18. diena: kā es visiem dziedāju “Pūt, vējiņi!” un pašai savs policists (Moratinos-Bercianos del Camino, 20 km)

4. jūnijs

Modinātājs ir nepielūdzams – tas nozvana 4:45. Jā, mēs ar Hilki padevāmies vakardienas panikai un nolēmām sākt līdz ar tumsiņu. Tā kā pārējie vēl krāc, krāmējot somas, izlīdzamies ar telefonu gaismiņām un tausti. Drusku apmaldāmies trīs priedēs, meklēdamas Camino norādes ārā no ciemata. Drīz vien tiekam uz īstā ceļa. Acis pamazām pierod pie skopā rītausmas apgaismojuma. Spānijas baltie lauku ceļi labi kontrastē ar apkārtējo ainavu.

Ieturamies jau pēc 3 km – tuvākā ciemata galvenajā laukumā, jo hostelī negribējām traucēt citus. Sauja riekstu, sakaltusi baltmaizes rika, izkusis šokolādes gabaliņš un pāris malki atšālējušās kolas. Īstens pilgrima brokastu menu – nu ir gana enerģijas, lai, baudot saullēkta krāsas, aizstaigātu līdz pilsētai Sahagún.

Pēc tās seko vēl 10 km līdz šodienas noskatītajam galapunktam, pārsvarā gar šoseju. Jo tuvāk tam nonākam, jo vairāk pilgrimu parādās uz ceļa. Pulkstenis ir tikai ap vienpadsmitiem, cerams, viņi visi ies tālāk… Apņēmīgā solī dodamies alberģes virzienā. Manām kājām pilnīgi pietiek ar 20 noietiem kilometriem, vēlos beidzot atpūsties un izgulēties. Wow, mums ir daudz sekotāju!

Alberģe vēl ciet un uzraksts pie durvīm vēsta, ka tā tiks atvērta 13:30. Saliekam somas rindā un paši ejam tusēt pagalmā – ēniņā. Somu rinda dramatiski pieaug. Izrādās, ka otra alberģe ar 16 vietām jau sen ir pilna, jo naski cilvēki to norezervējuši. Šajā ir 46 vietas un rezervācijas netiek pieņemtas. Neko darīt, atliek vien “stāvēt rindā” divas stundas. Vēl ir variants iet 7 km līdz nākamajam ciemam un cerēt, ka tur atradīsies brīva gulta tieši tev.

Garo laiku īsinām, pļāpājot ar ungāru un dienvidāfrikāni. Sarunai pieslēdzas arī holandiešu meitene un hiperaktīvā kanādiete Linda. Somu rinda ir nenormāli gara, cerams, vietas pietiks… Un – patiesi – alberģē tiek ielaisti visi! Par brīvu!!! Tiem, kuriem gultu nepietiek, izdala matračus. Tā kā mēs esam rindas priekšgalā, paspējam iekārtoties četrvietīgā istabiņā.

Wi-Fi šeit, protams, nav. Dodos to čiept uz tuvējo bāru. Ha, kas tad tur sēž? Maltietis Raznajs, ar kuru pirms nedēļas pagājāmies gabaliņu kopā. “Hello my Latvian friend!” viņš smaida līdz ausīm. Man tiek uzsaukta glāze vīna. Runājamies par visu un neko. Ir forši. Raznajs strādā policijā (cik policistu man šajā ceļā vēl paredzēts satikt???) par izmeklētāju. Viņa lauciņš ir bezvēsts pazudušie, izvarošana, cilvēku tirdzniecība, pedofīlija u.c. Raznaja versija, kāpēc esam satikušies – lai es šeit varētu justies droši. Nu ja, piparu gāzes baloniņa man nav, toties policisti krīt kā no debesīm. Reti saturīgās sarunas gaitā maltietis secina: “You know, you’ve got a very vivid soul”.

Pēkšņi ieraugām izmisušu meiteni. Viņa palikusi aiz strīpas – pajumti alberģē nav dabūjusi. Raznajs piedāvā angļu jaunkundzei savu tūrisma paklājiņu, es – vietu atsevišķajā istabiņā. Ar sakarīgo alberģes īpašnieku visu var sarunāt, un arī manas biedrenes piekrīt sarūmēties ciešāk. Viena dvēsele nu ir atvieglota un pateicīga. Palīdzēt ir tik viegli un patīkami!

Astoņos galdā tiek celtas vakariņas (pret ziedojumiem). Ēd visi! Lēcu zupa, maize, salāti, vīns. Alberģes īpašnieks (portugālis) aicina sanākušos norepot lūgšanu. Mums ar plaukstām un kājām jāsit “We Will Rock You” ritms un jāatkārto vārdi spāņu valodā.

Kad punči piepildīti, īpašnieks dara zināmu nakšņotāju statistiku – šodien alberģē ir pārstāvētas 19 valstis. Visvairāk mūsu vidū ir vāciešu, spāņu, amerikāņu, itāļu, kanādiešu un japāņu. Katrai grupiņai ir jāprezentē tradicionālā dziesma. Brīvprātīgi var dziedāt arī tie, kuri ir vienīgie savas valsts pārstāvji. Kad visi izdziedājušies, es kautrīgi paceļu roku, jo Hilke man visu laiku baksta mugurā: “Dina, Tev ir smuka balss – uz priekšu!” Saku, ka nāku no mazas, bet skaistas valsts vārdā Latvija un pilnā balsī (tiesa, trīcošiem ceļiem) nodziedu “Pūt, vējiņi!”. Oho, cilvēki filmē un applaudē. Viens vācu čalītis latviski man saka: “Ļoti labi!” – savulaik esot studējis Rīgā. Daudzi pēcāk nāk klāt un bārsta komplimentus par samtaino alta skanējumu. Neesmu pieradusi pie tik labiem vārdiem, tomēr ir prieks, ka daudzi no klātesošajiem turpmāk atcerēsies Latviju kā zemi, kas dzied.

One thought on “18. diena: kā es visiem dziedāju “Pūt, vējiņi!” un pašai savs policists (Moratinos-Bercianos del Camino, 20 km)

  1. Līga no Domino Day

    Dindin, tikko vienā rāvienā izlasīju visus Tavus piedzīvojumus un pie šī pēdējā saskrēja asaras acīs un zosāda. Par Tavu uzdrošināšanos, izturību un nebeidzamu optimismu.
    Lai pietiek spēka piepildīt visus mazos un lielos mērķus!

    Atbildēt

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s