25. diena: kā mani nopļāva rotavīruss (Molinaseca-Camponaraya, 18 km)

11. jūnijs

“Kā Tu jūties – vai būsi gājēja?” Hilke man saka labrīta vietā. Vēders it kā burbuļo, apetīte nekāda, bet pašā rīta agrumā piere vēl auksta. Braši atbildu, ka ir OK, paiet varēšu, tad jau skatīsimies, cik tālu. Kaut kā nomoku banānu, citādi paliktu bez enerģijas.

Pirmos 10 līdz Ponferradai nostaigājam kopā ar Padiju. Kafejnīcā paņemu melno tēju un grauzdiņu bez nekā. Tāda ir mana rotavīrusa diēta. Drīz jau klāt ir arī Noels ar ungāru. Abi vaicā: “Tu gadījumā kaut ko neaizmirsi alberģē?” Hm, lūk, kāpēc soma man likās aizdomīgi viegla… Gultā biju atstājusi “drybag” ar aptieciņu, ausu aizbāžņiem, veļas knaģiem u.c. svarīgiem sīkumiem.

Lielpilsētā nokārtojam obligātās darīšanas – somas papildināšana ar pārtiku no lielveikala, skaidras naudas izņemšana no bankomāta (līdz Santjago nekādu dižo pilsētu vairs nebūs) un zāļu iegāde aptiekā. Skat, saule jau zenītā!

Man atkal sāk streikot puncis. Jūtu – uzkāpj temperatūra. Brīdinu Hilki, ka vairāk par 10 km šādā stāvoklī nenoiešu. Viņa mierina, ka apstāsimies atpūsties, cik vien bieži būs nepieciešams. Sola, ka paliks pa nakti kopā ar mani – lai vai kas. “Negribu Tevi aizkavēt,” es ķepurojos pretī. Taču Hilke teic: “Ja kopā, tad līdz galam! Kādam par tevi ir jāparūpējas. Turklāt man laika ir atliku likām, jo atpakaļbiļeti vēl neesmu nopirkusi.”

Paliek pavisam slikti. Eju pūsdama un elsdama. Atguļos uz soliņa. Labāk nekļūst. Ejam tālāk, ārā no pilsētas. Nūja pinas pa kājām, vēders sāp, knapi turos Hilkei līdzi (viņa parasti ir tā, kas mani nevar panākt). Līdz ciemam ar pirmo alberģi vēl labs gabals. Atkal paguļu uz soliņa. Atkal saņemos un eju. Hilke atrāvusies, ik pa laikam apstājas un mani pagaida.

Pēdīgi tiekam alberģē. Jā, pēc 18 km es padodos, jo fiziski sevi vairs nekontrolēju. Viss, ko spēju darīt, ir atrasties horizontālā stāvoklī. Alberģes bārā sēž Noels ar ungāru. Aizmiglotu skatienu paeju viņiem garām un iekrītu krēslā pavisam beigta. Hilke nokārto visas formalitātes, un varam doties uz gultām. Ir vairāk nekā skaidrs, ka mūsējos vairs nesatiksim, jo lielākā daļa šodien plānojuši pieveikt pāri 30 km.

Nemaņā noguļu kādas 3 stundas. Hilke sarunā, lai bāra virtuvē man uzvāra “plikus” rīsus – jāēd ir, ja rīt gribu kustēt uz priekšu. Nostrepuļoju lejā uz “bagātīgajām” vakariņām. Maltīti noskaloju ar kolu. Pamazām sāku justies kā cilvēks. Dusmojos uz sevi, ka šodien nespēju veikt lielāku distanci. Atlikušie pazīstamie (jau no pirmās dienas šeit) tagad mums būs pusi dienas priekšā. Veselības trūkums neļaus viņus panākt. “Nekas, satiksim jaunus cilvēkus,” Hilke mierina.

Atgriežoties istabiņā uz miega otro cēlienu, man teju aizkrīt elpa – baigā alkohola dvinga. Vienā no gultām iemitinājusies zviedru jauniete. Uz zemes – gandrīz pabeigta vīna pudele. Mantas izsvaidītas plāniņa vidū. Zviedriete galīgā autā. Kāda nu kuram tā izpratne par svētceļojumu… Pat ar atvērtu logu smaka turas visu nakti. Kad istabā izslēdzam gaismu, jauniete pamostas un steidz nodibināt “Skype” sarunu – pilnā balsī, protams. Nu ko, lai dzīvo ausu aizbāžņi!

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s