3 nedēļas sapņu zemē Austrālijā

Pēc dažu lasītāju lūguma publicēju savu pirmā un lielākā ārzemju ceļojuma aprakstu (2005. gads). Lūdzu, nevērtēt pārāk bargi – toreiz man viss likās uh! un ah!

 

 

Diez vai jebkad aizmirsīšu to nakti, kad man no otras pasaules malas piezvanīja kāds draugs un skaidrā latviešu mēlē prasīja: “Gribi braukt uz Austrāliju?” “Bet kā? Par kādiem nopelniem?” – bija pirmais, ko pārsteigumā spēju pavaicāt. “Nu tā vienkārši. Par to, ka smukas vēstules raksti,” skanēja atbilde…

Bruņojusies ar pirms- un pēc- sauļošanās krēmiem, peldkostīmu un citām vasarīgām lietām, izvedusi no pacietības teju vai visus draugus un paziņas (ar šādiem – “Kā es zināšu, kurā lidmašīnā man jākāpj?”, “A kas tas tāds check-in?” – un līdzīgiem jautājumiem), 30. janvārī sāku savu trīs dienas garo lidojumu sēriju uz Ķengurzemi.

20 stundas debesīs

Ņemot vērā, ka mana ceļotājas pieredze nesniedzās tālāk par Baltijas valstu robežām, brīnumains likās gandrīz viss, ko savā ceļā sastapu. Laikam jau taisnība tiem, kuri pirms tam smaidīja: “Ārzemēs neesi bijusi, bet tagad pa taisno uz Austrāliju!” Doties tik tālā ceļā (Rīga-Vīne-Singapūra-Melburna) vienai tiktiešām nav joka lieta.

Pirmais pārdzīvojums, protams, bija lidmašīnas pacelšanās. Ja manas ausis ir spējīgas aizkrist jau viesnīcas “Latvija” liftā, nav grūti iedomāties, cik “omulīgi” es jutos, dažu sekunžu laikā sasniedzot mākoņus. “Un tas man šomēnes būs jāiztur vēl vismaz piecas reizes,” pie sevis nopūtos. Tomēr – pāragri, jo ar katru jaunu reizi šī virs-mākoņiem-pacelšanās-sajūta man iepatikās arvien vairāk.

Tā kā reiss no Austrijas uz Austrāliju (ar nosēšanos Malaizijā) bija paredzēts tikai nākamās dienas rītā, pārnakšņoju Vīnes lidostas viesnīcā. Kad no rīta laimīgi biju nokļuvusi līdz vajadzīgajam geitam un paskatījusies ārā pa uzgaidāmās telpas logu, man aizrāvās elpa. Jau “Fokker 100” lidmašīna, kas mani no Rīgas atgādāja līdz Vīnei, šķita iespaidīga, tomēr šis 64 metrus garais un 19 metrus augstais “Boeing 777” lidaparāts pārspēja jebkuras ekspektācijas! Vēl jo vairāk – salonā katras sēdvietas aizmugurē bija iebūvēts monitors, kurā varēja vērot, kāda izskatās zeme no pilota kabīnes, baudīt jaunākās kinofilmas, klausīties radio, spēlēt spēles vai sekot līdzi lidojuma maršrutam. Pieredzējušam tūristam tas neliktos nekas īpašs, bet man brīžam sajuka – esmu sapnī vai īstenībā. Pārņēma patiesi dīvaina sajūta, kad ekrāniņā ieraudzīju – ar ātrumu 1000 km/h lidojam gandrīz 13 000 m augstumā un – 50°C aukstumā…

Man palaimējās ar sēdvietu (biju pie loga), bet ne ar blakussēdētāju (pusmūža austriete, kura par spīti izmisīgajam “Sorry, I don’t speak German ik pa laikam centās ar mani uzsākt sarunu vāciski). Lai novērstos, es bieži lūkojos ārā pa logu. Ko tik tur nevarēja redzēt! Vispirms baltas mākoņu kupenas pār Turciju, tad – pasakaini dzidras debesis virs Irānas, nedaudz vēlāk – upju līkločus un kalnu grēdas Pakistānā, vēl pēc pāris stundām – daudzkrāsainu saulrietu pār Indiju un visbeidzot – nakts iestāšanos. Tumsā viss bija otrādi. Tā vien šķita, ka atrodos uz zemes un skatos debesīs – pilsētu, kurām lidojām pāri, radītie gaismas pudurīši kļuva par zvaigznēm un zvaigznājiem.

Laika īsināšanas nolūkos prātoju par galamērķi un cilvēku, kuru dzīvē sastapšu pirmo reizi. Līdz šim bijām runājuši tikai pa telefonu un cītīgi apmainījušies e-pastiem. Edgars ir rīdzinieks. Kāda latviešu firma viņu un vēl dažus pagājušā gada jūlija beigās aizsūtīja pastrādāt uz Melburnu. Kompānija, kuras labā Edgars darbojas tur, papildus viņa uzturēšanai apmaksā arī viena tuvinieka braucienu uz Austrāliju. Tad nu es biju tā laimīgā! Joprojām nespēju tam noticēt. Man, parastai latviešu meitenei, kabatā bija gandrīz tūkstoš latu vērta biļete uz savu sapņu zemi un atpakaļ!

Pēc nolaišanās Singapūrā, stundu ilgas sēdēšanas uzgaidāmajā telpā un kārtējās pacelšanās līdz Melburnai bija atlikušas tikai sešas stundas, kuru laikā man pat izdevās iesnausties. Kad pamodos, neticēju savām acīm – mēs lidojām pāri Simpsona tuksnesim, tātad Austrāliju bijām sasnieguši jau pirms laba laiciņa!

Welcome to Australia!

Tiklīdz izkāpu no lidmašīnas, saule paslēpās aiz mākoņiem, sacēlās stiprs vējš un sāka līt lietus. “Jauka uzņemšana,” nospriedu. Edgars man pretī bija atbraucis vienā T-kreklā, tādēļ dabūja pamatīgi nosalt (no rīta termometra stabiņš esot rādījis +25°C). Es par laimi biju nodrošinājusies arī ar siltākām drēbēm.

Pa ceļam uz mājām to vien darīju kā lielām acīm skatījos uz daudzajiem debesskrāpjiem, jo pirms tam tādus biju redzējusi tikai filmās. Mūsu “Saules akmens” salīdzinājumā ar Austrālijas otras lielākās pilsētas goliātiem tāds pundurītis vien ir. Melburnā atrodas augstākā biroju celtne dienvidu puslodē (Rialto Towers, 253 m), tai ir 13 000 logu. Patlaban tiek būvēta vēl kāda rekordiste – augstuma ziņā iespaidīgākā dzīvojamā ēka otrpus ekvatoram. Kad braucu prom, celtnieki bija tikuši līdz 76. stāvam.

Edgars dzīvo netālu no pilsētas centra South Yarra rajonā. Dzīvokli viņš dala ar kolēģi Annu. Apmetos pie viņiem. Turpat, kopā sabūvētajās četrzvaigžņu viesnīcas tipa mājās, identiskos dzīvokļos mitinās arī pārējie no Latvijas atbraukušie. Katrā ēkā divos stāvos ir izvietotas trīs guļamistabas, divas vannas istabas, viesistaba un virtuve. Grīdu klāj, kā man šķita, pasaulē mīkstākais paklājs, tāpēc nereti pa māju staigāju basām kājām. Zem kompleksa atrodas liela autostāvvieta. Lai to visu uzkoptu, vajag daudz laika, tāpēc ar šim lietām reizi nedēļā nodarbojas speciāli algotas istabenes, visbiežāk – iebraucējas.

Kamēr Edgars un Anna pa dienām strādāja, man atlika daudz laika pilsētas iepazīšanai. Sākumā gan es piespiedu kārtā sēdēju mājās un skatījos televizoru, lasīju līdzpaņemtās grāmatas vai studēju informācijas bukletus par Melburnu – lietus dēļ. Tur nav kā Latvijā – pasmidzina vai kārtīgi nolīst un pēc brīža atkal spīd saulīte. Ja laika ziņās sola nokrišņus, tad vari būt drošs, ka visu dienu gāzīs kā ar spaiņiem. Otrajā vakarā pēc manas atbraukšanas uznāca vētra. Tuvējos kokus vējš pluinīja ne pa jokam. Nakts laikā, skaļi gaudojot, mājai garām pabrauca septiņas glābšanas dienesta mašīnas, un es kārtējo reizi paliku negulējusi. Nākamajā dienā TV un radio ziņoja par applūdušām ielām, izpostītiem parkiem (patiesi – blakus esošajā Fawkner parkā vismaz piektdaļa koku bija nogāzti), aiznestiem māju jumtiem…Divās dienās bija nolijusi divu mēnešu nokrišņu norma, un Austrālijas karstākajā vasaras mēnesī februārī reģistrēta nepieredzēti zema gaisa temperatūra. Sāku baidīties, ka nejauši no Latvijas līdzi būšu atvedusi ziemu…

Kad sauļošanās krēmu un peldkostīmu biju nolikusi augstākajos skapja plauktos un, atvadījusies no jelkādām cerībām sagaidīt siltākas dienas, uzvilku garās bikses, džemperi un jaku, lai beidzot dotos iekarot pilsētu, debesis pēkšņi noskaidrojās. Izrādās, tas neesot nekāds brīnums – Melburnā laiks manoties bieži un neprognozējami, jo pilsēta atrodas specifiskā vietā (netālu no okeāna un pašā kontinenta apakšā). Tādi laikapstākļi nav tipiski pārējai Austrālijai.

Tā kā Rīgā pulkstenis allaž rāda par deviņām stundām mazāk nekā Melburnā, no aklimatizācijas problēmām izbēgt bija neiespējami. Pirmo nedēļu pie miera devos ap pusnakti, lai arī celties varētu “normālā” laikā. Diemžēl mani labie nodomi nevainagojās panākumiem un katru nakti plkst 4:00 acis atvērās pašas no sevis… Pagulēt vairs nevarēju, jo Latvijā vakariņas biju pieradusi ēst ap septiņiem, un vēders, pieprasot savu, rūca kā negudrs. Nekas cits neatlika kā klusītēm kāpt lejā uz virtuvi un notiesāt kādu jogurtiņu. Ar lielām pūlēm izbēgušās miega peles saķert izdevās tieši tad, kad ik rītu blakusistabā noskanēja Edgara modinātājs, bet izrāpties no gultas – tikai trijos pēcpusdienā.

Ne mazāk jocīgi bija no jauna apgūt pārvietošanās prasmes publiskās vietās. Austrālijā, tāpat kā Anglijā, cilvēki pārvietojas pa kreiso ietves pusi, arī transporta kustība notiek pretēji pie mums pieņemtajiem virzieniem. Man, kā jau iedzimtai eiropietei, sākumā viss juka, tādēļ negribot sanāca skriet virsū cilvēkiem. Taču ar laiku iemanījos, ka pretimnācēji jāpalaiž garām pa labo pusi, un drīz vien pati ievēroju, kurš ir vietējais un kurš – tūrists.

Liktenīgais” riteņbrauciens

Pirmajā nedēļas nogalē kopā ar Edgaru devāmies 30 km garā riteņbraucienā gar Port Phillip līci. Ar vilcienu tikām līdz Frankstonai, un atpakaļ uz Melburnu gar jūras krastu braucām saviem spēkiem. Tā bija pirmā patiesi vasarīgā diena taipusē. Tā kā mani sauļošanās krēmi atradās skapja tālākajā stūrī, par tiem jau biju paspējusi aizmirst. Edgars savukārt, domādams, ka gan jau es pati atcerēšos pirms iešanas saulē ar tiem ieziesties, neko neteica…un pēc tam to nožēloja, jo es pārsauļojos. Pirmajā siltajā dienā! Kā tāda maza, vieglprātīga meitene… Biju uzvilkusi īsu topiņu un pusgaros šortus, tāda arī devos ceļā. Labi, ka mugursomā bija jaka, un bikses varēja atlocīt… Pēc četru stundu brauciena pa šoseju mēs apsēdāmies atvilkt elpu un iestiprināties. Edgars tāpat vien painteresējās: “Tu no rīta sasmērējies ar sauļošanās krēmu?” “Nē!!!” es attapos, bet, apskatījusi joprojām balto ādu, nomierinājos. Edgars gan ieteica vilkt mugurā jaku, atlocīt bikses līdz apakšai un turpmāk no saules izvairīties. Paklausīju viņam, tomēr tas nelīdzēja. Delnas man tāpat bija jātur uz riteņa ragiem, arī ausis un seju zem ķiveres paslēpt nebija iespējams. Ceļš bija saules apspīdēts, tikai retu reizi gadījās iebraukt kāda koka paēnā. Vēl pēc trim stundām man sāka sūrstēt rokas un pleci. Bijām iecerējuši pieveikt visus 50 km, bet tagad plānu nācās mainīt. Atradām tuvāko staciju un atlikušo ceļa daļu mērojām ar vilcienu.

Mājās Anna, ieraugot mani, aizdomīgi noteica: “Tu neizskaties labi…” Ielūkojos spogulī un sabijos – mana āda uz sejas, pleciem un apakšstilbiem bija kļuvusi tumši rozā, bet deguns – sarkans. Sūrstēja visas maliņas, bet visvairāk ausis, pirksti un deguns, jo tie saulē atradās visilgāk, veselas septiņas stundas. Pateicoties saulesbrillēm, vienīgi rajons ap acīm bija palicis balts un neskarts.

Piebildīšu, ka vietējie iedzīvotāji no saules baidās kā no sava ļaunākā ienaidnieka. Vairumam austrāliešu ir jutīga – bāla un vasarraibumaina – āda, viņi neuzdrošinās iziet uz ielas, pirms nav ieziedušies ar sauļošanās krēmu. Tas tālab, ka virs Austrālijas esot ozona caurums, un neveselīgie saules stari varot izraisīt ādas vēzi. Toties uz katra stūra ir pa solārijam…

Izskatījās, ka manai muļķībai nebūs smagu seku, tāpēc tovakar es dabūju iesauku “Sarkanādainais indiānis”. Vēl vakarā tas likās smieklīgi, bet jau naktī katrreiz, kad apdegušajām vietām pieskārās sega vai mēģināju pagriezties uz otriem sāniem, man bira asaras. Nākamās dienas pavadīju gultā. Uz rokām uzmetās čūlas, āda ap degunu suloja, un es jutos briesmīgi. Edgars ierunājās, ka varētu aizvest mani uz slimnīcu, bet, padzirdējusi, ka par vienkāršu konsultāciju pie daktera jāšķiras no vairāk nekā 80 Austrālijas dolāriem*, es nolēmu, ka turpināšu ārstēties mājās. Pēc piecām garlaicīgām gultā pavadītām dienām mans mērs bija pilns. Vai tiešām trešo daļu no ceļojumam atvēlētā laika man būs jāpavada mājās? Lai arī diena laukā bija karsta, es uzvilku vienīgo līdzpaņemto jaku (kura par nelaimi bija melnā krāsā), džinsa bikses, cepuri, saulesbrilles, iesmērēju apdegušās un neapdegušās vietas ar pašu stiprāko (+35) sauļošanās krēmu un, līdzjūtīgu skatienu pavadīta, no jauna devos iekarot pilsētu.

Melburnas anatomija

Apmeklēju lielo akvāriju (cilvēki mierīgi pastaigājas, bet viņiem virs galvas peld draudīgas haizivis), St. Kilda pludmali, Viktorijas tirgu, kas stipri atgādina Centrāltirgu, suvenīru veikaliņus. Izstaigāju ķīniešu kvartālu. Starp citu, Melburnā ir ļoti daudz aziātu izcelsmes iebraucēju, krievu, vāciešu un itāļu. Runājot par latviešiem, – ikreiz, kad kāds man pajautāja: “No kurienes tu esi?” – uz ko es atteicu, ka no Latvijas un tūlīt piebildu: “Latvija atrodas Eiropā!” -, cilvēki uzreiz teica: “Zinu, zinu, ka Eiropā.” Bēgot no saules, aizgāju uz IMAX teātri, kurā uz milzīga ekrāna (viena no pasaulē lielākajiem) rāda trīsdimensiju kino. Uzliku speciālās brilles un tieši uz 100 minūtēm atgriezos ziemā, jo filma, kuru biju izvēlējusies noskatīties, saucās “Polārais ekspresis”. Biļete gan maksāja astoņus latus, tas bija to vērts, jo klātbūtnes efekts kinoseansa laikā bija tik reāls, ka cilvēkiem ar vājākiem nerviem pirms tam tika ieteikts atcerēties, ka tā ir tikai filma…

Par veikaliem ir atsevišķs stāsts. Centrā to ir ļoti daudz un tie ir dārgi, nomalēs – mazāk un lētāki. Ir arī ielas mikrorajonos, kur vairāku kilometru garumā stiepjas vieni vienīgi veikali, kioski, kafejnīcas, restorāni, vārdu sakot, “šopinga” cienītāju paradīze. Pārtiku izdevīgāk ir iegādāties lielveikalos, bet paši produkti ir uz pusi dārgāki nekā Latvijā. Dažādas akcijas un atlaides pārtikas precēm nav tik populāras kā pie mums, biežāk veikalos ir redzami uzraksti “Pērc 3, maksā par 2”. “Adidas”, “Nike”, “Levis” u. tml. firmu ražotais apģērbs gan ir salīdzinoši lēts. Tāpat ir ar slavenu dizaineru drēbēm. Ja labi pameklē, var atrast ievērojamas atlaides. Es, piemēram, iemaldījos veikalā, kur todien pilnīgi visas drēbes bija nopērkamas par 10 dolāriem, un iegādājos svārkus un bikses, kas parasti nemaksā lētāk par 45 dolāriem. Interesanti, ka veikali specializējas ļoti šaurās jomās, tādās kā skaņu plašu pārdošana, rokdarbu pērlīšu tirdzniecība utt.

Kapitālisms, tirgus ekonomika un patērniecība tur plaukst un zeļ, par to pārliecinājos, ejot garām dārgajiem veikaliem centrā. Katrs tāds veikals ir nolīdzis vienu oratormākslas pratēju, kurš ar mikrofonu vienā rokā stāv pie attiecīgā iestādījuma durvīm un enerģiski stāsta par tajā dienā pieejamām precēm, cenām un atlaidēm tā, ka visa iela skan. Arī no cita veida reklāmām neizbēgt – tās drukā pat iepirkumčeku otrā pusē. Ja mēs, latvieši, sūdzamies par biežajām reklāmas pauzēm televīzijā, tad austrāliešiem būtu jāiet kārties – viņiem reklāma populārākos seriālus pārtrauc ik pēc septiņām minūtēm (starp citu, seriāls “Kaimiņi” tagad svin 20 gadu jubileju). Pat ikvakara ziņu izlaidumā pamanās iespraukties veselas divas reklāmas pauzes.

Pa pilsētu es pārvietojos ar tramvaju. Ja tev ir Metcard (braukšanas kartiņa, kas derīga mēnesi vai nedēļu, – man tāda bija), vari kāpt gan ar tramvajā, gan vilcienā, gan autobusā un doties, kurp vien vēlies. Melburnas transporta sistēma ir sadalīta trīs zonās, un biļetes cena ir atkarīga no tā, uz kuru zonu tu brauc. Tramvaji ir platāki nekā Latvijā un neviens tur neuztraucas par to, ka savā pieturā netiks ārā, ja laicīgi nenostāsies pie durvīm. Tramvajs apstājas, un tikai tad cilvēki ceļas kājās, lai kāptu laukā. Arī iekšā tikt nav problēmu pat tad, ja vadītājs durvis jau ir aiztaisījis, jo tūļīgākajiem pasažieriem ārpusē ir ierīkota speciāla poga, kas durvīm liek atkal atvērties. Tie, kuriem brauciena laikā nav ko darīt, ir iespēja risināt reklāmām blakus izlīmētos atjautības uzdevumus. Man pašai visvairāk patika tas, kur bija jāskaita, cik ķieģeļu trūkst mājas sienā.

Par ķenguriem, sniegavētru un atvadām

Otrās nedēļas nogalē kopīgi ar Edgaru, Annu un vēl diviem latviešiem noīrējām džipu un devāmies uz gandrīz 200 km attālo Vilsonas zemes raga nacionālo parku kontinenta dienvidu galējā punktā. Tur pirmoreiz peldējos okeānā. Tiesa gan, tas prieks ilga tikai piecas minūtes – es joprojām ārstējos no apdegumiem un vairījos no saules. Kāpām kalnos, gājām meklēt ķengurus (atradām arī – kādus 50 gabalus) un koala lāčus. Pēdējie gan cītīgi slēpās vai gulēja – koalas miegā pavada 20 stundas diennaktī, jo eikaliptu lapu graušana esot ārkārtīgi nogurdinošs process. Redzējām emu, krāsainus papagaiļus, ķirzakas, vombatu, ehidnu un citas dzīvas radības. Nakti pārlaidām teltīs. Bija skumji un reizē tik skaisti gulēt uz Austrālijas zemes, klausīties okeāna šalkoņā un pa telts lodziņu vērties zvaigznēs, kādu Latvijā nav, zinot, ka pēc dažām dienām tās vairs neredzēšu…

Atpakaļceļš sākās ar gaaaaarām rindām lidostā un likumsakarīgu reisa aizkavēšanos. Izrādījās – Austrijā esot sniegavētra un tāpēc nav iespējams sazināties ar Vīni. Arī kompjūtersistēma dīvainā kārtā nedarbojās un biļetes lidostas darbiniekiem nācās izrakstīt ar roku.

Pēc vairāku stundu nīkšanas un gaidīšanas lidmašīna beidzot pacēlās. Gluži kā amerikāņu raudamgabalos, atvadoties no savas sapņu zemes, es pārcilāju atmiņā jaukākos tur pavadītos mirkļus. Lai arī varētu šķist, ka Austrālija pret mani nebija īpaši viesmīlīga, tā man allaž saistīsies ar laipniem cilvēkiem, mīlīgiem zvēriņiem, elpu aizraujošiem dabas skatiem, iespaidīgām industriālām ainavām, karstu sauli, stipru vēju, šalcošu okeānu, lielām, spožām zvaigznēm un vietu, kur gribas atgriezties vēl un vēl.

Pirms tam biju jautājusi Edgaram: “Kāpēc tu ciemos uzaicināji tieši mani, nevis kādu draugu, ko pazīsti labāk?” “Tāpēc, ka nevienam citam šis brauciens nenozīmētu tik daudz, cik tev,” viņš atbildēja.

3 thoughts on “3 nedēļas sapņu zemē Austrālijā

  1. Mārtiņš Ketners

    “If I could offer you only one tip for the future, sunscreen would be it.”

    Jauks un interesants lasāmais gada pēdējā dienā.

    Atbildēt

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s