21. diena: kā sprinteri 3 nedēļās izdresēt par gargabalnieku (Léon-San Martín del Camino, 25 km)

7. jūnijs

Atveru acis 6:20. Pusmiegā redzu, kā Aņa uzveļ sev plecos mugursomu un aiziet. Ar Hilki izčammājamies, paēdam ziedojumbrokastis (tēja/kafija, baltmaizes šķēle ar margarīnu un ievārījumu), ieberam kārbā monētiņas un esam gatavas gājējas.

Ceļš ārā no pilsētas ir stundu jeb piecus ar pusi kilometrus garš. Tikai šodien nejauši uzzinu, ka Hilke ir arī burātāja. Viņas ģimenei pieder jahta, kurā pietiek guļvietu 8 cilvēkiem. Bieži vien viņi nedēļām ilgi burā pa Baltijas jūru. Manai mazajai Camino māsai ir tiesības vadīt jahtu, lūk tā! Saku, lai tak atkuģo līdz Rīgai un izvizina mani.

Hilkes plānos šodien – lauku miers. Tā kā ceļš sadalās divos maršrutos, viņa izvēlas alternatīvo (par 3 km garāks). Man gribas iet tur, kur vairāk ciemu un civilizācijas, tas nozīmē – gar šoseju. Atvadāmies un norunājam rīt satikties nākamajā pilsētā Astorgā. Jāatpūšas vienai no otras.

Izbaudu 10 km vienatnē. Vēders sāk pieprasīt savu tiesu. Apstājos kādā bārā. Tur jau sēž Aņa. Otrās brokastis māgā un uz priekšu! Abas paliksim “alberģē ar labām atsauksmēm”. Divatā solis knašs un valoda raisās. 14:00, kad saule jau sāk neizturami cepināt, esam pieveikušas nosprausto distanci un iesoļojam alberģē. Šiem – kaķis, peldbaseins, sauļošanās krēsli un šūpuļtīkli. Istabas ar 4 divstāvīgajām gultām katrā. Telpas jaunas, viss svaigs. Nav slikti par 8 eiro!

Spiegdamas metamies baseinā. Personāls applaudē par godu mūsu drosmei. Ūdenim 22 grādi, gluži kā siltākajās dienās Rīgas jūras līcī, taču tveicīgajā dienvidū tas liekas ledusauksts. Īpašnieks pat palūdz atļauju mūs nobildēt – reklāmas materiāliem. Pēc tam guļam sauļošanās krēslos un rakstām dienasgrāmatas (Aņa īstu, es virtuālu – blogam).

Hilke atsūta ziņu, ka nogājusi 30 km (beigta un pagalam), pa ceļam satikusi vāciešus ar Bendžaminu priekšgalā un visi palikuši vienā alberģē. Viņiem līdz Astorgai rīt 20 km, mums 25… Lai kaulos būtu spēks, ar Aņu ejam uz centru izlūkos – varbūt atrodas kāda laba vietiņa, kur pavakariņot.

Ieklīstam apšaubāma paskata restorānā. Viss apskretis un smarža nav no labākajām, taču tā ir vienīgā opcija šajā ciematā. Īpašnieks arī nošņurcis, bez dažiem svarīgiem zobiem un vaļā bikšupriekšu, bet nu nekas. Riskējam – pasūtam pilgrimu menu, taču ēdīsim ārā, jo telpas ir briesmīgas. Tā nu sēžam tranzīta ciemata centrā starp trokšņainu šoseju, pa kuru zib fūres, un miskastēm, un histēriski smejamies par savu piespiedu izvēli. Cerams, ēdiens nebūs vecs.

Viss izrādās daudz labāk nekā domāts – mīksta maize, labs vīns, garda zupa, brīnišķīga pasta un katrai pa diviem saldējumiem desertā (par smukām acīm). Labi, par matu starp makaroniem es piedodu.

Vakars atkal ir klāt. Laiks skrien nenoķerami. Jau trīs nedēļas ceļā un es joprojām neesmu izstājusies, vai nav vareni? Es, kura dzīvē daudz ko apgrābsta virspusēji, ir nepacietīga, pamet iesākto pusratā, tiklīdz tas kļūst neinteresants, un pēc būtības ir sprintere, nevis gargabalniece. Laikam jau būšu savu ego drusku izdresējusi.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s