26. diena: griķu biezputra, krievu antibiotikas un māju sajūta (Camponaraya-Ambasmiestas, 29 km)

12. jūnijs

Pirmos soļus speru apņēmīgi. Vēders ir drusku nomierinājies, kamēr neko nekrāmēju iekšā, uzvedas labi. Arī ceļš paliek aizvien ainaviskāks. Vīna dārzi, pakalni, netūristiski ciematiņi ar daudz kaķiem. Nu jau spēju turēt līdzi Hilkei! Ja puncis nepievils, šodien vajadzētu noiet arī vakardienas parādu.

Ap pusdienlaiku esam sasniegušas pilsētu, kur daļa mūsējo šorīt sāka. Diēta turpinās – piparmētru tēja, graudu maize, “Activia” un, protams, internets. O! Aņa atsūta ziņu, ka nolēmusi taisīt īso dienu un palikt jaunā – vakar atvērtā – krievu alberģē 17 km uz priekšu, esot jau tur un mielojoties ar pankūkām. Galamērķis izlemts – Aņa, mēs nākam!

Aiz pakalniem sākas milzu kalni… Šodienas reljefa kartē nekas tāds nebija minēts. Skaidrs! Turēsimies blakus vecajai šosejai, kas vijas kalnu pakājē. Maksas autoceļš iet paralēli, bet citā līmenī, reizēm pat 20 stāvu mājas augstumā. Ārkārtīgi garlaicīgs posms, ja neskaita to, ka Hilkei acī ielido kukainis, ko izzvejot palīdz kāda vieda svētceļniece-garāmgājēja. Arī es iesaistos glābšanas akcijā, un mana soma kļūst par četriem mākslīgo asaru pilieniem vieglāka.

Vēderam pusdienas nav patikušas, atkal neganti sāp. Piere arī karsta. Aptiekā ieteiktās spāņu zāles nepalīdz. Planēju kā balonu norijusi. Bet doma, ka jau pēc pāris stundām satikšu veco, labo Aņu, aizgaiņā drūmo noslaņojumu. Turos, cik varu. No ciemata līdz ciematam, no līkuma līdz līkumam.

Ap trijiem ieraugām izkārtni “Zvejnieka namiņš”, dīķi, mīlīgu mazdārziņu, mauriņu un blakus – garu koka namu ar daudzām durvīm un logiem. Te saimnieko Irina un Sergejs. Krievu pāris jau māj pa gabalu un aicina iekšā uz “čaju”. Izspurdz arī Anna neredzētās drēbēs – šodien izmazgājusi pilnīgi visu, ieskaitot somu un guļammaisu. Irina aizdevusi viņai savas drānas.

Krievu pāris nopirkuši ēku pussabrukušā stāvoklī un renovējuši to. Ieguldīto cer atpelnīt 2 gadu laikā. Pirms tam viņi nogājuši visus iespējamos Camino maršrutus. Franču ceļu veikuši ziemā. Vēl tikai jāpabeidz otra dušas telpa, jāsalaiž dīķī zivis un alberģe ir pilnībā gatava!

Uzzinājuši, ja esmu no Latvijas, abi metas stāstīt, ka nesen esot bijuši Rīgā. Atceroties grezno kinoteātri “Splendid Palace”, Vērmaņdārzu, “Lido”, staciju un “Alfu”. Klausos krieviski, atbildu angliski. Irina jautā, ko ēdīšu vakariņās. Izstāstu par savu veselības problēmu. Pārējiem paredzēta jēra zupa un dārzeņu salāti no dārza, bet man kopīgi piemeklējam ko neitrālu – vārītus griķus.

Aņa izklāj savas aptieciņas saturu un atdod man visas “Smecta” paciņas, savukārt namamāte uzmeklē krievu antibiotikas (tādas, ko var lietot pat bērni), kas cīnās tieši ar maniem simptomiem. Tādu sirdssiltumu un māju sajūtu nebiju gaidījusi – kur nu vēl kombināciju “krievu alberģe Spānijā”. Ja neskaita Sergeja grābstīšanos (“Vai, kāds tev smuks tetovējums! Paskat, uz krekliņa kaut kas uzkritis! Drīkst sēdēt tev blakus?”), šai vietai un atmosfērai dodu 9 no 10 konfektēm.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s