22. diena: sāpes, slāpes un eņģelis vārdā Padija (San Martín del Camino-Astorga, 24 km)

8. jūnijs

Lai arī laika prognozes aplikācija šodien sola +29 grādus ēnā, no alberģes izripojam pavēlu – pēc septiņiem. Garlaicīgais ceļš gar šoseju beidzot aizvijas tuvāk lauku ainavām, prom no izplūdes gāzēm un motoru rūkoņas. Oranža grunts, māla klintis, aitu bari un ciemati, kuros ļaudis dzīvo pavisam citā ritmā.

Aņa nejūtas labi, laikam asinsspiediens par zemu, tāpēc piestājam bārā ar aicinošu iekšpagalmu (mauriņš, puķes, papagaiļi), lai iedzertu kafiju. Palutinu sevi ar ābolu plātsmaizi un apelsīnu sulu. Satiekam dienvidāfrikāņa Noela kompāniju, kas mums piebiedrojas. Kad enerģijas lādiņš sāk iedarboties, atvados no visiem, ieskaitot Aņu, jo gribu panākt Hilki, kura, iespējams ir kaut kur priekšā.

Vienatnē cilpojot, nākamajā ciemā satieku kanādieti Padiju. Leonā mēs jau padalījāmies savos dzīvesstāstos un iemeslos, kāpēc ejam šo ceļu. Smaidīgajai kanādiešu kundzei ir zem 60. Viņa priecājas, mani ieraugot, un teic, ka gan vakar, gan šorīt esot daudz par mani domājusi. Ieklausos kanādietes viedajos mierinājuma un uzmundrinājuma vārdos. Viņa, piemēram, šķiršanos no pirmā vīra esot pārdzīvojusi veselus divus gadus… Tāda mīlestība nebeidzoties nekad – tā vienkārši tiek ieslēgta dziļi sirdī. Padija apskauj mani un dāvā vafeļu iepakojumu ceļakājai.

Jau deviņos uz mālainā ceļa kļūst neizturami karsti. Debesis – pilnīgi skaidras. Nevienas ēnas, kur patverties! Esmu pateicīga par katru mazāko vēja pūsmiņu, ko noķeru. Ūdens līmenis pudelē krītas pa minūtēm, bet nākamā ciema kā nav tā nav. Tikai bezgalīgs kāpiens pret kalnu.

Pēc 5 km mokām panāku Padiju. Gribas ar kādu pačalot, lai domas nekavējas pie fiziskajām grūtībām. Stāstam viena otrai par mācīšanos novērtēt vienkāršas lietas, par daudzajām mantām mājās (Padijai ir pārāk daudz īpašumu Kanādā, Amerikā, drīzumā arī Spānijā – kopā pieci, – un iespaidīga skaistu trauku kolekcija, kuras glabāšanai iegādāts pārāk daudz mēbeļu; man savukārt – pārāk daudz drēbju, somu, apavu, saulesbriļļu un auskaru). Arī kanādiete katru dienu feisbukā ziņo draugiem par piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem ceļā un šovakar iecerējusi padalīties ar “Eyritmics” dziesmu “There Must Be An Agel”, kas viņas vīram noteikti likšot nobirdināt kādu asaru.

Nekurienes vidū labi iededzis spānis ir ierīkojis nojumes ar tādām kā gultām ēnā. Pret ziedojumiem var dabūt arbūza šķēli, (Padija man to uzsauc un jebkādus iebildumus kategoriski noraida), dzērienu u.c. veldzējošus kārumus. Šī oāze te darbojoties visu cauru gadu.

Drīz nonākam pie milzīga krusta, kur visi bildējas. Safočējam viena otru. Skaļi klaigādami “Dina – bambino!”, ierodas arī itāļu policisti. Saka, lai nofotografēju viņus. No problemo! Fonā redzama Astorga – vēl kādi 5 km un varēšu beidzot atpūtināt sāpošās kājas. Padija paliek gaidīt savu draudzeni Sandru, kura nav tik veikla gājēja.

Pēdējie kilometri man parasti ir visgrūtākie. Pavilkties varu tikai ar nogulšanos uz soliņa, apavu novilkšanu un kāju sacelšanu gaisā – šādu procedūru veicu ik pēc pusstundas. Varbūt tik grūti uz beigām ir tāpēc, ka man esot “gandrīz plakanā pēda”, vismaz tā saka fizioterapeiti. Nekas cits pēdējo nedēļu laikā nav sāpējis (dvēseli neskaitīsim), visas problēmas koncentrējušās ap labo potīti un abu pēdu kauliem. Šī iemesla dēļ šodien iegādājos koka nūju.

Alberģē tieku ap vieniem. Šoreiz istabā 3 ir divstāvu gultas. Iekārtojos savējā. Veras durvis un – ak nē! – telpā ienāk tēvs ar meitu, amerikāņi. Abi man palikuši svaigā atmiņā no “dziedamvakara alberģes”. Tēvs briesmīgi piedzērās un meita viņu vāķīja. Amerikāņa krācienus naktī varēja dzirdēt pat mūsu istabiņā, turklāt kanādiete Linda stāstīja, ka viņš esot piečurājis koridoru. Izcēlusies baigā brēka, jo tur uz matrača gulējis kāds pilgrims un amerikānis gandrīz saslapinājis viņa mantas.

Par ko man tāda sodība? Tik ļoti gribējās šonakt izgulēties, jo pagājušajā tas nebija iespējams. Zem manis – pirmajā stāvā – gulēja piecdesmitgadīgs spānis, kurš vēlu vakarā izdomāja sev uzliet puspudeli smaržu. Istabā varēja cirvi pakārt, es nepārspīlēju. Pārējie kāsēja, sūtīja kunga virzienā dziļas nopūtas un cietās. Es atrāvu vaļā logu. Spānis uzreiz pieleca kājās un aiztaisīja ciet. Es atkal – vaļā. Viņš dusmīgi – ciet. Tādā smaržu mākonī nebija iespējams paelpot, sāku jau apsvērt ideju par guļammaisa izklāšanu koridorā blakus kaķim. Nakts vidū tomēr kaut kā izdevās iemigt.

Man atraksta Hilke, ka esot iekārtojusies otrā alberģē 25 min gājienā no šejienes. Viņai plānā pēcpusdienas snauda un tad varam tikties centrā pie katedrāles. Kā parasti, uzskrienu virsū Aņai – kopā ejam satikt Hilki, lai pēc tam ēniņā apēstu pa picas šķēlei un pārrunātu pēdējās diennakts notikumus.

Noela trijotne mūs ir uzaicinājusi vakariņās, taču jūtos pārāk nogurusi, lai spētu būt sakarīgs sarunbiedrs, tāpēc dodos pie miera agri. Rīt būs tikpat karsta diena ar 20 km kalnup – pie Hilkes alberģes norunāts tikties jau 6:40. Manai jauniegūtajai māsai rīt aprit 23 – jāsaštuko kāds pārsteigums!

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s