4. diena: “Ceļš tevi izmācīs” (Pamplona-Obanos, 22,4 km)

21. maijs

Sākam pavēlu (7:40), jo Džefs kavējas. Telefona navigācija aizvedusi viņu nevis uz mūsu alberģi, bet bāru ar tādu pašu nosaukumu – “Jesus y Maria”. Izklabinām cauri pilsētai – nūju radītie piesitieni, šķiet, ir ierastākā skaņa svētceļnieka ausij. Pie horizonta skatam paveras kalns, kura kupris ir nosēts ar vēja ģeneratoriem. Tur šodien būs mūsu pusceļš.

Hilke turas kopā ar Džefu, bet es, kā ierasts, eju pa priekšu un uzdodu tempu. Bieži nākas abus pagaidīt, jo biedru kāju problēma ar katru dienu samilzt, bet ātrums – samazinās. Nezinu, vai būšu mierā ar šādu gaidīšanu turpmāk. Kļūst grūti neiet savā ierastajā ritmā. Varbūt ir jāsaņemas, jāatvadās no draudziņiem un jāturpina ceļš vienai. Par to es domāšu rīt.

Tā kā vairāk eju vienatnē, cilvēki droši nāk klāt runāties. Poļu večuks, redzot manus “nopietnos” zābakus karājamies pie somas (tā šeit ir vienlīdzības zīme ar kāju problēmām), piedāvā kāpt viņam kukuragās. Vācietis, kurš naktī gulēja blakus gultā, uzzinot, ka mana dzimšanas diena ir 31. maijā, apsola iedzert par mani, pat ja vairs nesaskriesimies. Viņš arī teic, lai nesteidzos tik ļoti. Saku, ka nemāku, uz ko vācietis nosmīn bārdā: “Gan ceļš tevi izmācīs…” Vēlāk pie vakariņu galda satiksim poļu pāri, kas ik dienas šeit mēro 40 km. Nedomāju, ka mani 17-30 km ir pārāk daudz. Interesējoties par tetovējumu – eglīti uz rokas, – sarunu ar mani uzsāk jau otrā amerikāņu meitene. Viņa arī tādu gribot!

Ainava nebeidz priecēt – kviešu lauki ar magonēm, pērkones, vanagzirņi, pūku nometušas papeles. Tik daudz kas atgādina Latviju.

Hilke vakar jautāja, vai es ļauju vaļu asarām, ja uznāk raudiens. Pagaidām neļauju. Izraudājos pirms tam – ātrvilcienā no Parīzes. Visas emocijas, kuras būtu “jāizsāp”, bloķēju un ignorēju. Vienkārši novirzu domas citur. Iznāk, ka stibīju līdzi lieku sainīti. Bet gan jau pienāks īstais laiks atbrīvoties no liekā! Vēl taču jāiet vesels mēnesis.

Kad saule ir tieši virs galvas, iesteberēju kāda ciema kafejnīcā apēst kārtīgu spageti porciju enerģijai. Atkal uzduros Seihanam. Viņš iet kopā ar itāļu senjoru, kurš runā tikai itāliski. Abi saprotas zīmju valodā. Viņa plāni šimvakaram nesakrīt ar manējiem, jo Seihans ir iecerējis palikt vienu ciematu tālāk nekā es. Sagaidu Hilki un Džefu. Kamēr viņi ēd un atpūšas, man ir laiks nopublicēt vakardienas piedzīvojumus.

Pēdējos piecus kilometrus mērojam kopā. Pirms ienākšanas ciematā Obanos glīts puisītis pēcpusdienas svelmē pelna sev kabatas naudu, ceļa malā tirgodams vēsu citronu limonādi, kas gatavota mājās. Džefs mums uzsauc pa glāzei, atstādams mazajam delverim dāsnu ziedojumu. Arī vēlāk, kad esam iekārtojušies alberģē un ejam lūkot, kas labs apkārtnē, viņš izmaksā saldējumu man un alu Hilkei. Pretojamies, bet visas mūsu iebildes atduras pret vārdiem: “Lūdzu, es tā gribu!”

Rīt sola lietu un negaisu. Ceļš būs mēreni kalnains. Tas ir viss, kas man jāzina. Pārējam vienkārši ļaušos. Ir tik neparasti pierast pie Santjago ceļa rutīnas. Mana dzīve Latvijā ir raiba kā dzeņa vēders, pilna notikumu, bieži vien – pat hiperaktīva. Šeit ārkārtīgi pietrūkst “ekšena”. Jā, notiek arī neparedzamas lietas, tomēr visu ieskauj rāmuma aura. Manai dzirkstoši atsperīgajai būtībai tas ir liels izaicinājums.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s