Stāsts par dāmu, kura sākumā jauca pedāļus un puses, bet beigās nokārtoja CSDD eksāmenu ar 1. reizi

Joprojām nespēju noticēt brīnumam – ka esmu nokārtojusi tiesības! Juhū! Tāda varena sajūta – it kā būtu dzīvē kaut ko ievērojamu paveikusi. Vēl vasaras sākumā autovadīšana man šķita neiespējamā misija. Es un mašīna? Ko jūs! Man taču ir velosipēds, “sabiedriskais” un vīrs, kurš izvadā, kur vien vajag. Un nulle motivācijas sēsties pie stūres pašai.

Dāvana bez iesaiņojuma

31. maijā, manā apaļajā dzimšanas dienā, vīrs vis neiestutēja man rokās čaukstošā papīrā iesaiņotu dāvanu. Viņš mani pārsteidza ar ko citu – vienu teikumu: “Saule, dāvāju Tev autovadīšanas kursus “no ā līdz zet”!” Biju drusciņ izbijusies un satraukta. Beidzot pienākusi mana kārta. Un man šī doma pamazām iepatikās. Tūlīt pat internetā uzmeklēju dāmu autoskolu, jo zināju, ka man vajadzīga “sieviešu pieeja” tehniskām lietām. Ar autoskolas vadītāju sarunāju, ka intensīvos kursus teorijā uzsākšu nekavējoties:

“Temats: Re: Reģistrācija dzimšanas dienā
Datums: Fri, 31 May 2013 20:15

Sveika Dina!

Sirsnīgi apsveicam Tevi dzimšanas dienā! Lai notiek, lai piepildās Tava dzimšanas dienas vēlēšanās! Gaidīsim Tevi pirmdien, varēsi uzsākt nodarbības, tikai noteikti esi nedaudz pirms 10tiem, lai varam teģistrēt Tevi grupā. Neaizmirsti paņemt līdzi pasi.

Veiksmīgu dienu vēlot,

Vita Danberga”

glorija-400x400

Mums patrāpījās superjauka teorijas pasniedzēja, arī Vita (bet ne Danberga). Liels paldies viņai par tām 3 stundām, ko 2 reizes nedēļā es pavadīju, aizrautīgi klausoties, jautājot un diskutējot. Bija tiešām interesanti! “Sausos” ceļu satiksmes noteikumus viņa prata ietērpt dzīves realitātē, ilustrējot it visu ar spilgtiem piemēriem no savas un mūsu ikdienas. Grupā bijām kādas 12 dāmas. Ātri vien teorijā “iebraucām” – pildījām testus, kopīgi “atkodām” krustojumu pareizu izbraukšanu un pat sarežģīto gaismu lietošanu dažādās vietās un apstākļos. Kādudien pie mums ieradās kolorīta kundze no Latvijas armijas stāstīt un rādīt arī par pirmās palīdzības sniegšanu. “Anniņa” dabūja trūkties. Toties apmācība bija atmiņā paliekoša!

Rezultātā autoskolas teorijas eksāmenā 30 jautājumos pieļāvu 1 kļūdu un tajā pašā dienā tiku aizsūtīta uz CSDD, kur… izkritu, jo kļūdījos 4 reizes (3 atļauto vietā) – pasteidzos. Bet jau nākamajā dienā noliku eksāmenu ar 0 kļūdām. Kāpēc tā? Jo iepriekšējā naktī internetā biju pildījusi testu tik ilgi, kamēr kādas 10 reizes pēc kārtas vairs nebija nevienas kļūdas.

Tikai ne Misteru Bļāvēju, Nervozo vai Uzmācīgo!

Braukt mācījos paralēli teorijas nodarbībām. Ierados pie savas instruktores bez jebkādām priekšzināšanām. Starp citu, Vinetu Sārtaputnu izvēlējos intuīcijas vadīta – pēc apraksta autoskolas mājaslapā viņa man šķita radniecīga dvēsele. Nekādā gadījumā negribēju “iekrist” uz Misteru Bļāvēju, Nervozo, Uzmācīgo vai Garumā-Vilcēju-Uz-Eksāmenu-Nelaidēju, tieši tāpēc sieviete atkal šķita pareizā izvēle (lai gan nenoliedzu, ka arī šajā flangā mēdz būt nepatīkami izņēmumi). Turklāt Vineta savam priekam brauca arī ar moci. Likās, ka viņa man iemācīs uz ceļa nebaidīties. Un man izrādījās taisnība! Patīkami, ka instruktore bija manā vecumā – atradām daudz kopīgu tēmu un pie stūres varējām pusi dzīves izrunāt. Taču tas nenozīmē, ka mācīšanās tiktu atstāta novārtā. Man tas šķiet svarīgi – apgūt braukšanu atbrīvotā gaisotnē, sarunājoties un tajā pašā laikā spējot novērtēt situāciju uz ceļa, nevis saspringti iekrampējoties stūrē un klusējot.

Sākām ar tradicionālo maršrutu Ziepniekkalnā netālu no “Dzintara”. Pirmajā nodarbībā 90% no mācītā neuztvēru, jo ļooooti koncentrējos uz pareizu pedāļu spiešanas secību, ātrumkārbas nesabojāšanu un sajūga nenodedzināšanu, kā arī gājēju un riteņbraucēju nenotriekšanu (jā, viņi bija pat uz tās vientuļās ielas!) :D Turklāt man briesmīgi juka puses! Ja teica “pa labi”, es, protams, griezu stūri uz kreiso pusi, un otrādi. Vēlāk iemanījos atšķirt puses pēc laulību gredzena labajā rokā. Sākumā arī trakoti ienīdu sajūgu. Nesapratu, kāpēc tas vispār ir izgudrots un kādēļ ražotāji to nevar uztaisīt “muļķudrošu” – tādu, kas nenojūk pēc pārlieku cītīgas spaidīšanas nevietā. Un vispār – kāpēc ātrumus nevar pārslēgt ar podziņu, kamdēļ ir vajadzīgs kaut kāds puļķis, kurš, liekot 1. robā, ielec 3., un, liekot 2., nez kāpēc “attopas” 4.! Nabaga mašīna – kā viņa pirmajās reizēs slāpa! Pāris reizes “paganījāmies” Zaķusalā, lai iemācītos apbraukt bedres, uzvesties krustojumus, apgriesties ierobežotā laukumā un braukšanas uzsākšanu augšupceļā. Drīz vien jau varēju “iziet ielās”. Cik es biju lepna, patstāvīgi izbraucot pirmo regulējamo krustojumu mūžā (tas jau nekas, ka griežoties pa labi, uzbraucu apmalei – instruktore smējās, ka tā pirmajā reizē darot lielākā daļa jauno autovadītāju)! Lai nebaidītos, iestāstīju sev, ka tas ir mācībnieku krustojums. Tāpat arī vēlāk iegalvoju, ka visa Rīga ir viens liels mācībnieku laukums – tiešām bija vieglāk braukt!

417947_290694774317112_27276724_n

Par Vinetu varu teikt tikai labu, tiešām! Viņa mani iedrošināja, mudināja pārkāpt pāri bailēm no citu šoferu diezgan pārgalvīgā braukšanas stila, atbalstīja, slavēja un galu galā – mums abām bija interesanti iesaistīties eksperimentā, lai pārliecinātos, cik ātri tāds putns kā es iemācīšos braukt pārliecinoši. Kļūdas viņa allaž uztvēra ar humoru. Pie Vinetas raudāju tikai vienu reizi, Krasta ielā. Jau pirms braukšanas nodarbības likās, ka todien asaras šķīdīs uz visām pusēm, tāpēc uzkrāsoju ūdensnoturīgo skropstu tušu. Man bija jāiemācās iekļauties satiksmē. Čunčinājām pa 1. joslu Dienvidu tilta virzienā un Vineta pēkšņi saka: “Tagad apgriezīsimies braukšanai pretējā virzienā!” Es sāku skatīties kreisajā spogulī un bakstīties gar gāzes pedāli, lai pārkārtotos pāri 3 joslām. Nočammājos ne pa jokam, visi aiz manis sabremzējās, tāpēc instruktore pārņēma vadību – uzspieda gāzi tā, it kā mēs startētu kosmosā. Es, bailīgā dvēsele, no kauna un paātrinājuma birdināju asaras. “Tā gāzes pedāli var uzspiest vienīgi gonščiks, un es tāds nekad nebūšu…” prātoju. Tomēr jāatzīst, ka tagad, iekļaujoties plūsmā, es pat izbaudu to brīdi, kad tahometra rādītājs uzgriežas līdz 3000, jo zinu – nu man ir iegūta pārliecība, ka protu savaldīt mašīnu!

Mācību laikā lieli svētki bija tās reizes, kad noslāpu mazāk par 3 piegājieniem pusotras stundas laikā. Aptuveni tad arī sajutu, ka sāku lietas darīt automātiski. Katram ir savs laiks, man tas bija ap 15.-20. braukšanas reizi. Adekvāti izpildīt VISAS komandas gan spēju tikai eksāmenā – aiz stresa biju sakoncentrējusies uz visiem 100%. Braukšanas nodarbībās mani visvairāk mulsināja norādījums “apbrauksim šķērsli [piemēram] pa kreiso pusi” – parasti sāku bolīties, kur tad ir tas šausmīgais šķērslis un pabraucu saliņai garām pa nepareizo pusi. Ļoti grūti nācās uztvert 2 komandas vienlaicīgi, piemēram, “neregulējamā krustojumā griezīsimies pa labi un pēc tam regulējāmā – pa kreisi”. Tad peldēju pa joslām kā apmaldījies citplanētietis un instruktore tik ķēra pēc stūres. Biežs izsauciens bija: “Nebrauc apmalē!” vai “Protams, Dina ņem un skaisti iestūrē tieši bedrē!” Taču ar katru reizi šādu izmisuma saucienu kļuva arvien mazāk, kamēr 90 minūšu laikā pieļāvu vairs tikai maksimums 3 smagas kļūdas (starp citu, nav nemaz tik traks rādītājs – viendien 15 minūšu braucienā līdz “Alfai” patestēju vīru (viņam ir 11 gadu pieredze autovadīšanā) – zinot, ka es tēlošu inspektoru un koncentrējoties, tik niecīgā laikā viņš vienalga pieļāva 3 vidēji smagas un 4 nenozīmīgas kļūdas. Domāju, katrs otrais autovadītājs tādas pieļautu!). Ap šo laiku Vineta sāka biežāk pieminēt eksāmenu. Es sparīgi pretojos. Gribēju noslīpēt savas prasmes līdz perfekcijai – lai nesačakarētu viņas statistiku, izgāžoties jau figūru laukumā. Tomēr instruktore bilda, ka diez vai jebkad būs tā, ka kaut viens no mums brauks pilnīgi bez kļūdām. Eksāmens ir jāuztver kā laimes spēle – ja paveiksies, noliksi, ja ne – mēģināsi vēlreiz. “Braukt tu māki!” viņa kārtējo reizi iedrošināja.

Pusotra stunda asaru un gaisma tuneļa galā

Nolēmu pārbaudīt šo teoriju pie cita instruktora – vai arī viņam liksies, ka māku braukt. Sarunāju testa braucienu pie Ulda Bērziņa. “Viņam ir golfs, un tā varēšu pierast pie eksāmenu mašīnas”, nodomāju. Jāteic, ka TĀ raudājusi nebiju nekad! Asaru plūdi sākās aptuveni pusstundu pēc nodarbības sākuma un beidzās vēl pusstundu pēc tam, kad izkāpu no mašīnas. Varbūt esmu pārāk emocionāls cilvēks, nezinu, bet man uzdzen stresu instruktori, kas kaunina, izsaka ciniskas piezīmes un nervozi vicina rokas. Maskačku izbraukāju teicami, bet “širmītis” aizvērās Ziepniekkalnā. Acis bija pilnas asarām, nespēju sakarīgi padomāt, šaustīju sevi par katru neizdošanos un pieļāvu arvien lielākas kļūdas – līdz pat iebraukšanai pretējā joslā un STOP zīmes neievērošanai. Pēc šādas pieredzes mana dūša bija papēžos un pašapziņa – sabradāta. Jutos kā caur gaļasmašīnu izmalta. Sāku pat šaubīties par Vinetas profesionalitāti: “Es tiešām visu laiku esmu braukusi nepareizi un neviens man to nav pateicis?” Tomēr arī Uldis nodarbības beigās secināja: “Braukt tu māki, tagad tikai saņemies eksāmenam!” Kad pēc pāris dienām nomierinājos, sapratu, ka ar Uldi mums vienkārši nesader, tas arī viss. Pašapziņas atgūšanai māsa ieteica “paņemt” viņas iejūtīgo instruktoru Aivaru Apšenieku.

aivars

Aivars bija foršs un arī autiņš viņam bija pateicīgs – 6. golfs. Manu māsu, kura arī iepriekš nekad nebija vadījusi auto, viņš sagatavoja eksāmenam nieka 20 nodarbībās! Man ar viņu pāris nedēļu laikā sanāca izbraukt kādas 7 reizes, ieskaitot 2 figūru laukumā. Bija ļoti noderīgi uzzināt citu pieeju un skatījumu uz manu braukšanas stilu. Ja kaut kas nebija tā, Aivars uzreiz deva risinājumu, nevis pārmeta. Viņš tiešām sīki un smalki izstāstīja katru manevru, katru jautājumu, par kuru šaubījos. Viņš arī ieteica aiziet uz CSDD izmēģinājuma eksāmenu jeb braukšanas iemaņu pārbaudi, lai pierastu pie eksāmena atmosfēras un izbaudītu testa braucienu kaujas apstākļos.

Visā visumā, šķiet, biju aizvadījusi kādas 35 braukšanas nodarbības pa pusotrai stundai apmēram 2 reizes nedēļā. Papildus nodarbībām es centos braukt arī “dzīvē” – ar vīra mašīnām. Ja pie Vinetas biju braukalējusi ar Audi A3, tad mājās mani gaidīja krietni garāki rumaki – ašais Renault Laguna universālis un pieredzējušais Volkswagen Passat universālis. Daudz deva garie braucieni (2x uz Siguldu un 1x uz Ērgļiem), kā arī ikdienas stūrēšana līdz tuvējam tirdzniecības centram, vīra vecākiem vai centru. Ja sākotnēji vīrs bija iekrampējies roku balstā un paniski vēroja notiekošo visus spoguļus, tad, tuvojoties eksāmenam, jau atzina, ka vairs nebaidoties braukt ar mani vienā mašīnā un reizēm pat iesnaudās. Uz ceļa viņš mani aizstāvēja! Reiz, tuvojoties Dreiliņu aplim, sajaucu “robus” un noslāpu. Aizmugurē stāvošās mašīnas sāka nepacietīgi taurēt. Vīrs vienkārši attaisīja logu un parādīja visiem 3-pirkstu kombināciju. Mums bija liela smiešanās.

Zīme no vecmāmiņas

Eksi gribēju nokārtot līdz pirmajam sniegam. Un izdevās! 28. oktobrī devos uz izmēģinājuma braucienu 14:30, kurā varēju izvēlēties 2 figūras, ko pildīšu. Ņēmu iebraukšanu garāžā (tā sauktos gabarītvārtus) un paralēlo parkošanos (kabatu). Abas izbraucu ar pirmo piegājienu. Inspektors figūru laukumā pat iemiga! Toties ļoti modri ieraudzīja, ka Skaistkalnes ielā, apbraucot stāvošās mašīnas un pēdējoreiz atgriežoties savā joslā, netīšām paskatījos nevis aklajā zonā, bet uz viņu :D Izbraukājāmies krustu šķērsu apkārt CSDD. 25 minūšu laikā dabūju 7 ķeksīšus ailītē “labi”, 3 ķeksīšus ailītē “apmierinoši” un nevienu ķeksīti ailē “neapmierinoši”. Inspektora slēdziens – “Jābrauc mazliet dinamiskāk!”

Īstais eksāmens bija pieteikts 2 dienas pēc izmēģinājuma 10:10. Visu organizatorisko pusi kārtoju e-csdd.lv sistēmā, lai uz vietas nebūtu jāstāv rindā pie kasēm. Pēc slikti gulētas nakts un 1 baldriānu kapsulas 30. oktobrī ar mašīnu pati sevi aizvedu līdz eksāmenam, saņēmu vīra uzmundrinājumbuču un devos pēc numuriņa. 117! Saskaitot visus cipariņus kopā, iznāk 9 – mans laimīgais! Tā kā laika vēl bija gana, izgāju ārā paelpot svaigu gaisu. Domās aprunājos ar savu mīļāko vecmāmiņu, kuras šai saulē vairs nav, lai stāv man klāt. Teicu viņai: “Dod man zīmi, ka šodien es eksāmenu nokārtošu!” Pāris sekundes pēc tam pa Bauskas ielu garām pabrauca mana instruktore Vineta! Nu gan viss bija skaidrs, un sirdī iestājās apbrīnojama miera sajūta.

Kad tiku izsaukta pie sava ielozētā inspektora, uzreiz sapratu – ir īstais! Jans Orbitāns, jauns čalītis. Cilvēcīgs un atsaucīgs – tāds iespaids man par viņu radās jau pirmajās sekundēs un nezuda līdz pat eksāmena beigām. No figūrām šoreiz bija iekritusi braukšanas uzsākšana augšupceļā (tautā dēvēta par estakādi) un obligātā parkošanās paralēli brauktuvei. Pirmo izbraucu estakādi, bez problēmām. Otrajā figūrā iestūrēju pareizi, bet, ārā braucot, atpakaļgaitā pieskāros vienam stabiņam, tāpēc bija jāmēģina vēlreiz. Ar nākamo piegājienu viss bija kārtībā un varējām doties ceļu satiksmē. Braucu pārliecinoši un atbrīvoti, pa ceļam pļāpājot ar inspektoru par eksāmena norisi, citiem braucējiem. Iesmējām par to, cik ļoti dažas lietas mācībniekiem ir iedresējuši instruktori un kā braukšana ikdienā atšķiras no braukšanas eksāmenā. Bija ļoti pozitīva atmosfēra! Maršruts no visiem izsapņotajiem bija pats vienkāršākais, kāds vien var būt. Lūk, karte. Gāju uz eksāmenu ar pārliecību, ka šodien ir svētki, jo tikšu pie tiesībām. Sapucējos, uzkrāsojos, centos domāt labas domas, un tas attaisnojās! Iebraucot CSDD stāvlaukumā, inspektors taica: “Eksāmens ir beidzies!” un es uzreiz ieaurojos: “Jēēēē!” Tikai pēc tam viņš smaidot atklāja, ka esmu nopelnījusi tiesības un ievilka 2 vidēji smagus krustiņus pie “citu ceļu satiksmes dalībnieku interešu ievērošana”, 1 vidēji smagu krustiņu pie “satiksmes organizācijas un regulēšanas līdzekļi” un 1 nenozīmīgu krustiņu pie “brīdinājuma signāla došana”. Pēc 10 minūtēm varēju lēkšot fočēties savai vadītāja apliecībai un laimīga braukt mājās atrādīt to visiem līdzjutējiem!

DSC_3825 2

Mazais plastikāta štruntiņš un viena no dižākajām prieka sajūtām dzīvē izmaksāja ap 400-500 latiem (precīzi līdzi neskaitīju, lai nebūtu žēl naudas) un ceļš uz to ilga tieši 5 mēnešus. Pa ceļam iepazinu 2 lieliskus instruktorus un pati sevi, pieveicu 1000 km, pazaudēju sākotnējās bailes no atrašanās uz Latvijas ceļiem un sapratu, ka pat visbezcerīgākajam gadījumam var iemācīt braukt ar mašīnu. Un nu man ir jauns sapnis – par sarkanu vai melnu VW Beetle! Ja pēc kāda laika redzēsiet tādu braucam ar smaidīgu mani iekšā, uzpīpiniet!

6 thoughts on “Stāsts par dāmu, kura sākumā jauca pedāļus un puses, bet beigās nokārtoja CSDD eksāmenu ar 1. reizi

  1. putnupr

    vienmēr braukšanas sākās ellē ratā pie dzintara? vienk. domaaju iet shajaa autoskolaa, bet dziivoju mezhciemaa, tad nu domaaju, kaa ta’ izbraukaat…

    Atbildēt
    1. Dina Preisa

      Es domāju, mierīgi var sarunāt ar instruktoru, kur vēlas braukāties sākotnēji. Pārsvarā visi brauc mācīties uz Zaķusalu (tur gan tagad daudz bedres) vai “Dzintaru”. Ja instruktora bāzes vieta Pārdaugavā (manējiem abiem bija!), diez vai iznāks izdevīgi katru nodarbību pusstundu dzīties līdz Rīgas otram galam un pēc tam vēl atpakaļ. Tāpēc tā.

      Atbildēt
  2. Vi

    Apsveicu! Man viss vēl gaidīšanas režīmā… bet tādi stāsti iedvesmo un parādās cerība, ka pienāks diena, kad arī man būs tāds plastikāta gabaliņš :)

    Atbildēt
  3. Dina Preisa Post author

    O, čau, Laura! Jā, mani arī ir pārņēmusi brīvības sajūta – varēšu pati izbraukāt uz sporta klubu, bodēm un ciemos pie savējiem uz Dobeli. Paldies un tiekamies kaut kur pa ceļam! ;)

    Atbildēt
  4. Laura

    apsveicu! es arī mācījos pie sievietes braukt un ļoti priecājos par to :) un vispār, kad noliku tiesības man bija sajūta, ka pasaule vēl vairāk man ir atvērusies un uzreiz ir brīvība- būt, kur vēlos, kad vēlos un cik ilgi vēlos :) Forši! lai labi braucas!

    Atbildēt

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s