Es kalnos un kalni manī. Kā man gāja Tatros

Maija sākuma garajās brīvdienās ar vīru un mūsu kāzu vedējiem – Lauru un Oskaru – “izrāvāmies” uz Latvijai tuvākajiem kalniem. Nieka 15 h mašīnā un jau esi galā – Polijas kalnu pilsētiņā Zakopanē, kas atrodas blakus Slovākijas robežai! Plāns bija 3 dienas staigāties pa Zemajiem Tatriem, kas nāktu par labu arī manam tievēšanas projektam. Braši turējos visas dienas, protams, ar nelieliem izņēmumiem.

Pirmā diena uzausa lietaina. Kalnus iepazinām, taustoties pa takām uz augšu, bet apkārt neko neredzot, jo redzamība miglā un lietū bija vien 50 m. Bet plāns paliek plāns! Satuntulējušies lietus jakās, bridām pa dubļiem, slideniem akmeņiem un slaucījām piles no skropstām. Pirmajā dienā pieveicu 11,53 km (454 m augstuma metri). Vīram ar to nepietika, viņš cēlā vientulībā uzskrēja (!) netālu esošajā virsotnē Giewont (kur lietus pārvērtās milzīgās sniegpārslās un pašā spicē varēja tikt, vien turoties pie ķēdēm), kamēr mēs, elsdami un pūsdami, čāpojām “mājup” spīdzināt vienīgo sildītāju-karstā gaisa pūtēju ar izmirkušo drēbju žāvēšanu.

Otrajā dienā džeki nolēma, ka jāapmet “neliels līkums ap māju”, kurš galu galā izvērtās 9,44 km (ar 358 metriem augstumā) tuvējās virsotnes Wielki Kopieniec šturmēšanā. Laiciņš solījās būt labu labais, starp mākoņiem uzspīdēja saule, un mēs taisnā ceļā devāmies iekšā mežā. Piebildīšu, ka pie dabas parka ieejas vienmēr ir jāpērk biļete, kas derīga ne tikai konkrētajai takai uz virsotni, bet visiem maršrutiem, ko tajā dienā esi spējīgs izstaigāt. Kasieris bažīgi norādīja uz mūsu apaviem. Vienīgi Laura bija uzvilkusi gumijniekus, pārējiem kājās bija aptuvena variācija par tēmu “kalnu zābaki”. Kad veicām pirmos 100 m pa mežistrādes izdangāto dubļu “upi”, sapratām, ka mēs, pārējie trīs, apavu izvēlē šodien esam nošāvuši greizi. Mani stingrie auduma zābaki ar biezo zoli izmirka jau pirmajās 10 minūtēs. Likumsakarīgi sākās čīkstēšana “kas tā vispār par taku, kāpēc neejam, kur normāli cilvēki iet” utt. Labi, ka vīrs man ir pacietīgs un stiprs (viņam bagāžā ir desmitiem piedzīvojumu sacensību pa purviem un mežiem, kas ilgst pat 48 h), tāpēc viņš uzturēja možu garu ne tikai man, lielākajai ņaudētājai, bet arī citiem, kuri savas šaubas slēpa pie sevis. Kāpēlējot pār nogāztiem kokiem, ēdot zaķkāpostus un bildējoties pie kalnu strautiem, pēc kādiem 3 noietiem km pamazām tuvojāmies “normālākam” ceļam, kur parādījās pat simbolisks bruģis. Toties stāvums tāds, ka ik pēc 50 m jāapstājas ievilkt elpa. Kad koki augstumā izzuda, sapratām, ka skats, kas mūs sagaida, ir katra izbristā dublīša vērts! Beidzot notika klikšķis un man pieleca, kāpēc kalnos kāpt ir forši. Jo sākumā tu sev netici – uzzini, cik stundas/metrus būs jākāpj un nobīsties no cipariem, sāc šaubīties. Vienīgais mierinājums – katrs solis ved tuvāk virsotnei. Un viss ir galvā. Virsotnē tu kļūsti pavisam citāds, jo redzi, ko esi pieveicis, uz ko patiesībā esi spējīgs. Ne tikai kalnā uzkāpt, bet arī savus tarakānus ieslodzīt sprostos. Un tā platleņķa peizāžas varenība, ko saņem balvā, raisa TĀDU atkarību!

Trešajā dienā izvēlējāmies “parketnieku” jeb asfaltētu ceļu uz kalnu ezeru Morskie Oko. Man tas bija 16 km gājiens un 399 metri augstumā; pārējiem – garāka un augtāka distance. Vispirms bija jānokļūst līdz padsmit km attālajam gājiena sākumpunktam. Mēģinājam ar mašīnu, bet uz Polijas un Slovākijas robežas notika remontdarbi, kur mūs laipni sagaidīja zīme “Braukt aizliegts”. Vietējie mikroautobusi šo zīmi igonrēja, tāpēc mums dzima plāns – atrast bezmaksas autostāvvietu un nokļūt līdz tuvākajai pieturai, kur varētu pārsēsties busiņā. Lai to īstenotu, nācās mērot visu garo ceļu atpakaļ līdz Zakopanei. Toties buss ap stūri parādījās uzreiz, un pēc pusstundas savu neizdevušos turpu-šurpu braukalēšanos jau bijām aizmirsuši, jo bija jāiekļaujas ejošo cilvēku straumē uz “Apsolīto Zemi”. Cik labi, ka atbraucām nesezonā! Vasarā, it īpaši jūlijā, šeit nav kur adatai nokrist, jo “Jūras acs” maršruts poļiem ir vispopulārākais. Ceļš, ko mērojām vispirms ar mašīnu un pēc tam vēlreiz – ar mikriņu – tad esot kā liela automašīnu stāvvieta visu padsmit km garumā. Ģimenes ar bērniem ratos, cilvēki ar īpašām vajadzībām, īstenie “kalninieki”, pārīši, vecīši ar štociņiem, draugu kompānijas, suņi, kaķi, jūrascūciņas – turp dodas visi! Labi, ka līdz mērķim jāiet labs gabals – tūristi paspēj izretoties atbilstoši savam ātrumam un dienas plānam. Romantikas cienītājiem ir iespēja pasaudzēt kājas un doties uz ezeru zirga pajūgā, kuru tur ir ne mazums. Mūsu mērķis bija maksimāli nodarbināt muskuļus, padzenājot tajos iepriekšējās 2 dienās uzkrātās pienskābes, tāpēc braši nosoļojām 8 km līdz pirmajam ezeram. Sapratu, ka man vēl jātiek arī atpakaļ, tāpēc uz otru ezeru negāju (tur esot mežonīgs kāpums ar ledu!), bet savējos pagaidīju “bāzē” jeb kafejnīcā, pētot kalnu kartes un sauļojot degungalu kopā ar lielāko daļu ceļinieku (kā novēroju, tālāko maršrutu izlemj veikt vien kādi 10%). Pēc 2 stundām adrenalīna kārotāji bija atpakaļ. Bez kavēšanās uzsākām ceļu atpakaļ, jo man līdz septiņiem vakarā vajadzēja paspēt līdz Zakopanes pasta nodaļai. No visiem ceļojumu galamērķiem man ir tradīcija nosūtīt mammai pastkarti ar vietējiem skatiem, pastmarku un tā brīža sajūtām. Paspēju! Bet kājas gan bija “čupā” ne tikai man. Pat vīrs drusku vaidēja (vairāk gan tāpēc, ka lielo stāvumu atpakaļceļā no otra ezera pārsvarā bija veicis šļūcot uz dibena pa ledu un uzduroties uz akmens).

Daži (“varbūtkādamnoderīgi”) fakti:

  • Palikām apartamentos, ko iepriekš bijām atraduši un rezervējuši Airbnb
  • Nobraucām 2240 km un degvielai (gāzei) iztērējām katrs 30 eiro (Ford Focus, 1,6 automāts)
  • Turp izbraucām 19:00 vakarā, jo pa nakti ir vieglāka braukšana cauri Polijai; atpakaļceļu sākām 7:00 no rīta
  • Kopā jārēķinās ar 15 h turp un 15 h atpakaļ (ieskaitot uzpildīšanās pauzes, “zaļās pieturas” un šopingu Krakovā)
  • Uz vietas iepirkāmies Biedronkā (Super Netto variants, tikai apmaksai tur nepieņem kartes) un ēst gatavojām paši
  • Vienvakar bijām aizgāuši uz Tripadvisor ieteikto Babcia tu rzadzi krodziņu (alkohola gan tur nav, bet ir gardākais un reizē arī lētākais ēdiens Zakopanē un labākais īpašnieks šaipus Tatriem!)
  • Akvaparkam laika nepietika (nākamreiz!), jo pa dienu aktīvi kāpām, bet vakaros snaudām, spēlējām spēles, skatījāmies TV, gatavojām ēst un atpūtāmies “pa māju”
  • Aizmirsām paņemt līdzi ūdensizturīgos maisus, kur, lietainā dienā dodoties kalnos, salikt fotoaparātus, telefonus un GPS ierīces, rezultātā – vīram izmirka pase un viss pārējais, jo parastais maisiņš izrādījās caurs
  • Sapratu, ka grūtākā ir cīņa ir ar kalniem sevī, nevis sevi kalnos. Toties gandarījums pēc tam ir neizmērāms
  • Brauksim vēl!!! Jo kalni, kad iepazīti, tiešām sauc pie sevis atkal

 

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s