33. diena: bezemociju Santjago un pļāpas ar Noelu līdz pirmajiem gaiļiem (O Pedrouzo-Santiago de Compostela, 20 km)

19. jūnijs

Ārkārtīgi pacilātā garastāvoklī (jo mocībām beidzot jaušams gals) tradicionālajā sastāvā izsoļojam no alberģes. Gaisma vēl tikai aust. Eikaliptu mežs tāds spocīgs. Viegli nav, pēdējās dienās sāp viss, ieskaitot plecus, tomēr gribas ātrāk ieraudzīt Santjago katedrāles torņus iznirstam aiz kalniem, tāpēc turamies līdz pēdējam.

Plāns šodien tāds: sasniegt katedrāli ap pusdienlaiku, iečekoties alberģē, nolikt somas, nomazgāties, pārģērbties, paēst pusdienas un doties uz pilgrimu biroju pēc savām godam nopelnītajām Kompostelām. Tad – īpašais svētceļnieku dievkalpojums 19:30 un vakariņas kopā ar visiem, kurus vien spēsim apziņot.

Pēc vienas brokastu pauzes un nelielas pastaigas (20 km mums skaitās īsā diena) beidzot ieraugām Santjago visā savā krāšņumā. Tikai kur ir tie pēdējos kilometrus šturmējošie pilgrimu simti, par kuriem tik daudzi rauc degunu? Laikam jau visi sen galamērķī – cik man zināms, vairums cenšas paspēt uz mesi 12:00. Bez lielām rindām uz bildēšanos pie lielpilsētas nosaukuma necerēti drīz iesoļojam centrā.

Pēdējie kvartāli līdz katedrālei gan velkas kā mūžība. Kad tiekam galvenajā laukumā, Aņa apraudas. Mēs ar Hilki nespējam izspiest ne asaras. Man vispār nav nekādas īpašās sajūtas, vien milzu atvieglojums, ka beidzot kāju mocīšana ir beigusies. Varbūt tāpēc, ka vizuāli zināju, ko sagaidīt, – te, apceļojot Spānijas ziemeļrietumus un Portugāles ziemeļus, biju jau ciemojusies pirms desmit gadiem. Bet es arī neloloju absolūti nekādas cerības, ka, ieraugot katedrāli, manī kaut kas noklikšķēs, salūzīs vai piedzims. Pēc scenārija tā, protams, būtu pareizāk.

Gandarītas par paveikto, laukuma malā, ēniņā pie kolonnām, nosēžam veselu stundu. Skatāmies uz savu kāju buķeti un nespējam apjēgt, cik daudzus simtus kilometru tās nostaigājušas. Uzņemam standarta bildes – “es un katedrāle”, “soma un katedrāle”, “mūsu trijotne un katedrāle”, kā arī dažas mazliet oriģinālākas – “roka un katedrāle”, “sešas kājas un katedrāle”. Raugāmies uz svaigi ieklibojušajiem pilgrimiem. Sejās tiem beidzot ir redzama svētlaime.

Satiekam Seihanu, kurš jau ir skrējienā uz taksi, lai vēl šodien paspētu aizbraukt apskatīt Finisteri. Sastopam Padiju un Sendiju – viņas vienmēr ir komplektā. Krisu arī! Un daudzus citus. Izbazūnējam, ka obligāti jāsanāk kopā pēc vakara dievkalpojuma šajā pašā vietā – tad jau izdomāsim, kur nosvinēt gājiena beigas.

Nespējam ne atkauties no pazīstamajiem, visi kā viens tieši tagad plūst uz galveno laukumu un vēlas pārmīt kādu vārdu. Tomēr mums līdz diviem jāpaspēj ielikt kāja durvju šķirbā, lai saglabātu rezervāciju istabiņām lielajā alberģē. Tā izrādās tikai 10 min gājiena attālumā, un viss galu galā ir čiki piki. Turpat mitinās arī Noels un Donats, kuri vakar nostaigāja maratonu, lai sasniegtu Santjago dienu agrāk.

Nu jau bez somām, izsalkušas kā vilcenes, atrodam restūzi kaut kur netālu un uzklūpam paeljai ar cāli. Ņamma! Pēc tam ceļš ved uz pilgrimu biroju, kur izstāvam rindu pusstundas garumā un tiekam pie personalizēta papīra, kas apliecina faktu, ka Santjago ceļš ir veikts (par 3 eiro iespējams dabūt ierakstu ar kilometru skaitu, starta punktu u.c. detaļām). Šim faktam un karstumam par godu drusku uzdzīvojam saldējuma kafejnīcā.

Laiks lido kā negudrs, un drīz jau klāt arī vakara mise. Diemžēl Latvijas vārdu tā arī neizdzirdu. Toties tiek pieminēta Noela Dienvidāfrika un Aņas Krievija. Izrādās, pilgrimu birojā vajadzējis īpaši palūgt, lai dievkalpojumā piemin valsti, ko kuras esi nācis. Arī kūpošais trumulis šoreiz netiek šūpināts – laikam neviens par to nav samaksājis (cena ir baigi sālīta). Atkal – nulle emociju. Bet es nebrīnos par sevi. Zinu, ka man vajag visu “sagremot”. Aizbraukt mājās un apjaust, ko vispār esmu izdarījusi.

Laukumā esam kādi padsmit – visi no kompānijas, kas uzsāka gājienu Senžānā 18. maijā. Krisa ved mūs uz pārbaudītu vietu – restorānu blakus savai viesnīcai, kur jau ēdusi pusdienas. Patiesi, gardākie Cēzara salāti ar kazas sieru, kādi baudīti! Tosti, vīns, fotografēšanās, sarunas par tālākajiem plāniem. Pēc atpūtas Hilke, Anna, Noels un Donats turpinās ceļu uz Finisteri (tās ir 3-4 papildu dienas); Krisa, Padija, Sendija un es braucam mājās, pirms tam apmeklējot Finisteri pa tūristu modei – ar autobusu.

Desmitos desmit ar meitenēm, Noelu un Donatu steidzam atpakaļ uz alberģi, jo drīz to slēgs ciet. Kaut kā uz labu laimi pēc iekšējā GPS izvedu kompāniju cauri puspilsētai pa visīsāko ceļu. Novēlam cits citam labunakti. Pie numuriņa durvīm Noels mani apskauj ilgāk par citiem. Nelaiž vaļā. Kā tad, vēlāk, kad gatavojos naktsmieram, “WhatsApp” pienāk ziņa: “Tu jau guli? Nevaru aizmigt…” Rezultātā dienvidāfrikāņa istabā abi nopļāpājam līdz trijiem naktī. Nu tā riktīgi izkratām viens otram sirdi. No rīta knapi pieceļos uz autobusu, kas vedīs mani uz pasaules malu.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s