Dažas Rīgas draudzības pavisam iemigušas…

qqq

…nepārproti, Rīga man ļoti patīk, un uz pasaules fona jau tā nav nekāda milzu pilsēta ar milzu atsvešinātību. Pie mums Latvijā viss ir mazs un silts.

Dažas Rīgas draudzības pavisam iemigušas. Tā jau tikai šķiet – nu tik visi brauks pie mums ciemos! Un brauc jau pa kādam, bet ne tik ļoti.

Es jau skaidri jutu, ka arī Kārlim esmu ļoti iepatikusies. Taču iepatikties var uz pāris gadiem un tad vairs nepatikt…

Pat uz vienu dienu aizbraucot uz Rīgu, jūtam, kā maciņš tukšojas… Laukos dzīvojot, ja kaut ko ievajagas un uzreiz to nevaram dabūt, – pārvajagas.

…es nemaz to neizjūtu kā slogu vai īpatnību, ka mēs ar Kārli visu laiku esam blakus. Mums taču katram ir savas darbošanās. (..) Svarīgākais jau ir negaidīt izklaides un iepriecinājumus no otra cilvēka, bet nodarbināt sevi pašam.

Es uzkopju māju, gatavoju ēst. Lasu. Domāju… Es saprotu, ka no malas izklausās savādi, – vai tad domāšana ir kāds darbs? Vairākums cilvēku to droši vien sauktu par slinkošanu, un lai nu tā būtu. Teiksim, ka es slinkoju. Bet man tas ir nepieciešams. Šie domāšanas brīži man ir svarīgi. Tie mani piepilda. Jā, un arī nogurdina. Un tad es gleznoju.

/Brīnišķīgā Linda Freiberga Lauras Dumberes intervijā “Es domāju” žurnālam SANTA/

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s