16. diena: kaut kur starp vistām, ceļa stabiņiem un normālumu (Fromista-Carrion de los Condes, 21 km)

2. jūnijs

Nespēju noticēt, ka čāpoju jau pusmēnesi! Šķiet, grūto Pireneju posmu pieveicu tikai vakar. Kad skatos kartē, izrādās, esmu tieši pa vidu Ziemeļspānijai. Mazs punktiņš starp Burgos un Leon, kas lēnām, bet apņēmīgi kārpās Santjago virzienā – soli pa solim, dienu no dienas.

Šodienas vienīgais uzdevums ir iet gar šoseju un nonākt galamērķī, kamēr saule vēl nav ieslēgusi grillēšanas režīmu. Līdz deviņiem eju ar plānajiem cimdiem rokās. Tā kā esmu zvērināta pūce, Camino man savs režīms jāpārregulē. Nākas pielāgoties cīruļiem. Tieši tāpēc no rītiem pirmais desmitnieciņš man paiet tādā kā nemaņā, autopilotā. Kājas zina, kas tām darāms, un kā labi ieeļots mehānisms nes snaudošo ķermeni uz priekšu – līdz ciemam, kurā var dabūt karstu melno tēju vai kolu (kafiju nedzeru).

Arī šorīt ar Hilki miega dēļ grīļodamās lumpačojam pretī apsolītajai zemei. Iegadās tā, ka ilgi gaidītais bārs ir iekārtots savdabīgā alberģē. Vigvams, galda teniss, vistas, šūpuļtīkli, klavieres, ģitāras, alternatīvā mūzika – īsts paradīzes nostūris! Vienīgi “vaifaja” nav – plakāts vēsta, ka šeit esot jārunā citam ar citu. Pačillojam šūpuļtīklos, prom iet negribas nemaz… No tām, kas trāpījušās manā ceļā, šī ir pelnījusi oriģinālākās alberģes titulu.

Nez no kurienes atkal iznirst Aņa. Esam jau pieradušas neko nesarunāt, jo zinām – kādā brīdī viņa noteikti uzradīsies pati. Trijatā, klausīdamies mūziku no mana aipada, skaitām kilometru stabiņus gar šoseju un strauji tuvojamies galamērķim. Gan Hilke, gan Aņa ir pieteikušās apciemot mani Rīgā. Nevaru vien sagaidīt! Starp citu, Aņa ir no Kazaņas, Krievijā, – patlaban strādā par mikrobioloģi Tokijā, Japānā. Viņai ir 33 gadi, gluži kā man. Divu nedēļu laikā viņa šeit ir nokritusies svarā par diviem apģērba izmēriem.

Pusvienos jau klaudzinām pie 90-vietīgas alberģes durvīm. Tā ierīkota klostera skolā. Visas gultas ir vienstāvīgas (juhū!) – tāds skats vēl nav redzēts. Istabas nosauktas kontinentu vārdos. Pusdienlaika snauda, paelja ar dārzeņiem krodziņā, lielveikala apmeklējums un vakara pasēdēšana pagalmā pie vīna glāzes un zemenēm ar meiteni no Birmingemas Anglijā un meiteni no Montreālas Kanādā. Mūsu pļāpāšanu iztraucē spāņu skolēnu grupiņa, kuriem angļu valodas stundā uzdots nointervēt īstu pilgrimu. Jautājumu krustugunīs iesūtām drosmīgo anglieti; Hilke tiek norīkota pie filmēšanas.

Gandrīz visi, ar kuriem runāts, ir pametuši darbus, lai noietu Camino, jo reti kurš spēj dabūt vismaz četras nedēļas garu atvaļinājumu minētā sapņa piepildīšanai. Liela daļa grasās mainīt dzīvi par 360 grādiem, kad atgriezīsies mājās. Arī manā prātā ir radušies domu aizmetņi par to, ka vairs negribu būt lietu vergs. Priekš kam man pilns dzīvoklis ar mantām, ja reāli pietiek ar to, kas salien 40 litru mugursomā? Skaidrs, ka komfortam, ārišķībām un “ja nu”…

Runājot par šāda indivīda ietilpšanu sabiedrības “normāluma” izpratnes rāmjos, interesanta šķiet Hilkes aprakstītā tuvinieku reakcija, kad viņa paziņojusi par ieceri noiet Santjago ceļu. Radi un draugi līdz galam nav sapratuši, kāpēc kādam būtu jātriecas ellē ratā uz Spāniju ar kājām nostaigāt 800 km. Acīs visi teikuši: “Kāpēc ne, brauc un dari to, kas tev patīk!”, tomēr bijis skaidri jūtams, ka noklusējuši teikuma otro daļu: “Tikai, lūdzu, salabo sevi un kad atgriezīsies mājās, esi atkal normāla!”

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s