13. – atpūtas – diena un pārdomas jubilejas priekšvakarā (Burgos-Rabe, 14 km)

30. maijs

Mans rīts ir asarām slacīts. Tā kā šodien paredzēta atpūta, pa taisno no alberģes mīkstajiem pēļiem kopā ar Hilki iesprūkam bārā pāri ielai pēc brokastu kruasāna un interneta devas. Čatoju ar labāko draudzeni Lauru un viņas teikums “mēs Tevi ļoti gaidām mājās” saraudina mani. Neviens cits man tā vēl nav teicis. Ko tur liegties, skaudrā patiesība ir tāda, ka pēc 7 skaistiem kopdzīves gadiem un nesenās šķiršanās man pirmo reizi nebūs, pie kā atgriezties… Tukšs dzīvoklis, pārklāts vientulības putekļiem.

Iespējams, šajā ceļā man ir jāiemācās būt mierā ar savu vienatni. Nesmakt tajā. Izmisīgi nepieķerties jebkuram tikai tāpēc, lai aizbēgtu no vientulības. Manai psiholoģei bija taisnība – var gadīties, ka mājās neatbrauks jauna Dina. Nav garantēts, ka Santjago ceļš mani izmainīs. Varbūt tas vienkārši palīdzēs samierināties, pieņemt sevi tādu, kāda esmu. Laura arī saka: “Dinčik, man Tevis pietrūks, ja būsi cita.” Noiet Camino līdz galam, kļūt fiziski un garīgi izturīgākai un pazaudēt dažus kilogramus – tas jau būs ļoti daudz! Labs pamats, uz kura būvēt stabilu māju. Varbūt tad tajā kāds gribēs ienākt uz tasi tējas…

Pagaidām tiešām nejūtu nekādas maģiskas iekšējās pārmaiņas. Tikai patīkamu ķermeņa spēka rezervju apzināšanos. Divu nedēļu laikā apģērbs ir kļuvis vaļīgāks, biksēm drīz vajadzēs jostu. Starp citu, arī draugi, redzot manus foto, teic, ka apaļie vaigi ir sākuši dilt. Par spīti garajām distancēm ēdu daudz mazāk nekā mājās. Neprasās. Pietiek. Un spēka ir gana! Nav intereses par ēdienu kā tādu, gribas tikai iet un gulēt, iet un gulēt. OK, atzīšos, čučēšana ir mana mīļākā nodarbe šeit. Ejot vienmēr ilgojos pēc gultas un miega.

Esam ja tā pieradušas pie dienišķās staigāšanas, ka šodien liekas dīvaini sēdēt uz vietas un nedarīt neko. Tāpēc izlemjam tomēr paieties 10 km ārā no pilsētas līdz nākamajai alberģei. Rīt tad ceļš būs īsāks! Daudzi biedri, kuri vakar svēti solījās palikt Burgos uz vēl vienu nakti (arī klibojošie), šodien ir sapakojuši mantas un klausa saviem instinktiem – tomēr dodas tālāk, kaut vai tikai gabaliņu. Kustība šķiet tik dabiska; stāvēšana uz vietas – kas svešs un neierasts. Gluži kā Lindas Leen dziesmā “Evanescent Muse”, tikai “when I sing” vietā jāieliek “when I walk”…

10 km galu galā izvēršas par 14. Pa ceļam panākam divdesmitgadīgu puisi no Maltas, kurš stāsta – esmu otrā latviete, ko viņš saticis Camino. Maltietis 5 dienas esot gājis kopā ar Dzintaru! Es, savukārt, saku, ka viņš ir otrs jaunākais cilvēks, ko šeit esmu sastapusi. Rekords – 18 gadu – pieder vienam dienvidkorejietim. Mūsu ceļi šķiras ciematā Rabé de las Calzadas, jo pilgrima “kājošanas” plāni šodien ir dižāki par mūsējiem.

Pie alberģes ierodamies pirmās. Tik agri tā vēl ir slēgta. Kad tiekam iekšā, uzreiz piesakāmies uz gulēšanu gultu pirmajos stāvos. Šodien taču atpūta! Drīz vien mūsu istaba sāk pildīties svētceļniekiem. Hiperaktīva un runātīga ienāk Linda – kanādiešu kundzīte, kuras vecāki (Laimdota un Aigars) dzimuši Latvijā, Carnikavā, bet kara laikā devušies bēgļu gaitās uz Lielbritāniju – tā ir viņas dzimtene. Linda pirmo un vienīgo reizi ir bijusi Latvijā 1993. gadā. Vakara cēlienu pavadām rimti – Hilke sazvanās ar vecākiem un raksta dienasgrāmatu, es lasu, prātoju un guļu.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s