Ceļš turp un atpakaļ: pati atlidoju, sirds palika…

CEĻŠ TURP

17. maijs, kopā ap 12 h (3050 km)

  • Gādīgais māsas vīrs mani aizveda no dzīvokļa durvīm līdz lidostas ieejai
  • “airBaltic” mani aizlidināja no Rīgas (RIX) uz Parīzi (CDG) – biznesa klasē, 2 h 30 min (par brīvu!)
  • RER vilciens (tāds kā metro, bet nav metro) no lidostas mani aizgādāja līdz Parīzes centram, 1 h
  • Kājas un gudrā galva mistiskā kārtā mani aizdabūja līdz Gare Montparnasse stacijai, 3 km
  • TGV ātrvilciens mani aizveda līdz Bayonne Francijas pašos dienvidos (pirmo reizi mūžā bija iespēja izbaudīt, kā bānis skrienas ar lidmašīnām debesīs un pavisam noteikti ir veiklāks par jebkuru auto uz ātrgaitas šosejas; starp citu, šajā vilcienā pirmoreiz ieraudzīju Hilki, bet neuzdrošinājos viņu uzrunāt), 6 h
  • TER vilciens mani nogādāja uz starta punktu – ciematu Saint Jean Pied De Port Pireneju pakājē, 1 h

CEĻŠ ATPAKAĻ

21. jūnijs, ap 10 h (1800 km)

  • “Alsa” autobuss mani aizveda no Spānijas (Santiago De Compostela) uz Portugāli (Porto), 4 h
  • “Vueling” mani aizlidināja no Porto (OPO) uz Parīzi (ORY), 2 h 15 min
  • “Le Bus Direct” autobuss no lidostas mani aizgādāja līdz Parīzes centram, 1 h
  • Kājas un nepārspējamais iekšējais GPS palīdzēja nokļūt Malakoff rajonā, 5 km
  • “Just Bed” hostelis mani izguldīja

22. jūnijs, ap 12 h (2230 km)

  • Tās pašas daudzcietušās kājas mani izstaidzināja pa dažiem obligātajiem apskates objektiem un aiznesa līdz vilciena pieturai, 12 km
  • RER vilciens no centra mani aizvizināja uz lidostu, 40 min
  • “airBaltic” mani aizlidināja no Parīzes (CDG) uz Rīgu (RIX) – biznesa klasē, 2 h 15 min (joprojām par brīvu; jāatzīst, es, tāds mazliet nošņurcis un iesvīdis mugursomnieks ar saplēstām botēm, pārsteidzoši labi jutos starp uzvalkos tērptiem kundziņiem, kurus pavada dārgu smaržu mākoņi; kad lidostā visiem pa priekšu izsauca biznesa klases biļešu īpašniekus, ar pakausi jutu, ka pūlis man aiz muguras neticīgi noelšas)
  • Draugi – Laura un Oskars – atveda no lidostas uz mājām, un paldies viņiem par to!

Emocionālus brīžus piedzīvoju, lidojot pār mīļo, mīļo Latviju. Dzelzs putns vispirms pārvizināja pāri purvainajam Papes ezeram. Kā uz delnas varēja apskatīt Liepāju un Kurzemes jūrmalu. Tad aizvijās Venta. Visam pāri rietēja saule. Brīdī, kad nosvērta balss skaļruņos paziņoja: “Sākam nolaišanos Rīgā”, lidmašīna lidoja pāri manai dzimtajai pilsētai Dobelei. Baltā baznīca ar zaļo jumtu, “Dobeles Dzirnavnieks” un trīs deviņstāvenes ar tumši sarkaniem sāniem, no kurām vienā dzīvo mana ģimene – šos objektus nevar sajaukt ne ar ko citu. Lielupes loki. Švīks, un klāt jau Ozolnieki, tad Cenas tīrelis, Skulte blakus lidostai un beidzot riteņi skāra zemi. Viss tik miniatūrs un kompakts. Daudz mežu, zaļuma, upju un ezeru, maz industrializācijas – mūsu zeme ir unikāla un lolojama. Zinu, ko saku, jo ceļojusi esmu gana daudz. Parasti, kad ieraugu mazo Rīgas lidostu, sirdī ielīst siltums. Esmu mājās, kur pēdējā laikā tik ļoti gribējās atgriezties. Tomēr šoreiz mana sirds palika tur, Spānijā, kaut kur uz ceļa… Ja gadījumā atrod, lūdzu, atved man atpakaļ uz Latviju!

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s