32. diena: pārdomas par ceļu laikā, laiku ceļā un piedošanu (Arzúa-O Pedrouzo, 21 km)

18. jūnijs

Laika ziņas iepriecinošas – šodien, iespējams, Galisija beidzot parādīs savu saulaino vaigu. Līdz tam jāpaciešas, jo 8 no rīta vēl smidzina. Mans vaigs lieliski pieskaņojas laikapstākļiem un ir visai drūms. Nezinu, kur pačibējis prieks.

Pirmspēdējā diena… Domāju, ko esmu šeit paveikusi, – par darbu ar sevi, tā teikt. Mans lielais Santjago ceļa mērķis bija piedot bijušā vīra neuzticību, tikt pāri sāpīgajam atraidījumam, pieņemt savu pašreizējo stāvokli un atvērt sirdi jaunām iespējām.

Par pirmo punktu skolā pati sev ieliktu trijnieciņu (10 baļļu sistēmā). Ne sūda neesmu piedevusi un vairs nezinu, vai tas maz ir iespējams. Mākslīga piedošana tik īsā termiņā un tikai ķeksīša pēc – paldies, kuram gan tas vajadzīgs. Varbūt īstā piedošana nemanāmi atnāks pati. Kaut kad nezināmā nākotnē. Bez obligātuma piegaršas. Kad asinis uz ievainojumiem būs apžuvušas un es būšu mierā ar savu jauno dzīvi. Pagaidām ceļš līdz šādam stāvoklim šķiet tāls kā līdz Mēnesim.

Mani joprojām spēj saraudināt dziesmas, kurām kopā dziedājām līdzi mašīnā, kuras skanēja mūsu kāzās… Šodien pat vēl izplūdu asarās (aiz saulesbrillēm), atskanot Džonija Keša “You Are My Sunshine”. Tas nozīmē tikai vienu – mentāli absolūti neesmu tikusi pāri. Nekam. Bet fiziski esmu tikusi uz priekšu, gandrīz 800 km. Tas ir neaptverami daudz.

Esmu pārliecināta – laiks ir mans labākais draugs, tas palīdzēs. Mēnesi pēc mēneša kļūs par kripatiņu panesamāk. Jāļauj laikam ritēt, tāpat kā es ļāvu ceļam sevi vest.

Tas, ka šeit neiepazinu tik daudz cilvēku, cik būtu vēlējusies, ir tikai likumsakarīgi. Viņi taču nav muļķi – ikviens spēj saost manas bēdas, pat aiz smaida, dzīvelīguma un pozitīvisma. Esmu pateicīga par tiem dažiem, kurus Camino man piespēlēja. Parīt redzēsim, cik viegli būs palaist viņus vaļā – Hilki, Aņu, Noelu, Donatu, Padiju. Atvadīties, iespējams, uz neredzēšanos.

Tomēr gandarījums par noieto distanci ir milzīgs. Santjago ceļš zem manām kājām trāpījās īstajā brīdī. Beidzot ir sajūta, ka esmu izdarījusi ko ievērības cienīgu. Pati priekš sevis. Ja spēju pāriet pāri Spānijai, Dievs vien zina, cik lielas lietas dzīvē varu pasākt. Manas spēku un izturības rezerves ir apbrīnojamas. Tā ir aka, no kuras smelt un smelt, – es pat nenojaušu savu potenciālu.

Šodien paredzēts iet garām 33. kilometra zīmei. Iekšēji dīdos, nevaru sagaidīt. Arī meitenes ātrāk grib zināt, ko Juris man paslēpis zem akmeņa. Drīz vien ieraugām zilo tiltu – orientieri. Aiz tā arī sen gaidītais kilometru stabiņš. Zem akmeņa atrodas maisiņš ar zīmīti, kurā ietīta uzšuve ar Latvijas vārdu un karodziņu – no Jura zemessardzes formastērpa. Tik personiski un mīļi! Paldies.

Kad sasniedzam pēdējās naktsmājas 19 km pirms Santjago, spīd saule. Alberģe ir liela un mājīga, ar nomierinošu mūziku fonā. Rītdienai un parītdienai lielpilsētā laicīgi norezervējam katra savu numuriņu (blakus). Beidzot atpūtīsimies! Saku meitenēm, lai rīt uzpošas, jo daudz fočēsimies. Viņas kā vienmēr smejas par manu vēlmi saskaņot apģērbu un aksesuārus – teic, ka es esot modīgākais pilgrims, kas sastapts šajā ceļā. Paskatoties uz saviem dubļainajiem apaviem, man gan tā neliekas.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s