Dažas Rīgas draudzības pavisam iemigušas…

…nepārproti, Rīga man ļoti patīk, un uz pasaules fona jau tā nav nekāda milzu pilsēta ar milzu atsvešinātību. Pie mums Latvijā viss ir mazs un silts.

Dažas Rīgas draudzības pavisam iemigušas. Tā jau tikai šķiet – nu tik visi brauks pie mums ciemos! Un brauc jau pa kādam, bet ne tik ļoti.

Es jau skaidri jutu, ka arī Kārlim esmu ļoti iepatikusies. Taču iepatikties var uz pāris gadiem un tad vairs nepatikt…

Pat uz vienu dienu aizbraucot uz Rīgu, jūtam, kā maciņš tukšojas… Laukos dzīvojot, ja kaut ko ievajagas un uzreiz to nevaram dabūt, – pārvajagas.

…es nemaz to neizjūtu kā slogu vai īpatnību, ka mēs ar Kārli visu laiku esam blakus. Mums taču katram ir savas darbošanās. (..) Svarīgākais jau ir negaidīt izklaides un iepriecinājumus no otra cilvēka, bet nodarbināt sevi pašam.

Es uzkopju māju, gatavoju ēst. Lasu. Domāju… Es saprotu, ka no malas izklausās savādi, – vai tad domāšana ir kāds darbs? Vairākums cilvēku to droši vien sauktu par slinkošanu, un lai nu tā būtu. Teiksim, ka es slinkoju. Bet man tas ir nepieciešams. Šie domāšanas brīži man ir svarīgi. Tie mani piepilda. Jā, un arī nogurdina. Un tad es gleznoju.

/Brīnišķīgā Linda Freiberga Lauras Dumberes intervijā “Es domāju” žurnālam SANTA/

Mēs taču visi esam tūristi

Ko man dzīve ir iemacījusi? Vienmēr jābūt labajai ziņai. Nu un tad, kad dzīve ir faktiski beigusies? Tad var sākt otru!

Zini, kā ir, kad ekskursijā iet pa kādu Vidusjūras pilsētas ieliņu? Sajūta, ka varētu tagad pagriezties un pa šīm trepītēm ieiet kādā mājā un sākt dzīvot citu dzīvi. Bet nopūties un aizej tālāk, jo tevi gaida autobuss ar tūrfirmas uzrakstu. Tu neuzzini, kāda varētu būt tava otrā dzīve.

…cilvēks ir devies ceļojumā, un viņš izjūt pienākumu kaut ko piedzīvot. Brīnīšanās ir ļoti jauks moments tūrismā. Jo mēs taču visi esam tūristi, ieradušies šeit uz dzīves brīdi, pat tie, kas ir mājās tupētāji un savu perfekto 600 kvadrātmetru kopēji.

Man ir draugs, kas strādā datoru jomā, bet viņam ir arī viesu nams, nēģu zvejas licence. Bibliotekāri satiec arī vēlēšanu komisijā, mežā ar groziņu. Daži izdzīvošanas komplekti ir riktīgi interesanti!

/Andris Akmentiņš Ievas Puķes intervijā “Aizmizāju prom”, žurnālā “Ir”/

Sirds

Kļūstam veci?

Zini, kā vēl es jūtu, ka kļūstam veci? Dārzā bija jānovāc ogas, tad āboli, lauku mājā gribēju arī pārlīmēt tapetes. Kādreiz tā nebija problēma – piezvani draugiem, un viņi būs klāt. Bet tagad vairs tā nenotiek. Ne jau tāpēc, ka man nebūtu draugu. Tikai viņiem visiem pašiem ir savas mājas, savas vasarnīcas un savi bērni, savas aliņas. (..) Bet es tikai gribēju kādu kompāniju, ar ko kopā noplēst vecās tapetes un uzlīmēt jaunas… Tas ir vecums, ka talku un ballīti uz sitiena neuzrīkosi, tā jāieplāno vismaz divas nedēļas uz priekšu. Un arī ar nosacījumu, ka būs garda ēšana un zvilnītis, kur ērti atpūsties.

/Žaklīna Cinovska/

Trakums

Ir ļaudis, kas skatās uz tādiem cilvēkiem kā es un domā – viņi ir traki, ja dara kaut ko tādu! Bet es varu skatīties uz viņiem ar tādu pašu domu pretējā virzienā: jūs esat traki, jūs neko nedarāt! Protams, viņi teiks, ka viņi dara: lūk, grils, lūk, mauriņš, te man ir džips… Ir jābūt trakam, lai savu dzīvi pavadītu, neko īsti nedarot. Viena no interesantas dzīves formulām, manuprāt, ir tāda: ja tu paskaties atpakaļ uz savu dzīvi iepriekšējo trīs gadu laikā, vai vari par to uzrakstīt grāmatu? Un tā, lai tu nebūtu vienīgais, kam to lasīt būtu interesanti?

/Kristaps Liepiņš, klinšu kāpējs, alpīnists u.c. ekstrēmo lietu entuziasts/