt katru mīļu brīdi, jo cilvēki ir pieraduši izskriet uz brauktuves, nepaskatoties ne pa labi, ne pa kreisi. Bez tam, pie stūres visi jūtas kā Alonso! Līdz ar to satiksme ir nervoza, saraustīta un neprognozējama.

Par buktēm un švīkājumiem uz mašīnas virsbūves lielākā daļa šoferu neliekas ne zinis un arī ar apdrošinātājiem par tādiem niekiem nekrāmējas – viņi tās nomaskē ar puķītēm (speciālas auto uzlīmes) un brauc tālāk! Saskaitīju: vidēji septiņi no desmit vieglajiem auto ir citu dzelzs rumaku sabučoti. “Brauc kā psihi!” Jānim ik pa laikam uzdod nervi. Toties degvielas cenas ir īsta medusmaize! Uz kopā nobrauktajiem 900 km (gan pa šoseju, gan kalnu ceļiem) bākā mēs ielējām nepilnus 40 latus.

Piecas dienas lupatlašu stilā

Pēc hosteļa ērtās gultas mūs sagaida kāds pārbaudījums – nakts mašīnā. Tas nozīmē, ka līdz tumsai, kas iestājas pēc sešiem, jānobāzējas vietā, kur ir laba infrastruktūra – tualete, ūdens, publiski pieejama elektrorozete telefona un fotoaparāta uzlādēšanai – un maz ziņkārīgu acu. Kalnu ciemats Santa Lucia šādam nolūkam tiek atzīts par labu esam. Vispirms veicam izpētes gājienu pa rajonu, lai nolūkotu labāko nakšņošanas punktu, tad ieturam vakariņas mašīnā (vietējā supermārketā iepirktos labumus), un pavisam drīz atlokām priekšējos sēdekļus, lai līdzpaņemtajos guļammaisos turpat arī liktos uz auss. Pa dienu bija pavīdējusi ideja par telts iegādi, bet to atmetām, ieraugot telšu cenas – lētākā maksāja ap 90 eiro… Vulkāniskajā salā, kur kalni mijas ar dziļām ielejām un okeāns – ar stāvkrastiem, līdzena teltsvieta nudien būtu jāmekē ar uguni.

Mostamies ar notirpušām ekstremitātēm un aizsvīdušiem logiem. Nakts kalnos bijusi auksta. Kopš saullēkta dūdojošais balodis pēc tik neērtas guļas vairs neliekas nekāda romantika. Lai arī neesmu nekāda princese uz zirņa, tomēr pēc 8 h štruntīga miega vienīgajā iespējamā – embrija – pozā mugurā jūtams stīvums.

Iestiprināmies un mērojam ceļu atpakaļ uz okeānu, lai… nomazgātos. Pirms tam esam ievērojuši, ka pludmalēs ir pieejamas dušas, kur pēc peldes sāļajā ūdenī iespējams noskaloties. Šampūnu, ziepes un zobu pastu lietot aizliegts un arī ūdens tek ledaini auksts, taču, viens otru piesedzot no garāmgājēju skatieniem un klusībā ķiķinot par savu lupatlaša statusu, ar rīta dušu mēs tiekam galā veiksmīgi. Jūtamies svaigi kā Mārupes gurķīši un gatavi iekarot jaunas virsotnes! Mēs vēl nezinām, ka turpmākās četras naktis nekādi neizdosies atrast pienācīgu jumtu virs galvas un nāksies vien samierināties ar čučēšanu mašīnā… Toties – kādās vietās! Tik greznas peizāžas varētu piedāvāt vien pieczvaigžņu viesnīcas!

Nākamo nakti pārlaižam Santa Brigidā, arī kalnu vidienē. Atrodam augstāko punktu apkārtnē, no kura pārredzama visa pilsēta. Lejā dus bagātnieku lepni izgaismotās villas un vienkāršo ļaužu nami, bet virs galvas dāsni izbērti zvaigžņu miljoni. Ne Lielos, ne Mazos Greizos Ratus mana acs nesazīmē. Zvaigžņu karte šeit, Ekvatora tuvumā, šķiet pavisam svešāda, tomēr – ārkārtīgi daiļa.

Arī nākamajā naktī, šoreiz jau Puerto Rico kūrortā, guļam ekskluzīvā vietā. Pasper soli pa labi – vari no kraujas vērot pilsētas naktsdzīvi, pasper soli pa kreisi – baudi absolūtu klusumu kalna aizsegā. Kad laižos jau miegā, Jānis man iebaksta: “Saulīt, mosties, – policija!” Pamatīgi iztrūkstos. Patiesi, mūsu autiņam tuvojas Guardia Civil! Atveram logu un gaidām, kas nu būs. “No kurienes jūs esat?” policisti sāk iztaujāšanu. Sakām: “No Latvijas!” “No kurienes?” šie rauc pieri. Saprotam, ka laikam nav īstais brīdis skaidrot par “mazu valstiņu Baltijas jūras krastos, tieši pretim Zviedrijai” un ar gudru ziņu attraucam: “Mēs esam tūristi!” Spāņu civilsargi atviegloti nopūšas, vēlē mums “arlabunakti” un, bākugunīm mirgojot, veikli pazūd tumsā.

Atlikušās naktis mašīnā vairs neliekas tik trakas. Esmu iemanījusies zem kājām pabāzt mugursomu un nu guļvieta ir ērtāka. Zinu, ka mūs vēl gaida pāris dienas viesnīcā, un tas patiešām uzmundrina!

Glābiņš pie Klinta Īstvuda

Beidzot, beidzot esam tikuši pie sen ilgotā komforta Maspalomas kūrortā! Večuks – nevainojama Klinta Īstvuda – kopija un viesnīcas “Staycanaria Europa” īpašnieks, viegli pieklibodams, pa gaiteni ved mūs uz piešķirto numuriņu. Samaksājuši esam par divām naktīm, bet, uzzinot, ka mūsu reiss ir trešās dienas vakarā, viņš laipni atļauj izmantot apartamentus līdz prombraukšanai. Atslēgas priecīgi nograb slēdzenē un acīm paveras neticams skats – par 15 eiro diennaktī esam dabūjuši guļamistabu, viesistabu, virtuvi, koridoru, labierīcības ar veļasmašīnu, balkonu un tirkīzzilu baseinu pagalmā… Tas viss – 5 minūšu gājienā no okeāna! Ar steigu metamies jumbo size gultā, lai kompensētu negulētās naktis un tā kārtīgi atžirgstam tikai pret vakaru.

Dodamies ielās un saprotam, kur esam nonākuši. Vienas vienīgas tūristu straumes, kas plūst ārā no viesnīcām! Un simtiem restorānu ar iekšāsaucējiem, cits par citu daiļrunīgāki un uzbāzīgāki. Vispirms viņi nolūko ēsmu (parasti – sievieti), tad izmet negaidītu komplimentu (pat, ja tev šķiet, ka esi neglītākā uz pasaules) un, kad medus ausīs saliets, ar plašu žestu pieklājīgi aicina vai brutāli rauj iekšā, kā nu kurš. Šopings, ēšana un sauļošanās – šīm aktivitātēm te ir pakārtots viss. Ja nezinātu, kur atrodos, domātu, ka ASV, jo spāņu valodu nedzird vispār – ielu, veikalu, restorānu un viesnīcu nosaukumi ir angliski, arī apkalpojošais personāls vispirms tevi uzrunā angļu mēlē.

Okeāna apmeklējumam mēs izmantojam laiku, kad pludmalē zilo karogu ir nomainījis dzeltenais (tas notiek pēc sešiem vakarā) un tūrists vulgaris jau devies prom. Jocīgi, ka nevienu neinteresē saulriets! Mums tas šķiet pats foršākais laiks peldēšanai un pastaigām. Vienīgi bariņš no migām izlīdušu ieziemiešu pa smiltiņām slinki dzenā futbolbumbu. Pēc dienā pieredzētā trādirīdi (kad miesa guļ blakus miesai un pa vidu nav kur kāju nolikt) visapkārt ir tāds miers… Arī ūdens kontrastā ar vēso gaisu šķiet silts kā piens. Par gulēšanu uz pludmales krēsliem nav jāmaksā, jo biļešu pārdevēja darbalaiks ir beidzies, tāpēc mēs abi izmantojam izdevību. Apsedzamies ar dvieļiem, klausāmies viļņu šļakstos un pļāpājam par niekiem.

Paradīzes salas ellīte

Nākamajā dienā paši pat nemanām, cik žigli esam pieraduši pie ērtībām un pieņēmuši tūristu rutīnu. Ceļamies vēlu, laiski pasauļojamies viesnīcas pagalmā un iemēģinām baseinu. Vēlāk dodamies uz nesamērīgi dārgo akvaparku un zoodārzu. Iepērkam arī obligātos suvenīrus. Ko gan citu iesāksi pilsētā, kas sastāv no viesnīcām, restorāniem un veikaliem?

Pēcpusdienā laiks sabojājas. Tas netīk ne man, ne Jānim. Līdz šim daudz esam dzīvojušies pa kalnu apvidu (virs mākoņiem), tāpēc atskārstam, ka par aizvadīto dienu patiesajiem laikapstākļiem nemaz neesam informēti. Mums taču visu laiku spīdēja saule! Tā kā februārī Kanāriju salās ir nesezona, tropu lietus komplektā ar lielāku vai mazāku vētru te ir biežs viesis. Debesu noskaņojums mainās strauji. Ja vienubrīd tās ir apmākušās, pēc pāris minūtēm vējš mākoņus izdzenā un uzsmaida saule. Tikpat labi var notikt ačgārni – saules starus negaidīti aizsedz negaisa mākonis un sāk gāzt kā no spaiņiem. Šodien mums tiek otrais variants. Laicīgi paspējam iemukt viesnīcā un no balkona ar šausmām vērojam, kā mūsu iela pārvēršas par mežonīgu upi. Latvijā tā jau sen būtu izsludināta par dabas katastrofu. Ūdens lāses bez žēlastības kapā asfaltu, vējš pluinī palmas, un vienīgie, kuriem šajā laikā bizness iet no rokas, ir taksisti. Viņi, nošļakstot jau tā izmirkušos garāmgājējus, steidz uz pludmali glābt tos tūristus, kuri drīzāk grib nokļūt zem jumta.

Pāris stundas haosa, un viss ir pierimis. Kamēr saule cītīgi žāvē applūdūšos veikalus, namu pagrabus un ietves, pa ielām braukā nolauzto palmu zaru uzlasītāji. Sistēma ir atstrādāta. Vakarā no plūdiem vairs nav ne vēsts.

Atdodiet mums kupenas!

Pēdējā diena uzaust apmākusies un vējaina. Brīžam līst. Pa ceļam uz lidostu jūtu – labi nebūs… Pirmo reizi dzīvē redzu, kā milzīgi pelēkvēderaini mākoņi apēd kalnus un ķeras klāt māju jumtiem – tik zemu tie atrodas! Nojautas mani nav pievīlušas – lidostas tablo bezkaislīgi paziņo, ka lielākā daļa reisu kavējas, ir atcelti vai pārcelti nezināmā nākamībā. Bet mums tik ļoti gribas uz mājām! Deviņas dienas mazajā salā (tās platība ir līdzīga Saaremaa) tomēr ir drusku par daudz. Vairākas vietas esam jau apmeklējuši pa diviem lāgiem, kā arī pārbaudījuši savu pacietību, veselas piecas naktis guļot mašīnā. Kaut arī sākumā jutāmies kā nokļuvuši pasakā, šodien mēs būtu gatavi atdot pusi karaļvalsts, lai tikai palmu un okeāna ainavas nomainītu pret Latvijas sniega kupenām. Metam bažīgus skatus uz vētraino lidlauku un ar nepacietību gaidām, kad ekrānos pienāks kārta mūsu reisam. Maģiskais burtu un ciparu virknējums “19:05 London Ryannair FR8133 GO TO GATE” tomēr parādās!

Kad ar švunku paceļamies, ir jau tumšs. Pūš pamatīgs sānvējš. Lidmašīna kratās kā tāds lauku autobuss pa Latvijas ceļiem. Atloku sev priekšā galdiņu, pār galvu pārmetu jakas kapuci, aizveru acis un izliekos, ka manis te nav. Kad saņemos ieskatīties pulkstenī, ir pagājusi stunda un piesprādzēšanās lampiņa deg joprojām. Turbulence dzelzs putnu turpina purināt un mētāt. “Vai tiešām mums priekšā vēl trīs stundas šitā murga?” izmisusi skatos uz Jāni. Kā sadzirdējusi manas domas, lidmašīna izlīdzina gaitu. Pilots nosvērtā balsī ziņo, ka saniknotās tropu gaisa masas nu ir aiz muguras un mēs tuvojamies Portugāles krastiem. Uzelpojam. Turpmākais lidojums ir mierīgs. Vēl tikai nakts lidostā, 2 h citā lidmašīnā un ieraudzīsim mīļās Rīgas panorāmu!

Lēto biļešu noslēpums
Biļetes četriem Ryanair lidojumiem (Rīga-Londona, Londona-Las Palmas un atpakaļ) vienai personai kopā izmaksāja Ls 62:
TURP izlidojām 11:15, Londonā reisu gaidījām aptuveni 3 h un Kanāriju salās piezemējāmies tajā pašā dienā ap sešiem vakarā pēc vietējā laika.
ATPAKAĻ devāmies septiņos vakarā, Londonā ielidojām pusnaktī, 5h lidostā un plkst 5:30 nākamajā rītā jau sēdējām lidmašīnā uz Rīgu.

Cenas
Litrs dīzeļdegvielas Ls 0,46
Litrs 95. markas benzīna Ls 0,58
Kilograms banānu Ls 0,70
Pudele laba vīna Ls 1
Saldējums vafeļu glāzītē Ls 1
Pludmales tualete un duša Ls 1
Svaigi spiesta mango sula Ls 1,40
Baltmaize Ls 2
Autobusa biļete Maspalomas – lidosta Ls 2,25
Pusdienas kalnu pilsētiņas kafejnīcā Ls 4
Vakariņas kūrorta restorānā okeāna krastā Ls 8
Brauciens ar ekspresprāmi uz Tenerifi Ls 10
Ieejas biļete akvaparkam un zoodārzam (divas vienā) Ls 28



 

10 thoughts on “Kanāriju salas par Ls 62

  1. zais

    Labs apraksts! Ceļojums izskatās, ka bijis pa grezno. Ir pieredzētas arī lielākas neērtības, tā kā te aprakstītās šķiet tādas…maigas.

    Atbildēt
  2. Agnese

    ..bāc – kā man daudzas nianses atgādināja manu ceļojumu uz Portugāli… :)
    ..un sagribējās atkal uz kādu siltāku un karstasinīgāku vietu aizbraukt.

    nopirkt lētu vīna pudeli un okeāna krastā divvientulībā baudīt vīnu.. un saule… un tā šalkoņa..

    tas viss tiešām ir fantastiski :)

    Atbildēt
  3. Inga

    Bildes skaistas, košas. Kanāriju salas ir ļoti skaistas, it īpaši kalni un parki. Klimats fantastisks, ņemot vērā, ka tās atrodas tuvu ekvatoram. Kanāriju salās biju vairāk kā 2nedēļas un nebija laiks pat uz pludmali aiziet, jo ir tik daudz lietas ko darīt: snurkelēšanas iespējas, doties izbraucienos makšķerēt zivis, safari ar džipiem, ekskursija ar zemūdeni uz 2h, kāpt kalnos gida pavadībā ar visu ekipējumu, apskatīt iedzimot guanči ciematiņus utml. Kā arī ir blakus Tenerife, kur var doties uz Loro Parku, kaktusārijiem, bananārijiem utml. Kanāriju salās var atrast daudz nodarbošanos, kā aizpildīt laiku. Par auto īri, cik man šķiet, neviena kompānija neprasa drošības naudu, jo no salas tak neaizbrauksi. Jā, par lietu ir tā, ka tas tiešām līst kad ir “ziema” – nesezonas laiks. Piekrītu, ka kalnu ceļi var būt biedējoši, jo pati arī sēdēju iekrampējusies sēdeklī un lielie autobusi tā arī dara, ka nostājās aiz kalna un pīpina, ja pretī signālu nedzird, tad tik brauc līkumā ap kalnu apkārt. Pludmalēs redzēju ka ar saules rietu citi sāka riktēt teltis pēc tūristu noplūduma, bet reāli pludmalēs telšot nevar. Un kā jau Tu minēji, līdzenu vietu var meklēt ar uguni. Ceru, ka nākamais ceļojums būs pozitīvāks, jo pēc raksta šķiet, ka ceļojums nav bijis tik labs kā iecerēts.

    Atbildēt

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s