14. diena: bēgšana no bāra un torte ar divām svecītēm (Rabé-Castrojeriz, 28 km)

31. maijs

Itāļu ģimene mūsu šaurajā istabā, kur sarūmētas 8 guļvietas, mostas jau 4:30. Visi pārējie, protams, ir dikti “priecīgi”. Arī baznīcas zvans līdz vienpadsmitiem vakarā un, sākot no sešiem rītā, dimd ik pēc 15 minūtēm. Jāceļas vien augšā!

Neseno kalnaini ir nomainījuši bezgalīgi plaši līdzenumi ar ciematiem tādās kā iedobēs. Tu tikai ej uz vēja ģeneratoru pusi (apmēram līdz horizontam) un pēkšņi – bedre, no kuras ārā spraucas ciema baznīcas tornis. Attālumi starp apdzīvotām vietām arvien palielinās. Šorīt pēc savas brokastu tējas es gāju 18 km. Garlaicīgākais un vienmuļākais gabals līdz šim.

Pareizi, pa vidu gan bija viens izmiris ciemats ar bāru, kurā iespruku uz tualeti un negribēju maksāt īpašnieka post factum pieprasītos 50 centus (kurš gan uzdrošinās atņemt pilgrimam pēdējos grašus viņa dzimšanas dienā), tāpēc dabūju bēgt ar visu lielo somu. Hilke tikai tad ienāca ciematā, tāpēc redzēja visu šo cirku no attāluma un nesaprata, kāpēc spāņu kungs nesas man pakaļ, saukdams “Stop!”.

Nākamais ciems (uzreiz pēc pacietību izaicinošā līdzenuma) ir mana brokastu pietura. Uzdāvinu sev melno tēju un burgeru, kurš ir tik liels, ka jāēd ar nazi un dakšiņu, jo nokost gabaliņu, neizmežģot žokli, nav iespējams. Hilke vēlas palikt te, bet es – doties 10 km uz priekšu, jo vēl tikai pusdienlaiks. Apskaujamies, atvadāmies. Varbūt nedēļas nogalē satiksimies Leonā.

Pilnā balsī dziedot līdzi Kauperam, Ūdrītim un Freimanim, kilometri palido garām vienā pūtienā. Ik pa laikam stājos bildēt puķes – šodien to daile un daudzveidība ir apbrīnojama. Pirmā alberģe, kurā iegriežos, divos pēcpusdienā jau ir pilna. Cilvēki ielās sēj paniku, ka arī citur drīz vietu vairs nebūs. Pamaldos pa pilsētiņu un atrodu citas naktsmājas – te palikušas tikai divas brīvas gultas. Pienāk īsziņa no Hilkes, ka viņa satikusi Seihanu un izlēmusi ceļu turpināt, vai varot viņai norezervēt vietu. Tā arī izdaru, un alberģes īpašnieks pie durvīm tūlīt pat izkarina “Completo/Full”.

Arī Aņa ir atkūlusies līdz šaipusei, tāpēc 19:00 visi četri norunājam doties svētku vakariņās. Baudām pilgrimu menu un daudz smejamies – šķiet, esam restorāna skaļākie viesi. Biedri man pa kluso ir sagādājuši saldējuma torti ar divām ciparsvecēm “33”. Salčiku gardu muti notiesājam, cienājot arī citus interesentus. Starp citu, Aņas un Seihana alberģē šonakt apmeties jau vairākkārt minētais Dzintars – varbūt rīt ceļā beidzot iepazīsimies.

Esmu aizkustināta par apsveikumu jūru, ko šogad saņemu no draugiem, radiem un pat nepazīstamiem cilvēkiem. Telefons kūp! Katrs ir piedomājis pie personiska un dziļa vēstījuma, uzmundrinājuma vai ceļavārdiem. Jūtos pacilāta un mīļu domu ieskauta. Paldies, ka jūs man esat. Vientulība šodien var iet bekot!

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s