Autore: Dina Preisa
Konsultē: Eva Ratfeldere
Apzināta šķiršanās: 10 jautājumi psihoterapeitam
Lai arī psihoterapeiti visā pasaulē ir gana daudz runājuši par miermīlīgu šķiršanos, Latvijā šāds attiecību pārtraukšanas modelis vēl nav tik pazīstams, apspriests un piekopts. Terminu “apzināta šķiršanās” plašākai publikai dzīvē uzskatāmi demonstrēja Gvineta Paltrova, pirms pieciem gadiem šķirot laulību ar grupas “Coldplay” solistu Krisu Mārtinu.
Visprecīzāk šo parādību formulē Katrīnes Vudvardas definīcija: “Tā ir pāra labā griba, dāsnums un cieņa vienam pret otru. Katrs šajā no procesā iesaistītajiem cenšas nodarīt minimālu kaitējumu sev, otram un bērniem, ja tādi ir, kā arī apzināti rada jaunas savstarpējas vienošanās un struktūras, kas sniedz ieguvumu abām pusēm. Tādējādi, virzoties tālāk dzīvē, ikviens no viņiem var atsperties no šīs situācijas un augt.”
Arī psihoterapijas speciāliste Eva Ratfeldere, eksperte eksistenciālajā terapijā, tic šādam šķiršanās scenārijam un, strādājot gan ar pāriem, gan individuāliem klientiem, aizvien biežāk saskaras ar to savā praksē.
1. Kāpēc pāri mūsdienās šķiras vairāk un biežāk?
Ja pārlapojam dzimtas albumus, fotogrāfijās redzam, ka senāk cilvēki jau 40 gados izskatījās novecojuši. Viņu laikmetā nodzīvot kopā visu mūžu, kas bieži aprāvās ap šo gadu skaitli, bija daudz vienkāršāk. Šķiršanās biežumu un popularitāti ietekmē mūsdienu dzīvesveids, sievietes vārda brīvība, iestāšanās par savām tiesībām. “Vājais dzimums” ir kļuvis morāli un finansiāli pašpietiekamāks, sievietei vairs nav tik lielas bailes dzīvot vienai.
Kādreiz bija pieņemts uzskatīt, ka laulība – tas ir tāds kā nerakstīts līgums, kurā atrunāts, kādas tiesības ir abiem laulātajiem. Mūsdienu tikumi šo līgumu liek pārvērtēt, blakus tiesībām kļūt par vecākiem, tiesībām uz kopīgu mantu un īpašumu pierakstot arī tiesības uz baudu, seksuālo iekāri. Tas ir loģiski. Pāru terapijā es pati novēroju, par ko cilvēkiem ir vislielākā sāpe – ka partneris mani vairs nepamana, mūsu starpā ir pazudusi kaisle, interese vienam par otru.
Cilvēkiem ir pavērušās iespējas, piemēram, saprast, ko viņi vēlas no attiecībām. Beidzot arī sievietei ir balss un viņa atklāti pauž, ka nevēlas būt tikai mātes un sievas lomā, kas izpilda pienākumus, bet grib gūt baudu. Agrāk, vēsturiski, neviena dāma nedomāja par orgasmu. Cik filmās ir redzēts, ka sieviete ietu pa kreisi? Cik daudz literatūrā, mākslas darbos attēlots, ka viņa rūpētos par savu baudu? Pārsvarā tā bija mājās nomocījusies sieva, kamēr uz bordeļiem apmierināties gāja vīrieši.
Visbiežāk šķiršanās iniciators ir sieviete, vismaz manā praksē. Domāju, ka tā jau ir tendence. Pastāv stereotips, ka vīrieši ir seksuāli aktīvāki, kamēr daiļā dzimuma pārstāves pārsvarā negrib seksu. Tā nepavisam nav taisnība! Sieviete vienkārši nav gatava samierināties ar tādu seksu, kāds viņai tiek piedāvāts laulībā. Šodien sieviete ir tā, kas saka: “Tāds kontakts un seksuālā dzīve mani vairs neapmierina!”
Izgaismojas jaunā laikmeta galvenā iezīme – mēs saprotam, ka laulībā var eksistēt arī kaut kas vairāk par mantisko aspektu, garīgo saikni, drošību, faktu, ka mūs saista bērni. Taču te ir viegli iebraukt otrā grāvī, sākot no partnera pieprasīt pārāk daudz. Attiecību terapeitei Esterei Perelai pieder vērtīga atziņa: “Mēs no viena partnera sagaidām to, ko mums kādreiz varētu sniegt vesels ciems.” Pieņemam, ka viņš būs mīļotais, brālis, tēvs, māte, psihoterapeits, draudzene, šoferis un bērnaukle vienā personā. Nostājamies pozīcijā “Piepildi mani, lūdzu!”, un tas notiek tad, ja neesam pašpietiekami, nobrieduši kā personības.
2. Kādas pazīmes parasti liecina, ka šķiršanās ir vienīgais optimālais risinājums?
It kā pašsaprotami, tomēr, pirmkārt, tas ir vienīgais risinājums, ja attiecībās notiek vardarbība un klaja otra pazemošana. Man terapijā ļoti bieži nākas strādāt ar klientu ilgstoši, iekams tiek saņemta drosme pārtraukt vardarbīgas attiecības.
Nereti sastopu pārus, kurus visi apkārtējie uzskata par ideālo savienību, taču viņu starpā jau ir parādījusies sajūta, ka atrodos vienā gultā ar otru, bet nevaru viņu vairs saredzēt pat ar tālskati, jo kaut kas ļoti būtisks ir pazudis. Filozofs Kirkegors ir teicis, ka “parasti pašu svarīgāko mēs pazaudējam nepamanot”, tieši tāpēc apzinātība attiecībās ir tik nozīmīga, turklāt jau no pirmās satikšanās dienas.
Vēl ļoti nozīmīgs faktors ir pāra saderība, kas rodas no kopīgas sajūtas, ka attiecībās ir izaugsme un tiek atbalstītas katra partnera svarīgākās vērtības. Ja tas viss ir nobrucis vai nekad nav pastāvējis, tad šie ir ļoti spēcīgi signāli jautājumam “Vai mums ir vērts tā turpināt dzīvot?”.
Pirms galīgā lēmuma pieņemšanas būtu svarīgi apmeklēt terapeitu kaut vai individuāli, lai kopīgi ar speciālistu apzinātu, kādi tad ir mani attiecību veidošanas “musturi”.
3. Ir jēdziens “sapņu kāzas”. Kāda varētu būt “sapņu šķiršanās”?
Protams, brīdī, kad uzsākam attiecības vai precamies, mēs nedomājam par šķiršanos. Tai pat laikā – jauki, ja mēs varētu būt atvērti idejai, ka cilvēks man nepieder. Interesants simbols tam ir tauriņš uz plaukstas. Dzīvās radības skaistumu un grāciju iespējams baudīt tikai tad, kad plaukstu tur atvērtu. Kolīdz paņem tauriņu sev, viņš mirst. Tāpat ir ar partneri – kad piesavinos īpašumtiesības, paņemu otru sev, kaut kas ļoti svarīgs mūsu saiknē nomirst. Esot attiecībās, ir grūti dzīvot vienai dienai, būt pastāvīgā gatavībā, ka tās var izjukt. Jo kā gan mēs tad varam kaut ko plānot uz priekšu? Esam taču ģimene, iekrājam naudu, kaļam nākotnes plānus…
Arī laulību ceremonijā izskan vārdi, ka būsim kopā, līdz nāve mūs šķirs. Mēs nekādi nevaram solīt, ka tieši šādas attiecības, kā tagad, tās turpināsies mūžīgi – ar bangojošām jūtām, seksu, kopīgu sadzīvi, nākotnes plāniem utt., bet tas, ka mūsu starpā vienmēr paliks nesaraujama saikne, ir fakts. Brīdī, kad šo frāzi paužam, mēs neapzināmies, cik patiesus vārdus sakām.
Saikni gan nevajadzētu jaukt ar saiti (kad jūtos otram piesiets) vai nastu (smagums, kas no vienām attiecībām tiek pārnests uz citām). To atšķirt palīdz jautājums “Kā šis cilvēks, kuru tagad saucu par bijušo, ir bagātinājis manu dzīvi?”. Pie manis vēršas arī ar tādiem jautājumiem. Cilvēks saprot, ka viņā ir neizturams aizvainojums, dusmas, vainas sajūta u.tml., tomēr apzinās, ka ir svarīgi pieņemt kopā piedzīvoto kā svētību. Tikai pēc šādas atklāsmes iespējams sastapties ar piedošanas procesu: es atbrīvojos no saites, nastas, bet iegūstu saikni, kas turpmāk rotās manu dzīvi.
Šķiršanās jebkurā gadījumā vienmēr būs sāpīga. “Sapņu šķiršanās” varētu būt tāda, kas nesagrauj un neizposta kopā būvēto, bet ir saudzīga pret abām pusēm. Tāda, kur cilvēks no attiecībām neiziet kā zaudētājs (kad liekas – viss notikušais ir bijis nulles vērtībā). Mūsu gūtā pieredze nevar tikt uzskatīta par “neko”! Attiecībās ir augts, iespējams, ar otra atbalstu pabeigta kāda izglītības iestāde, piedzimuši bērni, partneri kļuvuši par vecākiem, iegūti jauni radi un draugi, būts blakus otra slimībā, grūtajos brīžos. Un tad pēkšņi vienā dienā mēs tam uzliekam vienādības zīmi ar “neko”, nulles pozīciju…
“Sapņu šķiršanās” gadījumā drīzāk viss minētais ir ieguvums, vērtību bagāža. Te liela nozīme ir pateicības pozīcijai. Pateikt paldies šai pieredzei, jo esmu aptvēris, ka dzīvē neko nedrīkst uztvert kā pašsaprotamu, īpaši otra cilvēka klātbūtni. Ir mazliet jāpacenšas – nevis tāpēc, ka tā vajag, bet tāpēc, ka es gribu otra dienu padarīt labāku. Un nākamajās attiecībās jau varu startēt ar iegūto pieredzi, izieto mācībstundu.
4. Kas atšķir apzinātu šķiršanos no “neapzinātas”?
Neapzināta šķiršanās parasti norit, kad otrs cilvēks tiek uzskatīts par visu problēmu sakni un pastāv ticība ilūzijai – ja tagad izšķiršos, nākamās attiecības noteikti būs labākas. Šķirties neapzinātībā nozīmē neuzņemties nekādu atbildību par savu artavu esošajās attiecībās, nepaanalizēt, kāpēc esmu piesaistījis tieši šādu partneri, kādu svarīgu vērtību sadursme ir notikusi, kā attiecībās tika paustas un uzklausītas vajadzības, kāpēc otrs cilvēks manā klātbūtnē izrādījis šādu uzvedību, kā arī atstāt ēnā arī citus svarīgus jautājumus. Ja atdalīšanās process norit neapzināti, attiecības ar nākamo partneri diemžēl var izrādīties tādas pašas vai vēl sarežģītākas.
Tāpat par neapzinātību liecina, ka notiek manipulācijas ar bērniem. Tas, kurš nav šķiršanās procesa iniciators, visbiežāk bērnus izmanto, lai sāpinātu otru. Tā ir ļoti nežēlīga rīcība, īpaši jau pret bērniem, pilnīgi nerēķinoties, kādas sekas tas atstās uz viņu dzīvi.
Esmu pamanījusi, ka par lielu problēmu mēdz izvērsties neapzināšanās, kādu maksu esam gatavi maksāt par izvēli “šķiršanās”. Te, protams, nav runa tikai par finansiālo pusi, bet arī šo faktoru nedrīkst aizmirst. Var gadīties, ka cilvēks atskārš – viņam nav ne fizisko, ne garīgo resursu tik grandiozam dzīves pagrieziena punktam.
5. Ko darīt, ja otrs šķiroties ir tik ļoti dusmīgs, vīlies un aizvainots, ka nav gatavs mierīgai sarunai? Ar ko sākt?
Svarīgi saprast, ka šķiršanās iniciators ir izgājis cauri noteiktam iekšējam procesam, viņa lēmums jau kādu laiku ir briedis, taču partnerim paziņojums var būt kā lavīna, kas apgriež dzīvi kājām gaisā. Pastāv iespējamība, ka paziņojuma brīdī otrs piedzīvo šoku. Jāņem vērā arī tas, ka parasti iniciators šķiršanos uztver kā iespēju, jaunu dzīves sākumu, savukārt otram tas sākotnēji šķiet totāls zaudējums, un tiek izjusta liela pretestība šo informāciju uztvert. Šoka stāvoklī nav iespējams saskatīt nekādus ieguvumus, kas savukārt iniciatoram liekas acīmredzami. Šķiršanās ierosinātājam ir jābūt ļoti saprotošam, ka otram būs nepieciešams laiks, tātad pacietība šajā situācijā ir galvenais atslēgvārds.
Ļoti svarīgi ir, kā es partnerim pasaku par lēmumu šķirties, runājot par sevi, neapvainojot otru. “Tu mani vairs neuzbudini. Mūsu starpā vairs nekā nav. Es nejūtos tavā priekšā kā vīrietis/sieviete” – ir ļoti apvainojošas frāzes, ko cilvēks, ar kuru es esmu dzīvojis kopā, kam esmu veltījis daļu sava mūža, nav pelnījis saņemt. Tā ir atbildības uzvelšana otram. Tādēļ forma, kādā es paužu savu lēmumu, ir no svara.
Nav universālas instrukcijas, ar ko sākt, bet doma varētu būt aptuveni tāda: “Es redzu, ka mūsu attiecībās nav piepildījuma un zinu, ka situāciju vairs nevar vērst par labu. Šādi tas nevar turpināties, jo neviens no mums nav laimīgs.” Ļoti liela varbūtība, ka partnerī dzirdētais raisīs ļoti spēcīgas emocijas, vārdus. Galvenais “nebliezt” pretī ar to pašu, bet skaidri pateikt, ka negrasos tevi apvainot, bet rūpēšos, lai attiecības transformējas cilvēcīgā veidā.
Tāpat liela nozīme ir vēstij, ka lēmums ir pārdomāts un tas nemainīsies (otram jādzird, ka netiek dotas liekas cerības, kas procesu var vērst vēl sāpīgāku). Šai brīdī vēl nevajadzētu sasteigti apspriest mantas dalīšanu, jautājumus par bērnu aprūpi un citām sadzīviskām lietām, bet gan darīt zināmu sekojošo: “Es uzticos, ka mēs varam izšķirties cilvēcīgi. Esmu gatavs gaidīt, kad mēs abi varēsim runāt par abpusēji svarīgiem jautājumiem, kas skar mūsu nākotni.”
Ir labi apzināties, ka arī tagad, šķiroties, mūsu attiecības “notiek” (tās pārtop), un pieiet visam ar attieksmi – ko es no tā varu mācīties? Tas, kā es šo visu novadīšu, ietekmēs manas nākamās attiecības. Ja otrs vēl nav gatavs un negrib piedalīties transformējošajā procesā, tas, kā es par to jūtos, ir mana atbildība.
Pat gadījumā, ja partneris reaģē ar vārdiem “Es tevi neieredzu, ienīdīšu līdz mūža beigām, nekad nepiedošu!” – man nav jāatbild ar to pašu. Viņš tā izturas pret mani, un tāpēc es tagad esmu šitāds – tā ir ļoti bērnišķīga pozīcija. Pieaudzis cilvēks pats uzņemas atbildību par savām jūtām, neatkarīgi no otra reakcijas. Mums ir jāmācās atbildēt, nevis reaģēt. Ja es neprotu kontrolēt savas reakcijas, tad vienmēr varu uzņemties atbildību, atgriežoties pie situācijas un otram atvainoties par to, kāda reakcija man bijusi.
6. Kā lai par lēmumu šķirties otram paziņo maksimāli saudzīgi?
Precoties vajadzīgi divi, bet, lai izšķirtos, pietiek, ja šo lēmumu pieņem viens. Jā, tā ir zināma asimetrija. Taču šķiršanās nebūt nav vienpersoniska. Tas ir process, kurā piedalās abi (pat vairāki – jo iesaistīti ir arī bērni, radi draugi, mājdzīvnieki, dažreiz pat kolēģi).
Civilizētā pasaulē būtu jāpiedomā, kā es varu darīt zināmu savu lēmumu pēc iespējas saudzīgākā un salīdzinoši atklātā veidā. Tas nozīmē, ka, attiecībām transformējoties, mēs joprojām rūpējamies viens par otru. Es izrādu interesi, kā otram klājas un kā vēl es varu palīdzēt. Tomēr jāpatur prātā, ka nevaru būt atbildīgs par otra cilvēka sāpēm, jo nekad nevarēšu izsāpēt otra vietā. Tas allaž būs katram savs “mājasdarbs”.
Šķiršanās procesam nav iespējams iziet cauri ātri, efektīvi un bez sāpēm, kā maldīgi varētu likties, dzīvojot patērētāju sabiedrībā. Šis ir liels izaicinājums, kad pie manis atnāk cilvēki krīzē pēc šķiršanās un sagaida no terapijas “ātri, efektīvi un nesāpīgi” tabletīti, jo visapkārt taču šo formulu reklamē. Man tad jāapbēdina, ka tas nebūs iespējams. Skaidrs, ka gribas ātru un ērtu risinājumu pārdzīvošanas, izsērošanas posmam. Vienkārši piedot un atlaist. Un tad vēl kāds no malas pabiedē: “Ja nepiedosi, saslimsi!” Piedošana transformē iegūto pieredzi, bet tas nenotiek pēc burvju mājiena.
7. Ko šķiršanās iniciatoram iesākt ar vainas sajūtu, kas seko pa pēdām?
Kad speram tik atbildīgu soli dzīvē, par kuru var teikt “pirms” un “pēc”, mums rodas vainas sajūta, īpaši, ja tajā ir iesaistīti citi cilvēki. Mēs ļoti baidāmies no vainas sajūtas, tāpēc sevi ieliekam simboliskā cietoksnī. Tieši šeit ir radušies vārdi “ciet – ciešanas”. Es pats sev kļūstu par ķīlnieku. Kad izjūtu vainu, man sāp, un tas var būt smagi. Paštaisītajā cietoksnī es palieku nejūtīgs, cietējs – eksistējošs, bez dzīvības pazīmēm. Mums, cilvēkiem, ir tikai viena poga “emocijas”. Ja esmu ciet, es ne tikai nejūtu sāpes, bet vairs arī nejūtu prieku.
Lielu lēmumu pieņemšanas brīdī nav iespējams nejust vainu, tā nāk līdzi mūsu cilvēces programmai. Te atkal jārunā par atbildības uzņemšanos, gatavību apzināties – jā, man sāpēs, bet es dzīvošu. Un arī otrs turpinās dzīvot. Ja bažījos, ka partneris bez manis neizdzīvos, tad par ko gan es vispār viņu uzskatu? Cik varenā tronī sevi ielieku un cik mazu padaru otru? Ir jāatdod partnerim viņa spēks. Kā gan es varu paņemt viņa spēku uz saviem pleciem? Tā ir arī cieņa pret otru, elementāra uzticēšanās, ka viņš var turpināt pilntiesīgi, pilnasinīgi dzīvot viens pats.
8. Ja atskārsme par šķiršanos ir kā pamošanās, kas tas ir par miegu, kurā cilvēks gulējis pirms tam?
Viens izskaidrojums miegam varētu būt tāds: cilvēks ir iedomājies, ka viņam viss pienākas. Attiecības tiek uztvertas par pašsaprotamām – sak, mēs esam pāris un nešķirsimies, šitā arī dzīvosim. Tā ir diezgan izplatīta pozīcija, ja attiecībās piedzimst bērni. Cilvēki pārstāj rūpēties par “iekopto dārziņu” un likumsakarīgi – spēka ģenerators, kas varētu ienest attiecībās ko svaigu, pārstāj darboties. Enerģija izsīkst. Motoriņu turpina darbināt vien mānīgā apziņa, ka man kaut kas pienākas.
Otrs iemesls – cilvēkam tā ir ērti. Viņš pierod pie komforta. Iedomājies, ja bērnu visu laiku baro ar karotīti, viņam ir ērti, bet viņš neattīstās. Vienu dienu, kad karotīti atņem, mazais kļūst neapmierināts, bļauj. Savā ziņā viņš pamostas no transa – viss, man tagad pašam ir jāparūpējas par ēdiena uzņemšanu. Tas ir miegs, kurā es ne par ko neuzņemos atbildību, man ir ērti, bet es apstājos attīstībā. Kā drošā ostā – esmu mierīgs un atslābis. Bieži vien miers un snauda šajā zonā tieši ietekmē citas zonas. Snaužot attiecību zonā, cilvēks snauž dzīvē vispār. Šķiršanās dūriens pamodina.
Kas ir lielākais izaicinājums mūsdienu attiecībās? No vienas puses rūpes ir mīlestības izpausme. Tajā pat laikā – kā rūpēs, drošībā saglabāt kaisli? Kaislē ir būtiski nepieciešams pēkšņuma, pārsteiguma moments, kas vairs nav sinonīms drošībai. Visu izšķir tas, kā mēs attiecībās starp šiem abiem faktoriem žonglējam. Sargājam drošības aspektu vai saglabājam kaisles momentu, kur vietā stājas pavisam citi nosacījumi.
Būtu jauki arī saprast, no kā tad es esmu pamodies. Parasti mostas tai brīdī, kad “rotaļu lācītis” jau ir atņemts. Un pamazām apzinās, kas tad īsti notika. Tomēr pārsvarā cilvēki neapzinās, bet vaino otru, ka viņš ir cūka, nelietis, kretīns, jo izjaucis dzīvi: “Es ziedojos tavā labā, nekur negāju, neko nedarīju un tu tagad mani pamet.” Neviens jau neredz, ka tieši tālab, ka pats to visu darīja, arī radās šāds rezultāts, jo otram vairs nebija, ar ko dalīties. Ir sarežģīti dalīties ar kādu, kurš snauž – tu vari tikai snaust līdzi… Bet ja nu es negribu snaust? Ja vēlos attīstīties un augt? Te parādās apzinātības moments, kāpēc to vispār sauc par apzinātu šķiršanos.
9. Vai tavā praksē ir gadījumi, kad partneri pieņem kopīgu lēmumu šķirties?
Jā, varu minēt pavisam nesenu gadījumu. Pie manis vairāku gadu garumā nāca kliente, kura ļoti apzinīgi izvērtēja savu lēmumu nekļūt par māti un 34 gadu vecumā to absolūti bija pieņēmusi. Sieviete savā būtībā bija mātišķa, rūpējās par brāļa bērniem, piedalījās visādos interešu izglītības pulciņos, kas saistīti ar bērniem. Taču viņas trīsdesimtsešgadīgais vīrs gan gribēja bērnus. Visā visumā – jauks, atbalstošs pāris, kopā jau 9 gadus. Par viņu laulības savienību nevaru teikt nevienu sliktu vārdu.
Tomēr viņi izšķīrās. Iemesls? Vīrs nebija gatavs maksāt tādu cenu par šīm attiecībām (savā mūžā nekļūt par tēti). Sieva, savukārt, palika pie tā, ka nav spējīga maksāt tādu cenu – kļūt par māti tikai tamdēļ, ka vīrs vēlas pēcnācējus. Sākumā vīram bija sāpīgi to dzirdēt, viņš pārmeta: “Tu mani nemīli, ja reiz negribi no manis bērnus!” Sieva no visas sirds apgalvoja pretējo – ka patiesi mīl viņu.
Pāris izšķīrās ļoti mierīgi. Kopīgo iedzīvi sadalīja godīgi. Viņa palika laba draudzene vīra māsai. Tā bija tiešām jauka pieredze manā praksē – kad abas puses saprot, ka tālāk kopā iet nevar, jo viņu starpā ir radikālas atšķirības pamata vērtībās.
10. Vai bērnus vajag kā īpaši sagatavot sarunai par vecāku šķiršanos un ko viņiem teikt? Uz ko vecākiem jābūt gataviem?
Pats svarīgākais ir nemelot, ka mamma/tētis tagad aizbrauks komandējumā, vai padzīvos laukos. Arī bērniem šis fakts vienmēr būs sāpīgs, taču viņi ir gatavi dzirdēt patiesību – mamma un tētis šķiras, bet viņi vienmēr bija, ir un būs vecāki, un abi mīlēs, rūpēsies par atvasēm kā līdz šim.
Bērni visvairāk cieš no tā, kādas attiecības abiem partneriem ir pēc šķiršanās, nevis par pašu šķiršanās faktu. Viņi mēdz idealizēt vecāku attiecības. Pieaugušā vecumā tās atvases, kas nāk no šķirtām ģimenēm, vaino vecākus, ka viņi izšķīrušies, bet tie, kas pieredzējuši “nešķirtas” attiecības, saka: “Nesaprotu, kāpēc māte ar tēvu turpināja dzīvot kopā.” Taisnība ir gan vieniem, gan otriem. No pāra skatu punkta labāk ir tā, kā viņi paši izprot, kas ir labākais tieši viņiem.
Šķirtajiem pāriem es iesaku, lai viņi bērniem neatņem māju sajūtu. Neko ļaunu nedomājot, sarunvalodā ir iegājies teikt “tēta mājas un mammas mājas”, piemēram, nedēļu tu būsi tēta mājās un tad nedēļu – mammas mājās. Rodas jautājums: “Bet kur tad ir manas mājas?”
Pēc tam bērni izaug un nāk terapijā, jo viņus māc allaž klātesošas, grūti noformulējamas ilgas: “It kā viss ir, bet pēc kā es ilgojos?” Tāpēc labāk ir teikt, ka tev tagad ir paplašinājušās mājas. Tu varēsi iekārtot savu istabu gan vienā, gan otrā mājā. Ir svarīgi uzsvērt “Tavas mājas”, nevis vienkārši darbadienās tu dzīvosi pie mammas un brīvdienās pie tēta, bet gan tavas mājas ir gan tur, gan tur. Noderīgi būtu iemācīties tā runāt ikdienā, jo vārdiem ir liels spēks.
Bērni šķiršanās sekas izjutīs tik daudz, cik “sakarīgas” būs vecāku attiecības pēc tam. Svarīgi, lai viņi bērnu priekšā nevaino viens otru. Ja vaino, tad dara to abi, nevis mamma stāsta, cik ļauns ir tētis, vai otrādi – tētis sauc mammu par mauku. Arī tāda pieredze man ir bijusi, kad sieviete izšķīrās un aizgāja dzīvot ar savu mīļāko, nu jau partneri. Viņas bijušais nekautrējās bērnu priekšā lamāt sievieti neglītos vārdos. Tā nevajadzētu darīt mūsu gadsimtā. Skaidrs, ka šķiršanās vienmēr ir sāpīga, taču tai nav jābūt ievainojošai.
Jāatceras, ka mēs būsim vecāki saviem bērniem arī pēc šķiršanās. Protams, viņiem sāpēs, gluži tāpat kā mums, jo kaut kas vairs nebūs tā, kā ir bijis līdz šim. Būs kaut kas jauns. Un kurš ir teicis, ka tas jaunais būs sliktāks par ierasto? Skaidrs, ka ierastais šķiet pats mīļākais, bet arī pie jaunā pierod un pat iemīl to. Es noteikti nepopularizēju šķiršanos, tomēr tas nav pasaules gals, kā pieņemts uzskatīt. Tas ir jauns pasaules sākums!
SIRDS DIMENSIJA 