Atziņas no superjaudīgas intervijas ar Gustavu Terzenu – CILVĒKAM IR JĀSASTOP SAVA TUMSA

► …sapratu arī, ka esmu tāds ceļotājs pa dzīvi. Tāds, kas ceļo, atsacīdamies no uzkrātās mantas vai tēla.

► …mana sieva ir tāda gaišā ragana. Ārkārtīgi skaista savā eksterjerā, bet iekšpusē, lai arī kādas nebūtu turbulences, mājo nesatricināms, karalisks miers. Kā savulaik teica kāds draugs, tas ir līdzīgi kā Kafkas “Pilī” – viņa tur sēž, bet tu tikai skrien apkārt, meklē ieeju, kamēr viņa no augšas noskatās, kad būsi uzkalpojies.

► …viņi ierosināja aizbraukt pie viena onkuļa uz piejūras mežiem. Aprunāties. Tā es satiku Juri Rubeni. Bija augusta beigas, viņš mani sagaidīja baltās biksēs. Diezgan narcisistisku un sociopātisku čali, kurš ir dabūjis iekšā no dzīves. Runājām ilgi un daudz, un es pirmo reizi sajutu tādu iekļaujošu siltumu, ka vīrietis vīrieti saprot. Un tā mēs sākām. Atceros, viņš teica – ja es būtu sektas vadītājs, no tevis šādā stadijā mēs varētu tādu zaldāta paklausību dabūt, ka tu man maršētu šurpu turpu. Taču mēs, Gustav, pašancēsim, un tu, iespējams, nonāksi vēl sūdīgākā vietā nekā esi šobrīd. Tā sākās ceļš, par kuru esmu milzīgi pateicīgs. (..) Esmu pateicīgs, ka viņš mani – tādu lamzaku – sešu gadu laikā regulāri tiekoties, ir iegrozījis, un nu jau es pats kaut kā spēju tajās praksēs orientēties. Nonākt, nebīties un ļaut dzīvei sevi vienkārši malt. Un tas “malējs” ir aktīvs. Tajā mirklī, kad tas tika palaists, Juris teica: turies, vecīt, tagad būs karuseļi.

► Tu saproti arī, ka tā tevis iekšpasaule – līdz ko tu sāc to nosaukt tēlos, vārdos – tai sāk parādīties jēga. Tu sāc savā tarakānu burzmā kaut ko klasificēt.

► Esmu dzīvojis ar milzīgu melnu atvaru sevī, kaut kādu traumu, un es to uztaustīju vizuāli diezgan precīzi. Sapratu arī, ka tā apēd ļoti daudz manas dzīves enerģijas. Man visu laiku it kā pietiek šīs enerģijas, bet vienlaikus es sev neesmu gribējis atzīt, ka neesmu pats to radījis. Man ir iedota kaut kāda milzīga spēkstacija, kuru var izprocesēt, bet tā negausība mudina nepārtraukti likt eventuālus plāksterus uz kaut kādiem emocionāliem lūzumiem. Rezultātā tu visu laiku gaidi kaut kādu ārēju impulsu, kamēr tur iekšā viens ir badā no tevis paša. Un tajā mirklī, kad tu to satiec, tā ir tā lielā sastapšanās.

► Kamēr tajā ceļā nedodies, tu visu laiku jājies ar sevi, čakarējies. Lēkā kā tāds badmintona volāniņš pa savu dzīves virspusi un iekšā netiec. Te atkal ir Juris [Rubenis] jācitē: “Ir jābeidz ar sevi nodarboties. Ir jāsāk ar sevi strādāt.”

► Tas, kas mani ļoti nomāc, ir manas attiecības ar sievu. Kaut kāda viena fāze tajās uz šo brīdi noteikti ir beigusies, un tu ar savu mazo “es” to negribi atlaist. Tu gribi sevi žņaugt, saucot to par mīlestību, vienlaikus tevī nekas nav mainījies. Tu gribi īpašumot. Aizliedz sev just arī tās lietas, kas sēž tavā ēnā. Aizliedz sev just izmisumu, zaudējumu, bet ko tad tu zaudēsi? Vai tad tava sieva ir kaut kāda trofeja, vāzīte, kuru sev par prieku vari turēt skapī aiz atslēgas? Kāpēc arī otrs nevar būt sašķelts un sadrumstalots un iet savu ceļu? Varbūt kaut kur jūs vēlreiz satiksieties, varbūt no tukšuma kaut kas izaugs? Jungs saka, ka katram no mums ir tiesības sabrukt humāni. Un sabrukt humāni nozīmē, ka tu sabrūkot kļūsti par mēslojumu savam jaunajam “es”. Ja nē, tad tu vienkārši izšķīsti – līdzatkarībā vai iemācītā bezpalīdzībā. Psiholoģijā ir pat tāds jēdziens “iemācītā bezpalīdzība”, kad tu vienkārši dzīvo un lutini nelaimi – gan savējo, gan partnera. Un sevī vairs nepiedzīvo nekādu transformāciju.

► Es neesmu iemācījies atlaist. Tas ir mans milzīgais objekts, un šobrīd es atkal atgriežos terapijā. Citādi es žņaudzu pats sevi, un, kamēr to daru, es žņaudzu arī visus apkārtējos. Manī ir tā milzīgā atomstacija, kas man dod manu radošumu, to terzenīgo enerģiju. Taču, ja es to ielieku žņaudzienā, viss ap mani vienkārši mirst. Es saprotu, ka man ir jāiet atpakaļ sevī – dziļāk, jo nav iespējams pārlēkt attīstības pakāpes uz augšu, taču tu vari atgriezties neatrisinātībā, kas ir bijusi iepriekš. Apzinos, ka šis process nav tāds kā skolas solā – sak, tagad es mācīšos atlaist. Tas ir kā Nasims Talebs saka – tas būs risks ar savu ādu. Tas būs risks ar zaudējumu. Un tas zaudējums, visticamāk, būs tas, ko es šobrīd jūtu un pie kā krampjaini turos. Tu, protams, vari lūgt providenci, lai tev iedod injekciju un tas vājprāts pāriet, bet tā nav izeja… tev tajā vājprātā būs jāiet iekšā.

► …šī gada pašā sākumā piedzīvoju kaut ko, no kā sākumā ļoti nobijos. Bija 2. janvāris, biju viens pats laukos, un man šķita, ka man ir sirdstrieka. Sajūta bija ļoti fizioloģiska. Manī iekšā visu plēsa, fonā bija visas problēmas un mēģinājumi tās risināt. Iešana vienatnē savā tumsā. Mana psihe mani vienkārši atstādināja. Man šķita – nu viss, vecīt, četrdesmitgadnieku klubiņš tuvojas, tehnisko apskati it kā esi izgājis, teorētiski viss labi, bet mani acīmredzami pļauj nost. Melns gar acīm un neko nevar izdarīt. Atbrauca ātrie. Viss kārtībā. Vienkārši masīva panikas lēkme. Tas zemapziņas kvantums iegāzās apziņā, kas bija par šauru.

► Nesen komponiste Anna Ķirse nolasīja vienu sūfiju dzejoli, kas man kārtējo reizi “izrāva iekšas”. Dzejolis bija par to, ka gar tiem, kas nav vēl pamodušies, mums jāiet uz pirkstgaliem. Jo, līdzīgi kā bērni, viņi aug guļot. Arī mēs, kad esam nobrieduši savos fiziskajos ķermeņos, garīgi joprojām augam. Un es ļoti novērtēju, ka šajā momentā arī gar mani kāds joprojām iet uz pirkstgaliem, jo es augu, mācos. Es spēju sagremot to, ko spēju, un, iespējams, pēc desmit gadiem, kad man būs 50, es skatīšos uz kādu četrdesmitgadnieku un teikšu: nu, vecīt,… Un tad iekodīšu sev mēlē un neteikšu neko.

► Līdzko tu sevī atbrīvo pieeju saslēgumam, kaut kā ievieto sevi tajā plūsmā, viss aiziet. Ne tā, ka izdarīsi kaut kādas lietas un būs miers. Gluži pretēji, no sākuma būs miers, bet pēc tam tās lietas pašas sakritīs, kur nepieciešams, un tās arī būs tās, kas tev visvairāk vajadzīgas.
Tava recepte būtu – Dodies Ceļā? Jo tu jau vari to nedarīt, bet tad, visticamāk, vienā mirklī būs auzas… Savukārt, kad sāc iet, ej! Dari to, atpakaļ neskatoties. Pa vidu būs kārtīgas turbulences, zemestrīces un orkāni. Bet, ja tu tiksi tam visam cauri – nokļūsi milzīgā, mierīgā jūrā un varēsi spēlēties ar kuģīšiem?
Es darīšu visu, lai atkal tiktu spēlēties ar kuģīšiem. Zināmā mērā tur sākas tāds mazliet garīgs mazohisms. Tu iztēlē jau gaidi tās turbulences, alksti tās krīzes, jo zini, ka tur ir baigās končas apakšā. No sākuma būs sūdīgi, bet pēc tam – riktīgi labi. Tev kļūst interesanti tajā ceļojumā; tev ar sevi ir interesanti.

Pilna inervija lasāma Aterritory

Kino jēgpilnai pārziemošanai


Seriāls EMILY IN PARIS (2020)
A young American woman from the Midwest is hired by a marketing firm in Paris to provide them with an American perspective on things.

Realitātes šovs LABOR OF LOVE (2020)
The groundbreaking series levels up dating to mating by taking viewers along on one woman’s unconventional journey toward potential love and motherhood.

Realitātes šovs GET ORGANIZED WITH THE HOME EDIT (2020)
Organizers Clea Shearer and Joanna Teplin of The Home Edit conquer clutter and transform lives. Reese Witherspoon and Molly Sims coproduce.

Filma TENET (2020)
Fighting for the survival of the entire world, a Protagonist journeys through a twilight world of international espionage on a mission that will unfold in something beyond real time.

Realitātes šovs UNDERCOVER BILLIONAIRE (2019)
A successful entrepreneur is dropped into a remote community with little resources and has 90 days to create a successful company.

Realitātes šovs DATING AROUND 2 (2019)
In a series of flirtations and fails, six real-life singles navigate five blind dates. Their mission: find one perfect match worthy of a second date.

Realitātes šovs HEATROW: BRITAIN’S BUSIEST AIRPORT (2020)
Documentary series about Heathrow Airport – elaborates the minute details of the airport operations as o f how to handle different passengers to the handling of aircraft’s during emergency situations.